Darba burtnīcas pielikums
4.—10. JŪNIJS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | MARKA 15, 16
”Jēzus dzīvē piepildījās pravietojumi”
Marka 15:3—5. ”Bet virspriesteri viņu visādi apsūdzēja. 4 Pilāts turpināja viņu izvaicāt: ”Vai tev nav, ko teikt? Redzi, cik daudz ir apsūdzību pret tevi!” 5 Taču Jēzus vairs neko neatbildēja, Pilātam par izbrīnu.”
Marka 15:24. ”Tie viņu piesita pie staba un sadalīja viņa drēbes, metot par tām lozes, lai izlemtu, kas kuram tiks.”
Marka 15:29, 30. ”Tie, kas gāja garām, viņu nievāja, šūpodami galvu un sacīdami: ”Ei, tu, kas taisījies nojaukt templi un trijās dienās to uzcelt, 30 glāb nu sevi un kāp lejā no moku staba!””
nwtsty piez. pētīšanai par Mk 15:24, 29
”Sadalīja viņa drēbes”. Jņ 19:23, 24 var atrast papildu informāciju, ko nav minējuši ne Matejs, ne Marks, ne Lūka: romiešu kareivji acīmredzot meta lozes gan par Jēzus virsdrēbēm, gan par viņa kreklu; kareivji sadalīja virsdrēbes ”četrās daļās — katram kareivim pa daļai”; viņi negribēja sadalīt kreklu, tāpēc meta par to lozes; ar Mesijas drēbju izlozēšanu piepildījās Ps 22:19. Šķiet, pastāvēja paradums, ka nāvessoda izpildītāji paturēja upura drēbes, tāpēc noziedzniekiem pirms soda izpildes tika atņemtas drēbes un citas mantas, līdz ar to viņi pieredzēja vēl lielāku pazemojumu.
”Šūpodami galvu”. Šis žests, ko parasti pavadīja vārdi, pauda nievas, nicinājumu un izsmieklu. Garāmgājēji neviļus piepildīja vārdus no Ps 22:8.
Marka 15:43. ”Atnāca Jāzeps no Arimatijas, cienījams padomes loceklis, kas arī pats gaidīja Dieva valstību, un, saņēmis drosmi, iegāja pie Pilāta un lūdza atļauju apglabāt Jēzu.”
Marka 15:46. ”Jāzeps, nopircis smalku linu audeklu, noņēma mirušo, ietina to audeklā un guldīja kapavietā, kas bija izcirsta klintī. Pēc tam viņš aizvēla kapa ieejai priekšā akmeni.”
nwtsty piez. pētīšanai par Mk 15:43
”Jāzeps”. Evaņģēliju sarakstītāju personība atspoguļojas tajā, ko viņi ir minējuši par Jāzepu. Nodokļu ievācējs Matejs atzīmē, ka viņš bija ”bagāts cilvēks”; Marks, kura lasītāji pirmām kārtām bija romieši, norāda, ka viņš bija ”cienījams padomes loceklis”, kas gaidīja Dieva valstību; iejūtīgais ārsts Lūka viņu apraksta kā ”labu un taisnu vīru”, kas nebija atbalstījis sinedrija nostāju pret Jēzu; Jānis vienīgais ir minējis, ka viņš ”bija Jēzus māceklis, bet tikai slepenībā, jo baidījās no jūdiem”. (Mt 27:57—60; Mk 15:43—46; Lk 23:50—53; Jņ 19:38—42.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
Marka 15:25. ”Bija trešā stunda, kad viņu piesita pie staba.”
nwtsty piez. pētīšanai par Mk 15:25
”Trešā stunda”. Tas ir, ap deviņiem no rīta. Daži norāda uz šķietamo pretrunu starp šo pantu un Jņ 19:14—16, kur teikts, ka ”bija ap sesto stundu”, kad Pilāts lika piesist Jēzu pie staba. Lai gan Bībelē šī atšķirība nav līdz galam izskaidrota, lūk, daži faktori, kas būtu jāpatur prātā. Ja runa ir par notikumiem, kas risinājās Jēzus pēdējā dzīves dienā uz zemes, to hronoloģijas atspoguļojums visos evaņģēlijos kopumā sakrīt. Visos četros evaņģēlijos minēts, ka tad, kad bija uzausis rīts, priesteri un vecākie sanāca kopā un pēc tam lika aizvest Jēzu pie romiešu ieceltā vietvalža Poncija Pilāta. (Mt 27:1, 2; Mk 15:1; Lk 22:66—23:1; Jņ 18:28.) Gan Matejs, gan Marks, gan Lūka raksta, ka tad, kad Jēzus jau bija piesists pie staba, zeme ietinās tumsā no ”sestās stundas” ”līdz pat devītajai stundai”. (Mt 27:45, 46; Mk 15:33, 34; Lk 23:44.) Ir kāds faktors, kas jāņem vērā, domājot par laiku, kad Jēzus tika sodīts ar nāvi: pēršana ar pletnēm dažkārt tika uzskatīta par soda izpildes daļu. Reizēm pēršana bija tik nežēlīga, ka cilvēks nomira. Jēzus gadījumā tā bija pietiekami smaga, lai pēc tam, kad Jēzus pats bija sācis nest savu moku stabu, to būtu jāturpina nest kādam citam. (Lk 23:26; Jņ 19:17.) Ja par soda izpildes sākumu uzskata pēršanu, tad bija jāpaiet kādam laikam līdz brīdim, kad Jēzus patiešām tika piesists pie staba. Ar šādu viedokli saskan Mt 27:26 un Mk 15:15, kur pēršana (šaustīšana) ar pletnēm ir minēta kopā ar piesišanu pie staba. Tāpēc dažādi rakstītāji varēja minēt dažādus laikus, kad Jēzus tika piesists pie staba, atkarībā no tā, ko viņi uzskatīja par soda izpildes sākumu. Ar to varētu būt izskaidrojams fakts, kāpēc Pilāts bija izbrīnīts, uzzinot, ka Jēzus ir nomiris jau tik drīz pēc piesišanas pie staba. (Mk 15:44.) Turklāt Bībeles sarakstītāji bieži seko paradumam iedalīt dienu četrās daļās pa trim stundām katrā, tāpat kā tas tika darīts ar nakti. Tas, ka pastāvēja šāds dienas iedalījums, palīdz saprast, kāpēc bieži ir minēta trešā, sestā un devītā stunda, skaitot no saullēkta, kas bija apmēram sešos no rīta. (Mt 20:1—5; Jņ 4:6; Apd 2:15; 3:1; 10:3, 9, 30.) Cilvēkiem lielākoties nebija pieejamas precīzas laika mērīšanas ierīces, tāpēc bieži tika norādīts aptuvens laiks, kā tas ir Jņ 19:14. (Mt 27:46; Lk 23:44; Jņ 4:6; Apd 10:3, 9.) Apkoposim iepriekš teikto. Marks, iespējams, runāja gan par Jēzus pēršanu ar pletnēm, gan par piesišanu pie staba, bet Jānis — tikai par piesišanu pie staba. Viņi abi acīmredzot noapaļoja laiku, atsaukdamies uz attiecīgo trīs stundu laikposmu, un Jānis lietoja vārdu ”ap”. Ar šiem apstākļiem varētu izskaidrot, kāpēc viņu sarakstītajos evaņģēlijos ir minēti atšķirīgi laiki. Tas, ka Jānis, kurš sarakstīja savu evaņģēliju vairākus gadu desmitus vēlāk, norādīja laiku, kas šķietami atšķiras no Marka minētā, liecina, ka Jānis vienkārši nepārrakstīja Marka stāstījumu.
Marka 16:8. ”Tad viņas izgāja ārā no kapavietas un skrēja prom, drebēdamas un dziļa satraukuma pārņemtas. Viņas nevienam neko nestāstīja, jo bija izbijušās.”
nwtsty piez. pētīšanai par Mk 16:8
”Jo bija izbijušās”. Saskaņā ar senākajiem pieejamajiem Marka evaņģēlija beigu daļas manuskriptiem, šis evaņģēlijs beidzas ar vārdiem, kas lasāmi 8. pantā. Daži apgalvo, ka sākotnēji tas nevarētu būt bijis grāmatas nobeigums, jo teksts apraujas pārāk spēji. Tomēr, ņemot vērā Markam raksturīgo lakonisko stilu, šāds apgalvojums varētu nebūt pamatots. Arī vēsturnieki Hieronims un Eisebijs, kas dzīvoja ceturtajā gadsimtā, norāda, ka autentiskais teksts beidzas ar vārdiem ”jo bija izbijušās”.
Vairākos grieķu manuskriptos un tulkojumos citās valodās pēc 8. panta ir pievienots garais vai īsais nobeigums. Garais nobeigums (ko veido vēl 12 panti) ir atrodams Aleksandrijas kodeksā, Efraima kodeksā un Bezas kodeksā, kas visi datējami ar 5. gadsimtu m.ē. Tas parādās arī latīņu Vulgātā, Kjurtona sīriešu manuskriptā un sīriešu Pešitā. Taču tas neparādās ne divos senākos ceturtā gadsimta grieķu manuskriptos, Sinaja kodeksā un Vatikāna kodeksā, ne Codex Sinaiticus Syriacus, kas tapis 4. vai 5. gadsimtā, ne senākajā Marka evaņģēlija koptu valodas Saīdas dialekta manuskriptā (5. gadsimts). Arī senākie Marka evaņģēlija manuskripti armēņu un gruzīnu valodā beidzas ar 8. pantu.
Daži vēlāki grieķu manuskripti un tulkojumi citās valodās satur īso nobeigumu (to veido tikai pāris teikumi). Karaļa kodeksā (Codex Regius), kas sastādīts 8. gadsimtā, ir ietverti abi nobeigumi; īsais ir minēts vispirms. Šajā kodeksā pirms katra nobeiguma ir piezīme, ka tas tiek izmantots noteiktās aprindās, tomēr neviens no nobeigumiem tajā netiek atzīts par autoritatīvu.
ĪSAIS NOBEIGUMS
Īsais nobeigums pēc Mk 16:8 nav daļa no Dieva iedvesmotajiem Rakstiem. Tas skan šādi:
”Bet visu, kas bija pavēlēts, viņas īsi pastāstīja tiem, kas bija ar Pēteri. Pēc tam Jēzus pats ar mācekļu starpniecību no austrumiem līdz rietumiem sūtīja svēto un neiznīcīgo vēsti par mūžīgu glābšanu.”
GARAIS NOBEIGUMS
Garais nobeigums pēc Mk 16:8 nav daļa no Dieva iedvesmotajiem Rakstiem. Tas skan šādi:
”9 Nedēļas pirmajā dienā agri no rīta, pēc savas augšāmcelšanas, viņš vispirms parādījās Marijai Magdalēnai, no kuras viņš bija izdzinis septiņus dēmonus. 10 Viņa aizgāja un to pastāstīja tiem, kas bija bijuši kopā ar Jēzu un kas sēroja un raudāja. 11 Bet, izdzirdējuši, ka viņš atkal ir dzīvs un tā viņu ir redzējusi, tie neticēja. 12 Pēc tam viņš citā izskatā parādījās diviem mācekļiem, kas bija ceļā un gāja uz laukiem. 13 Viņi atgriezās un pastāstīja par to pārējiem, bet arī viņiem tie neticēja. 14 Vēlāk viņš parādījās tiem vienpadsmit, kad tie bija atlaidušies pie galda, un nosodīja tos par neticību un stūrgalvību, jo mācekļi nebija ticējuši tiem, kas viņu bija redzējuši pēc augšāmcelšanas. 15 Viņš tiem teica: ”Ejiet pa visu pasauli un sludiniet labo vēsti visai radībai. 16 Tas, kas ticēs un kristīsies, tiks izglābts, bet tas, kas neticēs, tiks notiesāts. 17 Ticīgos pavadīs šādas zīmes: manā vārdā tie izdzīs dēmonus, tie runās svešās valodās, 18 ņems rokās čūskas, un, ja tie iedzers kaut ko indīgu, tiem nenotiks nekas ļauns. Tie uzliks rokas slimajiem, un slimie izveseļosies.”
19 Kad Kungs Jēzus bija beidzis ar tiem runāt, viņš tika uzņemts debesīs un apsēdās pie Dieva labās rokas. 20 Tad mācekļi gāja un visur sludināja, bet Kungs tiem palīdzēja un apstiprināja vēsti ar dažādām zīmēm.”
Bībeles lasījums: Marka 15:1—15
11.—17. JŪNIJS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | LŪKAS 1
”Centīsimies būt pazemīgi kā Marija”
Lūkas 1:38. ”Tad Marija teica: ”Es esmu Jehovas kalpone. Lai notiek ar mani, kā esi teicis!” Pēc tam eņģelis no viņas aizgāja.”
ia-E 149. lpp., 12. rk.
”Es esmu Jehovas kalpone”
12 Viņas vārdi, kas ir pilni vienkāršas pazemības un paklausības, rod atsaucību visu ticīgo cilvēku sirdī. Viņa sacīja Gabriēlam: ”Es esmu Jehovas kalpone. Lai notiek ar mani, kā esi teicis!” (Lūkas 1:38.) Viszemākā kalpone bija pilnībā atkarīga no sava kunga, un tieši tā Marija uztvēra savas attiecības ar savu Kungu — Jehovu. Marija apzinājās, ka atrodas drošībā viņa rokās, ka viņš ir uzticīgs tiem, kas ir uzticīgi viņam, un ka Jehova viņu svētīs, ja viņa darīs visu, lai pildītu šo sarežģīto uzdevumu. (Ps. 18:26, LB-2012.)
Lūkas 1:46—55. ”Marija sacīja: ”Mana dvēsele daudzina Jehovu, 47 un mans gars līksmo par Dievu, manu Glābēju, 48 jo viņš ir pievērsis uzmanību savai necilajai kalponei. No šī brīža visas paaudzes mani sauks par laimīgu, 49 jo Spēcīgais man ir darījis lielas lietas. Svēts ir viņa vārds, 50 un no paaudzes paaudzē viņš dāvā žēlastību tiem, kas viņu bīstas. 51 Ar savu roku viņš ir paveicis varenus darbus, viņš ir izklīdinājis tos, kam sirdī augstprātīgi nodomi. 52 Viņš ir gāzis no troņiem varenos, bet paaugstinājis necilos, 53 izsalkušajiem viņš ir devis papilnam laba, bet bagātos aizsūtījis prom tukšā. 54 Viņš ir nācis palīgā savam kalpam Izraēlam, pieminēdams savu solījumu būt žēlsirdīgam 55 pret Ābrahāmu un tā pēcnācējiem mūžīgi, kā jau viņš ir teicis mūsu tēviem.””
ia-E 150., 151. lpp., 15., 16. rk.
”Es esmu Jehovas kalpone”
15 Tad runāja Marija. Viņas teiktie vārdi ir saglabāti Dieva Rakstos. (Nolasīt Lūkas 1:46—55.) Nekur citur Bībelē ne tuvu nav citēts tik daudz no Marijas sacītā, un no šī fragmenta par viņu var uzzināt ļoti daudz. Marija cildināja Jehovu par viņai piešķirto svētību būt Mesijas mātei — šie vārdi liecina, ka viņa bija pateicīga un augstu vērtēja to, kas viņas labā tika darīts. Mēs uzzinām arī to, ka viņai bija stipra ticība, jo viņa runāja par to, kā Jehova pazemina augstprātīgos un varenos, bet palīdz necilajiem un nabadzīgajiem, kas cenšas viņam kalpot. Marijas vārdi ļauj arī secināt, ka viņai bija plašas zināšanas. Tiek lēsts, ka viņa vairāk nekā 20 reizes atsaucās uz Ebreju rakstiem.
16 Ir skaidrs, ka Marija bija dziļi pārdomājusi Dieva vārdus. Tomēr viņa nezaudēja pazemību un ļāva runāt Dieva Rakstiem, nevis pauda pati savas domas. Dēls, kas bija viņas klēpī, vēlāk rīkojās līdzīgi, teikdams: ”Tas, ko es mācu, nav no manis, bet no tā, kas mani ir sūtījis.” (Jāņa 7:16.) Arī mums būtu jāpārdomā: vai man ir tāda pati cieņa pret Dieva Rakstiem? Vai arī es labāk izsaku pats savas domas un skaidroju visu tā, kā man patīk? Marijas nostāja bija skaidra.
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
Lūkas 1:69. ”Viņš mums ir pacēlis glābšanas ragu sava kalpa Dāvida namā.”
nwtsty piez. pētīšanai par Lk 1:69
”Glābšanas rags”. Vai ”varens glābējs”. Bībelē ar dzīvnieku ragiem bieži tiek aprakstīts spēks, iekarojumi un uzvaras. (1Sm 2:1; Ps 75:11; 148:14.) Ragi simbolizē arī valdniekus un valdnieku dinastijas, turklāt tā ir attēloti gan taisnīgi, gan ļauni valdnieki, un to iekarojumi ir salīdzināti ar badīšanos. (5Mz 33:17; Dan 7:24; 8:2—10, 20—24.) Šajā kontekstā vārdi ”glābšanas rags” attiecas uz Mesiju, kam ir vara izglābt, uz varenu glābēju.
Lūkas 1:76. ”Bet tevi, bērns, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi pa priekšu Jehovam sagatavot viņam ceļu.”
nwtsty piez. pētīšanai par Lk 1:76
”Tu iesi pa priekšu Jehovam”. Jānim Kristītājam bija ”jāiet pa priekšu Jehovam” tādā nozīmē, ka viņš nāca pirms Jēzus, kurš pārstāvēja savu Tēvu un bija atnācis Tēva vārdā. (Jņ 5:43; 8:29; sk. piez. pētīšanai par šo pantu: Jehova.)
”Jehova”. Zaharjas pravietiskie vārdi šī panta otrajā daļā sasaucas ar frāzēm no Jes 40:3 un Mal 3:1, kur ebreju oriģināltekstā parādās Dieva vārds, ko atspoguļo četri senebreju līdzskaņi (JHVH). Ņemot vērā šo izteicienu lietojumu Ebreju rakstos, pamattekstā ir iekļauts Dieva personvārds, kaut arī pastāvošo grieķu manuskriptu tekstā ir kirios (kungs). Jāņem arī vērā, ka šajā pantā, tāpat kā daudzos citos gadījumos, kad kirios sastopams Lk 1. nodaļā, grieķu valodā pirms kirios neparādās noteiktais artikuls, kaut arī atbilstoši parastajam gramatiskajam lietojumam tam tur būtu jāparādās; līdz ar to kirios būtībā jāuztver kā īpašvārds. Turklāt vairāku Bībeles tulkojumu pamattekstā, zemsvītras piezīmēs vai piezīmēs lappušu malās izmantoti tādi tulkojumi kā Jehova, Jahve, יהוה (JHVH jeb tetragramma), KUNGS un ADONAI, šādi norādot, ka runa ir par Dievu Jehovu. Šādu uzskatu atbalsta virkne avotu.
Bībeles lasījums: Lūkas 1:46—66
18.—24. JŪNIJS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | LŪKAS 2, 3
”Bērni un jaunieši, vai jūs tiecaties pēc garīga brieduma?”
Lūkas 2:41, 42. ”Viņa vecāki ik gadu gāja uz Jeruzālemi, uz Pashas svētkiem. 42 Kad viņam bija divpadsmit gadu, viņi, kā parasti, devās uz svētkiem.”
nwtsty piez. pētīšanai par Lk 2:41
”Viņa vecāki ik gadu gāja”. Bauslībā nebija prasīts, lai sievietes dotos svinēt Pashu. Tomēr Marija bija radusi ik gadu kopā ar Jāzepu doties uz Jeruzālemi uz šiem svētkiem. (2Mz 23:17; 34:23.) Katru gadu visa ģimene, kas kļuva aizvien lielāka, veica šo ceļu, kas abos virzienos bija gandrīz 300 kilometrus garš.
Lūkas 2:46, 47. ”Pēc trijām dienām vecāki viņu atrada templī, kur viņš sēdēja starp skolotājiem, tos klausījās un izvaicāja. 47 Visi, kas viņu dzirdēja, nevarēja vien beigt brīnīties par viņa sapratni un atbildēm.”
nwtsty piez. pētīšanai par Lk 2:46, 47
”Izvaicāja”. Kā redzams no to cilvēku reakcijas, kuri dzirdēja Jēzu, viņš neuzdeva tādus jautājumus kā zēns, kas vienkārši grib apmierināt savu ziņkāri. (Lk 2:47.) Grieķu valodas vārds, kas tulkots ”izvaicāja”, dažos kontekstos var attiekties uz iztaujāšanu un nopratināšanu, kādu var dzirdēt tiesā. (Mt 27:11; Mk 14:60, 61; 15:2, 4; Apd 5:27.) Vēsturnieki norāda, ka daži no pašiem ietekmīgākajiem reliģiskajiem vadītājiem pēc svētkiem mēdza uzkavēties templī un mācīt kādā no tā plašajām kolonādēm. Ļaudis sēdēja pie viņu kājām, klausījās un uzdeva jautājumus.
”Nevarēja vien beigt brīnīties”. Grieķu valodas darbības vārds, kas nozīmē ”brīnīties”, šeit lietots formā, kas norāda uz pastāvīgu vai atkārtotu pārsteigumu.
Lūkas 2:51, 52. ”Viņš devās tiem līdzi, atgriezās Nācaretē un bija tiem paklausīgs. Bet viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. 52 Jēzus auga, viņa gudrība vairojās, un viņš iemantoja aizvien lielāku Dieva un cilvēku labvēlību.”
nwtsty piez. pētīšanai par Lk 2:51, 52
”Bija tiem paklausīgs”. Vai ”palika tiem pakļauts; palika paklausīgs”. Grieķu valodas darbības vārda ilgstošā forma norāda, ka pēc tam, kad Jēzus ar savām Dieva Rakstu zināšanām bija pārsteidzis skolotājus templī, viņš devās mājās un pazemīgi pakļāvās saviem vecākiem. Viņa paklausība bija nozīmīgāka nekā jebkura cita bērna paklausība; tas bija viens veids, kā viņš itin visā piepildīja Mozus bauslību. (2Mz 20:12; Gal 4:4.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
Lūkas 2:14. ”Lai gods Dievam debesu augstumos, un lai miers uz zemes cilvēkiem, pret ko viņš ir labvēlīgs!”
nwtsty piez pētīšanai par Lk 2:14
”Lai miers uz zemes cilvēkiem, pret ko viņš ir labvēlīgs”. Dažos manuskriptos ir lasījums, ko var tulkot ”miers uz zemes un labvēlība pret cilvēkiem”, un šāda doma atspoguļojas vairākos Bībeles tulkojumos. Taču lasījumu, kas izmantots Jaunās pasaules tulkojumā, pārliecinoši apstiprina senāki un uzticamāki manuskripti. Šis eņģeļu paziņojums nenozīmēja, ka Dievs būs labvēlīgs pret visiem cilvēkiem, lai kāda būtu viņu nostāja un rīcība. Tas attiecas uz cilvēkiem, pret ko Dievs ir labvēlīgs, jo viņi patiesi tic Dievam un kļūst par viņa Dēla sekotājiem. (Sk. piez. pētīšanai par šo pantu: cilvēki, pret ko viņš ir labvēlīgs.)
”Cilvēki, pret ko viņš ir labvēlīgs”. Šeit lietoto grieķu valodas vārdu eudokia var tulkot arī ”labpatika; atzinība”. Radniecīgais darbības vārds eudokeō ir izmantots Mt 3:17; Mk 1:11 un Lk 3:22 (sk. piez. pētīšanai par Mk 1:11), kur Dievs uzrunā savu Dēlu tūlīt pēc tā kristīšanās. Tā pamatnozīme ir ”atbalstīt; būt apmierinātam; raudzīties ar labvēlību; priecāties”. Saskaņā ar šādu lietojumu vārdi ”cilvēki, pret ko viņš ir labvēlīgs” (antrōpois eudokias) attiecas uz cilvēkiem, kas Dievam ir patīkami; tos varētu tulkot arī ”cilvēki, kam pieder viņa atzinība; cilvēki, ar kuriem viņš ir apmierināts”. Tātad eņģeļi runāja par Dieva labvēlību nevis pret cilvēkiem kopumā, bet pret tiem, kas iepriecē Dievu ar savu patieso ticību un ar to, ka kļūst par viņa Dēla sekotājiem. Kaut gan grieķu valodas vārds eudokia dažos kontekstos var apzīmēt cilvēku labo gribu (Flp 1:15), bieži tas attiecas uz Dieva labvēlību vai labpatiku. (Mt 11:26; Lk 10:21; Ef 1:5, 9; Flp 2:13; 2Ts 1:11.) Septuagintā Ps 51:20 [50:20, LXX] ar to ir apzīmēta Dieva ”labvēlība”.
Lūkas 3:23. ”Kad Jēzus sāka savu darbu, viņam bija apmēram trīsdesmit gadu, un viņš bija, kā mēdza uzskatīt, Jāzepa dēls, tas savukārt Ēļa dēls.”
wp16.3-E 9. lpp., 1.—3. rk.
Vai jūs zināt?
Kas bija Jāzepa tēvs?
Jāzeps, namdaris no Nācaretes, bija Jēzus audžutēvs. Bet kas bija Jāzepa tēvs? Jēzus radurakstos Mateja evaņģēlijā ir minēts kāds Jēkabs, savukārt Lūka raksta, ka Jāzeps bija ”Ēļa dēls”. Ar ko ir izskaidrojama šī šķietamā pretruna? (Lūkas 3:23; Mateja 1:16.)
Mateja stāstījumā teikts: ”Jēkabam piedzima Jāzeps.” Šajā vietā lietots grieķu valodas vārds, kas skaidri norāda, ka Jēkabs bija Jāzepa īstais tēvs. Tātad Matejs ir izsekojis Jāzepa ciltskoku, pa kuru likumīgās tiesības uz troni no ķēniņa Dāvida pārgāja pie Jāzepa audžudēla Jēzus.
Turpretī Lūkas evaņģēlijā rakstīts: ”Tas [Jāzeps] savukārt Ēļa dēls.” Šo vārdu, ”dēls”, var saprast arī kā ”znots”. Līdzīgs piemērs ir atrodams Lūkas 3:27, kur Šealtiēls, kura īstais tēvs bija Jehonja, ir nosaukts par Nerija dēlu. (1. Laiku 3:17; Mateja 1:12.) Šealtiēls acīmredzot bija precējies ar Nerija meitu, kuras vārds nav zināms, līdz ar to viņš bija Nerija znots. Tādā pašā nozīmē Jāzeps bija Ēļa ”dēls”, jo viņš apprecēja Ēļa meitu Mariju. Tātad Lūka ir aprakstījis Jēzus izcelsmi ”pēc miesas”, pa viņa mātes Marijas līniju. (Romiešiem 1:3.) Bībelē ir atrodami divi atšķirīgi Jēzus raduraksti, kas sniedz noderīgu informāciju.
Bībeles lasījums: Lūkas 2:1—20
25. JŪNIJS—1. JŪLIJS
DĀRGUMI NO DIEVA RAKSTIEM | LŪKAS 4, 5
”Nepadosimies kārdinājumiem, tāpat kā tiem nepadevās Jēzus”
Lūkas 4:1—4. ”Jēzus, svētā gara pilns, aizgāja no Jordānas, un gars viņu veda pa tuksnesi 2 četrdesmit dienas. Tur viņu kārdināja Velns. Tajās dienās Jēzus neko neēda, tāpēc, kad tās bija pagājušas, viņš sajutās izsalcis. 3 Tad Velns viņam teica: ”Ja tu esi Dieva dēls, liec šim akmenim kļūt par maizi!” 4 Bet Jēzus atbildēja: ”Ir rakstīts: ”Cilvēkam jādzīvo ne tikai no maizes vien.”””
Domāsim par to, kā mums jādzīvo
8 Līdzīgi Sātans rīkojās, kad viņš tuksnesī kārdināja Jēzu. Tā kā Jēzus bija gavējis 40 dienas un 40 naktis, Sātans zināja, ka Jēzum gribas ēst. ”Ja tu esi Dieva dēls,” Sātans sacīja, ”liec šim akmenim kļūt par maizi!” (Lūk. 4:1—3.) Jēzum bija divas iespējas: izmantot savas brīnumainās spējas, lai apmierinātu izsalkumu, vai to nedarīt. Jēzus zināja, ka šīs spējas nav domātas, lai tās lietotu savtīgos nolūkos. Kaut arī viņš bija izsalcis, remdēt izsalkumu viņam nebija svarīgāk kā saglabāt labas attiecības ar Jehovu. Jēzus atbildēja: ”Ir rakstīts: ”Cilvēkam jādzīvo ne no maizes vien, bet arī no katra vārda, kas nāk no Jehovas mutes.”” (Mat. 4:4.)
Lūkas 4:5—8. ”Uzvedis viņu kalnā un vienā acumirklī parādījis viņam visas pasaules valstis, 6 Velns viņam teica: ”Es tev došu visu šo varu un spožumu, jo šī vara man ir nodota, un es to dodu, kam vien gribu. 7 Ja tu nometīsies zemē manā priekšā un mani pielūgsi, tas viss būs tavs.” 8 Jēzus atbildēja: ”Ir rakstīts: ”Pielūdz tikai Jehovu, savu Dievu, un kalpo vienīgi viņam.”””
Domāsim par to, kā mums jādzīvo
10 Bet kā Sātans rīkojās, kārdinādams Jēzu? ”Vienā acumirklī parādījis viņam visas pasaules valstis, Velns viņam teica: ”Es tev došu visu šo varu un spožumu.”” (Lūk. 4:5, 6.) Jēzus pats nevarēja vienā acumirklī redzēt visas valstis, bet Sātans tās viņam parādīja redzējumā, cerēdams, ka Jēzu iekārdinās to spožums. Sātans nekaunīgi paziņoja: ”Ja tu nometīsies zemē manā priekšā un mani pielūgsi, tas viss būs tavs.” (Lūk. 4:7.) Taču Jēzum pat prātā nenāca rīkoties tā, kā vēlējās Sātans. Viņš tūlīt atbildēja: ”Ir rakstīts: ”Pielūdz tikai Jehovu, savu Dievu, un kalpo vienīgi viņam.”” (Lūk. 4:8.)
Lūkas 4:9—12. ”Pēc tam Velns aizveda viņu uz Jeruzālemi un, nostādījis viņu uz tempļa mūra, teica: ”Ja tu esi Dieva dēls, meties lejā no šejienes, 10 jo ir rakstīts: ”Viņš saviem eņģeļiem pavēlēs tevi pasargāt, un 11 tie tevi nesīs uz rokām, lai tava kāja neatsistos pret akmeni.”” 12 Bet Jēzus atbildēja: ”Ir teikts: ”Tu nedrīksti pārbaudīt Jehovu, savu Dievu!”””
nwtsty multivides materiāls
Tempļa mūris
Iespējams, Sātans vārda tiešā nozīmē nostādīja Jēzu ”uz tempļa mūra [jeb ”augstākajā vietā”]” un piedāvāja viņam mesties lejā, taču precīza vieta, kur Jēzus varētu būt stāvējis, nav zināma. Tā kā šeit lietotais vārds ”templis” var attiekties uz visu tempļa kompleksu, Jēzus varbūt stāvēja šī kompleksa dienvidaustrumu stūrī (1) vai kādā citā stūrī. Kritiens no jebkuras no šīm vietām nozīmētu drošu nāvi, ja vien neiejauktos Jehova.
Domāsim par to, kā mums jādzīvo
12 Jēzus, pretēji Ievai, rādīja lielisku pazemības piemēru. Sātans atkal mēģināja viņu kārdināt, bet Jēzus noraidīja pat domu, ka viņš varētu darīt kaut ko iespaidīgu, lai pārbaudītu Dievu, jo tas liecinātu par lepnumu. Jēzus atbilde Sātanam bija skaidra un tieša: ”Ir teikts: ”Tu nedrīksti pārbaudīt Jehovu, savu Dievu!”” (Nolasīt Lūkas 4:9—12.)
Meklēsim garīgus dārgakmeņus
Lūkas 4:17. ”Viņam iedeva pravieša Jesajas rakstu rulli, viņš to atritināja un sameklēja vietu, kur rakstīts...”
nwtsty piez. pētīšanai par Lk. 4:17
”Pravieša Jesajas rakstu rullis”. Jesajas grāmatas rokrakstu, kas ir viens no Nāves jūras rakstu ruļļiem, veido 17 kopā sastiprinātas pergamenta loksnes; ruļļa garums ir 7,3 m, un tajā ir 54 teksta slejas. Rullis Nācaretes sinagogā varēja būt līdzīga garuma. Jēzum bija jāatrod vieta, ko viņš vēlējās izlasīt, neizmantojot teksta iedalījumu nodaļās un pantos, jo tāds pirmajā gadsimtā nepastāvēja. Tas, ka viņš sameklēja vietu, kur šie pravietiskie vārdi bija rakstīti, liecina par viņa lieliskajām Dieva vārdu zināšanām.
Lūkas 4:25. ”Es jums saku patiesību: Elijas laikā, kad debesis bija aizslēgtas trīsarpus gadus un visā zemē izcēlās liels bads, Izraēlā bija daudz atraitņu.”
nwtsty piez. pētīšanai par Lk 4:25
”Trīsarpus gadus”. Kā minēts 1Ķn 18:1, Elija paziņoja par sausuma beigām ”trešajā gadā”. Tāpēc daži ir izteikuši apgalvojumu, ka Jēzus teiktie vārdi esot pretrunā ar 1. Ķēniņu grāmatā rakstīto. Tomēr tas, ko var lasīt Ebreju rakstos, nenorāda, ka sausums ilga mazāk par trim gadiem. Vārdi ”trešajā gadā” acīmredzot attiecas uz laikposmu, kas sākās, kad Elija pirmo reizi paziņoja par sausumu Ahabam. (1Ķn 17:1.) To viņš droši vien pateica tad, kad jau bija sācies sausais gadalaiks, kas parasti turpinājās līdz pat sešiem mēnešiem, bet togad, iespējams, bija ieildzis. Turklāt sausums beidzās nevis tūlīt pēc tam, kad Elija atkal bija devies pie Ahaba, ”trešajā gadā”, bet tikai pēc pārbaudījuma ar uguni, kas vēlāk tika sarīkots Karmela kalnā. (1Ķn 18:18—45.) Tātad šajā pantā lasāmie Jēzus vārdi, kā arī viņa pusbrāļa līdzīgie vārdi, kas atrodami Jēk 5:17, saskan ar hronoloģiju, kas minēta 1Ķn 18:1.
Bībeles lasījums: Lūkas 4:31—44