Bībeles viedoklis

Vai kristiešiem ir jābūt nabadzīgiem?

JĒZUS reiz kādam bagātam jaunam cilvēkam ieteica pārdot visu, kas tam bija, un izdalīt savu mantu nabagiem. Bībelē stāstīts, ka, izdzirdot šos Jēzus vārdus, vīrietis noskuma un aizgāja bēdīgs, ”jo viņš bija ļoti bagāts”. Tad Jēzus teica mācekļiem: ”Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!” Pēc tam viņš piebilda: ”Vieglāki kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” (Marka 10:21—23; Mateja 19:24.)

Ko Jēzus ar to domāja? Vai to, ka bagātība un patiesā reliģija ir nesavienojami jēdzieni? Vai to, ka kristietim ir jānomokās ar vainas apziņu, ja viņam ir daudz naudas? Vai Dievs prasa, lai mēs izvēlētos askētisku dzīves veidu?

Dievam ir tīkami ”visi cilvēki”

Senatnē Dievs nepieprasīja, lai Izraēla tauta dzīvotu nabadzībā. Apmetušies uz dzīvi Apsolītajā zemē, izraēlieši sāka nodarboties ar lauksaimniecību, amatniecību un tirdzniecību, gādājot iztiku sev un saviem tuviniekiem. Viņu sekmes šajās jomās ietekmēja ekonomiskais stāvoklis, laika apstākļi, veselība, arī apķērība darījumos. Mozus bauslība mudināja izraēliešus parādīt līdzjūtību cilvēkiem, kas kaut kāda iemesla dēļ bija nonākuši trūkumā. (3. Mozus 25:35—40.) Bet bija arī tādi cilvēki, kam izdevās kļūt bagātiem. Boāss — cilvēks ar stipru ticību, nevainojams Dieva kalps, kas kļuva par Jēzus Kristus priekšteci — Bībelē ir saukts par ”turīgu vīru”. (Rutes 2:1.)

Līdzīga situācija bija arī Jēzus dzīves laikā. Sarunā ar bagāto vīru, par kuru bija stāstīts raksta ievadā, Jēzus nevēlējās pamudināt viņu uz askētisku dzīves veidu. Viņš gribēja paskaidrot kādu svarīgu atziņu. Raugoties no cilvēka viedokļa, šķiet neiespējami, ka bagāts cilvēks varētu izrādīt pazemību un pieņemt Dieva piedāvāto glābšanu. Tomēr Jēzus teica: ”Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas.” (Mateja 19:26.)

Pirmā gadsimta kristiešu draudzē tika uzņemti ”visi cilvēki”. (1. Timotejam 2:4.) Starp viņiem bija gan tādi, kas bija ļoti bagāti, gan tādi, kas materiālā ziņā bija pietiekami nodrošināti, taču lielākā daļa bija nabadzīgi ļaudis. Iespējams, daži cilvēki bija tikuši pie bagātības, pirms kļuva par kristiešiem. Citi savukārt varēja kļūt bagāti pēc tam, pateicoties labvēlīgiem apstākļiem un saprātīgai līdzekļu izmantošanai.

Arī mūsdienās kristiešu vidū ir dažādi cilvēki, kuru materiālie apstākļi ir atšķirīgi. Viņi visi cenšas veidot pret naudu tādu attieksmi, kas būtu balstīta uz Bībeles principiem, jo no materiālisma nav pasargāts neviens. Atziņa, ko Jēzus vēlējās iemācīt sarunā ar bagāto jaunekli, palīdz ikvienam kristietim saprast, cik spēcīga var būt naudas un mantas ietekme. (Marka 4:19.)

Bagātiem cilvēkiem jābūt piesardzīgiem

Bībele nosoda nevis bagātību, bet gan mantkārību. Viens no Bībeles sarakstītājiem, Pāvils, atzina: ”Visu ļaunumu sakne ir mantas kārība.” Viņš norādīja, ka, dzenoties pēc bagātības un atstājot novārtā garīgās vajadzības, ”dažs labs.. ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju”. (1. Timotejam 6:10.)

Bagātiem cilvēkiem Pāvils deva īpašu norādījumu: ”Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini, lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt.” (1. Timotejam 6:17.) Bagātiem cilvēkiem draud briesmas kļūt lepniem un sākt justies pārākiem pār citiem. Turklāt viņiem var rasties kārdinājums domāt, ka bagātība var atrisināt visas problēmas — kaut ko tādu, ko patiesībā spēj izdarīt vienīgi Dievs.

Pārtikuši kristieši var pasargāt sevi no šīm briesmām, ja viņi ir ”bagāti labos darbos”. Tas nozīmē būt ”devīgiem, nesavtīgiem”, ar mīlestību palīdzot trūcīgajiem. (1. Timotejam 6:18.) Gan bagāti, gan nabadzīgi Kristus sekotāji var izmantot savus līdzekļus, lai atbalstītu labās vēsts sludināšanu — vissvarīgāko darbu, kas mūsdienās ir uzticēts patiesajiem kristiešiem. Šāds dāsnums liecina par pareizu attieksmi pret materiālajām vērtībām un padara cilvēku dārgu Dieva Jehovas un Jēzus Kristus acīs, jo viņi mīl priecīgu devēju. (Mateja 24:14; Lūkas 16:9; 2. Korintiešiem 9:7.)

Pārbaudīt svarīgāko

Ir skaidrs, ka no kristiešiem netiek prasīts, lai viņi dzīvotu trūkumā. Taču viņiem arī nevajadzētu ”gribēt tapt bagātiem”. (1. Timotejam 6:9.) Viņi čakli strādā, lai sagādātu sev nepieciešamo iztiku. Viņu pūliņu iznākums bieži vien ir atkarīgs no labklājības līmeņa valstī, kurā viņi dzīvo, kā arī citiem blakus apstākļiem. (Salamans Mācītājs 11:6.)

Neatkarīgi no savām finansiālajām iespējām kristiešiem jācenšas ”svarīgāko pārbaudīt”. (Filipiešiem 1:10.) Atvēlot garīgajām vajadzībām pirmo vietu savā dzīvē, viņi ”uzkrāj sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību”. (1. Timotejam 6:19.)