87. nodaļa

Rīkojies gudri, domājot par savu nākotni

JĒZUS nupat ir pabeidzis stāstīt līdzību par izšķērdīgo dēlu; klausītāju pulkā ir viņa mācekļi, negodīgie nodokļu ievācēji un citi cilvēki, kas pazīstami kā grēcinieki, kā arī rakstu mācītāji un farizeji. Tagad, griezdamies pie saviem mācekļiem, viņš stāsta līdzību par kādu bagātu vīru, kas ir izdzirdējis nepatīkamas ziņas par savu mājas pārvaldnieku.

Kā Jēzus stāsta, bagātais vīrs atsauc savu pārvaldnieku un paziņo, ka atlaidīs viņu no darba. ”Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu?” domā pārvaldnieks. ”Rakt es nespēju un diedelēt es kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!”

Ko pārvaldnieks ir nodomājis darīt? Viņš ataicina sava kunga parādniekus. ”Cik tu manam kungam esi parādā?” viņš jautā.

Pirmais parādnieks atbild: ”Simts mucu [2200 l] eļļas.”

”Ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit [1100 l]!” pārvaldnieks saka.

Tad viņš jautā nākamajam: ”Bet tu, cik tu esi parādā?”

Tas atbild: ”Simts mēru [22 000 l] kviešu.”

”Ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit [18 000 l]!”

Pārvaldniekam ir tiesības samazināt sava kunga rēķinus, jo viņš joprojām ir atbildīgs par kunga finansiālajiem darījumiem. Samazinādams summas, viņš padara par saviem draugiem tos cilvēkus, kas pēc tam, kad viņš būs zaudējis darbu, varēs atlīdzināt par viņa pakalpojumu.

Kungs, izdzirdējis par notikušo, ir pārsteigts. Viņš pat uzslavē ”netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis”. Jēzus piebilst: ”Šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem.”

Tad Jēzus pamāca savus mācekļus, izsakot šādu pamudinājumu: ”Darait sev draugus ar netaisno [mantu], lai, kad [tās] vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.”

Jēzus slavē pārvaldnieku nevis par viņa netaisno rīcību, bet gan par tālredzību un gudrību. ”Šīs pasaules bērni” bieži vien gudri izmanto savu naudu vai sabiedrisko stāvokli, lai padarītu par draugiem tos, kas viņiem var atlīdzināt ar kādu pakalpojumu. Arī Dieva kalpotājiem, ”gaismas bērniem”, jālieto savi līdzekļi, sava ’netaisnā manta’, gudri — lai tā nestu viņiem labumu.

Bet, kā saka Jēzus, ar šo mantu viņiem jādara par saviem draugiem tie, kas viņus var uzņemt ”mūžīgajos mājokļos”. Mazā ganāmpulka locekļiem šie mājokļi ir debesīs, un ”citām avīm” tie ir uz paradīzes zemes. Tā kā šajos mājokļos mūs var uzņemt vienīgi Dievs Jehova un viņa Dēls, mums uzcītīgi jāveido draudzība ar viņiem, izmantojot jebkādu mums piederošo ’netaisno mantu’ Ķēniņvalsts interešu atbalstīšanai. Ja mēs tā rīkosimies, tad mūsu mūžīgā nākotne būs nodrošināta, kad manta izrādīsies nederīga vai zudīs, kā tas noteikti arī notiks.

Tālāk Jēzus norāda, ka cilvēki, kas ir uzticami šajās materiālajās jeb vismazākajās lietās, būs uzticami arī tad, kad viņiem būs jārūpējas par kaut ko daudz svarīgāku. ”Ja jūs neesat bijuši uzticami netaisnās mantas lietās,” Jēzus saka, ”kas jums uzticēs patieso [tas ir, garīgo jeb Ķēniņvalsts intereses]? Un ja jūs svešās lietās [Ķēniņvalsts interesēs, ko Dievs uztic saviem kalpotājiem] neesat bijuši uzticami, kas jums dos jūsu pašu [balvu — dzīvi mūžīgajos mājokļos]?”

Mēs nevaram vienlaicīgi būt gan patiesi Dieva kalpotāji, gan netaisnās mantas kalpi, un arī par to Jēzus runā: ”Neviens pie mājas piederīgs kalps nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” Lūkas 15:1, 2; 16:1—13; Jāņa 10:16.

▪ Kā pārvaldnieks Jēzus stāstītajā līdzībā padara par draugiem tos, kas vēlāk viņam varētu palīdzēt?

▪ Kas ir ’netaisnā manta’, un kā mēs ar tās palīdzību varam iegūt sev draugus?

▪ Kas mūs var uzņemt ”mūžīgajos mājokļos”, un kur šie mājokļi atrodas?