40. nodaļa

Kas ir žēlsirdība

JĒZUS, iespējams, vēl atrodas Nainē, kur viņš nesen piecēla no mirušajiem atraitnes dēlu, bet varbūt viņš uzturas kādā no tuvējām pilsētām. Kāds farizejs, vārdā Sīmanis, vēlas tuvāk iepazīties ar cilvēku, kas dara tik ievērojamus darbus. Tāpēc viņš uzaicina Jēzu uz maltīti.

Jēzus redz iespēju palīdzēt cilvēkiem, kas piedalīsies šajā maltītē, tāpēc viņš pieņem uzaicinājumu, gluži tāpat kā viņš bija pieņēmis uzaicinājumus ēst kopā ar nodokļu ievācējiem un grēciniekiem. Taču, kad Jēzus ierodas Sīmaņa mājā, viņu nesagaida ar sirsnīgo uzmanību, kāda parasti tiek veltīta viesiem.

Tā kā ceļi ir putekļaini un cilvēki pa tiem staigā sandalēs, kājas sakarst un kļūst netīras, tāpēc parasts viesmīlības apliecinājums ir nomazgāt ciemiņam kājas ar aukstu ūdeni. Bet, kad ierodas Jēzus, viņam kājas neviens nenomazgā. Tāpat neviens viņu nesagaida ar skūpstu, kaut gan šāda sagaidīšana ir vispārpieņemta pieklājības norma. Un viņa matos netiek ieziesta eļļa, lai gan arī šāda rīcība ir parasts viesmīlības apliecinājums.

Maltītes laikā, kad visi viesi atrodas pie galda, istabā klusi ieslīd kāda neaicināta viešņa. Pilsētā viņa ir pazīstama ar savu amorālo dzīvesveidu. Šī sieviete droši vien ir dzirdējusi Jēzus mācības, arī aicinājumu, lai visi grūtsirdīgie nāk pie viņa pēc atvieglinājuma. Sievieti redzētais un dzirdētais ir dziļi aizkustinājis, tāpēc viņa ir uzmeklējusi Jēzu.

Viešņa pienāk pie Jēzus no mugurpuses un notupstas pie viņa kājām. Sieviete raud, un asaras, kas krīt uz Jēzus kājām, viņa nosusina ar saviem matiem. Viņa paņem trauciņu ar smaržīgu eļļu, skūpsta Jēzus kājas un lej uz tām eļļu. Sīmanis neapmierināti vēro notiekošo. ”Ja šis būtu pravietis,” Sīmanis pie sevis domā, ”tad viņš zinātu, kas šī sieviete tāda ir, kas viņu aiz[s]kaŗ; jo tā ir grēciniece.”

Jēzus nomana viņa domas un ierunājas: ”Sīmani, man tev kas jāsaka.”

”Mācītāj, saki,” atbild Sīmanis.

”Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki,” Jēzus stāsta, ”viens tam bija parādā pieci simti denāriju, un otrs piecdesmit. Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem atlaida parādu. Kuŗš no abiem to vairāk mīlēs?”

Sīmanis atbild ar zināmu vienaldzību, it kā vēlēdamies parādīt, ka šāds jautājums ir lieks: ”Man šķiet tas, kam viņš vairāk atlaidis.”

”Tu pareizi esi spriedis,” saka Jēzus. Tad, norādīdams uz sievieti, Jēzus Sīmanim saka: ”Vai tu redzi šo sievu? Es nācu tavā namā, tu man ūdeni neesi devis manām kājām, bet šī savām asarām manas kājas slacījusi un ar saviem galvas matiem nožāvējusi. Tu mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr es še esmu, nav mitējusies skūpstīt manas kājas. Ar eļļu tu neesi svaidījis manu galvu, bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi manas kājas.”

Šādi rīkojoties, sieviete ir apliecinājusi patiesu nožēlu par savu amorālo pagātni. Tāpēc nobeigumā Jēzus saka: ”Viņas grēki, kuŗu bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet kam maz piedod, tas mīl maz.”

Jēzus nekādā ziņā neattaisno amoralitāti un neuzskata, ka tā ir pieļaujama. Bet šis notikums atklāj, ka Kristus ir līdzjūtīgs un saprot cilvēkus, kas kļūdās, tomēr pēc tam apliecina, ka nožēlo izdarīto, un nāk pie viņa pēc atvieglojuma. Tad Jēzus saka vārdus, kas sievietei liek izjust patiesu atspirdzinājumu: ”Tev tavi grēki piedoti. [..] Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru.” Lūkas 7:36—50; Mateja 11:28—30.

▪ Kā Jēzu uzņem namatēvs Sīmanis?

▪ Kas uzmeklē Jēzu un kāpēc?

▪ Kādu piemēru Jēzus izstāsta, un uz ko viņš to attiecina?