Viņi pildīja Jehovas gribu

Jēzus izsūta 70 mācekļus

BIJA mūsu ēras 32. gada rudens. Līdz Jēzus nāvei bija atlikuši vairs tikai seši mēneši. Tāpēc, lai sludināšana noritētu ātrāk un lai apmācītu savus sekotājus, Jēzus izraudzījās 70 mācekļus un ”izsūtīja tos pa divi un divi savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp viņš gribēja iet”. (Lūkas 10:1.)a

Jēzus izsūtīja mācekļus ”savā priekšā”, lai vēlāk, kad viņš pats ierastos, cilvēki varētu ātrāk izlemt, vai viņi ir par vai pret Mesiju. Bet kāpēc mācekļi tika sūtīti sludināt ”pa divi”? Acīmredzot tāpēc, lai, sastopoties ar pretestību, varētu viens otru uzmundrināt.

Lai uzsvērtu sludināšanas neatliekamību, Jēzus saviem sekotājiem teica: ”Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.” (Lūkas 10:2.) Salīdzinājums ar pļauju bija piemērots, jo pļaujas laikā jebkādas aizkavēšanās dēļ var aiziet postā vērtīgā labība. Savukārt, ja mācekļi izturētos nevērīgi pret uzdevumu sludināt, varētu aiziet bojā cilvēki! (Ecēhiēla 33:6.)

Netraucēta kalpošana

Pēc tam Jēzus deva mācekļiem norādījumus: ”Neņemiet līdz nedz naudas maku, nedz ceļa somu, nedz kurpes, un ceļā nesveiciniet neviena.” (Lūkas 10:4.) Tolaik ceļinieks mēdza ņemt līdzi ceļā ne tikai ceļasomu un pārtiku, bet arī lieku sandaļu pāri, jo apavu pazoles varēja izdilt un siksniņas — pārtrūkt. Jēzus mācekļiem nebija jāraizējas par tādām lietām. Viņiem bija jāpaļaujas uz to, ka Jehova parūpēsies par viņiem ar viņu tautiešu, izraēliešu, starpniecību, jo izraēliešiem bija raksturīgi parādīt viesmīlību.

Bet kāpēc Jēzus teica mācekļiem, lai tie ceļā nevienu nesveicina? Vai viņiem bija jāizturas vēsi, varbūt pat nepieklājīgi? Nē, nepavisam! Grieķu valodas vārds aspazomai ar nozīmi ’sveicināt’ var nozīmēt daudz vairāk nekā tikai pieklājīgi sasveicināties vai pateikt labdienu. Sveicienā varēja ietilpt tradicionāla saskūpstīšanās, apskaušanās un gara saruna, kas bija dabiska, kad satikās divi paziņas. Kāds komentētājs raksta: ”Austrumnieku vidū sasveicināšanās nebija tikai viegla palocīšanās vai sarokošanās, kā tas ir pieņemts mums, — viņi mēdza vairākkārt apskauties un klanīties un pat nomesties zemē. Tas viss prasīja daudz laika.” (Salīdzināt 2. Ķēniņu 4:29.) Tātad Jēzus palīdzēja saviem sekotājiem izvairīties no paraduma, kas viņus traucētu darbā.

Nobeigumā Jēzus teica mācekļiem, lai viņi, ieiedami kādā namā un tur atrazdami atsaucīgus cilvēkus, ’tanī pašā namā paliek, un ēd un dzer to, kas tiem pie rokas’. Bet, ja viņi nonāk kādā pilsētā, kurā netiek uzņemti, viņiem jāiziet šīs pilsētas ielās un jāsaka: ”Pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs še nokratām.” (Lūkas 10:7, 10, 11.) Putekļu nokratīšana no kājām norādīja uz to, ka mācekļi mierīgi devās prom no šāda nama vai pilsētas, atstājot gala iznākumu Dieva ziņā. Bet tie, kas laipni uzņēma Jēzus mācekļus, varēja saņemt svētības. Kādā citā reizē Jēzus bija teicis saviem apustuļiem: ”Kas jūs uzņem, tas uzņem mani, un kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis. Un kas dzirdinās vienu no šiem mazākajiem tikai ar kausu auksta ūdens mācekļa vārdā, patiesi es jums saku, tam sava alga nezudīs.” (Mateja 10:40, 42.)

Ko mēs varam mācīties

Pašlaik visā pasaulē vairāk nekā 5 000 000 Jehovas liecinieku sludina labo vēsti par Dieva Ķēniņvalsti un gatavo cilvēkus par mācekļiem. (Mateja 24:14; 28:19, 20.) Viņi apzinās šīs vēsts svarīgumu. Tāpēc viņi vislabākajā veidā izmanto savu laiku un izvairās no jebkā, kas varētu viņus traucēt pilnībā koncentrēties uz šo neatliekamo darbu.

Jehovas liecinieki cenšas būt laipni pret visiem cilvēkiem, ko viņi satiek. Taču viņi neiesaistās tukšā pļāpāšanā un nediskutē par sociāliem jautājumiem un cilvēku nespēju izlabot netaisnību, kāda pašlaik valda pasaulē. (Jāņa 17:16.) Parasti savās sarunās viņi norāda uz vienīgo patieso cilvēces problēmu risinājumu — Dieva Ķēniņvalsti.

Visbiežāk Jehovas lieciniekus var redzēt sludinām pa divi. Bet vai viņi nevarētu paveikt vairāk, ja sludinātu pa vienam? Varbūt varētu. Tomēr kristieši mūsdienās ir pārliecinājušies, ka ir labi sadarboties ar ticības biedriem. Piemēram, sludinot bīstamās vietās, tas ļauj justies drošāk. Sludinātāji ar mazāku pieredzi var mācīties no pieredzējušākiem labās vēsts sludinātājiem. Turklāt sludinātāji, kopīgi darīdami savu darbu, var cits citu uzmundrināt. (Salamana Pamācības 27:17.)

Nav šaubu, ka sludināšana ir vissvarīgākais darbs, kāds tiek veikts šajās ”pastarajās dienās”. (2. Timotejam 3:1.) Jehovas liecinieki ir priecīgi, ka var saņemt atbalstu no pasaules mēroga brāļu saimes un ’kopā cīnīties par evaņģēlija ticību’. (Filipiešiem 1:27.)

[Zemsvītras piezīme]