59. Bībeles grāmata. Jēkaba vēstule

Kas sarakstījis: Jēkabs

Kur sarakstīta: Jeruzalemē

Kad pabeigta: pirms 62. g. m.ē.

”VIŅŠ ir bez prāta.” Tādās domās par Jēzu bija viņa radinieki. Kad Jēzus kalpoja uz zemes, ”pat viņa brāļi neticēja viņam”, un Jēkabs, tāpat kā Jozefs (Jāzeps), Sīmanis un Jūda, netika uzskatīts par vienu no Jēzus agrīnajiem mācekļiem. (Mat. 13:55; Marka 3:21; Jāņa 7:5.) Kas tādā gadījumā ļauj apgalvot, ka Jēzus pusbrālis Jēkabs ir sarakstījis Bībeles grāmatu, kuras nosaukumā ir Jēkaba vārds?

² Bībelē ir teikts, ka Jēzus pēc savas augšāmcelšanas parādījās Jēkabam, un šis notikums acīmredzot pilnīgi pārliecināja Jēkabu, ka Jēzus ir Mesija. (1. Kor. 15:7.) Apustuļu darbu grāmatas 1. nodaļas 12.—14. pantā stāstīts, ka jau pirms Piecdesmitās dienas svētkiem Marija un Jēzus brāļi bija sapulcējušies kopā ar apustuļiem kādā augšistabā Jeruzalemē un lūdza Dievu. Bet vai nevarētu būt, ka Jēkaba vēstuli ir sarakstījis viens no apustuļiem, ko arī tā sauca? Nē, šādam secinājumam nav pamata. Vēstules sākumā rakstītājs sevi dēvē nevis par apustuli, bet par ”Kunga Jēzus Kristus kalpu”, un līdzīgi Jēkaba vēstulei sākas arī Jūdas vēstule — tajā minēts Jūda, ”Jēzus Kristus kalps un Jēkaba brālis”. (Jēk. 1:1; Jūd. 1.) Ir loģiski secināt, ka Jēzus pusbrāļi Jēkabs un Jūda ir sarakstījuši Bībeles grāmatas, kas nosauktas viņu vārdā.

³ Jēkabs bija ļoti piemērots tam, lai rakstītu pamācošu vēstuli kristiešu draudzei. Viņš bija visu cienīts pārraugs Jeruzalemes draudzē. Pāvils minēja ”Jēkabu, tā Kunga brāli,” un nosauca viņu par vienu no ”draudzes balstiem” līdz ar Kēfu un Jāni. (Gal. 1:19; 2:9.) Arī no tā, ka Pēteris pēc atbrīvošanas no cietuma tūlīt sūtīja ziņu ”Jēkabam un brāļiem”, var redzēt, ka Jēkabs ieņēma ievērojamu stāvokli. Tieši Jēkabs runāja ”apustuļu un vecaju” vārdā, kad Pāvils un Barnaba bija ieradušies Jeruzalemē, lai tiktu izlemts jautājums par apgraizīšanu. Interesanti, ka gan šis lēmums, gan Jēkaba vēstule sākas ar sveicieniem, — tas ir vēl viens apliecinājums, ka rakstītājs ir viens un tas pats cilvēks. (Ap. d. 12:17; 15:13, 22, 23; Jēk. 1:1.)

⁴ Vēsturnieks Josefs Flāvijs raksta, ka augstais priesteris Anans (Ananija), kas bija saducejs, bija vainojams Jēkaba nomētāšanā ar akmeņiem. Tas notika pēc romiešu vietvalža Fēsta nāves (viņš nomira ap 62. gadu) un pirms nākamā vietvalža Albīna stāšanās amatā.a Bet kad Jēkabs sarakstīja savu vēstuli? Šajā vēstulē, kas tapa Jeruzalemē, Jēkabs vērsās pie ”divpadsmit ciltīm, kas dzīvo izkaisītas”. (Jēk. 1:1.) Pēc svētā gara izliešanas 33. gadā bija vajadzīgs laiks, lai kristietība izplatītos, un tāpat bija vajadzīgs laiks, lai draudzē rastos vēstulē minētās problēmas. No Jēkaba vēstules redzams, ka kristieši vairs nepulcējās mazās grupiņās, bet bija organizēti draudzēs, kurās bija ”vecaji”, kas varēja lūgt Dievu par tiem, kuru ticība bija atslābusi, un sniegt viņiem atbalstu. Turklāt bija pagājis pietiekami ilgs laiks, lai daži draudzē kļūtu pašapmierināti un sāktu maldināt sevi, kalpojot Dievam tikai formāli. (1:26, 27; 2:1—4; 4:1—3; 5:14.) Tātad, visticamāk, Jēkaba vēstule ir sarakstīta diezgan vēlu, iespējams, neilgi pirms 62. gada — ja var uzticēties Josefa Flāvija stāstījumam par notikumiem, kas risinājās ap to laiku, kad nomira Fēsts, un avotiem, kuros Fēsta nāve datēta aptuveni ar 62. gadu.

⁵ Jēkaba vēstules autentiskumu apstiprina tās iekļaušana tādos rokrakstos kā Vatikāna, Sinaja un Aleksandrijas kodekss. Tā ir minēta vismaz desmit senos katalogos, kas sastādīti pirms Kartāgas koncila, kurš tika sasaukts 397. gadā. Jēkaba vēstuli bieži ir citējuši agrīnie baznīcas autori, un vēstules saturs ir pilnīgā saskaņā ar citām Dieva iedvesmoto Rakstu daļām.

⁶ Kāpēc Jēkabs rakstīja šo vēstuli? Rūpīgi iedziļinoties tās saturā, var saprast, ka brāļu starpā bija radušās problēmas. Bija tādi, kas bija sākuši nevērīgi izturēties pret kristīgajām normām un pat ignorēt tās, — viņi draudzējās ar pasauli, līdz ar to garīgā ziņā kļūdami par laulības pārkāpējiem. Daži, kas visur grib saskatīt pretrunas, ir izteikuši apgalvojumus, ka Jēkaba vēstulē paustie uzskati par ticību, kurai jāizpaužas darbos, nav saskaņojami ar Pāvila vēstulēs sacīto, ka glābšanu var dot vienīgi ticība, nevis darbi. Taču konteksts liecina, ka Jēkabs runāja par ticību, kas jāpierāda ar darbiem, ne tikai ar vārdiem, turpretī Pāvils neapšaubāmi atsaucās uz bauslības darbiem. Patiesībā Jēkabs papildināja Pāvila izteiktās domas, sīkāk paskaidrodams, kā ticībai jāizpaužas. Jēkaba padomi ir ļoti praktiski, jo viņš ir skāris situācijas, ar kādām kristiešiem jāsastopas ikdienā.

⁷ Domas, ko Jēkabs ir izteicis par ticību, pacietību un izturību, vēl spilgtākas padara viņa minētie piemēri no ikdienas dzīves — viņš rakstīja par dzīvniekiem, laivām, zemniekiem un augiem. Var redzēt, ka Jēkabs bija pārņēmis Jēzus sekmīgās mācīšanas metodes, tāpēc viņa dotajiem padomiem ir liels spēks. Jēkaba vēstule paliek atmiņā ar tajā jūtamo dziļo izpratni par cilvēku rīcības motīviem.

KĀPĒC ŠĪ GRĀMATA IR NODERĪGA

¹⁵ Lai gan Jēkabs tikai divas reizes ir minējis Jēzus vārdu (1:1; 2:1), viņa rakstītais bieži sasaucas ar to, ko mācīja Kungs, — par to var pārliecināties, salīdzinot Jēkaba vēstuli ar Jēzus Kalna runu. Jēkaba vēstulē 13 reizes parādās Jehovas vārds (Jaunās pasaules tulkojumā), un tajā ir uzsvērts, ka Jehova ir solījis atalgot savus kalpus, kas saglabā stipru ticību. (4:10; 5:11.) Dodams praktiskus padomus kristiešiem, Jēkabs bieži ir izmantojis ilustrācijas un trāpīgus citātus no Ebreju rakstiem. Uz to avotu viņš norādīja ar vārdiem ”pēc rakstiem”, ”ir piepildīti raksti” un ”raksti.. saka”, bet pēc tam attiecināja citātus uz kristiešu dzīvi. (2:8, 23; 4:5.) Lai padomi būtu skaidri un lai stiprinātu lasītāju ticību Dieva Rakstiem kā saskanīgam veselumam, Jēkabs pieminēja Ābrahāma ticības darbus, Rahābas rīcību, kurā izpaudās ticība, Ījaba uzticību un pastāvību un Elijas neatlaidību lūgšanās. (Jēk. 2:21—25; 5:11, 17, 18; 1. Moz. 22:9—12; Joz. 2:1—21; 1. Ķēn. 17:1; 18:41—45; Īj. 1:20—22; 42:10.)

¹⁶ Ļoti vērtīgi ir Jēkaba padomi būt vārda darītājiem, ne tikai klausītājiem, apliecināt ticību ar taisnības darbiem, saglabāt prieku dažādos pārbaudījumos, vienmēr lūgt Dievam gudrību, tuvoties viņam lūgšanās un ievērot ķēnišķīgo likumu: ”Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Jēk. 1:2, 5, 22; 2:8, 24; 4:8; 5:13—18.) Jēkabs stingri brīdināja nemācīt nepatiesību, nedarīt citiem pāri ar savu mēli, nešķirot draudzes locekļus pēc viņu stāvokļa, nenodoties kārībām un baudām un nepaļauties uz iznīcīgo bagātību. (2:4; 3:1, 8; 4:3; 5:1, 5.) Viņš nepārprotami norādīja, ka draudzība ar pasauli garīgā ziņā ir kā laulības pārkāpšana un ka tā sanaido cilvēku ar Dievu, kā arī paskaidroja, kādu kalpošanu Dievs uzskata par tīru: ”Pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu.” (1:27; 4:4.) Tieši šādus padomus, praktiskus un viegli saprotamus, varēja gaidīt no agrīnās kristiešu draudzes ”balsta”. (Gal. 2:9.) Jēkaba vēstulē atrodamie norādījumi arī tagadējos nemierīgajos laikos kristiešiem ir ļoti vērtīgi, jo tie satur ”gudrību, kas nāk no augšienes” un kas rada ”taisnības augli”. (Jēk. 3:17, 18.)

¹⁷ Jēkabs ļoti vēlējās, lai viņa brāļi sasniegtu savu mērķi — dzīvi Dieva Valstībā. Tāpēc viņš tos mudināja: ”Pacietieties arī jūs, stipriniet savas sirdis, jo tā Kunga atnākšana ir tuvu.” Ja viņi pastāvētu pārbaudījumos, viņi būtu laimīgi, jo ikviens, pret ko Dievs ir labvēlīgs, saņems ”dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas viņu mīl”. (1:12; 5:8.) Šādi Jēkabs uzsvēra, ka viens no iemesliem, kas palīdz neatlaidīgi darīt to, kas ir pareizs, ir Dieva solījums dot dzīvības vainagu — vai nu nemirstību un dzīvi debesīs, vai mūžīgu dzīvi uz zemes. Jēkaba vēstule noteikti palīdz visiem tiekties pēc mūžīgas dzīves debesīs vai Jehovas jaunajā pasaulē, pār ko valdīs Dieva Valstības ķēniņš, mūsu Kungs Jēzus Kristus. (2:5.)

[Zemsvītras piezīme]