45. nodaļa

Neparasts māceklis

IZKĀPIS krastā, Jēzus ierauga atbaidošu ainu. No vietējās kapsētas iznāk divi pavisam briesmīgi cilvēki un metas skriet uz viņa pusi. Šie cilvēki atrodas dēmonu varā. Viens no viņiem, iespējams, ir mežonīgāks un ilgāk ir atradies dēmonu varā nekā otrs, tāpēc galvenā uzmanība tiek pievērsta viņam.

Šis nožēlojamais cilvēks ilgu laiku kails ir dzīvojis kapenēs. Nepārtraukti, dienu un nakti, viņš kliedz un sit sev ar akmeņiem. Viņš ir tik mežonīgs, ka neviens neuzdrošinās iet pa ceļu garām šai vietai. Cilvēki ir mēģinājuši viņu saistīt, bet viņš vienmēr pārrauj ķēdes un salauž važas. Neviens nav spējis viņu savaldīt.

Kad šis cilvēks pienāk tuvāk un nokrīt pie Jēzus kājām, dēmoni, kas pār viņu valda, liek viņam kliegt: ”Kas man ar tevi, Jēzu, tu Dieva, Visaugstākā, Dēls? No Dieva puses lūdzu, nemoki mani!”

Jēzus pavēl: ”Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka!” — un pēc tam jautā: ”Kāds tev vārds?”

”Vārds man leģions, jo mūsu ir daudz,” skan atbilde. Dēmoni tīksminās par ciešanām, kādas jāpiedzīvo cilvēkiem, ko viņi spēj pārņemt savā varā; viņi acīmredzot jūt apmierinājumu, kad gļēvulīgā barā metas virsū savam upurim. Bet, sastapušies ar Jēzu, dēmoni lūdzas, lai viņš tos nesūta bezdibenī. Šis notikums vēlreiz apliecina, cik liela vara bija Jēzum — viņš pat varēja pieveikt ļaunos dēmonus. Tāpat šis notikums atklāj, ka dēmoni zina, kāds ir Dieva noteiktais gala spriedums — viņi kopā ar savu vadītāju, Sātanu Velnu, tiks ieslodzīti bezdibenī.

Netālu kalna nogāzē ganās apmēram 2000 cūku. Dēmoni lūdz: ”Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam.” Acīmredzot dēmoni gūst kādu pretdabisku, sadistisku prieku, ieiedami miesīgu būtņu ķermeņos. Jēzus atļauj viņiem ieiet cūkās, un 2000 cūku lielais bars metas zemē no kraujas un noslīkst jūrā.

Cūku gani, to visu noskatījušies, steidzas prom, lai paziņotu par redzēto pilsētā un uz laukiem. Cilvēki nāk skatīties, kas ir noticis. Ieradušies viņi redz cilvēku, no kura ir izgājuši dēmoni. Viņš ir apģērbies, atguvis saprātu un tagad sēž pie Jēzus kājām!

Aculiecinieki izstāsta, kā šis cilvēks kļuva vesels. Tāpat viņi pastāsta cilvēkiem to, cik dīvainā veidā gāja bojā cūkas. Kad cilvēki to izdzird, viņus pārņem bailes un viņi no sirds lūdz, lai Jēzus atstāj šo apgabalu. Viņš uzklausa lūgumu un kāpj laivā. Cilvēks, kas bija atradies dēmonu varā, lūdz Jēzu ņemt viņu līdzi. Bet Jēzus viņam saka: ”Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas tas Kungs tev darījis un kā viņš par tevi apžēlojies.”

Cilvēkiem, ko viņš izdziedina, Jēzus parasti saka, lai nestāsta par to nevienam, jo viņš nevēlas, ka citi izdarītu secinājumus, kuru pamatā būtu sensacionāli ziņojumi. Bet šī reize ir izņēmums, un tas ir labi, jo vīrietis, ko bija apsēduši dēmoni, liecinās cilvēkiem, pie kuriem Jēzus turpmāk acīmredzot vairs nevarēs ierasties. Turklāt, palikdams savā dzīvesvietā, šis vīrietis būs apliecinājums Jēzus spējai darīt labu, ar ko tiks mazināta neapmierinātība, kas varētu izpausties sarunās par zaudētajām cūkām.

Cilvēks, kas bija atradies dēmonu varā, paklausa Jēzus norādījumam un aiziet. Viņš visā Dekapolē stāsta par Jēzus paveikto, un cilvēki ir ļoti izbrīnīti. Mateja 8:28—34; Marka 5:1—20; Lūkas 8:26—39; Atklāsmes 20:1—3.

▪ Kāpēc, iespējams, galvenā uzmanība tiek pievērsta vienam dēmonu apsēstam cilvēkam, lai gan ir divi šādi cilvēki?

▪ Kas liecina, ka dēmoni zina par ieslodzīšanu bezdibenī, kurai jānotiek nākotnē?

▪ Kāpēc dēmoniem acīmredzot patīk pārņemt savā varā cilvēkus un dzīvniekus?

▪ Kāpēc Jēzus šo reizi uzskata par izņēmumu un mudina cilvēku, ko bija apsēduši dēmoni, stāstīt citiem par notikušo?