41. nodaļa

Uzskatu sadursme

NEILGI pēc viesošanās Sīmaņa namā Jēzus uzsāk otro sludināšanas ceļojumu pa Galileju. Kad Jēzus pārstaigāja šo teritoriju iepriekšējo reizi, viņu pavadīja viņa pirmie mācekļi — Pēteris, Andrejs, Jēkabs un Jānis. Bet tagad ar viņu kopā ir 12 apustuļi, kā arī vairākas sievietes. To vidū ir Marija Magdalēna, Zuzanna un Joanna, kuras vīrs ir ķēniņa Hēroda virsnieks.

Jēzus kalpošana gūst arvien lielāku vērienu, un aizvien lielāki kļūst ar viņa darbību saistītie strīdi. Pie Jēzus tiek atvests kāds dēmonu apsēsts cilvēks, kas ir arī akls un mēms. Kad Jēzus šo vīrieti izdziedina un tas ir brīvs no dēmonu varas un spēj gan runāt, gan redzēt, cilvēki ir ārkārtīgi izbrīnīti. Viņi vaicā: ”Vai šis nav Dāvida dēls?”

Pūlis, kas pulcējas ap māju, kur apmeties Jēzus, ir tik liels, ka viņš un viņa mācekļi nevar pat paēst. Pūlī ir ne tikai cilvēki, kas domā, ka Jēzus ir apsolītais ”Dāvida dēls”, bet arī rakstu mācītāji un farizeji, kuri ir atnākuši no Jeruzalemes, lai celtu viņam neslavu. Jēzus tuvinieki, izdzirdējuši par nemieru, kāds ir izcēlies Jēzus dēļ, nāk viņu savaldīt. Kāpēc tā?

Pat Jēzus brāļi vēl netic, ka viņš ir Dieva Dēls. Turklāt radīt jucekli un nesaskaņas sabiedrībā nemaz nav raksturīgi tam Jēzum, kādu tuvinieki ir pazinuši laikā, kad viņš auga Nācaretē. Tāpēc viņi domā, ka Jēzus ir psihiski slims. ”Viņš ir bez prāta,” radi secina un vēlas saņemt viņu un vest prom.

Jēzus nenoliedzami ir izdziedinājis dēmonu apsēsto cilvēku. Rakstu mācītāji un farizeji zina, ka viņi nevar noliegt šo faktu. Tāpēc ar nolūku nomelnot Jēzu viņi saka cilvēkiem: ”Šis izdzen ļaunus garus ne citādi kā ar Belcebula, ļauno garu virsnieka, palīdzību.”

Zinādams rakstu mācītāju un farizeju domas, Jēzus pasauc viņus pie sevis un saka: ”Ikviena valsts, kur iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kur iekšējs naids, nevar pastāvēt. Ja nu sātāns izdzen sātānu, tad viņš ir naidā pats ar sevi. Kā tad viņa valsts var pastāvēt?”

Kāda neapgāžama loģika! Tā kā farizeji apgalvo, ka cilvēki no viņu pašu vidus ir izdzinuši dēmonus, Jēzus jautā: ”Ja es izdzenu ļaunos garus ar Belcebula palīdzību, ar ko tad jūsu bērni tos izdzen?” Tātad pret Jēzu izvirzītā apsūdzība tikpat labi ir attiecināma arī uz viņiem pašiem. Tāpēc Jēzus brīdina: ”Ja es izdzenu ļaunos garus ar Dieva garu, tad Dieva valstība ir jau pie jums atnākusi.”

Lai norādītu, ka spēja izdzīt dēmonus liecina par viņa virsroku pār Sātanu, Jēzus saka: ”Vai var kāds ieiet stiprā namā un paņemt viņa mantas, ja tas nav stipro papriekšu saistījis? Tikai tad tas varēs viņa namu izlaupīt. Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesakrāj, tas izkaisa.” Farizeji ir atklāti Jēzus pretinieki, tātad viņi paši ir Sātana pārstāvji. Viņi novirza izraēliešu uzmanību no Jēzus.

Jēzus brīdina šos sātaniskos pretiniekus, ka svētā gara zaimošana netiks piedota. Viņš paskaidro: ”Kas ko runā pret Cilvēka Dēlu, tam tas tiks piedots; bet kas ko runā pret Svēto Garu, tam tas netiks piedots ne šinī nedz nākošā mūžā.” Rakstu mācītāji un farizeji ir izdarījuši šo nepiedodamo grēku — viņi ir melīgi piedēvējuši Sātanam to, kas neapšaubāmi tiek paveikts ar Dieva svēto garu. Mateja 12:22—32; Marka 3:20—30; Lūkas 8:1—3; Jāņa 7:5.

▪ Ar ko otrais ceļojums pa Galileju atšķiras no pirmā?

▪ Kāpēc Jēzus tuvinieki vēlas viņu savaldīt?

▪ Kā farizeji mēģina nomelnot Jēzus paveiktos brīnumus, un kā viņš atspēko izteiktos apvainojumus?

▪ Kādu noziegumu ir izdarījuši farizeji, un kāpēc tas patiešām ir noziegums?