LASĪTĀJU JAUTĀJUMI
Jēzus saducejiem teica, ka tie, kas celsies augšā no mirušajiem, ”nedz ņems sievas, nedz izies pie vīra”. (Lūk. 20:34—36.) Vai Jēzus runāja par augšāmcelšanu, kas notiks uz zemes?
Tas ir ļoti svarīgs jautājums, it īpaši tiem, kas ir zaudējuši savu mīļoto dzīvesbiedru. Ļoti iespējams, šie cilvēki ilgojas pēc tā, lai jaunajā pasaulē viņi atkal būtu kopā un viņu laulības dzīve turpinātos. Kāds atraitnis sacīja: ”Mēs ar sievu negribējām, lai mūsu laulībai pienāktu gals, tā nebija mūsu izvēle. Mēs no visas sirds vēlējāmies kalpot Dievam mūžīgi, būdami vīrs un sieva. Manas izjūtas nav mainījušās.” Vai pastāv pamatots iemesls cerēt, ka augšāmceltie varēs precēties? Īsumā atbildi var formulēt šādi: tas nav skaidri zināms.
Gadiem ilgi mūsu publikācijās bija skaidrots, ka Jēzus vārdi par augšāmcelšanu un precēšanos, spriežot pēc visa, attiecas uz tiem, kas tiks piecelti dzīvei uz zemes, un ka šie cilvēki acīmredzot jaunajā pasaulē neprecēsies.a (Mat. 22:29, 30; Marka 12:24, 25; Lūk. 20:34—36.) Protams, mums nav pamata izteikt kategoriskus apgalvojumus. Bet vai pastāv iespēja, ka Jēzus runāja par augšāmcelšanu debesu dzīvei? Rūpīgi pārdomāsim, ko tieši Jēzus sacīja.
Pievērsīsim uzmanību Jēzus vārdu kontekstam. (Izlasiet Lūkas 20:27—33.) Domādami, ka Jēzum nebūs, ko atbildēt, saduceji, kas neticēja augšāmcelšanai, uzdeva viņam jautājumu, kas skāra augšāmcelšanu un levirātub. Jēzus atbildēja: ”Šī laikmeta bērni ņem sievas un iziet pie vīra, bet tie, kas būs atzīti par cienīgiem sasniegt nākamo laikmetu un celties augšā no mirušajiem, nedz ņems sievas, nedz izies pie vīra. Arī mirt viņi vairs nevarēs, jo viņi būs kā eņģeļi, un, būdami augšāmcelšanas bērni, viņi būs Dieva bērni.” (Lūk. 20:34—36.)
Kāpēc mūsu publikācijās līdz šim bija teikts, ka Jēzus, domājams, runāja par augšāmcelšanu uz zemes? Šāds pieņēmums galvenokārt bija balstīts uz diviem argumentiem. Pirmkārt, tika spriests, ka saduceji acīmredzot Jēzum jautāja par augšāmcelšanu uz zemes un ka Jēzus, visticamāk, atbildot runāja tieši par to. Otrkārt, atbildot uz saduceju jautājumu, beigās Jēzus atsaucās uz Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu — Dievam uzticīgajiem patriarhiem, kas tiks celti augšā no mirušajiem uz zemes. (Lūk. 20:37, 38.)
Tomēr pastāv iespēja, ka Jēzus runāja par augšāmcelšanu debesu dzīvei. Kāds pamats ir šādam secinājumam? Pievērsīsim uzmanību divām būtiskām frāzēm.
”Tie, kas būs atzīti par cienīgiem.. celties augšā no mirušajiem.” Uzticīgie svaidītie kristieši ir ”atzīti par cienīgiem saņemt Dieva valstību”. (2. Tes. 1:5, 11.) Viņi ir atzīti par taisniem un var iegūt dzīvību, balstoties uz izpirkumu, un līdz ar to viņi nemirst kā grēcinieki, kas ir saņēmuši nelabvēlīgu spriedumu. (Rom. 5:1, 18; 8:1.) Par svaidītajiem ir teikts, ka viņi ir ”laimīgi un svēti”, un viņi ir atzīti par cienīgiem tikt pieceltiem dzīvei debesīs. (Atkl. 20:5, 6.) Turpretī to vidū, kas tiks piecelti dzīvei uz zemes, būs arī ”netaisnie”. (Ap. d. 24:15.) Vai gan uz ”netaisnajiem” var attiecināt vārdus, ka viņi ir ”atzīti par cienīgiem” celties augšā?
”Arī mirt viņi vairs nevarēs.” Jēzus neteica: ”Viņi vairs nemirs.” Viņš sacīja, ka viņi vairs nevarēs mirt. Svaidītie, kas uzticīgi beidz savas zemes gaitas, tiek piecelti dzīvei debesīs, un viņiem tiek dāvāta nemirstība — mūžīga, neiznīcināma dzīvība. (1. Kor. 15:53, 54.) Nāvei vairs nav nekādas varas pār tiem, kas tiek piecelti debesu dzīvei.c
Ko mēs varam secināt, ņemot vērā iepriekšminēto? Pastāv iespēja, ka Jēzus vārdi par laulību un augšāmcelšanu attiecas uz augšāmcelšanu dzīvei debesīs. Ja tā ir, Jēzus vārdi mums ļauj uzzināt dažus faktus par tiem, kas tiek piecelti debesu dzīvei: viņi neprecas, nevar mirt, un kaut kādā ziņā viņi ir kā eņģeļi — viņi ir garīgas būtnes, kas mājo garīgajā sfērā. Taču tādā gadījumā rodas vairāki jautājumi.
Pirmkārt, kāpēc lai Jēzus būtu minējis faktus par augšāmcelšanu debesu dzīvei sarunā ar saducejiem, kas, pēc visa spriežot, viņam uzdeva jautājumu par augšāmcelšanu uz zemes? Jēzus saviem pretiniekiem ne vienmēr atbildēja saskaņā ar viņu priekšstatiem. Piemēram, jūdiem, kas Jēzum pieprasīja rādīt kādu zīmi, viņš sacīja: ”Nojauciet šo templi, un trijās dienās es to uzcelšu.” Jēzus droši vien zināja, ka jūdi domā par burtiskā tempļa celtniecību, bet, ”runādams par templi, viņš domāja savu ķermeni”. (Jāņa 2:18—21.) Iespējams, Jēzus neuzskatīja par vajadzīgu sniegt atbildi negodīgajiem saducejiem, kas nemaz neticēja augšāmcelšanai un eņģeļiem. (Sal. Pam. 23:9; Mat. 7:6; Ap. d. 23:8.) Varbūt Jēzus vēlējās, lai viņa atklātie fakti par augšāmcelšanu debesu dzīvei nāktu par labu viņa godprātīgajiem mācekļiem, kam kādu dienu pavērsies iespēja tikt pieceltiem dzīvei debesīs.
Otrkārt, kāpēc Jēzus sarunas beigās atsaucās uz Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu, kas tiks piecelti no mirušajiem uz zemes? (Izlasiet Mateja 22:31, 32.) Pievērsiet uzmanību, ka domu par patriarhiem Jēzus iesāka ar vārdiem ”kas attiecas uz mirušo augšāmcelšanu”. Iespējams, šī frāze norāda uz tēmas maiņu. Tad, atsaukdamies uz Mozus sarakstīto Svēto Rakstu daļu, kuru, pēc saduceju apgalvojuma, viņi atzina par Dieva iedvesmotu, Jēzus atgādināja vārdus, ko Dievs bija teicis Mozum pie degošā ērkšķu krūma, jo Jēzus vēlējās minēt vēl vienu pierādījumu tam, ka augšāmcelšana — mirušo piecelšana dzīvei uz zemes — neapšaubāmi ietilpst Dieva nodomos. (2. Moz. 3:1—6.)
Treškārt, ja Jēzus vārdi par augšāmcelšanu un laulību attiecas uz augšāmcelšanu debesu dzīvei, vai tas nozīmē, ka tie, kas tiks piecelti uz zemes, varēs precēties? Dieva Rakstos nav sniegta konkrēta atbilde uz šo jautājumu. Ja Jēzus tiešām runāja par augšāmcelšanu debesu dzīvei, viņa teiktais neļauj iegūt nekādu informāciju par to, vai jaunajā pasaulē cilvēki, kas tiks piecelti no mirušajiem uz zemes, varēs precēties.
Kā mēs zinām, Dieva Rakstos nepārprotami ir teikts, ka nāve sarauj laulības saites. Tāpēc atraitņiem un atraitnēm nav jājūtas vainīgiem, ja viņi izlemj precēties no jauna. Tas ir personisks lēmums, un nevienam nav pamata šādus cilvēkus kritizēt par to, ka, ilgodamies pēc sirsnīgām attiecībām, viņi vēlas atrast dzīvesbiedru. (Rom. 7:2, 3; 1. Kor. 7:39.)
Mums, protams, var rasties daudz jautājumu par to, kāda būs dzīve jaunajā pasaulē. Taču labāk būtu lieki neizteikt minējumus par to, kā šie jautājumi varētu atrisināties. Prātīgāk ir vienkārši gaidīt, līdz mēs redzēsim, kā attīstīsies notikumi. Bet par vienu gan mēs varam būt droši: paklausīgie cilvēki būs laimīgi, jo Jehova par visām viņu vajadzībām un vēlmēm gādās vislabākajā veidā, kāds vien ir iedomājams. (Ps. 145:16.)
a Sk. 1987. gada 1. jūnija Sargtorni, 30., 31. lpp. (angļu val.).
b Levirāts (jeb laulības ar mirušā vīra brāli) Bībeles laikos bija paraža, saskaņā ar kuru vīrietim bija pienākums apprecēt sava mirušā brāļa atraitni, kurai nebija dēlu, un tādējādi turpināt brāļa dzimtu. (1. Moz. 38:8; 5. Moz. 25:5, 6.)
c Tiem, kas tiks piecelti no nāves uz zemes, būs izredzes iegūt mūžīgu dzīvību, nevis iemantot nemirstību. Par to, kāda ir atšķirība starp nemirstību un mūžīgu dzīvi, var lasīt 2009. gada 15. februāra Sargtornī, 25. lappusē, 6. rindkopā.