79. nodaļa

Visa tauta nav zudusi

NEILGI pēc sarunas ar tiem, kas bija sapulcējušies pie farizeja mājas, kādi cilvēki Jēzum pastāsta ”par galiliešiem, kuŗu asinis [Romas vietvaldis Poncijs] Pilāts bija sajaucis ar viņu upuŗiem”. Šie galilieši, iespējams, bija starp cilvēkiem, kas tika nogalināti, kad tūkstošiem jūdu protestēja pret to, ka Pilāts izmanto naudu no tempļa mantnīcas, lai būvētu ūdensvadu uz Jeruzalemi. Cilvēki, kas stāsta Jēzum šo gadījumu, varbūt vēlas pateikt, ka galilieši ir piedzīvojuši nelaimi savu ļauno darbu dēļ.

Bet Jēzus labo šādu priekšstatu, uzdodot jautājumu: ”Vai jūs domājat, ka šie galilieši ir bijuši lielāki grēcinieki nekā visi pārējie galilieši, tāpēc ka tie to cietuši?” — un pats arī atbild: ”Es jums saku: nebūt ne.” Tad viņš izmanto šo notikumu, lai brīdinātu jūdus: ”Ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā.”

Turpinājumā Jēzus atgādina par vēl kādu traģēdiju, kas, iespējams, arī ir saistīta ar ūdensvada būvēšanu. Viņš jautā: ”Vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuŗiem krita Ziloas tornis un tos nosita, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzālemes iedzīvotāji?” Nē, šie cilvēki nemira sava ļaunuma dēļ, saka Jēzus. Šādas traģēdijas parasti ir atkarīgas ”no laika un apstākļiem”. Tomēr Jēzus vēlreiz izmanto gadījumu, lai brīdinātu jūdus: ”Ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, jūs visi ņemsit tādu pašu galu.”

Tad Jēzus min piemērotu ilustrāciju: ”Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīna kalnā, un viņš nāca un meklēja uz viņa augļus, bet neatrada. Tad viņš sacīja dārzniekam: Redzi, jau trīs gadus es nāku un meklēju augļus uz šī vīģes koka, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi! Bet tas viņam atbildēja un sacīja: Kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aprakšu un apmēslošu! Varbūt tas turpmāk nesīs augļus. Bet ja ne, tad tu to vari nocirst.”

Vairāk nekā trīs gadus Jēzus ir centies veidot ticību jūdu tautā. Taču viņa darba augļi ir tikai daži simti mācekļu. Tagad, savas kalpošanas ceturtajā gadā, viņš cenšas vēl vairāk un it kā aprok un apmēslo jūdu vīģes koku, dedzīgi sludinādams un mācīdams Jūdejā un Perejā. Bet viss velti! Tauta nevēlas nožēlot savus grēkus, un tāpēc to gaida iznīcināšana. Atsaucīga ir tikai neliela tautas daļa.

Drīz pēc tam kādā sabatā Jēzus māca cilvēkus sinagogā. Šeit viņš ierauga sievieti, kuras augums kāda dēmona ietekmes dēļ ir savilkts jau 18 gadus. Jēzus viņai līdzjūtīgi saka: ”Sieva, topi svabada no savas slimības!” Viņš uzliek sievietei rokas, un tūlīt pat tā iztaisnojas un sāk slavēt Dievu.

Sinagogas priekšnieks ir sadusmots. ”Ir sešas dienas, kuŗās jāstrādā. Tajās nāciet un liecieties dziedināties, bet ne sabatā!” viņš protestē. Tā priekšnieks atzīst Jēzus spējas dziedināt, bet viņš nosoda cilvēkus, tāpēc ka tie nāk dziedināties sabatā.

”Jūs liekuļi,” Jēzus atbild, ”vai katrs no jums sabatā neatraisa savu vērsi vai ēzeli no siles, lai to vestu dzirdīt? Un šo sievu, Ābrahāma meitu, kuŗu sātāns turējis saistītu astoņpadsmit gadus, nebūtu brīv atraisīt sabatdienā no viņas saitēm?”

Pēc šiem vārdiem Jēzus pretinieki izjūt kaunu. Savukārt cilvēki pūlī priecājas par visiem varenajiem darbiem, ko Jēzus dara. To redzēdams, Jēzus atkārto divas pravietiskās līdzības par Dieva Valstību — tās ir līdzības, ko viņš stāstīja no laivas Galilejas jūrā apmēram gadu iepriekš. Lūkas 13:1—21; Salamans Mācītājs 9:11; Mateja 13:31—33.

▪ Kādi divi traģiski notikumi tiek minēti, un ko Jēzus iemāca saistībā ar tiem?

▪ Uz ko var attiecināt līdzību par neauglīgo vīģes koku un mēģinājumiem to padarīt ražīgu?

▪ Kas liecina, ka sinagogas priekšnieks atzīst Jēzus spējas dziedināt, un kā Jēzus atmasko šī cilvēka liekulību?