41. Bībeles grāmata. Marka evaņģēlijs

Kas sarakstījis: Marks

Kur sarakstīta: Romā

Kad pabeigta: ap 60.—65. g. m.ē.

Kāds laikposms aptverts: 29.—33. g. m.ē.

KAD Jēzus tika apcietināts Ģetzemanes dārzā un apustuļi bija aizbēguši, Jēzum sekoja ”kāds jauneklis”, kas bija ”apsedzies ar audeklu uz kailām miesām”. Kad ļaudis mēģināja jaunekli sagūstīt, ”audeklu pamezdams, tas no tiem izbēga pliks”. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka šis jauneklis bija Marks. Apustuļu darbos viņš ir nosaukts par ”Jāni, kam pievārds Marks”, un viņš acīmredzot nāca no pārtikušas ģimenes, jo Marka piederīgajiem Jeruzalemē bija sava māja un kalpi. Marka māte Marija bija kristiete, un pirmā gadsimta kristiešu draudze izmantoja viņas māju par pulcēšanās vietu. Kad eņģelis bija atbrīvojis Pēteri no cietuma, Pēteris devās uz Marka mātes namu un satika brāļus, kas tur bija sapulcējušies. (Marka 14:51, 52; Ap. d. 12:12, 13.)

² Misionārs Barnaba, levīts no Kipras, bija Marka radinieks. (Ap. d. 4:36; Kol. 4:10.) Kad Barnaba kopā ar Pāvilu, kas bija sūtīti nogādāt saziedotos līdzekļus brāļiem Jūdejā, ieradās Jeruzalemē, Marks iepazinās arī ar Pāvilu. Ciešā saskare ar kristiešiem no vietējās draudzes, kā arī ar dedzīgajiem ceļojošajiem sludinātājiem noteikti modināja Markā vēlēšanos kļūt par misionāru. Kad Pāvils un Barnaba devās savā pirmajā misionāru ceļojumā, Marks pievienojās viņiem un bija viņu ceļabiedrs un palīgs. Taču nezināma iemesla dēļ Pamfīlijas Pergā Marks viņus atstāja un atgriezās Jeruzalemē. (Ap. d. 11:29, 30; 12:25; 13:5, 13.) Tāpēc Pāvils atteicās ņemt Marku līdzi otrajā ceļojumā, un tas izraisīja strīdu starp Pāvilu un Barnabu. Galu galā Pāvils un Barnaba izšķīrās: Pāvils paņēma līdzi Sīlu, savukārt Barnaba kopā ar savu radinieku Marku aizbrauca uz Kipru. (Ap. d. 15:36—41.)

³ Marks pierādīja, ka ir krietns sludinātājs, un kļuva par labu palīgu ne tikai Barnabam, bet vēlāk arī apustulim Pēterim un Pāvilam. Kad Pāvils pirmo reizi bija ieslodzījumā Romā (ap 60., 61. g.), Marks bija kopā ar viņu. (Filem. 1, 24.) Ap 62.—64. gadu Marks jau bija Babilonā kopā ar Pēteri. (1. Pēt. 5:13.) Kad Pāvils atkal bija nonācis ieslodzījumā Romā (iespējams, ap 65. g.), vēstulē viņš lūdza Timoteju atvest līdzi Marku, jo, paša Pāvila vārdiem runājot, Marks viņam ir ”ļoti noderīgs kalpošanai”. (2. Tim. 1:8; 4:11.) Tā ir pēdējā reize, kad Marks ir pieminēts Bībelē.

⁴ Tiek uzskatīts, ka īsāko no četriem evaņģēlijiem ir sarakstījis Marks. Viņš darbojās kopā ar Jēzus apustuļiem un veltīja savu dzīvi labās vēsts sludināšanai, bet viņš nebija viens no 12 apustuļiem un nepiederēja pie Jēzus tuvāko līdzgaitnieku pulka. Kā Marks varēja zināt visas sīkās detaļas, kas tā atdzīvina viņa stāstu par Jēzus kalpošanu? Saskaņā ar pašu agrīnāko tradīciju, kas atspoguļojas jau Papija, Origena un Tertulliāna darbos, šīs informācijas avots bija Pēteris, ar kuru Marks bija cieši saistīts.a Viņi bija tik tuvi, ka Pēteris pat sauca Marku par savu dēlu. (1. Pēt. 5:13.) Pēteris bija gandrīz visu Marka aprakstīto notikumu aculiecinieks, tātad no viņa Marks varēja uzzināt daudzus interesantus faktus, kas nav atrodami citos evaņģēlijos. Piemēram, Marks piemin ”algādžus”, kas strādāja pie Cebedeja, un viņš stāsta, ka spitālīgais lūdza Jēzu, ”ceļos mezdamies”, ka dēmonu apsēstais vīrs ”sita sevi akmeņiem” un ka pravietojumu par laiku, kad ”Cilvēka Dēls nāks padebesīs ar lielu spēku un godību”, Jēzus izteica, sēdēdams Eļļas kalnā ”Dieva namam pretī”. (Marka 1:20, 40; 5:5, 13:3, 26.)

⁵ Pēteris pats bija dziļi emocionāls cilvēks, tāpēc viņš labi varēja ievērot, kā Jēzus jūtas dažādās situācijās, un pēc tam pastāstīt to Markam. Raksturīgi, ka Marks bieži ir pieminējis Jēzus izjūtas un reakcijas, piemēram, viņš raksta, ka Jēzus reliģiskos vadītājus ”uzlūkoja visapkārt ar dusmību” un bija ”noskumis”, ka Jēzus ”nopūtās” un ka citā reizē viņš ”nopūtās savā garā”. (3:5; 7:34; 8:12.) Tieši Marks stāsta, ka Jēzus ”iemīlēja” bagāto jaunekli. (10:21.) Tāpat no Marka apraksta mēs uzzinām, ka Jēzus ne tikai nostatīja bērnu apustuļu vidū, bet arī sirsnīgi ”to apkampa” un ka citā gadījumā Jēzus ”tos [bērniņus] apkampa”. (9:36; 10:13—16.)

⁶ Dažas Pēterim raksturīgās īpašības var redzēt izpaužamies Marka stilā, kas ir impulsīvs, enerģisks, vitāls un spilgts. Marks raksta ar tādu aizrautību, it kā gribētu aizsteigties priekšā notikumiem. Piemēram, viņš bieži ir atkārtojis vārdu ”tūdaļ”, kas piešķir vēstījumam spraigumu un dramatismu.

⁷ Markam bija iespējams izmantot Mateja evaņģēliju, un tikai 7 procenti materiāla, kas iekļauts viņa evaņģēlijā, nav atrodami nevienā no trim pārējiem, tomēr būtu aplami uzskatīt, ka Marks tikai īsi ir pārstāstījis Mateja evaņģēliju, papildinādams to ar dažiem faktiem. Matejs Jēzu pirmām kārtām ir rādījis kā apsolīto Mesiju un Ķēniņu, turpretī Marks Jēzus dzīvi un darbību ir atspoguļojis no cita aspekta. Viņa skatījumā Jēzus galvenokārt ir Dieva Dēls, kas dara brīnumus, varens, neuzveicams Glābējs. Marks vairāk izceļ Kristus darbus, nevis viņa runas un mācības. Marks ir atstāstījis tikai nelielu daļu no Jēzus līdzībām un tikai vienu no garākajām runām, bet Kalna runu viņš vispār ir izlaidis. Tieši tāpēc Marka evaņģēlijs ir īsāks par pārējiem, lai gan tajā aprakstīts ne mazāk notikumu kā citos. Marks konkrēti ir pieminējis vismaz 19 brīnumus.

⁸ Matejs savu evaņģēliju rakstīja galvenokārt ebrejiem, savukārt Marks savējo acīmredzot pirmām kārtām adresēja romiešiem. Pēc kā to var spriest? Mozus bauslība Marka evaņģēlijā ir pieminēta, vienīgi atstāstot sarunas, kurās par to bija runa, un Jēzus raduraksti viņa evaņģēlijā vispār nav iekļauti. Marks uzsver Kristus evaņģēlija universālo nozīmi. Viņš paskaidro ebreju paražas un mācības, ko neebreji varēja nezināt. (2:18; 7:3, 4; 14:12; 15:42.) Aramiešu vārdiem un frāzēm ir dots tulkojums. (3:17; 5:41; 7:11, 34; 14:36; 15:22, 34.) Marks savā evaņģēlijā ir minējis detaļas, kas palīdz gūt labāku priekšstatu par Palestīnas ģeogrāfiskajiem objektiem un augu valsti. (1:5, 13; 11:13; 13:3.) Ebreju monētu vērtība ir dota romiešu naudā. (12:42.) Marks ir lietojis vairāk latīņu vārdu nekā pārējie trīs evaņģēliju sarakstītāji, piemēram, speculator (miesassargs, arī soda izpildītājs), praetorium (pārvaldnieka nams) un centurio (virsnieks). (6:27; 15:16, 39.)

⁹ Tā kā Marka evaņģēlijs acīmredzot bija domāts galvenokārt romiešiem, visdrīzāk viņš to uzrakstīja Romā. Gan agrīnā tradīcija, gan evaņģēlija saturs pieļauj iespēju, ka šī Bībeles grāmata varētu būt sarakstīta Romā apustuļa Pāvila pirmā vai otrā ieslodzījuma laikā — tātad starp 60. un 65. gadu. Šajā laikposmā Marks Romā pabija vismaz vienu reizi (iespējams, divas reizes). Visi autoritatīvākie otrā un trešā gadsimta avoti apliecina, ka šo evaņģēliju tiešām ir sarakstījis Marks. Jau otrā gadsimta vidū Marka evaņģēlijs cirkulēja kristiešu draudzēs. Fakts, ka tas ir iekļauts visos agrīnajos Kristiešu grieķu rakstu katalogos, apstiprina Marka evaņģēlija autentiskumu.

¹⁰ Taču divi nobeiguma varianti (garākais un īsākais), kas reizēm tiek pievienoti pēc 16. nodaļas 8. panta, nav uzskatāmi par autentisku Svēto Rakstu daļu. Lielākajā daļā seno rokrakstu, piemēram, Sinaja kodeksā un Vatikāna kodeksā, tie nav atrodami. Ceturtā gadsimta zinātnieki Eisebijs un Hieronims vienprātīgi atzīst, ka autentiskais Marka teksts beidzas ar vārdiem ”tās bijās”. Citi nobeiguma varianti, iespējams, pievienoti tādēļ, lai nogludinātu evaņģēlija aprautās beigas.

¹¹ Marka evaņģēlija precizitāti apstiprina tas, ka šis evaņģēlijs ir pilnīgā saskaņā ne tikai ar pārējiem trim evaņģēlijiem, bet arī ar visiem Svētajiem Rakstiem, sākot no 1. Mozus grāmatas līdz pat Atklāsmes grāmatai. Marks atkal un atkal uzsver, ka Jēzus ne tikai runāja kā tāds, kam vara, bet arī ar darbiem apliecināja savu varu pār dabas spēkiem, pār Sātanu un dēmoniem, pār slimībām un pat pār nāvi. Tāpēc Marks savu vēstījumu ievada ar iespaidīgiem vārdiem: ”Jēzus Kristus, Dieva dēla, evanģelija sākums.” Jēzus atnākšana un kalpošana nozīmēja ”evaņģēliju” jeb labu vēsti, un tātad visi, kas lasa un pētī Marka evaņģēliju, var gūt no tā labumu. Marka aprakstītie notikumi risinājās no 29. gada pavasara līdz 33. gada pavasarim.

KĀPĒC ŠĪ GRĀMATA IR NODERĪGA

³¹ Kopš agrīno kristiešu laikiem līdz pat mūsu dienām Marka evaņģēlijs, kas sniedz spilgtu un dzīvu priekšstatu par Jēzu, lasītājiem ir palīdzējis saskatīt, kā ir piepildījušies daudzi Ebreju rakstu pravietojumi par Mesiju. Sākot ar citātu pašā evaņģēlija sākumā: ”Raugi, es sūtu savu vēstnesi tavā priekšā,” un beidzot ar Jēzus pirmsnāves vārdiem pie moku staba: ”Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?”, viss, ko Marks ir stāstījis par Jēzus dedzīgo kalpošanu, saskan ar pravietojumiem, kas lasāmi Ebreju rakstos. (Marka 1:2; 15:34; Mal. 3:1; Ps. 22:2.) Jēzus brīnumi un citi iespaidīgie darbi, viņa veselīgā mācība, nevainojamā argumentācija, pilnīgā paļāvība uz Jehovas vārdiem un garu un maigums, ar kādu viņš rūpējās par savām avīm, — tas viss apstiprināja, ka Jēzus ir Dieva Dēls, kuram varu ir piešķīris Dievs. Jēzus mācīja ”kā tāds, kam vara” — vara, kas saņemta no Jehovas, — un uzsvēra, ka viņa galvenais darbs uz zemes ir ”sludināt Dieva evanģeliju”, proti, pavēstīt, ka ”Dieva valstība ir tuvu atnākusi”. Viņa mācības ir devušas un dod neizsakāmas svētības visiem, kas tām paklausa. (Marka 1:14, 15, 22.)

³² Jēzus saviem mācekļiem teica: ”Jums ir dots Dieva valstības noslēpums.” Marks 14 reizes ir lietojis vārdus ”Dieva valstība”, un viņš ir minējis daudzus principus, pēc kuriem jāvadās tiem, kas ar Valstības palīdzību grib iegūt mūžīgu dzīvi. Jēzus paziņoja: ”Kas savu dzīvību zaudē manis un evanģelija dēļ, tas to izglābs.” Ir svarīgi atbrīvoties no visa, kas traucē iegūt dzīvību: ”Tev ir labāki ar vienu aci ieiet Dieva valstībā, nekā kad tev ir divas acis, un tu topi iemests ellē.” Jēzus skaidroja: ”Kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.” Viņš arī sacīja: ”Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!” Jēzus atzina, ka tas, kurš saprot, ka paklausība diviem galvenajiem baušļiem ir svarīgāka par visiem dedzināmajiem un citiem upuriem, ”nav tālu no Dieva valstības”. Šajās un citās mācībās par Valstību, kuras lasāmas Marka evaņģēlijā, ietverti daudzi vērtīgi principi, ko mēs varam ievērot ikdienas dzīvē. (4:11; 8:35; 9:43—48; 10:13—15, 23—25; 12:28—34.)

³³ Marka evaņģēlijs, ko var izlasīt pāris stundās vai pat ātrāk, sniedz aizraujošu, raitu un dinamisku pārskatu par Jēzus kalpošanu. Šo Dieva iedvesmoto Bībeles grāmatu noteikti ir vērts gan lasīt visu uzreiz, gan arī pētīt dziļāk un rūpīgi pārdomāt. Mūsdienās, tāpat kā pirmajā gadsimtā, Marka evaņģēlijs kristiešiem dod spēku vajāšanās, jo tagadējos ”grūtajos laikos” patiesajiem kristiešiem ļoti ir nepieciešama tāda Dieva iedvesmota vadība, kādu varam atrast šajā vēstījumā par mūsu Paraugu Jēzu Kristu. Lasīsim ar aizrautību spraigo notikumu izklāstu un smelsimies drosmi sekot ”ticības aizsācēja un piepildītāja” Jēzus pēdās ar tādu pašu neapslāpējamu prieku, kāds piemita viņam. (2. Tim. 3:1; Ebr. 12:2, JD-07.) Iepazīsim Jēzu kā apņēmīgu cilvēku, kas allaž bija gatavs rīkoties, un mācīsimies būt tikpat dedzīgi kā viņš un tikpat nelokāmi un drosmīgi pārbaudījumos un vajāšanās. Iedziļināsimies šajā Dieva iedvesmoto Rakstu daļā, kas bagāta garīgiem dārgumiem, un gūsim mierinājumu, ko tā mums var sniegt. Lai tā mums palīdz ceļā uz mūžīgu dzīvi!

[Zemsvītras piezīme]