Darba burtnīcas pielikums
6.—12. AUGUSTS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | LŪKAS 17, 18
”Būsim pateicīgi”
Lūkas 17:11—14. ”Dodamies uz Jeruzālemi, viņš gāja pa vidu starp Samariju un Galileju. 12 Kad viņš gāja iekšā kādā ciemā, viņu ieraudzīja desmit spitālīgie, kas stāvēja pa gabalu. 13 Tie skaļi iesaucās: ”Jēzu, Skolotāj, apžēlojies par mums!” 14 Tos pamanījis, viņš teica: ”Ejiet un parādieties priesteriem!” Tie devās prom un ceļā kļuva veseli.”
nwtsty piez. pētīšanai par Lk 17:12, 14
”Desmit spitālīgie”. Bībeles laikos spitālīgie acīmredzot pulcējās kopā vai dzīvoja grupās, līdz ar to viņi varēja palīdzēt cits citam. (2Ķn 7:3—5.) Dieva bauslībā bija noteikts, ka spitālīgajiem jādzīvo atsevišķi no citiem. Turklāt spitālīgam cilvēkam bija jābrīdina citi par savu klātbūtni, saucot: ”Nešķīsts! Nešķīsts!” (3Mz 13:45, 46.) Paklausot bauslības prasībām, spitālīgie stāvēja pa gabalu no Jēzus.
”Parādieties priesteriem”. Tā kā Jēzus Kristus, dzīvodams uz zemes, bija pakļauts bauslībai, viņš atzina pilnvaras, kādas bija priesteriem, Ārona pēcnācējiem; cilvēkus, ko viņš bija izdziedinājis no spitālības, viņš sūtīja pie priestera. (Mt 8:4; Mk 1:44.) Pēc Mozus bauslības, priesterim bija jāapstiprina, ka spitālīgais ir izdziedināts. Izdziedinātajam spitālīgajam bija jādodas arī uz templi un jānes upuri saskaņā ar priekšrakstiem. (3Mz 14:2—32.)
Lūkas 17:15, 16. ”Viens no tiem, redzēdams, ka ir izdziedināts, atgriezās un skaļā balsī slavēja Dievu. 16 Šis cilvēks, kas bija samarietis, nokrita ar seju pie Jēzus kājām un viņam pateicās.”
Lūkas 17:17, 18. ”Jēzus jautāja: ”Vai visi desmit nekļuva veseli? Kur tad ir pārējie deviņi? 18 Vai neviens cits nav atradies, kas būtu atgriezies, lai slavētu Dievu, kā vien šis sveštautietis?””
w08 1.10. 14. lpp., 9. rk., 15. lpp., 1. rk.
Neaizmirsīsim pateikties
Vai Jēzum bija vienalga, ka pārējie izdziedinātie tā arī nepateicās par saņemto palīdzību? Bībelē tālāk var lasīt: ”Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: ”Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis?”” (Lūkas 17:17, 18.)
Pārējie deviņi izdziedinātie nebija slikti cilvēki. Viņi atklāti bija pauduši ticību Jēzum un bija paklausījuši viņa norādījumam iet uz Jeruzalemi un rādīties priesteriem. Bet, kaut gan šie cilvēki neapšaubāmi jutās dziļi pateicīgi, ka Jēzus tik žēlsirdīgi viņiem ir palīdzējis, viņi neizteica viņam savu pateicību, un Kristum tas nebija patīkami. Bet kā ir ar mums? Ja kāds mums izdara kaut ko labu, vai mēs vienmēr atceramies pateikt paldies un, ja tas ir vietā, varbūt pat uzrakstām mazu pateicības kartīti?
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
Lūkas 17:7—10. ”Kurš no jums savam kalpam, kas pārnācis no lauka, kur tas ir aris vai ganījis, teiktu: ”Nāc tūlīt šurp un atlaidies pie galda”? 8 Vai drīzāk viņš tam neteiks: ”Pagatavo man kaut ko vakariņām, apsien priekšautu un apkalpo mani, kamēr es paēdīšu un padzeršu, un pēc tam tu pats varēsi ēst un dzert”? 9 Vai gan viņš būs pateicīgs kalpam par to, ka tas ir izpildījis rīkojumus? 10 Tā arī jūs, kad būsiet paveikuši visu, kas jums uzdots, sakiet: ”Mēs esam nederīgi kalpi. Mēs esam izdarījuši to, kas bija mūsu pienākums.””
nwtsty piez. pētīšanai par Lk 17:10
”Nederīgi”. Jēzus līdzības jēga nebija tāda, ka kalpiem, viņa mācekļiem, jāuzskata sevi par nederīgiem vai bezvērtīgiem. Kā var redzēt no konteksta, vārds ”nederīgi” izsaka domu, ka mācekļi nedrīkst pārspīlēt savu nozīmīgumu un uzskatīt, ka ir pelnījuši īpašu cieņu vai godu. Dažu speciālistu viedoklis ir tāds, ka šeit lietotais izteiciens ir hiperbola un nozīmē ”mēs esam tikai kalpi, kas nav pelnījuši sevišķu uzmanību”.
Lūkas 18:8. ”Es jums saku, viņš to katrā ziņā darīs, turklāt ļoti drīz. Bet vai Cilvēka dēls, kad tas atnāks, atradīs uz zemes tādu ticību?”
nwtsty piez. pētīšanai par Lk 18:8
”Tāda ticība”. Burt. ”ticība”. Grieķu valodā pirms vārda ”ticība” ir lietots noteiktais artikuls, kas norāda, ka Jēzus runāja nevis par ticību vispārīgā nozīmē, bet par konkrēta veida ticību — tādu, kāda bija atraitnei Jēzus līdzībā. (Lk 18:1—8.) Tā sevī ietvēra ticību lūgšanu spēkam, kā arī ticību tam, ka Dievs spriedīs taisnu tiesu saviem izredzētajiem. Jēzus acīmredzot atstāja jautājumu par ticību neatbildētu, lai viņa mācekļi pārdomātu, kāda ir viņu pašu ticība. Līdzība par lūgšanām un ticību tajā situācijā bija ļoti piemērota, jo Jēzus tikko bija stāstījis, kādi pārbaudījumi gaida viņa mācekļus. (Lk 17:22—37.)
Bībeles lasījums: Lūkas 18:24—43
13.—19. AUGUSTS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | LŪKAS 19, 20
”Ko var mācīties no līdzības par desmit minām”
Lūkas 19:12, 13. ”Viņš teica: ”Kāds augstdzimis cilvēks taisījās doties uz tālu zemi, lai saņemtu ķēniņa varu un tad atgrieztos. 13 Pasaucis desmit savus kalpus, viņš tiem iedeva desmit minas un sacīja: ”Lieciet tās lietā, kamēr es atgriezīšos!”””
Stāsts par minām
”Kāds augstas kārtas cilvēks devās ceļā uz tālu zemi, lai saņemtu valstību un pēc tam pārnāktu mājās,” Jēzus stāsta. ”Augstas kārtas cilvēks” ir pats Jēzus, un ar ”tālu zemi” tiek apzīmētas debesis. Kad Jēzus tur ieradīsies, Tēvs viņam dos ķēniņa varu.
Bet pirms aiziešanas augstas kārtas cilvēks ataicina desmit no saviem kalpiem, iedod katram sudraba minu un saka: ”Pelnaities ar to, tiekāms es pārnākšu.” Sākotnējā piepildījumā desmit kalpi nozīmē Jēzus agrīnos mācekļus. Bet lielākā piepildījumā kalpi ir tie cilvēki, kuriem ir iespējas kļūt par Jēzus līdzmantiniekiem debesu Valstībā.
Sudraba minām ir ievērojama vērtība: viena mina ir līdzvērtīga laukstrādnieka trīs mēnešu algai. Kas tiek attēlots ar šīm minām? Un kāda peļņa kalpiem ar tām ir jāgūst?
Minas nozīmē līdzekļus, ko ar garu svaidītie mācekļi varēs izmantot, lai līdz tam laikam, kad Jēzus būs atgriezies apsolītajā Valstībā un jau būs kļuvis par Ķēniņu, sagatavotu vēl vairāk debesu Valstības mantinieku. Pēc augšāmcelšanās un parādīšanās saviem mācekļiem Jēzus viņiem iedod simboliskās minas, lai viņi gatavotu vairāk mācekļu un vairotu debesu Valstības locekļu skaitu.
Bet Jēzus turpina stāstījumu: ”[Augstas kārtas cilvēka] tautieši, viņu ienīzdami, viņam aiz muguras nosūtīja vēstnešus un lika pateikt: Mēs negribam, ka šis pār mums valda.” Tautieši ir izraēlieši jeb jūdi, kas nav Jēzus mācekļi. Pēc Jēzus aiziešanas debesīs šie jūdi, vajādami mācekļus, apliecināja, ka nevēlas, lai Jēzus būtu viņu valdnieks. Viņi rīkojās kā tie tautieši Jēzus stāstījumā, kuri izsūtīja vēstnešus.
Lūkas 19:16—19. ”Pirmais atnāca un teica: ”Kungs, tava mina ir nesusi desmit minu peļņu.” 17 Viņš tam sacīja: ”Labi darīts, krietnais kalp! Tā kā tu esi bijis uzticams tik mazā lietā, es piešķiru tev varu pār desmit pilsētām.” 18 Tad atnāca otrs un teica: ”Tava mina, kungs, ir nesusi piecu minu peļņu.” 19 Arī tam viņš atbildēja: ”Tavā pārziņā būs piecas pilsētas.””
jy-E 232. lpp., 7. rk.
Līdzība par desmit minām
Ja mācekļi apzinās, ka viņi ir līdzīgi kalpiem, kas liek lietā savus līdzekļus, lai gatavotu jaunus mācekļus, viņi var būt pārliecināti, ka Jēzus būs apmierināts. Tāpat viņi var nešaubīties, ka Jēzus viņus atalgos par uzcītību. Protams, ne visiem Jēzus mācekļiem dzīvē ir vienādi apstākļi, un ne visiem ir vienādas iespējas un dotības. Taču Jēzus, kas saņem ”ķēniņa varu”, pamanīs un svētīs viņu uzticību un centienus gatavot mācekļus. (Mt 28:19, 20.)
Lūkas 19:20—24. ”Bet vēl cits atnāca un teica: ”Kungs, te būs tava mina, es to biju noglabājis lakatā. 21 Es baidījos no tevis, jo tu esi skarbs cilvēks. Tu ņem, ko neesi noguldījis, un pļauj, ko neesi sējis.” 22 Viņš tam sacīja: ”Es tevi tiesāšu ar taviem paša vārdiem, nelietīgais kalp! Tu taču zināji, ka es esmu skarbs cilvēks, kas ņem, ko nav noguldījis, un pļauj, ko nav sējis, vai ne? 23 Kāpēc tad tu manu sudraba naudu nenoguldīji pie naudas mainītājiem? Tad es pārradies to dabūtu ar procentiem.” 24 Un viņš teica tiem, kas tur stāvēja: ”Atņemiet viņam minu un iedodiet to tam, kam ir desmit minu.””
jy-E 233. lpp., 1. rk.
Līdzība par desmit minām
Šim kalpam, kas nebija pūlējies vairot sava kunga valstības bagātību, tiek atņemts tas, kas tam bija. Apustuļi gaida, kad Jēzus valdīs Dieva valstībā. Tātad no tā, ko Jēzus saka par pēdējo kalpu, viņi droši vien secina, ka tad, ja viņi nebūs gatavi pūlēties, viņiem neatradīsies vieta šajā valstībā.
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
Lūkas 19:43. ”Tevi gaida dienas, kad tavi ienaidnieki uzslies ap tevi nocietinājumus no nosmailinātiem baļķiem, tevi ielenks un māksies tev virsū no visām pusēm.”
nwtsty piez. pētīšanai par Lk 19:43
”Nocietinājumi no nosmailinātiem baļķiem”. Vai ”palisāde”. Grieķu valodas vārds karaks ir sastopams tikai šajā Grieķu rakstu vietā. Tas ir skaidrots kā ”nosmailināts miets vai koks, ko izmanto, lai būvētu nožogojumu; baļķis” un arī kā ”militāra būve, kurā tiek izmantoti baļķi; palisāde”. Jēzus vārdi piepildījās mūsu ēras 70. gadā, kad romiešu karaspēks, ko komandēja Tits, uzcēla ap Jeruzālemi aplenkuma žogu jeb palisādi. Titam bija trīs mērķi: neļaut ebrejiem aizbēgt, mudināt viņus padoties un izraisīt badu, lai pilsētas iedzīvotāji pārstātu pretoties. Lai sadabūtu materiālus šī nocietinājuma būvei ap Jeruzālemi, romieši izcirta visus kokus apkārtnē.
Lūkas 20:38. ”Viņš ir nevis mirušo, bet dzīvo Dievs, jo viņam visi ir dzīvi.”
nwtsty piez. pētīšanai par Lk 20:38
”Viņam visi ir dzīvi”. Vai ”no viņa viedokļa visi ir dzīvi”. Bībelē paskaidrots, ka tie, kas ir dzīvi, bet ir atsvešinājušies no Dieva, no viņa viedokļa ir miruši. (Ef 2:1; 1Tm 5:6.) Savukārt Dieva kalpi, kas ir ieguvuši viņa labvēlību, no Jehovas viedokļa joprojām ir dzīvi arī tad, kad nomirst, jo viņa nodoms piecelt tos no nāves katrā ziņā piepildīsies. (Rom 4:16, 17.)
Bībeles lasījums: Lūkas 19:11—27
20.—26. AUGUSTS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | LŪKAS 21, 22
”Jūsu glābšana tuvojas”
Lūkas 21:25. ”Būs arī zīmes uz saules, mēness un zvaigznēm, bet tautas uz zemes būs izmisumā, nezinot, ko iesākt, jo jūra krāks un bangos.”
Dieva valstība uzveic savus ienaidniekus
9 Debesu parādības. Jēzus pravietoja: ”Saule aptumsīs, mēness pārstās spīdēt, zvaigznes kritīs no debesīm.” Neviens noteikti vairs nevērsīsies pēc vadības pie reliģiskajiem vadītājiem — viņus vairs neuzskatīs par gaismas nesējiem. Vai Jēzus vārdi norāda arī uz pārdabiskām parādībām debesīs? Pilnīgi iespējams. (Jes. 13:9—11; Joēla 2:1; 3:3, 4.) Kā cilvēki reaģēs uz to, ko redzēs? Viņi ”būs izmisumā, nezinot, ko iesākt”. (Lūk. 21:25; Cef. 1:17.) Dieva valstības ienaidnieki, no ”ķēniņiem” līdz ”vergiem”, ”pamirs aiz bailēm, gaidīdami, kas notiks,” un mēģinās paslēpties. Taču viņi neatradīs tādu patvērumu, kur varētu paglābties no mūsu ķēniņa dusmām. (Lūk. 21:26; 23:30; Atkl. 6:15—17.)
Lūkas 21:26. ”Ļaudis pamirs aiz bailēm, gaidīdami, kas notiks pasaulē, jo debesu spēki tiks satricināti.”
Lūkas 21:27, 28. ”Tad varēs redzēt Cilvēka dēlu nākam mākonī ar spēku un lielu godu. 28 Bet, kad tas sāk notikt, izslejieties un paceliet galvu, jo jūsu glābšana tuvojas.”
”Lai brāļu mīlestība jūsu starpā nebeidzas!”
17 Esiet ”paļāvības pilni”. (Nolasīt Ebrejiem 13:6.) Paļāvība uz Jehovu dod mums drosmi pārvarēt jebkādas grūtības. Ja esam paļāvības pilni, mēs spēsim domāt pozitīvi. Šāda attieksme ir noderīga, kad brāļu mīlestībā cenšamies stiprināt ticības biedrus, kam vajadzīgs mierinājums. (1. Tes. 5:14, 15.) Pat tad, kad lielā posta laikā pasauli pārņems izbailes, mēs ”izsliesimies un pacelsim galvu”, jo zināsim, ka mūsu glābšana ir tuvu. (Lūk. 21:25—28.)
”Jūsu glābšana tuvojas!”
13 Ko āži darīs, kad sapratīs, ka viņi tiks ”iznīcināti uz mūžīgiem laikiem”? Viņi ”vaimanājot dauzīs sev pa krūtīm”. (Mat. 24:30.) Bet ko tajā laikā darīs Kristus brāļi un viņu uzticīgie līdzgaitnieki? Ar nelokāmu ticību Dievam Jehovam un viņa Dēlam Jēzum Kristum viņi rīkosies saskaņā ar Jēzus vārdiem: ”Kad tas sāk notikt, izslejieties un paceliet galvu, jo jūsu glābšana tuvojas.” (Lūk. 21:28.) Jā, mūsu skatījums uz nākotni būs pozitīvs, jo mēs būsim pārliecināti par glābšanu.
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
Lūkas 21:33. ”Debesis un zeme zudīs, bet mani vārdi nekad nezudīs.”
nwtsty piez. pētīšanai par Lk 21:33
”Debesis un zeme zudīs”. Citos pantos minēts, ka debesis un zeme pastāvēs mūžīgi. (1Mz 9:16; Ps 104:5; SMc 1:4.) Tāpēc šos Jēzus vārdus var saprast kā hiperbolu: pat ja notiktu neiespējamais un debesis un zeme zustu, Jēzus vārdi tik un tā piepildītos. (Sal. Mt 5:18.) Taču ir arī iespējams, ka ar debesīm un zemi šeit domātas simboliskās debesis un zeme, kas Atk 21:1 sauktas par ”agrākajām debesīm un agrāko zemi”.
”Mani vārdi nekad nezudīs”. Vai ”mani vārdi nekādā ziņā nezudīs”. Grieķu valodā divu noliegumu lietojums pirms darbības vārda spēcīgi pauž kādas domas noraidījumu, spilgti uzsverot Jēzus vārdu pastāvīgumu.
Lūkas 22:28—30. ”Jūs esat palikuši ar mani manos pārbaudījumos, 29 un es ar jums slēdzu līgumu par valstību, tāpat kā mans Tēvs ir noslēdzis līgumu ar mani, 30 lai jūs ēstu un dzertu pie mana galda manā valstībā, sēdētu troņos un tiesātu divpadsmit Izraēla ciltis.”
w14 15.10. 16. lpp., 15., 16. rk.
Jūs būsiet ”priesteru un ķēniņu valsts”
15 Kad Jēzus bija iedibinājis Kunga mielastu, viņš noslēdza ar saviem uzticīgajiem mācekļiem līgumu, kas ir pazīstams kā līgums par valstību. (Nolasīt Lūkas 22:28—30.) Atšķirībā no citiem līgumiem, kuros viena no pusēm ir Jehova, šis ir personisks līgums starp Jēzu un viņa svaidītajiem sekotājiem. Ar vārdiem ”tāpat kā mans Tēvs ir noslēdzis līgumu ar mani” Jēzus acīmredzot atsaucās uz līgumu, ko Jehova bija noslēdzis ar viņu, lai viņš būtu ”priesteris mūžīgi, līdzīgs Melhisedekam”. (Ebr. 5:5, 6.)
16 Vienpadsmit uzticīgie apustuļi bija palikuši ar Jēzu pārbaudījumos. Līgums par valstību apliecināja, ka viņi kopā ar Jēzu būs debesīs un sēdēs troņos, valdīs un kalpos par priesteriem. Tomēr šāda iespēja nebija paredzēta tikai šiem vienpadsmit. Godā celtais Jēzus parādījās apustulim Jānim un teica: ”Tam, kas uzvar, es ļaušu sēsties manā tronī kopā ar mani, tāpat kā es esmu uzvarējis un esmu apsēdies ar savu Tēvu viņa tronī.” (Atkl. 3:21.) Tātad līgums par valstību ir slēgts ar 144 tūkstošiem svaidīto kristiešu. (Atkl. 5:9, 10; 7:4.) Šis līgums veido tiesisku pamatu, kas tiem ļauj valdīt kopā ar Jēzu debesīs. To var paskaidrot ar piemēru: līgava no dižciltīgas ģimenes apprec karali un iegūst tiesības valdīt kopā ar to. Bībelē par svaidītajiem kristiešiem ir runāts kā par Kristus ”līgavu”, kā par ”tikumīgu jaunavu”, kas apsolīta Kristum. (Atkl. 19:7, 8; 21:9; 2. Kor. 11:2.)
Bībeles lasījums: Lūkas 22:35—53
27. AUGUSTS—2. SEPTEMBRIS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | LŪKAS 23, 24
”Piedosim labprāt”
Lūkas 23:34. ”Bet Jēzus teica: ”Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara.” Un tie meta lozes, lai sadalītu viņa drēbes.”
”Izprast Kristus mīlestību”
16 Bija vēl kāda svarīga joma, kurā Jēzus nevainojami atspoguļoja sava Tēva mīlestību, — viņš ”piedeva labprāt”. (Psalms 86:5.) Viņa gatavība piedot bija redzama pat tad, kad viņš bija piesists pie moku staba. Par ko runāja Jēzus, kuru gaidīja apkaunojoša nāve un kura rokas un kājas bija pienaglotas pie staba? Vai viņš lūdza Jehovu sodīt viņa mocītājus? Gluži otrādi — starp Jēzus pēdējiem vārdiem bija arī šādi: ”Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” (Lūkas 23:34.)
Lūkas 23:43. ”Jēzus viņam teica: ”Patiesi, šodien es tev saku: tu būsi ar mani paradīzē.””
g-E 08/2 11. lpp., 5., 6. rk.
Vai Dievs piedod nopietnus grēkus?
Jehova pievērš uzmanību ne tikai pašam grēkam, bet arī grēcinieka attieksmei. (Jesajas 1:16—19.) Brīdi padomāsim par diviem noziedzniekiem, kas bija pie stabiem blakus Jēzum. Viņi abi acīmredzot bija izdarījuši smagus noziegumus, jo viens no viņiem atzina: ”Mēs tiekam sodīti taisnīgi, jo saņemam to, ko esam pelnījuši par saviem darbiem, bet viņš [Jēzus] neko sliktu nav izdarījis.” Šī noziedznieka teiktais liecina, ka viņš kaut ko zināja par Jēzu, un šīs zināšanas viņam droši vien palīdzēja mainīt savu domāšanu. To var redzēt no viņa nākamajiem vārdiem, kad viņš lūdza Jēzu: ”Atceries mani, kad būsi kļuvis par ķēniņu!” Kā Kristus atsaucās uz šo izjusto lūgumu? Viņš atbildēja: ”Patiesi, šodien es tev saku: tu būsi ar mani paradīzē.” (Lūkas 23:41—43.)
Tātad starp pēdējiem vārdiem, ko Jēzus sacīja, būdams cilvēks, bija žēlsirdības apliecinājums ļaundarim, kurš pats bija atzinis, ka ir pelnījis nāvessodu. Cik patīkami ir to apzināties! Mēs varam būt pārliecināti, ka gan Jēzus Kristus, gan viņa Tēvs, Jehova, ar līdzjūtību izturēsies pret visiem, kas patiesi nožēlo savus grēkus, lai ko viņi kādreiz būtu izdarījuši. (Romiešiem 4:7.)
Lūkas 24:34. ”Tie pavēstīja: ”Kungs patiešām ir cēlies augšā un parādījies Sīmanim!””
cl 297., 298. lpp., 17., 18. rk.
”Izprast Kristus mīlestību”
17 Varbūt vēl aizkustinošāks piemērs, kas liecina par to, kā Jēzus piedod, ir viņa izturēšanās pret apustuli Pēteri. Nav šaubu, ka Pēteris no sirds mīlēja Jēzu. 14. nīsanā, pēdējā vakarā pirms Jēzus nāves, Pēteris viņam teica: ”Kungs, es esmu gatavs ar tevi iet cietumā un nāvē.” Bet tikai dažas stundas vēlāk Pēteris trīs reizes noliedza, ka viņš vispār pazīst Jēzu. Bībelē rakstīts, kas notika, kad Pēteris to izdarīja trešo reizi: ”Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri.” Sava grēka smaguma satriekts un ”ārā izgājis, Pēteris sāka gauži raudāt”. Kad vēlāk tajā pašā dienā Jēzus nomira, apustuli droši vien mocīja jautājums, vai viņa Kungs viņam ir piedevis. (Lūkas 22:33, 61, 62.)
18 Pēterim nebija jāgaida pārāk ilgi, līdz viņš uzzināja atbildi. 16. nīsana rītā Jēzus tika piecelts no mirušajiem un, šķiet, tajā pašā dienā personīgi parādījās Pēterim. (Lūkas 24:34; 1. Korintiešiem 15:4—8.) Kāpēc Jēzus parādīja tādu īpašu uzmanību apustulim, kurš no viņa bija kategoriski atteicies? Iespējams, Jēzus vēlējās apliecināt Pēterim, kas bija nožēlojis savu rīcību, ka viņš to joprojām mīl un augstu vērtē. Bet, lai nomierinātu Pēteri, Jēzus izdarīja vēl kaut ko.
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
Lūkas 23:31. ”Ja tā rīkojas, kad koks vēl zaļo, kas notiks, kad tas būs nokaltis?”
nwtsty piez. pētīšanai par Lk 23:31
”Kad koks vēl zaļo.. kad tas būs nokaltis”. Jēzus acīmredzot runā par jūdu tautu. Tā līdzinājās mirstošam kokam, kurā tomēr vēl bija dzīvības sula, jo vēl bija dzīvs Jēzus un bija tādi jūdi, kas viņam ticēja. Taču tuvojās brīdis, kad Jēzus tiks sodīts ar nāvi, savukārt dievbijīgajiem jūdiem drīzumā bija jātiek svaidītiem ar svēto garu un jākļūst par daļu no garīgā Izraēla. (Rom 2:28, 29; Gal 6:16.) Kad tas notika, izraēliešu tauta bija garīgā ziņā mirusi un līdzinājās nokaltušam kokam. (Mt 21:43.)
Lūkas 23:33. ”Tie nonāca vietā, ko sauc par Galvaskausu, un tur pie staba piekāra viņu, kā arī abus ļaundarus — vienu pa labi, bet otru pa kreisi no viņa.”
nwtsty multivides materiāls
Nagla cilvēka papēža kaulā
Šajā rekonstrukcijā redzams cilvēka papēža kauls, ko caururbj 11,5 cm gara dzelzs nagla. (Sk. mwb17.12 5. lpp.) Šāds atradums tika veikts 1968. gadā izrakumu laikā Jeruzālemes ziemeļos, un tas tiek datēts ar romiešu laikiem. Tas sniedz arheoloģisku pierādījumu, ka, sodot cilvēku ar nāvi, viņš ar naglām tika piesists pie koka staba. Šī nagla, iespējams, bija līdzīga tām, ar kurām romiešu karavīri piesita pie staba Jēzu Kristu. Priekšmets tika atrasts akmens urnā, tā sauktajā osuārijā, kurā tika ievietoti miruša cilvēka izkaltušie kauli pēc tam, kad viņa miesa bija satrūdējusi. Tas liecina, ka cilvēku, ko sodīja ar nāvi pie staba, pēc tam mēdza arī apbedīt.
Bībeles lasījums: Lūkas 23:1—16