Patiesie kristieši ciena Dieva vārdus

”Tavi vārdi ir patiesība.” (JĀŅA 17:17.)

 1. Kādu svarīgu iezīmi, ar ko Jehovas liecinieki atšķiras no citām reliģiskām grupām, jūs ievērojāt jau pirmajā reizē, kad sarunājāties ar viņiem?

ATSAUCIET atmiņā savu pirmo sarunu ar Jehovas lieciniekiem. Kas jums no tās vislabāk ir palicis prātā? Daudzus no jums noteikti iespaidoja tas, ka Jehovas liecinieki uz visiem jautājumiem atbildēja, izmantojot Bībeli. Jūs droši vien bijāt ļoti priecīgi, kad uzzinājāt par Dieva nodomu saistībā ar zemi, par to, kas notiek pēc nāves un kas nākotnē gaida mirušos.

 2. Kādu iemeslu dēļ jūs sākāt augstu vērtēt Bībeli?

² Kad sākām mācīties Bībeli, mēs redzējām, ka no Bībeles var gūt kaut ko vairāk nekā tikai atbildes uz jautājumiem par dzīvi, nāvi un nākotni. Mēs sapratām, ka tā ir visnoderīgākā grāmata pasaulē. Tās padomi nenoveco, un cilvēkiem, kas tos cītīgi ievēro, dzīve ir sekmīga un laimīga. (Nolasi Psalmu 1:1—3.) Patiesie kristieši Bībelē rakstīto vienmēr ir uzņēmuši ”nevis kā cilvēku vārdus, bet kā vārdus no Dieva, kādi tie patiesībā arī ir”. (1. Tes. 2:13.) Neliels ieskats vēsturē mums palīdzēs skaidri saskatīt atšķirību starp tiem, kas patiesi ciena Dieva vārdus, un tiem, kas to nedara.

TIEK ATRISINĀTS SAREŽĢĪTS JAUTĀJUMS

 3. Kāda problēma apdraudēja pirmā gadsimta kristiešu draudzes vienotību, un ko draudze varēja pieredzēt?

³ Bija pagājuši 13 gadi, kopš tika svaidīts Kornēlijs, pirmais neapgraizītais cittautietis, un pa šiem gadiem bija izveidojusies kāda problēma, kas apdraudēja kristiešu draudzes vienotību. Kristīgo ticību pieņēma aizvien vairāk cittautiešu, un radās jautājums: vai viņiem pirms kristīšanās jātiek apgraizītiem pēc ebreju paražas vai ne? Pašiem ebrejiem nebija viegli atbildēt uz šo jautājumu. Ebreji, kas ievēroja bauslību, pat nespēra kāju cittautiešu mājās, un par draudzību ar tiem vispār nevarēja būt ne runas. Tie ebreji, kas bija kļuvuši par kristiešiem, jau bija pieredzējuši spēcīgas vajāšanas tāpēc, ka bija atstājuši savu iepriekšējo reliģiju. Ja viņi uzņemtu savā vidū neapgraizītus cittautiešus, tas tikai padziļinātu plaisu starp jūdaisma piekritējiem un kristiešiem un izraisītu vēl lielāku pretestību. (Gal. 2:11—14.)

 4. Kas risināja draudzē radušos problēmu, un kādi jautājumi saistībā ar apustuļu un vecāko sapulci varēja rasties?

⁴ 49. gadā apustuļi un vecākie, kas paši bija apgraizīti ebreji, Jeruzālemē ”sapulcējās, lai izskatītu šo jautājumu”. (Ap. d. 15:6.) Šajā sapulcē nerisinājās garlaicīgas teoloģiskas diskusijas par nenozīmīgām detaļām, bet gan dzīvi tika apspriesti mācības jautājumi. Klātesošajiem domas dalījās, un izskanēja stingri viedokļi. Kas notika tālāk? Vai lēmuma pieņemšanu ietekmēja atsevišķu personu uzskati vai aizspriedumi? Vai vecākie nosprieda atlikt lēmuma pieņemšanu līdz brīdim, kad reliģiskā situācija Izraēlā būs kristiešiem labvēlīgāka? Vai arī viņi savstarpēji piekāpās, lai tikai pieņemtu kaut kādu kopīgu lēmumu?

 5. Ar ko sapulce, kas 49. gadā notika Jeruzālemē, atšķīrās no vēlākajos gadsimtos rīkotajām baznīcas vadītāju sanāksmēm?

⁵ Mūsu laikos baznīcas vadītāju sanāksmēs ir pierasts, ka dalībnieki ielaižas kompromisos un visādi cenšas ietekmēt balsojumu. Taču sapulcē, kas tika rīkota Jeruzālemē, nekas tāds nebija vērojams, un lēmums, kas tajā tika pieņemts, bija vienprātīgs. Kā tas bija iespējams? Lai cik stingrs viedoklis būtu bijis ikvienam no klātesošajiem, viņi visi cienīja Dieva vārdus un, risinot sarežģīto jautājumu, balstījās uz tiem. (Nolasīt Psalmu 119:97—101.)

6., 7. Kā ar Dieva Rakstu palīdzību tika atrisināts jautājums par apgraizīšanu?

⁶ Viņiem palīdzēja vārdi no Amosa grāmatas 9. nodaļas 11. un 12. panta. Tie ir citēti Apustuļu darbu grāmatā, 15. nodaļas 16. un 17. pantā: ”Es atgriezīšos un atkal uzcelšu sagruvušo Dāvida namu, es to uzcelšu no drupām un atjaunošu, lai atlikušie ļaudis cītīgi meklētu Jehovu līdz ar visu tautu cilvēkiem — ar tiem, kas nosaukti manā vārdā, — saka Jehova.”

⁷ Kāds varētu iebilst: šajos pantos nav teikts, ka cittautiešiem, kas kļūst par kristiešiem, nav jātiek apgraizītiem. Tā ir taisnība, taču ebreju kristieši tieši tā saprata šos vārdus. Apgraizītus cittautiešus viņi uzskatīja nevis par ”tautu cilvēkiem”, bet par brāļiem. (2. Moz. 12:48, 49.) Piemēram, Esteres grāmatas 8. nodaļas 17. pantā var lasīt: ”Daudz no pagāniem palika par jūdiem.” (Bībeles 1926. gada izdevums.) Tā kā bija paredzēts, ka izraēliešu ”atlikušie ļaudis”, proti, ebreji un apgraizītie jūdaisma prozelīti, līdz ar ”visu tautu cilvēkiem”, proti, neapgraizītiem cittautiešiem, kļūs par tautu Dieva vārdam, secinājums no Rakstiem bija skaidrs — cittautiešiem, kas vēlējās kļūt par kristiešiem, nebija vajadzīga apgraizīšana.

 8. Kāpēc kristiešiem bija vajadzīga drosme, lai pieņemtu lēmumu, ka nav vajadzīga apgraizīšana?

⁸ Dieva vārdi un viņa gars ļāva apustuļiem un vecākajiem pieņemt vienprātīgu lēmumu. (Ap. d. 15:25.) Kaut arī šī lēmuma dēļ ebreju kristieši varēja pieredzēt vēl lielākas vajāšanas, tie, kas bija uzticīgi, pilnībā pakļāvās uz Bībeli balstītajiem norādījumiem. (Ap. d. 16:4, 5.)

SPILGTS PRETSTATS

 9. Kāds ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tika piesārņota patiesā pielūgsme, un kāda svarīga mācība tika sagrozīta?

⁹ Apustulis Pāvils paredzēja, ka pēc apustuļu nāves kristīgo ticību piesārņos viltus mācības. (Nolasīt 2. Tesalonikiešiem 2:3, 7.) Starp tiem, kas ”nevarēs paciest veselīgo mācību”, būs pat tādi, kam draudzē ir uzticēti atbildīgi pienākumi. (2. Tim. 4:3.) Pāvils brīdināja vecākos: ”Jūsu pašu vidū parādīsies vīri, kas runās aplamības, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.” (Ap. d. 20:30.) Jaunajā britu enciklopēdijā ir minēts viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc radās aplamas mācības: ”Kristieši, kas kaut kādā mērā bija apguvuši grieķu filozofiju, sāka just nepieciešamību izteikt savu ticību šīs filozofijas terminos, lai paši iegūtu intelektuālu baudu un pievērstu ticībai izglītotus pagānus.” Viena svarīga mācība, ko piesārņoja pagāniski priekšstati, bija mācība par Jēzu Kristu. Bībelē viņš ir saukts par Dieva Dēlu, bet grieķu filozofijas piekritēji apgalvoja, ka viņš ir Dievs.

10. Kā būtu bijis iespējams noskaidrot patiesību jautājumā par to, kas ir Kristus?

¹⁰ Jautājums par to, kas īsti ir Jēzus Kristus, tika apspriests vairākos baznīcas koncilos. Patiesību būtu bijis viegli noskaidrot, ja koncilu dalībnieki būtu meklējuši atbildi Dieva Rakstos, taču lielākā daļa no viņiem nepiešķīra lielu nozīmi Bībelē teiktajam. Daudzi koncilos ieradās, jau iepriekš ieņēmuši stingru nostāju attiecīgajā jautājumā, un it nemaz negrasījās mainīt savas domas. Koncilu noteiktajos kanonos un pieņemtajos lēmumos Bībele reti bija pat pieminēta.

11. Cik lielu nozīmi ieguva baznīcas tēvu mācības, un kāpēc?

¹¹ Kāpēc Bībelei vairs netika pievērsta pietiekama uzmanība? Kā rakstīja zinātnieks Čārlzs Frīmens, tiem, kas Jēzu uzskatīja par Dievu, bija ”grūti atspēkot daudzos Jēzus izteikumus, kas liecināja, ka viņš ir pakļauts Dievam Tēvam”. Tāpēc evaņģēliju vietā nāca baznīcas tradīcijas un tās vēlāko vadītāju viedokļi. Līdz pat mūsu dienām daudzi garīdznieki tā saukto baznīcas tēvu mācības vērtē augstāk nekā Dieva vārdus. Jūs droši vien paši to esat ievērojuši, ja jums ir sanācis runāt par trīsvienības doktrīnu ar kādu garīgā semināra studentu.

12. Kāda bija imperatora ietekme?

¹² Iezīmīgs ir fakts, ka minēto koncilu debatēs iejaucās Romas imperatori. Piemēram, par Nīkajas koncilu profesors Ričards Rubinšteins rakstīja: ”Konstantīns [bīskapiem] bija izrādījis tādu labvēlību un apveltījis viņus ar tādu bagātību, kāda viņiem pat sapņos nebija rādījusies. Nepilna gada laikā jaunais imperators viņiem bija atdevis atpakaļ gandrīz visas baznīcas vai arī tās atjaunojis, ļāvis viņiem atgūt darbu un piešķīris pagodinājumus, kas viņiem pirms tam bija atņemti.. Imperators kristīgajiem garīdzniekiem bija dāvājis īpašas tiesības, kādas iepriekš bija piederējušas pagānu priesteriem.” Tāpēc ”Konstantīns varēja spēcīgi ietekmēt — un, iespējams, pat diktēt — notikumu gaitu Nīkajā”. ”Tā tika radīts precedents, ka imperators var iejaukties Baznīcas lietās, ne tikai lai to stiprinātu, bet arī lai ietekmētu tās mācības,” secināja Č. Frīmens. (Nolasīt Jēkaba 4:4.)

13. Kā jūs paskaidrotu, kāpēc baznīcas vadītāji vēlākajos gadsimtos neņēma vērā Bībeles skaidrās mācības?

¹³ Kamēr baznīcas augstākās amatpersonas nevarēja tikt skaidrībā, kas īsti ir Jēzus Kristus, daudziem no vienkāršās tautas šis jautājums nesagādāja nekādas grūtības. Tā kā viņi necentās piebāzt savu maku ar imperatora zeltu vai izvirzīties baznīcas hierarhijā, viņi spēja par visu spriest objektīvi — Dieva Rakstu gaismā. To apstiprina vēstures liecības. Viens no tā laika teologiem, Nīsas Gregors, par vienkāršajiem ļaudīm nicinoši rakstīja: ”Apģērbu pārdevēji, naudas mainītāji un pārtikas preču tirgotāji — visi ir teologi. Ja jūs gribat uzzināt, cik vērta ir jūsu nauda, kāds filozofs paskaidro, ar ko Dēls atšķiras no Tēva. Ja jūs taujājat, cik maksā maize, jums atbild, ka Tēvs ir lielāks nekā Dēls. Ja jūs interesē, vai vanna ir gatava, jūs dzirdat, ka Dēls tika radīts no nekā.” Atšķirībā no baznīcas hierarhiem daudzi vienkāršie ļaudis izdarīja šādus secinājumus tāpēc, ka izmantoja Bībeli. Nīsas Gregoram un citiem baznīcas vadītājiem būtu derējis viņos ieklausīties.

”KVIEŠI” UN ”NEZĀLES” AUG KOPĀ

14. Kas ļauj secināt, ka, sākot ar pirmo gadsimtu, uz zemes vienmēr bija jābūt patiesiem svaidītajiem kristiešiem?

¹⁴ Kādā no savām līdzībām Jēzus norādīja, ka, sākot ar pirmo gadsimtu, uz zemes vienmēr būs patiesie svaidītie kristieši. Viņš tos salīdzināja ar ”kviešiem”, kas aug starp ”nezālēm”. (Mat. 13:30.) Protams, mēs precīzi nezinām, kuri cilvēki vai cilvēku grupas piederēja pie svaidītajiem jeb ”kviešiem”, bet mēs varam būt pārliecināti, ka vienmēr ir bijuši kādi, kas ir drosmīgi aizstāvējuši Dieva vārdus un atmaskojuši baznīcas mācības, kuras ir pretrunā ar Bībeli. Pievērsīsim uzmanību dažiem no viņiem.

15., 16. Miniet dažus cilvēkus, kas cienīja Dieva vārdus!

¹⁵ Francijas pilsētas Lionas arhibīskaps Agobārs (779.—840. g.) nosodīja tēlu pielūgsmi, baznīcu veltīšanu svētajiem un baznīcas liturģijas un paražas, kas nav balstītas uz Bībeli. Arī viņa laikabiedrs bīskaps Klaudijs noraidīja baznīcas tradīcijas un iebilda pret svētajiem veltītajām lūgšanām un relikviju godināšanu. 11. gadsimtā Francijā arhidiakons Tūras Berengārs tika izslēgts no baznīcas par to, ka noliedza katoļu mācību par transsubstanciāciju. Turklāt viņš uzskatīja, ka Bībele ir pārāka par baznīcas tradīcijām.

¹⁶ Bībeles patiesība bija dārga arī Pēterim no Bruī un Anrī no Lozannas, kuri dzīvoja 12. gadsimtā. Pēteris atteicās no priestera amata, jo saprata, ka tādas katoļu mācības kā mācība par zīdaiņu kristīšanu un transsubstanciāciju, kā arī lūgšanas par mirušajiem un krusta kults nesaskan ar Bībeli. 1140. gadā Pēteris no Bruī savu uzskatu dēļ tika sodīts ar nāvi. Savukārt Anrī, kas pats bija mūks, vērsās pret baznīcas alkatību un baznīcas liturģiju, kurai nebija pamata Bībelē. 1148. gadā viņu apcietināja, un atlikušo mūžu viņš pavadīja cietumā.

17. Ko svarīgu paveica Valdo un viņa sekotāji?

¹⁷ Ap to laiku, kad Pēteri no Bruī par uzdrīkstēšanos kritizēt baznīcu sadedzināja dzīvu, piedzima kāds, kam vēlāk bija liela nozīme Bībeles patiesības izplatīšanā. Šī cilvēka uzvārds bija Valdo vai Valdessa. Pretēji Pēterim no Bruī un Anrī no Lozannas, viņš bija parasts draudzes loceklis, lajs, taču viņš tik augstu vērtēja Dieva vārdus, ka atteicās no savas bagātības un parūpējās, lai daļa Bībeles tiktu iztulkota valodā, kurā runāja Francijas dienvidaustrumu iedzīvotāji. Daudziem iespēja dzirdēt Bībeles vēsti savā dzimtajā valodā sagādāja tādu prieku, ka arī viņi atteicās no savas mantas un veltīja savu dzīvi Bībeles patiesības sludināšanai. Baznīcu tas ļoti uztrauca. 1184. gadā dedzīgos Bībeles aizstāvjus, kas vēlāk tika iesaukti par valdiešiem, pāvests izslēdza no baznīcas un bīskaps padzina no mājām. Taču tas tikai sekmēja Bībeles vēsts izplatīšanos arī cituviet. Pēc kāda laika daudz kur Eiropā bija sastopami ļaudis, kas sekoja Valdo, Pēterim no Bruī, Anrī no Lozannas un citiem, kuri nepiekrita baznīcas uzskatiem. Arī vēlākajos gadsimtos dzīvoja cilvēki, kas iestājās par Bībeles patiesību, piemēram, Džons Viklifs (ap 1330.—1384. g.), Viljams Tindals (ap 1494.—1536. g.), Henrijs Grū (1781.—1862. g.) un Džordžs Storss (1796.—1879. g.).

”DIEVA VĀRDU NEVAR IEKALT VAŽĀS”

18. Paskaidrojiet, kādu metodi izmantoja Bībeles pētnieki 19. gadsimtā un kāpēc šī pētīšanas metode bija vērtīga!

¹⁸ Lai kā Bībeles patiesības ienaidnieki būtu centušies kavēt tās izplatīšanu, viņiem tas nav izdevies. ”Dieva vārdu nevar iekalt važās,” teikts 2. vēstulē Timotejam, 2. nodaļas 9. pantā. 1870. gadā grupa godprātīgu Bībeles pētnieku sāka izzināt Bībeles patiesību. Kāda bija viņu pētīšanas metode? Kāds izvirzīja jautājumu, un tad viņi to apsprieda. Viņi apskatīja visus Bībeles pantus, kas ar to bija saistīti, un, kad bija atraduši saskaņu starp šiem pantiem, izdarīja secinājumu un to pierakstīja. Vai nav uzmundrinoši zināt, ka, tāpat kā apustuļi un vecākie pirmajā gadsimtā, arī šie dievbijīgie cilvēki, ar kuru darbību aizsākās Jehovas liecinieku mūslaiku vēsture, centās panākt, lai viņu uzskati dziļi sakņotos Dieva vārdos?

19. Kāds ir 2012. gada pants, un kāpēc tas ir izraudzīts par gada pantu?

¹⁹ Pamats, uz kura mēs balstām savus uzskatus, ir Bībele. Ņemot to vērā, Jehovas liecinieku Vadošā padome par 2012. gada pantu ir izraudzījusies vārdus, ko ar pārliecību teica Jēzus: ”Tavi vārdi ir patiesība.” (Jāņa 17:17.) Visiem, kas tiecas pēc Dieva labvēlības, ir jādzīvo saskaņā ar patiesību. Tāpēc centīsimies vienmēr vadīties pēc Dieva vārdiem!

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 8. lpp.]

2012. gada pants ir šāds: ”Tavi vārdi ir patiesība.” (Jāņa 17:17)

[Attēls 7. lpp.]

Valdo

[Attēls 7. lpp.]

Viklifs

[Attēls 7. lpp.]

Tindals

[Attēls 7. lpp.]

Grū

[Attēls 7. lpp.]

Storss