2. Kas kristiešiem bija jādara mūsu ēras 66. gadā, un kā tas kļuva iespējams?

² Jūs noteikti atceraties Jēzus vārdus, ko savā evaņģēlijā ir minējis Lūka: ”Kad jūs ieraudzīsiet ap Jeruzālemi karaspēka nometnes, tad ziniet, ka tās iznīcība ir tuvu.” (Lūk. 21:20.) Taču jūs nodarbina jautājums: ”Kā lai es sekoju norādījumiem, ko Jēzus deva līdz ar šo brīdinājumu?” Jēzus ir teicis arī šādus vārdus: ”Tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos, tie, kas ir pilsētā, lai to atstāj un tie, kas ir laukos, lai neieiet pilsētā.” (Lūk. 21:21.) Kā lai atstāj Jeruzālemi, ja to ir aplencis liels karaspēks? Tad notiek kaut kas pārsteidzošs. Tieši jūsu acu priekšā romieši sāk atkāpties! Kā jau bija paredzēts, viņu uzbrukums ”tiek saīsināts”. (Mat. 24:22.) Tagad jūs varat rīkoties tā, kā ir teicis Jēzus. Tāpat kā visi pārējie uzticīgie kristieši, kas ir pilsētā un tās apkārtnē, jūs tūlīt pat steigšus dodaties uz kalniem otrpus Jordānai.a Vēlāk, 70. gadā, Jeruzālemei tuvojas cits romiešu karaspēks un izposta pilsētu. Taču jūsu dzīvība ir glābta, jo jūs paklausījāt Jēzus norādījumiem.

7., 8. Kāda iespēja mums būs pēc viltus reliģijas organizāciju iznīcināšanas, un ar ko Dieva kalpi tajā laikā atšķirsies no visiem pārējiem cilvēkiem?

⁷ Kas notiks pēc viltus reliģijas organizāciju bojāejas? Tad kļūs redzams, kas īsti ir cilvēku sirdī. Lielākā daļa ļaužu meklēs patvērumu cilvēku veidotās organizācijās, kas ir salīdzinātas ar ”kalnu klintīm”. (Atkl. 6:15—17.) Turpretī Dieva tauta simboliskā nozīmē bēgs uz patvērumu, ko viņš tai sagādās. Pirmajā gadsimtā pēc romiešu atkāpšanās nebija vērojama jūdu masveida pievēršanās kristietībai. Tas bija laiks, kad visiem, kas jau bija kristieši, bija jābūt gataviem rīkoties un paklausīt norādījumiem. Arī mums nav pamata gaidīt, ka lielā posta starpposmā sāksies jaunu mācekļu pieplūdums. Tajā laikā visiem patiesajiem kristiešiem būs iespēja apliecināt savu mīlestību pret Jehovu un atbalstīt Kristus brāļus. (Mat. 25:34—40.)

⁸ Lai gan mums nav līdz galam skaidrs, kas notiks tajā pārbaudījumu pilnajā laikā, ir pamats domāt, ka mums no kaut kā būs jāatsakās. Pirmajā gadsimtā kristiešiem, lai paliktu dzīviem, bija jāatstāj sava iedzīve un jāpacieš grūtības. (Marka 13:15—18.) Vai mēs būsim gatavi kaut ko zaudēt materiālā ziņā, ja tas būtu nepieciešams, lai paklausītu Dievam? Vai mēs darīsim visu, kas no mums tiek prasīts, lai pierādītu savu uzticību Jehovam? Tajā laikā mēs būsim vienīgie, kas, sekojot seno laiku pravieša Daniēla piemēram, nepārstās kalpot Dievam, lai kas arī notiktu. (Dan. 6:10, 11.)