”Lūk, ..Lauva no Jūdas cilts”

1.—3. Kādas briesmas draud Jēzum, un kāda ir viņa izturēšanās?

LIELS ļaužu pūlis dzen pēdas Jēzum. Cilvēki ir bruņojušies ar zobeniem un rungām, un starp viņiem ir kareivji. Viena vienīga ļaunprātīga nodoma vadīti, viņi steidzas pa naksnīgajām Jeruzālemes ielām un pēc tam pāri Kidronas ielejai dodas uz Eļļas kalnu. Ir pilnmēness, taču ļaudīm rokās ir lāpas un gaismekļi. Vai viņi apgaismo sev ceļu tāpēc, ka mēnessgaismu aizsedz mākoņi? Vai varbūt viņi domā, ka tas, kuru viņi meklē, slapstās kaut kur tumsas aizsegā? Lai kā arī būtu, ja kāds domā, ka Jēzus ir nobijies un slēpjas, tas viņu pilnīgi nemaz nepazīst.

² Jēzus labi zina, ka viņam draud briesmas, taču viņš pat nemēģina bēgt un gaida, kas notiks. Ļaužu pulks tuvojas, un ceļu tam rāda Jūda, kas reiz bija Jēzus draugs. Jūda zemiski nodod Jēzu, liekulīgi sveicinot viņu ar skūpstu un tādā veidā dodot zīmi pūlim. Jēzus vēl aizvien saglabā mieru. Viņš iznāk priekšā un vaicā: ”Ko jūs meklējat?” Ļaudis paziņo: ”Nācarieti Jēzu.”

³ Vairākums cilvēku izjustu šausmas, redzot sev pretī bruņotu pūli. Iespējams, tieši tādu reakciju no Jēzus gaida viņa vajātāji. Bet Jēzus neizskatās izbijies, negrasās bēgt un nemēģina slēpt patiesību. Viņš vienkārši saka: ”Es tas esmu.” Viņa izturēšanās ir tik mierīga un bezbailīga, ka ļaudis pārsteigumā atkāpjas un nokrīt pie zemes. (Jāņa 18:1—6; Mateja 26:45—50; Marka 14:41—46.)

4.—6. a) Ar ko Dieva Dēls ir salīdzināts, un kāpēc? b) Kādās trīs jomās izpaudās Jēzus drosme?

⁴ Kā Jēzus spēja saglabāt pilnīgu nosvērtību un savaldību, kaut arī viņam draudēja tik lielas briesmas? Tas bija iespējams, pateicoties viņa drosmei. Nav daudz īpašību, kas būtu tik ļoti vajadzīgas vadītājam vai ko citi viņā tik ļoti apbrīnotu, un neviens nav bijis tik drosmīgs kā Jēzus, kur nu vēl drosmīgāks par viņu. Iepriekšējā nodaļā bija runāts par to, cik pazemīgs un lēnprātīgs bija Jēzus. Viņu pamatoti dēvēja par ”Jēru”. (Jāņa 1:29.) Taču savas drosmes dēļ Jēzus ir raksturots arī gluži citādi. Bībelē par Dieva Dēlu teikts: ”Lūk, ..Lauva no Jūdas cilts.” (Atklāsmes 5:5.)

⁵ Lauva daudziem saistās ar drosmi. Vai tev kādreiz ir nācies nokļūt aci pret aci ar pieaugušu lauvu? Ja tā ir bijis, tad, visticamāk, tevi no šī plēsoņas droši nošķīra krātiņa žogs zoodārzā vai tamlīdzīga barjera. Tik un tā šāds piedzīvojums daudzu sirdij ir licis notrīcēt. Kad cieši raugāmies uz šo lielo un vareno dzīvnieku un tas tikpat cieši veras mūsos, ir grūti iztēloties, ka lauva bailēs mestos bēgt. Bībelē tas aprakstīts šādi: ”Lauva, varens zvēru starpā, kas nekad nevienam negriež ceļu un neviena priekšā negriežas atpakaļ.” (Salamana Pamācības 30:30.) Lūk, kāda drosme piemīt Kristum.

⁶ Apskatīsim trīs jomas, kurās izpaudās Jēzus drosme: viņš iestājās par patiesību, aizstāvēja taisnīgumu un neļāva pretestībai sevi salauzt. Uzzināsim arī to, kā mēs visi, vienalga, vai pēc dabas esam bezbailīgi vai ne, varam līdzināties Jēzum un būt drosmīgi.

7.—9. a) Kas notika, kad Jēzum bija divpadsmit gadi, un kāpēc viņš šajā situācijā būtu varējis justies nedroši? b) Kā sarunā ar skolotājiem templī izpaudās Jēzus drosme?

⁷ Pasaulē, pār ko valda Sātans, ”melu tēvs”, bieži ir vajadzīga drosme, lai iestātos par patiesību. (Jāņa 8:44; 14:30.) Jēzus tā rīkojās jau tad, kad vēl nebija pieaudzis. Kad viņam bija divpadsmit gadi, viņa vecāki, Marija un Jāzeps, pēc Pashas svētkiem Jeruzālemē viņu pazaudēja. Trīs dienas tie viņu izmisīgi meklēja, līdz beidzot atrada templī. Ko Jēzus tur darīja? ”Viņš sēdēja starp skolotājiem, tos klausījās un izvaicāja.” (Lūkas 2:41—50.) Padomāsim, kādos apstākļos notika šī saruna.

⁸ Kā norāda vēsturnieki, daļa ietekmīgāko reliģisko vadītāju pēc svētkiem mēdza uzkavēties templī un mācīt kādā no tā plašajiem pagalmiem. Ļaudis sēdēja pie viņu kājām, klausījās un uzdeva jautājumus. Šie skolotāji bija mācīti vīri, kas teicami pārzināja Mozus bauslību un neskaitāmos, sarežģītos likumus un paražas, ko cilvēki bija izveidojuši gadu gaitā. Kā tu justos viņu klātbūtnē? Nedroši? Tas būtu tikai dabiski, it sevišķi, ja tev būtu tikai divpadsmit gadi. Daudzi bērni un jaunieši ir kautrīgi. (Jeremijas 1:6.) Iespējams, skolā viņi visiem spēkiem pūlas nepievērst sev skolotāju uzmanību; viņi baidās, ka viņus izsauks vai izraudzīsies kādam uzdevumam, un uztraucas, ka viņus kāds nostādīs neveiklā situācijā vai izsmies.

⁹ Bet te mēs redzam pilnīgi pretēju ainu: Jēzus, sēdēdams mācītu vīru vidū, bezbailīgi tos izjautā. Un tas vēl nebija viss. Bībelē stāstīts: ”Visi, kas viņu dzirdēja, nevarēja vien beigt brīnīties par viņa sapratni un atbildēm.” (Lūkas 2:47.) Šī notikuma aprakstā nav minēts, ko tieši Jēzus teica, bet mēs varam būt pārliecināti, ka viņš neatkārtoja nepatiesības, ko šie reliģiskie vadītāji bija tā iecienījuši. (1. Pētera 2:22.) Viņš iestājās par Dieva vārdos ietverto patiesību, un viņa klausītājiem atlika tikai brīnīties par to, ka divpadsmitgadīgs zēns var runāt ar tādu izpratni un drosmi.

10. Kā gados jauni kristieši ar savu drosmi līdzinās Jēzum?

¹⁰ Mūsdienās daudzi gados jauni kristieši iet Jēzus pēdās. Protams, atšķirībā no Jēzus viņi nav pilnīgi. Taču viņi, tāpat kā Jēzus, negaida, līdz būs pieauguši, lai nostātos patiesības pusē. Sarunājoties ar cilvēkiem skolā un citās vietās, viņi taktiski uzdod jautājumus, uzklausa sarunas biedrus un stāsta tiem par patiesību. (1. Pētera 3:15.) Starp viņu klasesbiedriem, skolotājiem un kaimiņiem ir tādi, kam viņi ir palīdzējuši kļūt par Kristus sekotājiem. Viņu drosme ir ārkārtīgi patīkama Jehovam. Dieva Rakstos šādi jaunieši ir salīdzināti ar rasu — viņi ir kā milzums lāsīšu, atspirdzinošu un skaistu. (Psalms 110:3.)

11., 12. Kā Jēzus, jau būdams pieaudzis, drosmīgi aizstāvēja patiesību?

¹¹ Kad Jēzus bija pieaudzis, viņš daudzkārt drosmīgi aizstāvēja patiesību. Jau pašā kalpošanas sākumā viņš nonāca situācijā, ko daudzi nosauktu par baisu. Jēzum pretī stājās Sātans, visvarenākais un bīstamākais no visiem Jehovas ienaidniekiem, turklāt Jēzus tajā laikā bija nevis ietekmīgs virseņģelis, bet parasts cilvēks ar miesu un asinīm. Jēzus deva pretsparu Sātanam, liekot skaidri saprast, ka tas nepareizi izmanto Dieva iedvesmotos Rakstus. Beigās Jēzus Sātanam drosmīgi pavēlēja: ”Ej projām, Sātan!” (Mateja 4:2—11.)

¹² Arī vēlāk savas kalpošanas gaitā Jēzus bieži drosmīgi aizstāvēja sava Tēva Rakstus pret sagrozīšanu un aplamu skaidrošanu. Tolaik, tāpat kā mūsdienās, reliģisks negodīgums bija plaši izplatīts. Sava laika reliģiskajiem vadītājiem Jēzus pavēstīja: ”[Jūs] atceļat Dieva vārdu ar savām paražām, ko nododat tālāk.” (Marka 7:13.) Ļaudis pret šiem vadītājiem izturējās ar lielu godbijību, bet Jēzus bezbailīgi pasludināja, ka viņi ir akli ceļveži un liekuļi.a (Mateja 23:13, 16.) Kā mēs šajā ziņā varam sekot Jēzus drosmes paraugam?

13. Kas mums jāatceras, kad cenšamies līdzināties Jēzum, un kāda lieliska iespēja mums ir?

¹³ Protams, mums jāatceras, ka atšķirībā no Jēzus mēs nevaram ieskatīties cilvēku sirdī un mums nav piešķirtas pilnvaras nevienu tiesāt. Tomēr mēs, tāpat kā viņš, varam drosmīgi aizstāvēt patiesību. Piemēram, atmaskojot reliģiskus melus, ko tik bieži māca par Dievu, viņa nodomiem un viņa Rakstiem, mēs izplatām gaismu pasaulē, kurā Sātana propagandas dēļ valda tumsa. (Mateja 5:14; Atklāsmes 12:9, 10.) Mēs palīdzam cilvēkiem atbrīvoties no viltus mācībām, kuras tikai iedveš viņos bailes un grauj viņu attiecības ar Dievu. Mums ir lieliska iespēja vērot, kā piepildās Jēzus solījums: ”Patiesība jūs atbrīvos.” (Jāņa 8:32.)

14., 15. a) Kāds bija viens no veidiem, kā Jēzus darīja zināmu, ”kas ir taisnība”? b) Kādus aizspriedumus Jēzus neņēma vērā, runādams ar samarieti?

¹⁴ Bībelē bija pravietots, ka Mesija darīs tautām zināmu, ”kas ir taisnība”. (Mateja 12:18; Jesajas 42:1.) Būdams uz zemes, Jēzus sāka to darīt. Viņš allaž izturējās pret cilvēkiem taisnīgi un objektīvi, un tas prasīja drosmi. Piemēram, Jēzus noraidīja sabiedrībā izplatītus aizspriedumus un fanātismu, kas Rakstos ir nosodīti.

¹⁵ Kad Jēzus pie Ziharas akas sarunājās ar kādu sievieti, kas bija samariete, viņa mācekļi bija pārsteigti. Kas viņus tā izbrīnīja? Tajā laikā ebreji raudzījās uz samariešiem ar dziļu nepatiku, un tā tas bija turpinājies jau daudz, daudz gadu. (Ezras 4:4.) Savukārt daļai rabīnu bija nicīga attieksme pret sievietēm. Rabīnu likumos, kas vēlāk tika arī pierakstīti, bija minētas situācijas, kurās vīriešiem bija noliegts runāt ar sievietēm, un sievietes pat bija atzītas par necienīgām, lai viņām mācītu Dieva bauslību. Samarietes tika uzskatītas par īpaši nešķīstām. Jēzus neņēma vērā šos netaisnos aizspriedumus un atklāti mācīja samarieti (kura turklāt dzīvoja netikumīgi), pat atklādams tai, ka viņš ir Mesija. (Jāņa 4:5—27.)

16. Kāpēc kristiešiem ir vajadzīga drosme, lai atšķirtos no tiem, kas ir aizspriedumu varā?

¹⁶ Vai tev kādreiz ir gadījies atrasties tādu cilvēku sabiedrībā, kuru viedokli par citiem ir izkropļojuši aizspriedumi? Varbūt viņi stāsta nievājošus jokus par citas rases vai tautības cilvēkiem, nicīgi izsakās par pretējā dzimuma pārstāvjiem vai neslēpj savu augstprātīgo attieksmi pret tiem, kas pieder pie cita ekonomiskā vai sociālā slāņa. Kristus sekotājiem šādi uzskati nav pieņemami, un viņi visiem spēkiem cenšas atbrīvoties no jebkādiem aizspriedumiem, kas vēl ir saglabājušies viņu sirdī. (Apustuļu darbi 10:34.) Mums ir vajadzīga drosme, lai mūsu attieksme pret visiem būtu taisnīga.

17. Ko Jēzus izdarīja templī, un kāpēc viņš tā rīkojās?

¹⁷ Drosme bija tā, kas Jēzu mudināja cīnīties par Dieva tautas tīrību un tīro pielūgsmi. Neilgi pēc savas kalpošanas sākuma, iegājis Jeruzālemes tempļa teritorijā, viņš ar riebumu ieraudzīja, ka tirgotāji un naudas mainītāji tur nodarbojas ar naudas pelnīšanu. Jēzu pārņēma taisnīgs sašutums, un viņš padzina šos alkatīgos cilvēkus no turienes un lika aizvākt visu, ar ko viņi tirgojās. (Jāņa 2:13—17.) Vēlāk, kad Jēzus kalpošana tuvojās beigām, viņš vēlreiz izdarīja kaut ko līdzīgu. (Marka 11:15—18.) Tā Jēzus noteikti iemantoja sev varenus ienaidniekus, taču tas viņu neapturēja. Kāpēc viņš rīkojās tik izlēmīgi? Jēzus jau kopš bērnības sauca templi par sava Tēva namu, un tie nebija tukši vārdi. (Lūkas 2:49.) Tīrā pielūgsme templī tika piesārņota, un tā bija netaisnība, ar ko viņš nespēja samierināties. Jēzus dedzība deva viņam drosmi rīkoties tā, kā bija nepieciešams.

18. Kā kristieši var drosmīgi rūpēties par draudzes tīrību?

¹⁸ Arī tagad Kristus sekotājiem patiesi rūp Dieva tautas un viņa pielūgsmes tīrība. Ja viņiem kļūst zināms, ka cits kristietis ir izdarījis nopietnu pārkāpumu, viņi neizliekas, it kā nekas nebūtu noticis. Viņi drosmīgi runā ar šo cilvēku un parūpējas, lai par nepareizo rīcību uzzinātu draudzes vecākie. (1. Korintiešiem 1:11.) Vecākie var palīdzēt tiem, kas garīgā ziņā ir neveseli, un ir gatavi arī rīkoties, lai pasargātu Jehovas avis no nelabvēlīgas ietekmes. (Jēkaba 5:14, 15.)

19., 20. a) Kāda netaisnība bija izplatīta Jēzus laikā, un ko daudzi gaidīja no Jēzus? b) Kāpēc Kristus sekotāji neiesaistās politikā un vardarbībā, un kādu ieguvumu šāda nostāja dod?

¹⁹ Bet vai būtu jāsecina, ka Jēzus cīnījās pret pasaulē valdošo netaisnību kopumā? Nav šaubu, ka netaisnības visapkārt bija papilnam. Viņa dzimtene atradās svešas lielvalsts varā. Romieši apspieda ebrejus, paļaujoties uz sava varenā karaspēka klātbūtni, lika tiem maksāt lielus nodokļus un pat iejaucās viņu reliģiskajās paražās. Gluži dabiski, daudzi vēlējās, lai Jēzus iesaistās sava laika politiskajā dzīvē. (Jāņa 6:14, 15.) Tā atkal bija situācija, kurā Jēzum bija jārīkojas drosmīgi.

²⁰ Jēzus paskaidroja, ka viņa valstība nepieder pie pasaules. Ar paša piemēru viņš mācīja saviem sekotājiem turēties pa gabalu no politiskajām cīņām un galveno uzmanību pievērst tam, lai sludinātu labo vēsti par Dieva valstību. (Jāņa 17:16; 18:36.) Kad pūlis ieradās apcietināt Jēzu, viņš ar savu izturēšanos parādīja, ko nozīmē ievērot neitralitāti. Pēteris tajā reizē rīkojās impulsīvi, izvilkdams zobenu un ievainodams cilvēku. Viņu ir viegli saprast. Ja kādreiz spēka lietošana arī varēja likties attaisnojama, tad tas bija tieši tajā naktī, kad notika uzbrukums Dieva Dēlam, kas nebija izdarījis neko nosodāmu. Taču Jēzus toreiz sacīja vārdus, kuriem viņa sekotāji klausa līdz pat šai dienai: ”Liec zobenu atpakaļ vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena arī ies bojā.” (Mateja 26:51—54.) Lai saglabātu šādu miermīlīgu nostāju, Kristus sekotājiem bija vajadzīga drosme, un tāpat tas ir mūsdienās. Savas kristīgās neitralitātes dēļ Dieva kalpi nav piedalījušies neskaitāmajos karos, masu slepkavībās, dumpjos un cita veida vardarbībā, kas mūsdienās plosa pasauli. Viņu reputācija šajā ziņā ir nevainojama, un tas ir viens no ieguvumiem, ko viņiem dod drosme.

21., 22. a) Kādu palīdzību Jēzus saņēma pirms vissmagākā pārbaudījuma? b) Kāpēc var teikt, ka Jēzus palika drosmīgs līdz galam?

²¹ Jehovas Dēls jau iepriekš zināja, ka uz zemes viņu gaida nežēlīga pretestība. (Jesajas 50:4—7.) Viņa dzīvībai bieži draudēja briesmas, un šo draudu kulminācija bija situācija, par ko stāstīts šīs nodaļas ievadā. Kā Jēzum izdevās nezaudēt drosmi par spīti briesmām? To var labāk saprast, ja atceramies, ko Jēzus darīja, pirms pūlis ieradās viņu apcietināt: viņš dedzīgi lūdza Jehovu. Kāda bija Jehovas reakcija? Bībelē minēts, ka Jēzus ”tika uzklausīts”. (Ebrejiem 5:7.) Jehova sūtīja eņģeli no debesīm, lai tas stiprinātu viņa bezbailīgo Dēlu. (Lūkas 22:42, 43.)

²² Neilgi pēc tam, kad Jēzus bija saņēmis stiprinājumu, viņš teica saviem mācekļiem: ”Celieties, iesim!” (Mateja 26:46.) Tie bija vārdi, kuros atspoguļojās apbrīnojama drosme. ”Iesim!” viņš sacīja, zinādams, ka drīz viņš lūgs pūli saudzēt viņa draugus, ka šie draugi viņu pametīs un bēgs un ka viņam vienatnē būs jāiztur vissmagākais pārbaudījums savā dzīvē. Viņš bija viens, kad viņu nelikumīgi un netaisnīgi tiesāja, izsmēja, spīdzināja un kad viņš mira mokošā nāvē. Visu šo notikumu laikā Jēzus ne uz brīdi nezaudēja drosmi.

23. Kāpēc var teikt, ka Jēzus nebija pārgalvīgs, kad saskārās ar briesmām un nāves draudiem?

²³ Vai Jēzus bija pārgalvīgs? Nē, pārgalvībai nav nekā kopīga ar patiesu drosmi. Arī saviem mācekļiem Jēzus ieteica būt uzmanīgiem un apdomīgi izvairīties no briesmām, lai turpinātu pildīt Dieva gribu. (Mateja 4:12; 10:16.) Taču šoreiz Jēzus zināja, ka izvairīties no briesmām nav iespējams. Viņš zināja, kāda ir Dieva griba. Jēzus bija apņēmības pilns palikt uzticīgs Dievam, tāpēc viņam bija tikai viens ceļš — un tas veda taisni pretī pārbaudījumam.

24. Kāpēc mēs varam būt pārliecināti, ka spēsim nezaudēt drosmi, lai kādi pārbaudījumi mums būtu jāpieredz?

²⁴ Cik bieži Jēzus sekotāji drosmīgi ir gājuši sava Kunga pēdās! Daudzi ir palikuši nelokāmi, kaut arī viņi tika izsmieti, vajāti, apcietināti, ieslodzīti cietumā, spīdzināti un pat nonāvēti. No kurienes nepilnīgiem cilvēkiem var būt tāda drosme? Tā nerodas viņos pašos. Jēzus sekotāji, tāpat kā viņš, saņem palīdzību no Dieva. (Filipiešiem 4:13.) Tāpēc nekad nebaidies no tā, kas varētu notikt nākotnē. Esi apņēmības pilns palikt uzticīgs Jehovam, un viņš tev piešķirs nepieciešamo drosmi. Smelies spēku, domājot par mūsu Vadītāju Jēzu, kurš teica: ”Esiet drosmīgi! Es pasauli esmu uzvarējis.” (Jāņa 16:33.)