Stiprināsim paļāvību uz Jehovu

Valsts augstākie ierēdņi ir sazvērējušies, lai īstenotu ļaunu plānu. Viņi grib panākt, lai tiktu pieņemts likums, kas paredz sodīt ar nāvi katru, kurš pielūdz Dievu, pārkāpjot valsts noteiktos ierobežojumus.

ŠIS gadījums nav nekas neparasts. Vēsturē ir bijis daudz gadījumu, kad cilvēki ir centušies izmantot likumus savu ļauno nodomu īstenošanai. Tikko minētais plāns tika īstenots Persijā pravieša Daniēla dzīves laikā. Likumā, kuru apstiprināja ķēniņš Dārijs, bija teikts: ”Ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā griežas ar lūgšanu vai lūgumu pie kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi pie [ķēniņa], ir iemetams lauvu bedrē.” (Daniēla 6:7—9.)

Kā šajā bīstamajā situācijā rīkojās Daniēls? Vai viņš paļāvās uz Dievu Jehovu vai arī pakļāvās ķēniņa pavēlei? Bībelē ir teikts: ”Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis.” (Daniēla 6:10.) Mēs labi zinām, kas notika pēc tam. Daniēls tika iemests lauvu bedrē, taču Jehova izglāba viņa dzīvību. (Ebrejiem 11:33; Daniēla 6:16—22.)

Pārbaudīsim sevi

Jehovas kalpi dzīvo naidīgā pasaulē, kur daudz kas apdraud viņus pašus un viņu garīgumu. Piemēram, valstīs, kurās ir izraisījušies vardarbīgi etniski konflikti, daudzi Jehovas liecinieki ir gājuši bojā. Daudzās zemēs Jehovas kalpiem jācieš bada, trūkuma, dabas katastrofu, smagu slimību un citu iemeslu dēļ. Jehovas kalpi tiek vajāti, viņiem ir grūtības darbavietā un viņiem jāpretojas dažādiem kārdinājumiem — tas viss nopietni apdraud viņu garīgumu. Jehovas kalpu pretinieks Sātans cenšas visiem iespējamiem līdzekļiem viņus iznīcināt. (1. Pētera 5:8.)

Ko lai iesāk cilvēki, kam jāpieredz tik daudz grūtību? Protams, ikviens cilvēks, kura dzīvībai draud briesmas, izjūt bailes, tomēr mums jāpatur prātā apustuļa Pāvila mierinošie vārdi: ”Viņš pats [Jehova] ir sacījis: ”Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu,” tā ka mēs droši varam sacīt: ”Tas Kungs ir mans palīgs, es nebīšos! Ko cilvēks man darīs?”” (Ebrejiem 13:5, 6.) Mēs varam nešaubīties, ka arī mūsdienās Jehova palīdz saviem kalpiem. Tomēr nepietiek tikai zināt, ko Jehova ir solījis, mums ir nepieciešama arī stipra pārliecība, ka viņš mums var palīdzēt. Tāpēc ir svarīgi rūpīgi pārdomāt, kāpēc mēs varam uzticēties Jehovam, un tad darīt visu iespējamo, lai saglabātu un stiprinātu paļāvību uz viņu. Ja mēs tā rīkosimies, tad ”Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās [mūsu] sirdis un [mūsu] domas Kristū Jēzū”. (Filipiešiem 4:7.) Pieredzot nopietnus pārbaudījumus, mēs spēsim saglabāt skaidru prātu un rīkoties saprātīgi.

Kāpēc mēs varam paļauties uz Jehovu

Mums noteikti ir daudz iemeslu paļauties uz Jehovu, mūsu Radītāju. Vispirms mēs zinām, ka Jehova ir mīlestības Dievs, kuram rūp, kas notiek ar viņa kalpiem. Bībelē ir minēti daudzi gadījumi, kas liecina par Jehovas mīlestību un iejūtību pret saviem kalpiem. Raksturodams Jehovas izturēšanos pret savu izredzēto tautu, Mozus rakstīja: ”Viņš to atrada tuksneša zemē, briesmīgā kaukšanas tuksnesī; Viņš to glabāja un par viņu gādāja, un Viņš to sargāja kā Savu acuraugu.” (5. Mozus 32:10, LB-65r.) Arī mūsdienās Jehova gādā par savu tautu — gan par saviem kalpiem kopumā, gan par katru no tiem atsevišķi. Piemēram, pilsoņu kara laikā Bosnijā, kad daudziem Jehovas lieciniekiem trūka pārtikas, Jehova gādāja, lai viņi to saņemtu. Viņu ticības biedri no Horvātijas un Austrijas riskēja ar dzīvību, dodamies cauri bīstamiem karadarbības rajoniem, lai nogādātu viņiem palīdzību.a

Dievs Jehova ir visvarens, tāpēc nav šaubu, ka viņš spēj pasargāt savus kalpus jebkādos apstākļos. (Jesajas 33:22; Atklāsmes 4:8.) Pat tad, ja Jehova pieļauj, ka viņa kalpi iet bojā, viņš tiem dod spēku būt uzticīgiem līdz galam un palīdz saglabāt prieku un mieru. Tāpēc mēs varam saglabāt tādu pašu pārliecību, kāda bija psalma sarakstītājam, kas teica: ”Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā. Tāpēc mēs nebīstamies, kaut arī zeme zustu un kalni pašā jūŗas vidū nogrimtu.” (Psalms 46:2, 3.)

Bībele mums ļauj saprast, ka Jehova ir patiesības Dievs. Tas nozīmē, ka viņš vienmēr izpilda savus solījumus. Bībelē ir teikts, ka viņš ir ”Dievs, kas nemelo”. (Titam 1:2.) Tā kā Jehova neskaitāmas reizes ir apliecinājis, ka viņš ir gatavs pasargāt un glābt savus kalpus, mēs varam ne mirkli nešaubīties, ka viņš ne vien spēj, bet arī vēlas izpildīt savus solījumus. (Ījaba 42:2.)

Kā mēs varam stiprināt paļāvību uz Dievu

Kaut arī mums ir daudz iemeslu uzticēties Jehovam, mēs nedrīkstam uzskatīt, ka paļāvība uz viņu rodas pati no sevis. Lielākā daļa cilvēku mūsdienās netic Dievam, un pasaulē izplatītie uzskati var mazināt mūsu paļāvību uz Jehovu. Tāpēc mums jādara viss iespējamais, lai to saglabātu un stiprinātu. Jehova zina, ka mums ir nepieciešama palīdzība, un viņš ir parūpējies, lai mēs šādu palīdzību varētu saņemt.

Vispirms Jehova mums ir devis savus Rakstus, Bībeli, kurā ir stāstīts par vairākiem brīnumainiem darbiem, ko viņš ir paveicis savu kalpu labā. Vai mēs varam paļauties uz cilvēku, par kuru mums nav zināms nekas vairāk kā viņa vārds? Paļāvība uz šādu cilvēku droši vien ir visai maza, vai tādas nav vispār. Lai paļautos uz cilvēku, mums jāuzzina kaut kas vairāk, mums viņš kārtīgi jāiepazīst. To pašu var teikt par mūsu paļāvību uz Dievu. Lasot Bībeli un pārdomājot tajā aprakstītos notikumus, mēs iepazīstam Jehovu un uzzinām par viņa brīnišķīgajiem darbiem, un arvien vairāk pārliecināmies, cik ļoti uz viņu var paļauties. Tā mēs pakāpeniski stiprinām savu paļāvību uz viņu. Mums jāmācās no psalma sacerētāja, kurš dedzīgā lūgšanā Dievam teica: ”Es tad pieminu tā Kunga darbus, es tad tiešām dziļi savā sirdī pieminu Tavus brīnumdarbus kopš senseniem laikiem. Es tad ilgi pārdomāju Tavus darbus, es apsveŗu sevī un paužu savās dziesmās visu, ko Tu dari.” (Psalms 77:12, 13.)

Mums ir ne tikai Bībele, bet arī Bībeli skaidrojošas publikācijas — bagātīga garīgā barība, ko sagādā Jehovas organizācija. Šajās publikācijās bieži var lasīt par to, kā Dieva kalpi mūsdienās ir saņēmuši palīdzību ļoti smagās situācijās. Piemēram, Mārtins Pecingers, kas vēlāk kļuva par Jehovas liecinieku Vadošās padomes locekli, kalpoja par pionieri Eiropā, tālu prom no dzimtās zemes. Kad viņš saslima, neviens ārsts viņam nevēlējās palīdzēt, jo viņam nebija naudas. Tomēr Jehova viņu nepameta nelaimē. Pēc kāda laika brālis Pecingers tikās ar vietējās slimnīcas vecāko konsultantu, un šis labsirdīgais cilvēks, kas augstu cienīja Bībeli, apņēmās ārstēt brāli Pecingeru bez maksas un rūpējās par viņu kā par paša dēlu. Lasot par šādiem notikumiem, mēs varam ievērojami stiprināt savu paļāvību uz mūsu debesu Tēvu.

Stiprināt paļāvību uz Jehovu mums palīdz arī lūgšanas. Apustulis Pāvils mūs ar mīlestību mudina: ”Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.” (Filipiešiem 4:6.) Lūgšanās mēs varam stāstīt Jehovam par savām izjūtām, vajadzībām, bažām un raizēm. Jo biežāk un sirsnīgāk mēs lūdzam Jehovu, jo stiprāka kļūst mūsu paļāvība uz viņu.

Kad Jēzus Kristus dzīvoja uz zemes, viņš bieži devās uz kādu nomaļu vietu, lai viņu neviens netraucētu lūgt Dievu. (Mateja 14:23; Marka 1:35.) Pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas viņš pavadīja lūgšanās visu nakti. (Lūkas 6:12, 13.) Tāpēc Jēzus paļāvība uz Jehovu bija tik spēcīga, ka viņš spēja izturēt vissmagāko pārbaudījumu, kāds jebkad ir bijis jāpieredz cilvēkiem. Viņa pēdējie vārdi pirms nāves bija: ”Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās.” Šie vārdi skaidri apliecināja, ka Jēzus paļāvība uz savu Tēvu nebija mazinājusies, kaut arī Jehova neiejaucās notikumu gaitā un nepasargāja savu Dēlu no nāves. (Lūkas 23:46.)

Stiprināt paļāvību uz Jehovu mums palīdz arī regulāras tikšanās ar citiem cilvēkiem, kas no visas sirds paļaujas uz viņu. Jehova ir pavēlējis saviem kalpiem regulāri pulcēties, lai tie mācītos par viņu un uzmundrinātu cits citu. (5. Mozus 31:12; Ebrejiem 10:24, 25.) Šādas pulcēšanās reizes vairo Jehovas kalpu paļāvību un palīdz viņiem izturēt smagus ticības pārbaudījumus. Kādā Āfrikas valstī, kur Jehovas liecinieku darbība bija aizliegta, Jehovas liecinieki nevarēja cerēt uz policijas aizsardzību, viņiem netika izsniegti ceļošanas dokumenti un laulības apliecības, viņi nevarēja saņemt medicīnisko palīdzību slimnīcās un nevarēja iekārtoties darbā. Kad vienā no šīs valsts rajoniem sākās pilsoņu karš, 39 Jehovas liecinieku draudzes locekļi, to vidū arī mazi bērni, glābdamies no pilsētas apšaudes, četrus mēnešus dzīvoja zem kāda tilta tuksnesī. Šiem Jehovas lieciniekiem daudz spēka deva ikdienas Bībeles teksta apspriešana un draudzes sapulces, tāpēc viņi ne tikai izturēja smagos pārbaudījumus, bet arī saglabāja savu garīgumu. Šis piemērs skaidri parāda, cik svarīgi ir regulāri apmeklēt Jehovas kalpu sapulces.

Visbeidzot mēs varam saglabāt paļāvību uz Jehovu tad, ja aktīvi sludinām Valstību un vienmēr esam gatavi stāstīt cilvēkiem labo vēsti. Par to liecina notikumi ar kādu jaunu un dedzīgu sludinātāju Kanādā. Lai gan viņa bija saslimusi ar leikēmiju, viņa vēlējās kļūt par pionieri — pilnas slodzes kalpotāju. Kad uz neilgu laiku uzlabojās šīs māsas veselības stāvoklis, viņai izdevās vienu mēnesi kalpot par palīgpionieri. Diemžēl viņas stāvoklis atkal pasliktinājās un pēc pāris mēnešiem viņa nomira. Tomēr jaunā māsa saglabāja garīgu spēku līdz pat savai nāvei un viņas paļāvība uz Jehovu ne mirkli nemazinājās. Viņas māte atceras: ”Līdz pat beigām par citiem viņa domāja vairāk nekā par sevi. Viņa mudināja cilvēkus studēt Bībeli un bieži teica: ”Mēs tiksimies paradīzē.””

Kā mēs varam apliecināt, ka paļaujamies uz Jehovu

”Līdzīgi, kā miesa bez gara ir nedzīva tāpat arī nedzīva ir ticība bez darbiem,” teica māceklis Jēkabs. (Jēkaba 2:26.) Par paļāvību uz Dievu var teikt to pašu. Lai cik daudz mēs runātu par paļaušanos uz Dievu, mūsu vārdiem nav nekādas jēgas, ja tos neapstiprina mūsu rīcība. Ābrahāms pilnībā paļāvās uz Jehovu un apliecināja savu paļāvību, paklausīdams visām Jehovas pavēlēm, pat būdams gatavs upurēt savu dēlu Īzāku. Savas izcilās uzticības un paklausības dēļ Ābrahāms tika nosaukts par Dieva draugu. (Ebrejiem 11:8—10, 17—19; Jēkaba 2:23.)

Lai apliecinātu, ka mēs paļaujamies uz Jehovu, mums nav jāgaida smagi pārbaudījumi. Jēzus saviem mācekļiem teica: ”Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns.” (Lūkas 16:10.) Mums jāmācās paļauties uz Jehovu visā, ko mēs darām, un paklausīt viņam pat šķietami mazsvarīgos jautājumos. Kad mēs redzam, kādu labumu dod paklausība Jehovam, nostiprinās mūsu paļāvība uz viņu un mēs esam gatavi izturēt vēl lielākus pārbaudījumus.

Tuvojoties ļaunās pasaules galam, Jehovas kalpi pieredzēs arvien vairāk pārbaudījumu un grūtību. (Apustuļu darbi 14:22; 2. Timotejam 3:12.) Ja mēs tagad veidojam stipru un nešaubīgu paļāvību uz Jehovu, mēs varam cerēt uz iespēju dzīvot viņa apsolītajā jaunajā pasaulē. Mēs pieredzēsim šīs cerības īstenošanos vai nu pārdzīvojot lielās bēdas, vai arī saņemot augšāmcelšanu. (2. Pētera 3:13.) Tāpēc centīsimies nepieļaut, ka paļāvības trūkuma dēļ pasliktinātos mūsu attiecības ar Jehovu. Ja mums būs stipra paļāvība uz Dievu, kādreiz par mums varēs teikt to pašu, kas tika teikts par Daniēlu, kad viņš bija izkļuvis no lauvu bedres: ”Viņam nebija ne mazākā ievainojuma, jo viņš bija pilnīgi uzticējies savam Dievam.” (Daniēla 6:23.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 9. lpp.]

Lasot par tādiem uzticīgiem Jehovas kalpiem kā Mārtins Pecingers, mēs stiprinām savu ticību