12. nodaļa

Jēzus tiek kristīts

KAD Jānis ir sludinājis apmēram sešus mēnešus, pie viņa uz Jordānas piekrasti atnāk Jēzus, kam tagad ir 30 gadi. Kāds ir viņa nāciena mērķis? Vai tas ir tikai draudzīgs apciemojums? Vai Jēzus vēlas painteresēties, kā Jānim sokas darbs? Nē, Jēzus lūdz, lai Jānis viņu kristī.

Jānis tūlīt pat iebilst: ”Man vajadzētu tikt tevis kristītam, un tu nāci pie manis.” Jānis zina, ka viņa brālēns Jēzus ir īpašs Dieva Dēls. Jānis taču bija salēcies aiz prieka savas mātes miesās, kad Elizabeti apciemoja Marija, kas gaidīja Jēzu. Vēlāk Elizabete Jānim to noteikti bija pastāstījusi. Tāpat viņa droši vien bija izstāstījusi, ka eņģelis paziņoja par Jēzus dzimšanu un ka eņģeļi parādījās ganiem naktī, kad Jēzus piedzima.

Tātad Jānim Jēzus nav svešinieks. Un Jānis zina, ka viņa kristība nav domāta Jēzum. Tā ir paredzēta cilvēkiem, kas nožēlo savus grēkus, bet Jēzus ir bez grēka. Kaut arī Jānis iebilst, Jēzus tomēr uzstāj: ”Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajaga piepildīt visu taisnību.”

Kāpēc ir pareizi, ka Jēzus tiek kristīts? Tāpēc, ka Jēzus kristīšanās simbolizē nevis grēku nožēlu, bet gan to, ka viņš veltī sevi Tēva gribas pildīšanai. Līdz šim Jēzus ir bijis namdaris, taču tagad ir pienācis laiks sākt kalpošanu, kuras dēļ Dievs Jehova viņu sūtīja uz Zemi. Kā tu domā, vai Jānis gaida notiekam kaut ko neparastu, kad viņš kristī Jēzu?

Pēc šī notikuma Jānis stāsta: ”Tas, kas mani sūtījis kristīt ar ūdeni, man sacīja: Uz ko tu redzēsi Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam, tas ir tas, kas kristīs ar Svēto Garu.” Tātad Jānis gaida, ka pār kādu no cilvēkiem, ko viņš kristī, nāks Dieva gars. Tāpēc Jānis varbūt nav sevišķi pārsteigts, kad, Jēzum iznākot no ūdens, ierauga ”Dieva garu kā balodi nolaižamies un uz viņu nākam”.

Taču tas nav viss. Kad Jēzus tiek kristīts, viņam ’debesis atveras’. Ko tas nozīmē? Tas acīmredzot nozīmē, ka kristīšanās brīdī viņš atceras savu pirmscilvēka dzīvi debesīs. Tagad Jēzus pilnībā atceras laiku, ko viņš — garīgs Dieva Dēls — pavadīja kopā ar Jehovu, kā arī atceras visu, ko Dievs viņam bija teicis debesīs viņa pirmscilvēka esamības laikā.

Jēzus kristīšanas brīdī no debesīm atskan balss: ”Šis ir mans mīļais dēls, uz ko man labs prāts.” Kas to saka? Pats Jēzus? Protams, nē! Šos vārdus saka Dievs. Ir skaidrs, ka Jēzus ir Dieva Dēls, nevis Dievs, kā to apgalvo daži cilvēki.

Jēzus ir cilvēks un Dieva dēls, tāpat kā pirmais cilvēks — Ādams. Māceklis Lūka, pastāstījis par Jēzus kristīšanu, raksta: ”Jēzus pats, kad viņš savu darbu sāka, bija trīsdesmit gadus vecs. Viņš bija, kā mēdza domāt, Jāzepa dēls, Jāzeps — Ēļa, ..tas Dāvida dēls, ..tas Ābrahāma, ..tas Noas, ..tas Ādama dēls, tas Dieva.”

Jēzus, tāpat kā Ādams, ir Dieva dēls. Jēzus ir visu laiku izcilākais cilvēks, par ko mēs pārliecināmies, kad aplūkojam viņa dzīvi. Bet kristīšanās laikā Jēzum izveidojas jaunas attiecības ar Dievu, jo viņš kļūst arī par Dieva garīgo Dēlu. Tagad Dievs Jēzu it kā aicina atpakaļ debesīs — Jēzus sāk iet pa ceļu, kura galā viņš uz mūžīgiem laikiem atdos savu cilvēka dzīvību nosodītās cilvēces labā. Mateja 3:13—17; Lūkas 3:21—38; 1:34—36, 44; 2:10—14; Jāņa 1:32—34; Ebrejiem 10:5—9.

▪ Kā Jānis pazīst Jēzu?

▪ Kāpēc Jēzus tiek kristīts, ja viņš nav izdarījis nevienu grēku?

▪ Kāpēc Jānis, pazīdams Jēzu, varbūt nav pārsteigts, kad pār Jēzu nāk Dieva gars?