Viņi pildīja Jehovas gribu

Samarietis parāda, kas ir īsts tuvākais

JĒZUS laikā starp jūdiem un nejūdiem pastāvēja neslēpts naids. Vēlāk Mišnā, jūdu likumu apkopojumā, pat tika iekļauts likums, kas aizliedza izraēlietēm palīdzēt nejūdu sievietēm dzemdībās, jo šādi viņas tikai palīdzētu laist pasaulē vēl vienu pagānu. (Aboda Zara 2:1.)

Samarieši, salīdzinājumā ar nejūdiem, bija daudz ciešāk saistīti ar jūdiem gan savas reliģiskās piederības, gan izcelsmes dēļ. Taču arī viņi tika atstumti. ”Jūdi ar samariešiem nesagājās,” rakstīja apustulis Jānis. (Jāņa 4:9.) Talmudā tika mācīts, ka ”kumoss maizes, ko iedevis samarietis, ir nešķīstāks par cūkas gaļu”. Daži jūdi pat lietoja vārdu ”samarietis”, lai paustu nicinājumu un pazemotu kādu. (Jāņa 8:48.)

Jēzus stāstīja tālāk: ”Kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam.” Nav ne mazāko šaubu, ka, pieminot samarieti, Jēzus sakāpināja sava klausītāja interesi. Vai Jēzus atbalstīja negatīvo attieksmi pret samariešiem? No Jēzus tālākiem vārdiem bija redzams pretējais: kad samarietis ieraudzīja nelaimīgo ceļinieku, ”sirds tam iežēlojās. Un piegājis, viņš sasēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietāb un to apkopa. Bet otrā dienā izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: Kopi viņu, un ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu.” (Lūkas 10:33—35.)