Viņi pildīja Jehovas gribu

Samarietis parāda, kas ir īsts tuvākais

JĒZUS laikā starp jūdiem un nejūdiem pastāvēja neslēpts naids. Vēlāk Mišnā, jūdu likumu apkopojumā, pat tika iekļauts likums, kas aizliedza izraēlietēm palīdzēt nejūdu sievietēm dzemdībās, jo šādi viņas tikai palīdzētu laist pasaulē vēl vienu pagānu. (Aboda Zara 2:1.)

Samarieši, salīdzinājumā ar nejūdiem, bija daudz ciešāk saistīti ar jūdiem gan savas reliģiskās piederības, gan izcelsmes dēļ. Taču arī viņi tika atstumti. ”Jūdi ar samariešiem nesagājās,” rakstīja apustulis Jānis. (Jāņa 4:9.) Talmudā tika mācīts, ka ”kumoss maizes, ko iedevis samarietis, ir nešķīstāks par cūkas gaļu”. Daži jūdi pat lietoja vārdu ”samarietis”, lai paustu nicinājumu un pazemotu kādu. (Jāņa 8:48.)

Ņemot vērā situāciju, kāda pastāvēja tajā laikā, vārdi, ko Jēzus teica kādam jūdu likumu zinātājam, ir ļoti pamācoši. Šis vīrietis jautāja: ”Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvi?” Atbildot Jēzus pievērsa viņa uzmanību Mozus bauslībai, kurā ir pavēlēts ’mīlēt Dievu, savu Kungu, no visas sirds un dvēseles, ar visu spēku un prātu’ un ’mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu’. Tad vīrietis vaicāja Jēzum: ”Kuŗš tad ir mans tuvākais?” (Lūkas 10:25—29; 3. Mozus 19:18; 5. Mozus 6:5.) Pēc farizeju domām, vārds ”tuvākais” attiecās tikai uz cilvēkiem, kas ievēroja jūdu tradīcijas, — tātad tas nekādā gadījumā neattiektos uz nejūdiem vai samariešiem. Ja šis zinātkārais cilvēks domāja, ka Jēzus atbalstīs šādu uzskatu, viņu gaidīja pārsteigums.

Līdzjūtīgais samarietis

Lai atbildētu uz vīrieša jautājumu, Jēzus stāstīja līdzībua. ”Kāds cilvēks,” viņš iesāka, ”gāja no Jeruzālemes uz Jēriku.” Attālums no Jeruzalemes līdz Jērikai bija aptuveni 23 kilometri. Ceļš, kas savienoja abas pilsētas, līkumoja starp klinšu atradzēm, veidojot asus pagriezienus, tāpēc laupītāji varēja viegli paslēpties, uzbrukt un nozust. Ceļinieks, par kuru stāstīja Jēzus, kā mēs tālāk uzzinām, ”krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja.” (Lūkas 10:30.)

”Bet nejauši”, Jēzus turpināja, ”kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja gaŗām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja gaŗām.” (Lūkas 10:31, 32.) Priesteri un levīti mācīja tautai bauslību, un tajā bija iekļauta arī pavēle ar mīlestību izturēties pret savu tuvāko. (3. Mozus 10:8—11; 5. Mozus 33:1, 10.) Tāpēc viņiem vairāk nekā visiem citiem cilvēkiem būtu bijis jāvēlas palīdzēt ievainotajam ceļiniekam.

Jēzus stāstīja tālāk: ”Kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam.” Nav ne mazāko šaubu, ka, pieminot samarieti, Jēzus sakāpināja sava klausītāja interesi. Vai Jēzus atbalstīja negatīvo attieksmi pret samariešiem? No Jēzus tālākiem vārdiem bija redzams pretējais: kad samarietis ieraudzīja nelaimīgo ceļinieku, ”sirds tam iežēlojās. Un piegājis, viņš sasēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietāb un to apkopa. Bet otrā dienā izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: Kopi viņu, un ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu.” (Lūkas 10:33—35.)

Nobeigumā Jēzus vaicāja: ”Kuŗš no šiem trim cilvēkiem, tev šķiet, tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” Vīrietis zināja pareizo atbildi, taču, kā liekas, negribēja teikt: ”Samarietis.” Tāpēc viņš atbildēja: ”Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.” Tad Jēzus viņam sacīja: ”Nu, tad ej un dari tu arī tāpat.” (Lūkas 10:36, 37.)

Ko mēs varam mācīties

Cilvēks, kas uzdeva Jēzum jautājumus, būtībā to darīja, gribēdams parādīt, ka viņš ir taisnīgs. (Lūkas 10:29.) Iespējams, viņš cerēja saņemt uzslavu par to, ka cieši turas pie Mozus bauslības. Taču šim augstprātīgajam cilvēkam bija jāiemācās kāds svarīgs Bībeles princips: ”Ikvienam cilvēkam savi ceļi šķiet taisni, bet tas Kungs sveŗ sirdis.” (Salamana Pamācības 21:2.)

No Jēzus stāstītās līdzības mēs mācāmies, ka patiesi taisnīgs ir tāds cilvēks, kas ne tikai ievēro Dieva likumus, bet arī attīsta īpašības, kādas piemīt Dievam. (Efeziešiem 5:1.) Piemēram, Bībelē ir sacīts, ka ”Dievs neuzlūko cilvēka vaigu”. (Apustuļu darbi 10:34.) Vai mēs rīkojamies tāpat? Jēzus saviļņojošā līdzība parāda, ka mīlestībai pret tuvāko jāpārvar barjeras, kādas mēdz izveidoties dažādu tautību, kultūru un atšķirīgas reliģiskās piederības dēļ. Kristieši tiek mudināti ’darīt labu visiem’ — nevis tikai cilvēkiem, kas nāk no tiem pašiem sabiedrības slāņiem, pieder pie tās pašas tautības vai rases, vai tikai saviem ticības biedriem. (Galatiešiem 6:10.)

Jehovas liecinieki cenšas dzīvot saskaņā ar šo Svētajos rakstos doto norādījumu. Piemēram, pēc dabas stihijām viņi sniedz humāno palīdzību saviem ticības biedriem, kā arī citiem cilvēkiem.c Turklāt katru gadu viņi veltī vairāk nekā miljards stundu, lai palīdzētu cilvēkiem labāk saprast Bībeli. Viņi cenšas pastāstīt Ķēniņvalsts vēsti visiem, jo Dievs grib, lai visdažādākie ”cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas”. (1. Timotejam 2:4; Apustuļu darbi 10:35.)

[Zemsvītras piezīmes]