73. nodaļa

Labais samarietis

JĒZUS varbūt atrodas netālu no Betānijas — kāda ciema, no kura līdz Jeruzalemei ir apmēram 3 kilometri. Kāds lietpratējs Mozus bauslības jautājumos pienāk pie viņa un vaicā: ”Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvi?”

Jēzus pamana, ka šis likumu zinātājs uzdod jautājumu nevis tādēļ, lai iegūtu informāciju, bet drīzāk gan tādēļ, lai viņu pārbaudītu. Likumu zinātājs, iespējams, vēlas panākt, lai Jēzus atbilde aizskartu jūdu jūtas. Tāpēc Jēzus liek viņam pašam atbildēt uz savu jautājumu; Jēzus vaicā: ”Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?”

Vīrieša atbilde liecina par neparastu izpratni — viņš citē Dieva likumus, kas minēti 5. Mozus 6:5 un 3. Mozus 19:18, sakot: ”Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu, un savu tuvāko kā sevi pašu.”

”Tu pareizi esi atbildējis,” Jēzus atsaka. ”Dari to un tu dzīvosi.”

Bet likumu zinātāju šāda atbilde neapmierina. Tā viņam nešķiet pietiekami konkrēta. Šis cilvēks vēlas, lai Jēzus apstiprinātu, ka viņa uzskati ir pareizi un ka viņš pret citiem izturas taisnīgi. Tāpēc viņš jautā: ”Kuŗš tad ir mans tuvākais?”

Jūdi domā, ka vārds ”tuvākais” ir attiecināms vienīgi uz pašiem jūdiem, par ko šķietami liecina 3. Mozus 19:18 konteksts. Vēlāk apustulis Pēteris pat izteicās: ”Jūs zināt, ka jūdam nav atļauts biedroties ar nejūdu vai iet pie viņa mājās.” Tāpēc likumu zinātājs un, iespējams, arī Jēzus mācekļi uzskata, ka rīkojas taisnīgi, ja izturas labi vienīgi pret saviem tautiešiem, jūdiem, jo saskaņā ar viņu viedokli nejūdi nemaz nav viņu tuvākie.

Kā Jēzus var labot šo viedokli, neapvainojot savus klausītājus? Viņš stāsta kādu stāstu, kas, iespējams, ir balstīts uz patiesiem notikumiem. Jēzus runā par kādu jūdu, kas ”gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja.”

”Bet nejauši,” Jēzus turpina, ”kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja gaŗām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja gaŗām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās.”

Jērikā dzīvo daudzi priesteri un viņu palīgi levīti. No Jeruzalemes, kur viņi kalpo templī, līdz Jērikai ir 23 kilometri; ceļš ir bīstams un iet lejup, jo pilsēta atrodas 900 metru zemāk nekā Jeruzaleme. Varētu domāt, ka priesteris un levīts palīdzēs savam tautietim, kas nokļuvis nelaimē. Taču viņi to nedara. Jūdam palīdz samarietis. Jūdi tik ļoti ienīst samariešus, ka nesen, lai apvainotu Jēzu, viņi to nosauca par samarieti.

Ko samarietis darīja, lai palīdzētu jūdam? ”Piegājis, viņš sasēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu,” stāsta Jēzus. ”Pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā izņēmis divus denārijus [apmēram divu dienu algu], iedeva tos saimniekam, sacīdams: Kopi viņu, un ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu.”

Pabeidzis stāstījumu, Jēzus prasa likumu zinātājam: ”Kuŗš no šiem trim cilvēkiem, tev šķiet, tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?”

Jēzus sarunas biedrs ne visai vēlas atzīt samarieša nopelnus, tāpēc vienkārši atbild: ”Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.”

”Nu, tad ej un dari tu arī tāpat,” nobeigumā saka Jēzus.

Ja Jēzus likumu zinātājam būtu tieši pateicis, ka nejūdi arī ir viņa tuvākie, viņš nebūtu pieņēmis šādu domu, turklāt lielākā daļa Jēzus klausītāju droši vien būtu nostājušies likumu zinātāja pusē. Turpretī Jēzus reālistiskais stāstījums skaidri un neapstrīdami parādīja, ka mūsu tuvākie ir arī tie cilvēki, kam ir cita rase vai tautība. Cik gan brīnišķīgi Jēzus prot mācīt! Lūkas 10:25—37; Apustuļu darbi 10:28; Jāņa 4:9; 8:48.

▪ Kādus jautājumus likumu zinātājs uzdod Jēzum, un kāds acīmredzot ir šo jautājumu mērķis?

▪ Kas, pēc jūdu domām, ir viņu tuvākie, un kāpēc var domāt, ka pat Jēzus mācekļiem ir tāds pats uzskats?

▪ Kā Jēzus parāda, kāds ir pareizais viedoklis, neļaudams likumu zinātājam to noliegt?