Viņi pildīja Jehovas gribu
Jēzus tiek slavēts kā Mesija un Ķēniņš!
SKAĻŠ cilvēku pūlis, kas mūsu ēras 33. gada 9. nīsanā nāca iekšā Jeruzalemē, pārsteidza daudzus jūdus. Kaut arī nebija nekas neparasts pirms Pasā svētkiem redzēt ļaužu straumi ieplūstam pilsētā, šie cilvēki atšķīrās no pārējiem. Viņu vidū uzmanību piesaistīja kāds vīrietis, kas jāja uz jauna ēzeļa. Šis vīrietis bija Jēzus Kristus, un cilvēki viņa priekšā izklāja drēbes un palmu zarus, saukdami: ”Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” Redzēdami pūli, daudzi, kas jau bija ieradušies Jeruzalemē, juta pamudinājumu pievienoties gājienam. (Mateja 21:7—9; Jāņa 12:12, 13.)
Kaut arī Jēzus tajā brīdī tika slavēts, viņš zināja, ka viņu gaida pārbaudījumi. Jau pēc piecām dienām viņš tiks nonāvēts šajā pašā pilsētā! Jā, Jēzus zināja, ka Jeruzaleme ir viņam naidīga vieta; paturēdams to prātā, viņš noorganizēja šo visiem labi pamanāmo iejāšanu pilsētā.
Piepildās sens pravietojums
Cakarija 518. gadā p.m.ē. izteica pravietojumu par Jēzus triumfālo iejāšanu Jeruzalemē. Viņš rakstīja: ”Gavilē Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis; taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa. ..Viņš nesīs mieru tautu starpā, un Viņa vara sniegsies no vienas jūŗas līdz otrai jūŗai un no Eifratas upes līdz pasaules galam.” (Cakarijas 9:9, 10.)
Tātad Jēzus iejāšana Jeruzalemē 9. nīsanā piepildīja Bībeles pravietojumu. Tas nebija nejaušs notikums, tas bija rūpīgi ieplānots. Iepriekš, atrazdamies jau pie pašas Jeruzalemes, Jēzus bija devis norādījumus diviem no saviem mācekļiem: ”Eita uz miestu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu, un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie manis. Un ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajaga, tūdaļ viņš jums tos atlaidīs.” (Mateja 21:1—3.) Bet kāpēc Jēzus vēlējās iejāt Jeruzalemē uz ēzeļa, un ko nozīmēja cilvēku pūļa reakcija?
Norāde uz ķēniņa varu
Redzētais bieži vien iespaido daudz vairāk nekā vārdi. Tāpēc Jehova reizēm lika saviem praviešiem attēlot paziņojamo vēsti, lai uzsvērtu tās pravietisko nozīmi. (1. Ķēniņu 11:29—32; Jeremijas 27:1—6; Ecēhiēla 4:1—17.) Šie ļoti uzskatāmie vēstījumi radīja neizdzēšamu iespaidu pat visneatsaucīgāko skatītāju prātā. Arī Jēzus, iejādams uz ēzeļa Jeruzalemes pilsētā, attēloja varenu vēsti. Kādā veidā?
Bībeles laikos ēzeļus izmantoja cilvēki, kam bija augsts stāvoklis. Piemēram, Salamans uz to vietu, kur viņš tika svaidīts par ķēniņu, devās, jādams uz sava tēva ”mūļa ķēves” (hibrīds ēzeļa pēcnācējs)a. (1. Ķēniņu 1:33—40.) Tātad Jēzus iejāšana Jeruzalemē uz ēzeļa nozīmēja, ka viņš ierodas kā ķēniņš. Pūļa rīcība to uzsvēra vēl vairāk. Šie cilvēki, kas, bez šaubām, lielākoties bija galilieši, izklāja savas drēbes Jēzus priekšā — tas atgādināja Jehus publisko paziņošanu par ķēniņu. (2. Ķēniņu 9:13.) Viņu vārdi, ka Jēzus ir ”Dāvida dēls”, norādīja uz Jēzus likumīgajām tiesībām valdīt. (Lūkas 1:31—33.) Lietodami palmu zarus, viņi acīmredzot pauda savu pakļaušanos Jēzus ķēniņa varai. (Salīdzināt Atklāsmes 7:9, 10.)
Tātad gājiens, kas 9. nīsanā ienāca Jeruzalemē, skaidri pauda, ka Jēzus bija Dieva ieceltais Mesija un Ķēniņš. Protams, ne visi bija priecīgi, redzot Jēzu ierodamies šādā veidā. It īpaši farizeji uzskatīja par galīgi nepieņemamu to, ka Jēzus tiek apveltīts ar šādu ķēnišķīgu godu. ”Mācītāj, apsauc savus mācekļus!” viņi pieprasīja, bez šaubām, dusmīgā balsī. Jēzus atbildēja: ”Es jums saku, ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.” (Lūkas 19:39, 40.) Jā, Dieva Valstība bija Jēzus sludināšanas galvenā tēma. Viņš drosmīgi sludināja šo vēsti, vienalga, vai cilvēki uz to atsaucās vai ne.
Ko mēs varam mācīties
Ierašanās Jeruzalemē tādā veidā, kā bija pravietojis Cakarija, prasīja no Jēzus lielu drosmi. Viņš zināja, ka, tā rīkodamies, viņš iesveļ dusmas savos ienaidniekos. Pirms pacelšanās debesīs Jēzus uzdeva saviem sekotājiem sludināt labo vēsti par Dieva Valstību un ’darīt par mācekļiem visas tautas’. (Mateja 24:14; 28:19, 20.) Arī šī darba veikšana prasa drosmi. Ne visi priecājas, dzirdot šo vēsti. Daži pret to ir vienaldzīgi, citi tai pretojas. Dažas valdības ir ierobežojušas sludināšanu vai pilnīgi to aizliegušas.
Tomēr Jehovas liecinieki apzinās, ka labā vēsts par Dieva nodibināto Valstību ir jāsludina, vienalga, vai cilvēki to klausās vai ne. (Ecēhiēla 2:7.) Tā kā liecinieki veic šo darbu, kas glābj cilvēkiem dzīvību, viņi atkal un atkal pārliecinās par Jēzus solījuma patiesumu: ”Redzi, es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:20.)
[Zemsvītras piezīme]
a Marka vēstījumā teikts, ka Jēzus jāja uz ēzeļa, ”uz kā vēl neviens cilvēks nav sēdējis”. (Marka 11:2.) Dzīvnieks, kas vēl nebija izmantots darbā, neapšaubāmi bija īpaši piemērots svētiem mērķiem. (Salīdzināt 4. Mozus 19:2; 5. Mozus 21:3; 1. Samuēla 6:7.)