Kā saglabāt līdzsvarotu attieksmi pret naudu

Mantkārība nav nekas jauns; tā nav kāda nesen radusies parādība, par ko Bībelē nebūtu bilsts ne vārda. Patiesībā cilvēki ir bijuši mantkārīgi jau kopš neatminamiem laikiem. Bauslībā Dievs izraēliešiem bija devis norādījumu: ”Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. ..nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.” (2. Mozus 20:17.)

JĒZUS laikā ar mantkārību varēja saskarties itin bieži. Reiz Jēzus sarunājās ar kādu ”ļoti bagātu” jaunu cilvēku. ”Viņš [Jēzus] teica: ”Vienas lietas tev vēl trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un tad nāc man līdz!” Bet viņš, to dzirdēdams, ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts.” (Lūkas 18:18—23.)

Līdzsvarota attieksme pret naudu

Nebūtu pareizi secināt, ka Bībelē ir pausta negatīva attieksme pret pašu naudu vai nosodīta tās izmantošana ikdienišķām vajadzībām. Bībelē ir minēts, ka nauda sniedz praktisku aizsardzību, dodot cilvēkam iespēju iegādāties dzīvē nepieciešamo un tā pasargājot no nabadzības un ar to saistītajām raizēm. Ķēniņš Salamans izteicās: ”Gudrības pavēnī cilvēks jūtas tikpat droši paslēpts kā naudas pavēnī.” Viņš tāpat rakstīja: ”Dzīres tiek rīkotas priekiem, un vīns ielīksmo tos, kas dzīvo.., un par naudu to visu var iegūt.” (Salamans Mācītājs 7:12; 10:19.)

Dievs atbalsta pareizu naudas izmantošanu. Piemēram, reiz Jēzus teica: ”Darait sev draugus ar netaisno mamonu [mantu].” (Lūkas 16:9.) Tas nozīmē arī ziedot savus līdzekļus patiesās pielūgsmes atbalstīšanai, jo mēs noteikti vēlamies, lai Dievs būtu mūsu draugs. Arī pats Salamans, sekojot sava tēva, Dāvida, paraugam, bagātīgi ziedoja Jehovas tempļa celtniecībai gan naudu, gan vērtslietas. Turklāt kristiešu pienākums ir izmantot savus līdzekļus, lai atbalstītu tos, kam tas ir nepieciešams. ”Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās,” rakstīja apustulis Pāvils. Pēc tam viņš piebilda: ”Centieties parādīt viesmīlību!” (Romiešiem 12:13.) Lai tā rīkotos, parasti ir jāiztērē zināma naudas summa. Tomēr, ko varētu teikt par mantkārību?

’Sudraba mīlestība’

Vēstulē gados jaunajam kristietim Timotejam Pāvils dziļi apsprieda ”mantas kārību”, lietojot vārdu, kura burtiskā nozīme ir ’sudraba mīlestība’. Par to var lasīt 1. Timotejam 6:6—19. ”Mantas kārību” Pāvils minēja, aplūkodams attieksmi pret mantu kopumā. Ņemot vērā, cik liels uzsvars mūsdienu sabiedrībā tiek likts uz naudu, mums būtu ļoti noderīgi rūpīgi izpētīt Dieva iedvesmotās domas, ko Pāvils rakstīja par šo tēmu. Turklāt īpaši vērtīgi tas ir tāpēc, ka šādā veidā ir iespējams uzzināt, kā ”iegūt īsto dzīvību”.

Pāvils brīdināja: ”Visu ļaunumu sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.” (1. Timotejam 6:10.) Ne šajā pantā, ne arī kādā citā Rakstu vietā nav sacīts, ka manta vai nauda pati par sevi būtu kaut kas slikts. Apustulis arī negribēja teikt, ka nauda ir galvenais cēlonis ”ļaunumiem” un ka ikvienas problēmas sakne ir nauda. Drīzāk visu ”ļaunumu” iemesls — pat ja pastāv arī kāds cits iemesls — ir mantkārība.

Pretosimies mantkārībai

Kaut gan Bībelē par naudu nav runāts kā par kaut ko sliktu, tas nenozīmē, ka Pāvila brīdinājums nebūtu jāuztver nopietni. Kristieši, kas kļūst mantkārīgi, sevi pakļauj visdažādākajām briesmām, no kurām vislielākais ļaunums ir nomaldīšanās no ticības. To apstiprina Pāvila vārdi Kolosas kristiešiem: ”Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: ..ļauno iekāri un mantkārību; tā ir elku kalpība.” (Kolosiešiem 3:5.) Kāpēc var teikt, ka mantkārība un alkatība ir elku kalpība? Vai no tā būtu jāsecina, ka ir slikti vēlēties lielāku māju, jaunāku automašīnu vai ienesīgāku darbu? Nē, pašām par sevi šīm lietām nav nekādas vainas. Būtisks ir jautājums: kas sirds dziļumos cilvēku mudina pēc tām tiekties, un vai tās patiešām ir nepieciešamas?

Lai saprastu atšķirību starp normālu vēlēšanos un mantkārību, mēs varētu iztēloties nelielu ugunskuru, uz kura tiek gatavots ēdiens, un nevaldāmas uguns liesmas, kas aprij mežu. Normāla un iederīga vēlēšanās var mudināt uz konstruktīvu rīcību, tā rosina ražīgi strādāt. Salamana Pamācībās 16:26 (LB-65r) ir teikts: ”Strādnieks nopūlas paša labā, jo viņa mute viņu spiež strādāt.” Turpretī mantkārība ir bīstama un postoša, tās ir neapvaldītas alkas.

Galvenais ir kontrolēt savas vēlmes. Vai nauda, ko mēs uzkrājam, un lietas, kuras mēs vēlamies iegūt, kalpos mums, vai mēs kalposim naudai? Tā bija doma, ko Pāvils gribēja pateikt, sacīdams, ka būt ”mantrausim” nozīmē būt ”elku kalpam”. (Efeziešiem 5:5.) Ja mēs pēc kaut kā tīkojam, patiesībā mēs pakļaujam tam savu gribu — mēs to padarām par savu kungu, dievu, kam mēs kalpojam. Taču Dievs no cilvēkiem prasa: ”Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.” (2. Mozus 20:3.)

Turklāt mantkārība liecina par to, ka cilvēks nepaļaujas uz Dieva solījumu gādāt par savu kalpu vajadzībām. (Mateja 6:33.) Mantkārīgs cilvēks būtībā ir novērsies no Dieva. Arī šādā ziņā mantkārība ir ”elku kalpība”. Nav brīnums, ka Pāvils tik nepārprotami brīdināja sargāties no tās.

Arī Jēzus brīdināja, ka ir jāpretojas mantkārībai. Viņš norādīja, ka mums jāuzmanās, lai mēs netīkotu pēc tā, kā mums nav: ”Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” (Lūkas 12:15.) Kā var redzēt no šī panta un ilustrācijas, ko tālāk pastāstīja Jēzus, mantkārības pamatā ir nesaprātīgs priekšstats, ka vissvarīgākais ir dzīvē pēc iespējas vairāk kaut ko iegūt. Tā var būt nauda, stāvoklis sabiedrībā, vara vai kaut kas tamlīdzīgs. Kārot var pēc jebkā, ko ir iespējams iemantot. Mēs varētu domāt, ka kļūsim apmierināti, ja iegūsim tīkoto. Tomēr laika gaitā ir pierādījies, ka ir tā, kā teikts Bībelē un kā to saviem sekotājiem paskaidroja Jēzus, — vienīgi Dievs var apmierināt mūsu vajadzības un to arī izdarīs. (Lūkas 12:22—31.)

Mūsdienu kultūra, kurā galvenā uzmanība ir pievērsta pirkšanai un pārdošanai, ievērojami veicina alkatību. Daudzi cilvēki, paši nemaz nemanot, tiek ietekmēti tik spēcīgi, ka viņiem vairs nekad nav diezgan, lai arī cik daudz viņiem piederētu. Viņiem vienmēr vajag vairāk, lielākas un labākas mantas. Kaut gan mēs nevaram izmainīt apkārtējo pasauli, kā mēs paši varam pretoties šādai tendencei?

Pieticība pret mantkārību

Pāvils minēja, ka mantkārības vietā var veidot pieticību. Viņš teica: ”Kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim.” (1. Timotejam 6:8.) Kāds varētu domāt, ka raksturot visu, kas mums ir nepieciešams, ar vārdiem ”barība un apģērbs”, ir vienkāršoti un naivi. Daudzi mēdz aizrautīgi skatīties televīzijas programmas, kurās rāda slavenības, kas dzīvo greznās mājās. Ja cilvēks ir pieradis šādi rīkoties, attīstīt pieticību nebūt nav vienkārši.

No Dieva kalpiem, protams, netiek prasīts, lai viņi dzīvotu nabadzībā. (Salamana Pamācības 30:8, 9.) Tomēr Pāvils atgādināja, ko nozīmē īsta nabadzība: tā ir ēdiena, drēbju, kā arī piemērotas pajumtes trūkums. Savukārt tad, ja mums nekā no visa tā netrūkst, mums ir pamats būt apmierinātiem.

Vai Pāvils, raksturodams pieticību, tiešām runāja nopietni? Vai tiešām ir iespējams būt apmierinātam ar pašu nepieciešamāko — ēdienu, drēbēm un pajumti? Pāvils, jādomā, zināja, ko runāja. Viņš bija dzīvojis pārticībā un izjutis priekšrocības, ko viņam deva piederība jūdu augstākajām aprindām un Romas pilsonība. (Apustuļu darbi 22:28; 23:6; Filipiešiem 3:5.) Taču viņš arī pieredzēja smagas grūtības savā misionāra darbā. (2. Korintiešiem 11:23—28.) Visos šajos apstākļos Pāvils mācījās būt apmierināts. Kā viņš to spēja?

Pieticības atslēga

Vienā no savām vēstulēm Pāvils paskaidroja: ”Es zinu zems būt, un es zinu augsts būt; visādi un visās lietās esmu mācījies, ir paēdis būt, ir izsalcis, pilnībā dzīvot un trūkumu ciest.” (Filipiešiem 4:12, LB-26.) Cik paļāvīgi un optimistiski izklausās Pāvila vārdi! Varētu domāt, ka tolaik, kad Pāvils rakstīja šo vēstuli, viņam dzīvē viss ritēja gludi, tomēr tā nebūt nebija: Pāvils atradās cietumā Romā. (Filipiešiem 1:12—14.)

Ja ņem vērā šo faktu, no šīs Rakstu vietas var daudz ko iemācīties par to, kā būt apmierinātam ne tikai ar savu materiālo stāvokli, bet arī ar ārējiem apstākļiem. Ja cilvēks ir ļoti bagāts vai piedzīvo lielas grūtības, atklājas, kas viņa dzīvē ir svarīgākais. Pāvils runāja par garīgiem spēkiem, kas viņam ļāva būt apmierinātam neatkarīgi no tā, cik nodrošināts viņš bija materiālā ziņā: ”Es visu spēju tā [Dieva] spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13.) Pāvils nepieļāva, ka viņš kļūtu atkarīgs no sava materiālā stāvokļa vai no ārējiem apstākļiem, lai arī kādi tie būtu, — viņš paļāvās, ka Dievs gādās par viņa vajadzībām. Tāpēc viņš bija apmierināts.

Pāvila piemēram īpaši liela nozīme bija Timoteja dzīvē. Apustulis mudināja šo jauno kristieti pirmām kārtām tiekties nevis pēc mantas, bet gan pēc dievbijības un tuvām attiecībām ar Dievu. Pāvils rakstīja: ”Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības.” (1. Timotejam 6:11.) Šie vārdi tika teikti Timotejam, bet tie arī attiecas uz ikvienu, kas vēlas godāt Dievu un dzīvot patiesi laimīgu dzīvi.

Timotejam, tāpat kā visiem citiem kristiešiem, bija jāsargājas no mantkārības. Kad Pāvils rakstīja Timotejam šo vēstuli, Timotejs atradās Efesā, kur pie kristiešu draudzes acīmredzot piederēja arī bagāti cilvēki. (1. Timotejam 1:3.) Pāvils šajā ievērojamajā tirdzniecības centrā bija sludinājis labo vēsti par Kristu un daudziem palīdzējis kļūt par kristiešiem. Viņu vidū noteikti bija arī turīgi cilvēki, gluži tāpat kā tas ir kristiešu draudzē mūsdienās.

Tāpēc, ņemot vērā principu, kas minēts 1. Timotejam 6:6—10, rodas jautājums: kā būtu jārīkojas pārtikušiem cilvēkiem, ja viņi vēlas godāt Dievu? Pāvils sacīja, ka vispirms viņiem būtu jāanalizē sava nostāja. Ja cilvēkiem ir nauda, viņi mēdz kļūt pašpārliecināti. Pāvils rakstīja: ”Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini, lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt.” (1. Timotejam 6:17.) Turīgiem cilvēkiem jāmācās saskatīt kaut kas vairāk par naudu — viņiem jāmācās paļauties uz Dievu, no kura nāk visa bagātība.

Tomēr pārdomāt savu attieksmi — tas vēl nav viss, kas ir vajadzīgs. Agrāk vai vēlāk pārtikušiem kristiešiem ir jāiemācās savu bagātību pareizi izmantot. Pāvils aicināja: ”Lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi.” (1. Timotejam 6:18.)

”Īstā dzīvība”

Pāvila padomu galvenā doma bija šāda: mums ir jāpatur prātā, ka materiālo lietu vērtība ir tikai nosacīta. Dieva Rakstos ir sacīts: ”Bagātajam manta ir viņa stiprā pils un ir it kā augsts mūris viņa iedomībā.” (Salamana Pamācības 18:11.) Bagātības sniegtā drošība īstenībā ir tikai iedomāta un maldinoša. Nav pareizi, ja cilvēks galveno uzmanību dzīvē pievērš naudai, nevis cenšas iegūt Dieva labvēlību.

Bagātība ir pārāk nedroša, lai uz to paļautos. Īstai cerībai ir jābalstās uz kaut ko noturīgu, jēgpilnu un ilgstošu. Kristieši cer uz mūsu Radītāju, Dievu Jehovu, kas ir apsolījis mūžīgu dzīvi. Par naudu nav iespējams nopirkt laimi — kur nu vēl glābšanu. Šādas izredzes mums var dot vienīgi ticība Dievam.

Vienalga, vai mēs būtu pārtikuši vai trūcīgi, centīsimies dzīvot tā, lai kļūtu ”bagāti Dievā”. (Lūkas 12:21.) Nav nekā vērtīgāka par taisnīgu stāvokli Radītāja priekšā. Pūloties to iegūt, mēs ”uzkrājam sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību”. (1. Timotejam 6:19.)

[Attēls 7. lpp.]

Pāvils prata būt apmierināts

[Attēli 8. lpp.]

Mēs varam būt priecīgi un apmierināti ar to, kas mums ir