JĀZEPS NO ARIMATIJAS parādīja sev neierastu drosmi, kad devās pie romiešu vietvalža Poncija Pilāta. Pilāts bija pazīstams kā ļoti stūrgalvīgs cilvēks. Bet, lai Jēzu varētu apglabāt pienācīgā veidā, kādam tomēr bija jādodas pie Pilāta, lai lūgtu atļauju paņemt Jēzus mirstīgās atliekas. Tikšanās noritēja daudz mierīgāk, nekā Jāzepam pirms tam varēja šķist. Kad Pilāta ataicinātais virsnieks apstiprināja, ka Jēzus tiešām ir miris, Pilāts apmierināja Jāzepa lūgumu. Joprojām satriekts par Jēzus nāvi, Jāzeps steidzās atpakaļ uz nāvessoda izpildes vietu. (Marka 15:42—45.)

SINEDRIJA LOCEKLIS

Marka evaņģēlijā Jāzeps ir saukts par ”cienījamu padomes locekli”. Ar ”padomi” ir domāts sinedrijs — ebreju augstākā tiesa un augstākā pašpārvaldes institūcija. (Marka 15:1, 43, zemsv. piez.) Tātad Jāzeps bija viens no tautas vadītājiem. Tas izskaidro, kāpēc viņš drīkstēja ierasties privātā audiencē pie Pilāta. Turklāt Jāzeps bija bagāts. (Mat. 27:57.)

Kopumā sinedrijs pret Jēzu bija noskaņots naidīgi. Tā locekļi bija slepus vienojušies viņu nogalināt. Turpretī Jāzeps, kā teikts Bībelē, bija ”labs un taisns vīrs”. (Lūk. 23:50.) Atšķirībā no vairākuma sinedrija locekļu, Jāzeps bija godīgs un krietns cilvēks, kas it visā centās ievērot Dieva likumus. Viņš ”gaidīja Dieva valstību” un, iespējams, tieši tādēļ bija kļuvis par Jēzus mācekli. (Marka 15:43; Mat. 27:57.) Acīmredzot Jāzepa ilgas pēc taisnības un vēlme uzzināt vairāk par Dieva nodomu bija tās, kas viņu bija piesaistījušas Jēzus sludinātajai vēstij.

IZLĒMĪGA RĪCĪBA

Jēzus nāve acīmredzot bija palīdzējusi Jāzepam pārvarēt savas bailes un nostāties Jēzus sekotāju pusē. Par to liecina vārdi, kas lasāmi Marka evaņģēlija 15. nodaļas 43. pantā: ”Saņēmis drosmi, [Jāzeps] iegāja pie Pilāta un lūdza atļauju apglabāt Jēzu.”