42. Bībeles grāmata. Lūkas evaņģēlijs

Kas sarakstījis: Lūka

Kur sarakstīta: Cēzarejā

Kad pabeigta: ap 56.—58. g. m.ē.

Kāds laikposms aptverts: 3. g. p.m.ē.—33. g. m.ē.

LŪKAS evaņģēliju ir rakstījis cilvēks ar asu prātu un siltu sirdi, un šāds brīnišķīgs īpašību salikums viņam ir palīdzējis Dieva gara vadībā uzrakstīt ne tikai precīzu, bet arī dziļi izjustu un saviļņojošu vēstījumu. Evaņģēlija ievadā viņš saka: ”Visu no paša sākuma ļoti rūpīgi izpētījis, arī es atzinu par vajadzīgu.. secīgi to izklāstīt.” Detalizētais, metodiskais notikumu izklāsts pilnībā apstiprina, ka šajā Bībeles grāmatā ir ieguldīts liels, rūpīgs darbs. (Lūk. 1:3, JD-07.)

² Tekstā Lūkas vārds nav minēts, tomēr agrīnie kristietības vēsturnieki ir vienisprātis, ka šo evaņģēliju ir uzrakstījis Lūka. Par evaņģēlija sarakstītāju Lūka ir atzīts Muratori kanonā (ap 170. g.), un par Lūkas sarakstītu to uzskata arī tādi otrā gadsimta autori kā Irenejs un Aleksandrijas Klements. Arī pašā evaņģēlija tekstā atrodamie pierādījumi pārliecinoši norāda uz Lūku. Kolosiešiem 4:14 Pāvils Lūku sauc par ”mīļo ārstu”, un sistemātiskā, akadēmiskā pieeja, kas izpaužas evaņģēlijā, labi atbilst tādam izglītotam cilvēkam kā ārsts. Izkoptā valoda un bagātais vārdu krājums, kas ir lielāks nekā visos trīs pārējos evaņģēlijos kopā, viņam ļāva ļoti precīzi un pamatīgi atspoguļot svarīgo tematu, par kuru viņš rakstīja. Lūkas atstāstīto līdzību par pazudušo dēlu daži pat uzskata par vislabāko īso stāstu, kāds jebkad sarakstīts.

³ Lūkas tekstā parādās vairāk nekā 300 medicīnisku terminu un medicīniskā nozīmē lietotu vārdu, kurus citi Kristiešu grieķu rakstu sarakstītāji vai nu vispār nav lietojuši, vai arī ir lietojuši citā nozīmē.a Piemēram, pieminēdams spitālību jeb lepru, Lūka nav izmantojis tikai vienu vārdu, kā to ir darījuši citi. Viņiem lepra ir tikai lepra, turpretī Lūka kā ārsts pievērš uzmanību dažādajām lepras stadijām un par kādu vīru raksta, ka tas bija ”caur caurīm spitālīgs”. Raksturojot Lācara stāvokli, Lūka atzīmē, ka Lācars bija ”apklāts ar vātīm”. Vienīgi Lūkas evaņģēlijā ir norādīts, ka Pētera sievas mātei bija ”grūts drudzis”. (4:38; 5:12; 16:20.) Visos četros evaņģēlijos ir stāstīts, ka Pēteris augstā priestera kalpam nocirta ausi, bet tikai Lūka ir pieminējis, ka Jēzus šo kalpu izdziedināja. (22:51.) Ārstam raksturīgā stilā par slimu sievieti evaņģēlijā ir sacīts: ”[Viņai] astoņpadsmit gadus bija nespēka gars, tā ka viņa bija savilkta un nevarēja pilnīgi taisni atliekties.” Un kurš gan cits, ja ne ”mīļais ārsts Lūka”, tik sīki būtu aprakstījis pirmo palīdzību, ko savainotam cilvēkam sniedza kāds samarietis, kas ”sasēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu”? (10:34; 13:11.)

⁴ Kad Lūka uzrakstīja savu evaņģēliju? Lūka ir sarakstījis arī Apustuļu darbu grāmatu, un, kā redzams no šīs grāmatas 1. nodaļas 1. panta, tās autors iepriekš jau bija sarakstījis ”pirmo grāmatu” — acīmredzot evaņģēliju. Apustuļu darbu grāmata, visticamāk, tika pabeigta ap 61. gadu, kad Lūka bija Romā kopā ar Pāvilu, kas gaidīja ķeizara tiesu. Tātad evaņģēliju Lūka, domājams, uzrakstīja Cēzarejā ap 56.—58. gadu, to divu gadu laikā, kurus Pāvils šajā pilsētā pavadīja ieslodzījumā, pirms viņu aizveda uz Romu stāties tiesas priekšā. Apcietinājumā Pāvils bija nonācis pēc tam, kad Pāvila trešā misionāra ceļojuma beigās viņi ar Lūku bija atgriezušies no Filipiem. Atrazdamies Palestīnā, Lūka bija izdevīgā situācijā, lai ”visu no paša sākuma ļoti rūpīgi izpētītu” par Jēzus dzīvi un kalpošanu. Tātad Lūkas evaņģēlijs acīmredzot ir uzrakstīts agrāk par Marka evaņģēliju.

⁵ Protams, Lūka nebija visu evaņģēlijā aprakstīto notikumu aculiecinieks, jo viņš nepiederēja pie 12 apustuļiem un, iespējams, kļuva par kristieti tikai pēc Jēzus nāves. Taču vēlāk Lūka ļoti cieši sadarbojās ar Pāvilu un palīdzēja viņam misionāra darbā. (2. Tim. 4:11; Filem. 24.) Tāpēc nav brīnums, ka Lūkas rakstītajā jūtama Pāvila ietekme, ko var pamanīt, piemēram, salīdzinot, kā Kunga vakarēdiens ir aprakstīts Lūkas 22:19, 20 un 1. Korintiešiem 11:23—25. Vēl viens avots, no kura Lūka varēja iegūt informāciju, ir Mateja evaņģēlijs. Lai ”visu no paša sākuma ļoti rūpīgi izpētītu”, Lūka turklāt varēja personiski iztaujāt daudzus Jēzus dzīves notikumu aculieciniekus, piemēram, Jēzus mācekļus, kas vēl bija dzīvi, un varbūt arī Jēzus māti Mariju. Nav šaubu, ka Lūka izmantoja visas iespējas, lai savāktu precīzu informāciju.

⁶ Izpētot četrus evaņģēlijus, skaidri var redzēt, ka to sarakstītāji nav tikai atkārtojuši cits cita stāstīto un ka evaņģēliji nav rakstīti tikai tādēļ, lai ar vairākām liecībām apstiprinātu svarīgo Bībeles vēsti, kas tajos ietverta. Lūkas stāstījumā spilgti izpaužas rakstītāja individualitāte, un 59 procenti viņa evaņģēlijā iekļautā materiāla citur neatkārtojas. Viņš ir aprakstījis vismaz sešus brīnumus un vairāk nekā divtik līdzību, ko citi evaņģēlisti nepiemin. Trešā daļa Lūkas evaņģēlija ir rakstīta stāstījuma formā, bet divas trešdaļas veido tiešā runa. Viņa evaņģēlijs ir garākais no visiem četriem. Matejs pirmām kārtām vērsās pie ebrejiem, Marka evaņģēlijs bija domāts neebrejiem, galvenokārt romiešiem, bet Lūka savu evaņģēliju adresēja ”cienījamajam Teofilam” un ar viņa starpniecību visiem pārējiem, gan ebrejiem, gan neebrejiem. (Lūk. 1:3, 4.) Uzrunādams visplašāko lasītāju loku, Lūka Jēzus izcelsmi norāda nevis tikai līdz Ābrahāmam, kā to darīja Matejs, kas rakstīja ebrejiem, bet gan līdz pat Ādamam, ”Dieva [dēlam]”. Viņš īpaši piemin Sīmeana pravietiskos vārdus, ka Jēzus būs tas, ar kura starpniecību tiks ”apgaismoti pagāni”, un uzsver, ka ”visai miesai būs redzēt tā Kunga pestīšanu”. (2:29—32; 3:6, 38.)

⁷ Lūkas evaņģēlijs ir meistarīgi uzrakstīts — tas ir ļoti loģiski izkārtots un precīzs. Šī precizitāte un uzticamība ir būtisks faktors, kas liecina par labu evaņģēlija autentiskumam. Kāds jurists rakstīja: ”Piedzīvojumu romānos, leģendās un viltus liecībās notikumi risinās kaut kādā attālā vietā un nenoteiktā laikā, un ar to tiek pārkāpti pamatnoteikumi, ko mēs, juristi, apgūstam, mācīdamies pareizi uzstāties tiesā, proti, ka ”paziņojumā jānosauc laiks un vieta”, turpretī Bībelē aprakstīto notikumu laiks un vieta norādīti ar vislielāko precizitāti.”b Par pierādījumu savam apgalvojumam viņš citēja Lūkas 3:1, 2: ”Ķeizara Tiberija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonijā, un Lizanijs valdnieks Abilenē, augsto priesteru Annas un Kajafas laikā, Dieva vārds nāca pār Jāni, Caharijas dēlu, tuksnesī.” Jautājumā par notikumu laiku un vietu te nav ne miņas no nenoteiktības: Lūka nosauc veselas septiņas amatpersonas, un tas dod iespēju precīzi noteikt, kad Jānis un pēc tam Jēzus sāka savu kalpošanu.

⁸ Lūka ir devis arī divas norādes, kas ļauj noskaidrot Jēzus piedzimšanas laiku. Lūkas 2:1, 2 ir rakstīts: ”Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika to brīdi, kad Kirenijs valdīja Sirijā.” Tieši tad Jāzeps un Marija devās uz Betlēmi reģistrēties, un Jēzus piedzima, kad viņi bija šajā pilsētā.c Atliek tikai piekrist kādam Bībeles komentāru autoram, kas rakstīja: ”Lūkas vēsturnieka izjūtu spilgti apstiprina tas, ka viņam vienmēr izdodas panākt nevainojamu precizitāti.”d Kā redzams, Lūkas apgalvojums, ka viņš ”visu no paša sākuma ļoti rūpīgi izpētījis”, ir pamatots.

⁹ Lūka ir atspoguļojis arī to, kā Jēzus Kristus dzīvē piepildījās Ebreju rakstu pravietojumi. Viņš citē Dieva iedvesmotos Jēzus vārdus, kas apstiprināja šo pravietojumu piepildījumu. (24:27, 44.) Turklāt viņš precīzi atstāsta paša Jēzus pravietojumus, no kuriem daudzi jau iespaidīgā veidā visos sīkumos ir piepildījušies. Piemēram, tieši tā, kā Jēzus bija pravietojis, ienaidnieki ielenca Jeruzalemi, uzcēla ap pilsētu nocietinājumus un mūsu ēras 70. gadā to nopostīja. (Lūk. 19:43, 44; 21:20—24; Mat. 24:2.) Laicīgais vēsturnieks Josefs Flāvijs, kas kopā ar romiešu armiju atradās pie Jeruzalemes un savām acīm redzēja šos notikumus, stāsta, ka apmēram 16 kilometru rādiusā ap pilsētu tika izcirsti visi koki, lai uzceltu vairāk nekā septiņus kilometrus garu aplenkuma sienu, ka daudzas sievietes un bērni nomira badā un ka kopumā vairāk nekā miljons ebreju zaudēja dzīvību un 97 tūkstoši tika aizvesti gūstā. Vēl šodien Romā uz Tita arkas var aplūkot ainas, kurās attēlots, kā romiešu triumfa gājienā tiek nests kara laupījums, kas iegūts Jeruzalemes templī.e Nav nekādu šaubu, ka arī citi Dieva iedvesmotie pravietojumi, ko pierakstījis Lūka, piepildīsies ar tikpat lielu precizitāti.

KĀPĒC ŠĪ GRĀMATA IR NODERĪGA

³⁰ Lūkas evaņģēlijs vairo lasītāju paļāvību uz Dieva vārdiem un stiprina ticību, palīdzot turēties pretī pasaulei, kurā kristieši ir svešinieki. Lūka ir minējis daudz piemēru, kas apliecina, kā ir piepildījušies Ebreju raksti. Viņš stāsta, ka Jēzus, paskaidrodams savu uzdevumu, citēja vārdus no Jesajas grāmatas, un, šķiet, šie vārdi ir kļuvuši par vadmotīvu, kas caurvij visu evaņģēliju. (Lūk. 4:17—19; Jes. 61:1, 2.) Tas bija viens no gadījumiem, kad Jēzus citēja praviešus. Viņš citēja arī bauslību, piemēram, atraidīdams trīs Sātana kārdinājumus, un psalmus, piemēram, jautādams pretiniekiem: ”Kā var sacīt, Kristus esot Dāvida dēls?” Lūkas vēstījumā iekļauti vēl daudzi citi citāti no Ebreju rakstiem. (Lūk. 4:4, 8, 12; 20:41—44; 5. Moz. 6:13, 16; 8:3; Ps 110:1.)

³¹ Kad Jēzus iejāja Jeruzalemē uz ”ēzeļa mātes kumeļa”, kā bija pravietots Cakarijas 9:9, pūlis ar gavilēm viņu sveica, attiecinot uz Jēzu Psalmu 118:26. (Lūk. 19:35—38.) Kādā Lūkas evaņģēlija vietā divos pantos ir nosaukti veseli seši fakti, kas Ebreju rakstu pravietojumos minēti saistībā ar Jēzus nāvi un augšāmcelšanu. (Lūk. 18:32, 33; Ps 22:8; Jes. 50:6; 53:5—7; Jon. 2:1.) Pēc augšāmcelšanās Jēzus saviem mācekļiem palīdzēja skaidri saprast, cik svarīgi ir visi Ebreju raksti. ”Viņš tiem sacīja: ”Šie ir tie vārdi, ko es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams, ka visam bija notikt, kas par mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.” Tad viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata.” (Lūk. 24:44, 45.) Tāpat kā agrīnie Jēzus Kristus mācekļi, arī mēs varam iegūt dziļāku patiesības izpratni un nostiprināt ticību, ja pievēršam uzmanību Ebreju rakstu pravietojumu piepildījumam, ko tik precīzi ir atspoguļojuši Lūka un citi Kristiešu grieķu rakstu sarakstītāji.

³² Savā vēstījumā Lūka atkal un atkal pievērš lasītāju uzmanību Dieva Valstībai. Jau no paša sākuma, kur stāstīts, kā eņģelis apsola Marijai, ka bērns, kas viņai piedzims, ”valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valstībai nebūs gala”, līdz pat pēdējām nodaļām, kurās aprakstīts, kā Jēzus saviem apustuļiem ”novēl valstību”, visā evaņģēlijā Lūka izceļ cerību uz Valstību. (1:33; 22:28, 29.) Viņš stāsta, kā Jēzus uzņēmās vadību Valstības sludināšanā un sūtīja arī 12 apustuļus un vēlāk 70 mācekļus darīt šo darbu. (4:43; 9:1, 2; 10:1, 8, 9.) Uz mērķtiecību, kas nepieciešama, lai ieietu Valstībā, izteiksmīgi norāda Jēzus vārdi: ”Ļauj miroņiem aprakt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību! [..] Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” (9:60, 62.)

³³ Lūka sevišķi uzsver lūgšanu nozīmi. Ar to viņa evaņģēlijs izceļas pārējo vidū. Tajā ir stāstīts, ka ļaužu pulks ārā lūdza Dievu, kamēr Caharija bija templī, ka Jānis Kristītājs piedzima par atbildi uz lūgšanām pēc bērna un ka praviete Anna lūdza Dievu dienām un naktīm. Tajā arī pieminēts, ka Jēzus lūdza Dievu kristīšanās brīdī, ka viņš pavadīja lūgšanās visu nakti, pirms izraudzījās 12 apustuļus, un ka viņš vērsās pie Dieva lūgšanā viņa godības parādības laikā. Lūkas evaņģēlijā var lasīt, kā Jēzus saviem mācekļiem lika pie sirds, ka tiem ”aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt”, paskaidrodams šo domu ar līdzību par neatlaidīgo atraitni, kas tikmēr lūdzās tiesnesi, līdz tas taisnīgi izlēma viņas lietu. Lūka vienīgais ir pastāstījis, ka mācekļi griezās pie Jēzus ar lūgumu pamācīt, kā Dievu lūgt, un ka eņģelis stiprināja Jēzu, kad viņš lūdza Dievu Eļļas kalnā, un tikai Lūkas evaņģēlijā ir lasāmi Jēzus pēdējās lūgšanas vārdi: ”Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās.” (1:10, 13; 2:37; 3:21; 6:12; 9:28, 29; 11:1; 18:1—8; 22:39—46; 23:46.) Tāpat kā tolaik, kad Lūka rakstīja savu evaņģēliju, arī mūsu dienās visiem, kas pilda Dieva gribu, ir svarīgi lūgt Dievu, lai saņemtu stiprinājumu.

³⁴ Vērīgais prāts un veiklā, plūstošā valoda palīdzēja Lūkam ļoti dzīvi un sirsnīgi atspoguļot Jēzus mācības. Jēzus mīlestība, laipnība, žēlsirdība un līdzjūtība pret vājajiem, apspiestajiem un nomāktajiem asi kontrastē ar rakstu mācītāju un farizeju auksto, formālo, šaursirdīgo un liekulīgo reliģiozitāti. (4:18; 18:9.) Jēzus allaž stiprināja un uzmundrināja nabagus, gūstekņus, aklos un satriektos, rādīdams brīnišķīgu paraugu visiem, kas grib ”sekot viņa pēdām”. (1. Pēt. 2:21.)

³⁵ Jēzus, pilnīgais Dieva Dēls, kas darīja brīnumus, ar mīlestību rūpējās par saviem mācekļiem un visiem pārējiem godprātīgiem cilvēkiem, un tāpat arī mums jācenšas kalpot aiz mīlestības, ”mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ”. (Lūk. 1:78.) Lūkas evaņģēlijs mums palīdz to darīt. Mēs varam no sirds pateikties Jehovam, ka viņš iedvesmoja ”mīļo ārstu” Lūku uzrakstīt šo precīzo, uzmundrinošo vēstījumu par glābšanu, kas tiks sagādāta ar Valstības starpniecību, kuras valdnieks ir Jēzus Kristus. (Kol. 4:14; Lūk. 3:6.)

[Zemsvītras piezīmes]