Devītā nodaļa

Izcils skolotājs palīdz labāk iepazīt Radītāju

CILVĒKI pirmā gadsimta Palestīnā bija ”gaidās”. Ko viņi gaidīja? Tas bija Kristus jeb Mesija, kura atnākšanu Dieva pravieši bija paredzējuši jau vairākus gadsimtus iepriekš. Ļaudis bija pārliecināti, ka Bībele ir uzrakstīta Dieva vadībā un ka tā ļauj ieskatīties nākotnes notikumos. Viens šāds ieskats nākotnē bija atrodams Daniēla grāmatā, un tas liecināja, ka Mesijam jāparādās pirmā gadsimta pirmajā pusē. (Lūkas 3:15; Daniēla 9:24—26.)

Tomēr cilvēkiem bija jābūt uzmanīgiem, jo par Mesiju uzdevās arī viltvārži. (Mateja 24:5.) Jūdu vēsturnieks Josefs Flāvijs min dažus no tiem: Teudu, kas aizveda savus sekotājus pie Jordānas upes un apgalvoja, ka tās ūdeņi pašķiršoties; kādu ēģiptieti, kas aizveda cilvēkus pie Eļļas kalna un paziņoja, ka pēc viņa pavēles sabrukšot Jeruzalemes mūri; krāpnieku, kas darbojās pārvaldnieka Fēsta laikā, solīdams atbrīvošanu no grūtībām. (Salīdzināt Apustuļu darbi 5:36; 21:38.)

Atšķirībā no viltus mesiju sekotājiem cilvēki, ko sāka saukt par ”kristiešiem”, atzina Jēzu no Nācaretes par izcilu skolotāju un patieso Mesiju. (Apustuļu darbi 11:26; Marka 10:47.) Jēzus nebija viltvārdis, viņa pilnvaras apstiprināja neapstrīdami pierādījumi, kā tas ir labi redzams no četrām vēsturiskajām grāmatām — evaņģēlijiem.a Piemēram, jūdi zināja, ka Mesija piedzims Betlēmē, nāks no Dāvida līnijas un veiks brīnumainus darbus. Jēzus piepildīja visus šos paredzējumus, un to apstiprina pat viņa pretinieku liecības. Tātad Jēzus atbilda Bībelē dotajam Mesijas raksturojumam. (Mateja 2:3—​6; 22:41—​45; Jāņa 7:31, 42.)

Cilvēku pulki, kas satika Jēzu, redzēja viņa izcilos darbus, dzirdēja viņa neatkārtojamos gudrības vārdus un ievēroja viņa tālredzību, pārliecinājās par to, ka viņš tiešām ir Mesija. Jēzus kalpošanas laikā (29.—33. g. m.ē.) uzkrājās arvien vairāk viņa mesiānisma pierādījumu. Turklāt viņš izrādījās kaut kas vairāk nekā tikai Mesija. Kāds māceklis, kas labi zināja faktus, secināja, ka ”Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls”b. (Jāņa 20:31.)

Tā kā Jēzum bija tik tuvas attiecības ar Dievu, viņš varēja darīt zināmu un atklāt, kāds ir Radītājs. (Lūkas 10:22; Jāņa 1:18.) Jēzus apliecināja, ka viņa ciešās attiecības ar Tēvu ir aizsākušās debesīs, kur viņš kopā ar Dievu ir strādājis, veidojot visu pārējo — gan dzīvo, gan nedzīvo. (Jāņa 3:13; 6:38; 8:23, 42; 13:3; Kolosiešiem 1:15, 16.)

No Bībeles mēs uzzinām, ka šis Dēls atstāja garīgo pasauli, ”tapdams cilvēkiem līdzīgs”. (Filipiešiem 2:5—8.) Šāds notikums, protams, ir neparasts, bet vai tas bija iespējams? Zinātnieki apstiprina, ka dabā sastopamos ķīmiskos elementus, piemēram, urānu, var pārvērst citos elementos; tiek pat aprēķināti rezultāti, kādus iegūst, pārvēršot masu enerģijā (E=mc²). Kāpēc tad būtu jāšaubās par Bībelē minēto faktu, ka garīga būtne tika pārvērsta par cilvēku?

Cits piemērs, kas palīdz to saprast, ir in vitro (mākslīgā) apaugļošana, ko veic mediķi. Dzīvība, kas sākusies mēģenē, tiek pārvietota sievietes ķermenī, un vēlāk šī sieviete dzemdē bērnu. Bībelē teikts, ka ”Visaugstākā spēks” pārvietoja Jēzus dzīvību jaunavas Marijas miesās. Viņa piederēja pie Dāvida radniecības līnijas, tāpēc Jēzus uz mūžīgiem laikiem varēja kļūt par Dāvidam apsolītās mesiāniskās Ķēniņvalsts mantinieku. (Lūkas 1:26—​38; 3:23—​38; Mateja 1:23.)

Jēzum bija ārkārtīgi ciešas attiecības ar Radītāju, kam viņš ļoti līdzinājās, tāpēc Jēzus varēja teikt: ”Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu.” (Jāņa 14:9.) Jēzus sacīja arī šādus vārdus: ”Neviens nezina, ..kas tēvs ir, kā vienīgi dēls un, kam šis dēls to grib atklāt.” (Lūkas 10:22.) Kad uzzinām, ko Jēzus mācīja un darīja, dzīvodams uz zemes, mēs varam labāk saprast Radītāja personību. Tāpēc pievērsīsim uzmanību Jēzus dzīvei un paskatīsimies, ko pieredzēja cilvēki, kuru ceļi krustojās ar Jēzus ceļiem.

Notikums ar samarieti

”Vai tas tikai nav Kristus?” gribēja zināt samariete, kas kādu laiciņu bija runājusi ar Jēzu. (Jāņa 4:29.) Viņa pat mudināja citus cilvēkus no tuvējās Ziharas pilsētas uzmeklēt Jēzu. Kas viņai lika atzīt Jēzu par Mesiju?

Šī sieviete satika Jēzu, kad tas atpūtās, visu rītu nostaigājies pa putekļainiem ceļiem paugurainajā Samarijas apvidū. Kaut gan Jēzus bija noguris, viņš tomēr uzsāka sarunu ar sievieti. Ievērojis viņas neliekuļoto interesi par garīgiem jautājumiem, Jēzus pastāstīja dziļas patiesības, uzsvērdams, cik svarīgi ir ’pielūgt Tēvu garā un patiesībā’. Sarunas gaitā Jēzus atklāja, ka viņš ir Kristus, lai gan vēl nebija paziņojis to publiski. (Jāņa 4:3—26.)

Tikšanās ar Jēzu samarietei bija ļoti nozīmīga. Viņas agrākā reliģija bija cieši saistīta ar pielūgsmi Garicima kalnā un balstījās tikai uz pirmajām piecām Bībeles grāmatām. Jūdi vairījās no samariešiem, kas lielākoties bija cēlušies, desmit izraēliešu ciltīm sajaucoties ar citām tautām. Bet Jēzus attieksme bija pavisam citāda. Viņš labprāt mācīja samarieti, kaut arī bija sūtīts pie ”Israēla cilts pazudušajām avīm”. (Mateja 15:24.) Tā Jēzus atspoguļoja Jehovas gatavību pieņemt godprātīgus cilvēkus no visām tautām. (1. Ķēniņu 8:41—43.) Gan Jēzus, gan Jehova stāv pāri aprobežotajai reliģiskajai neiecietībai, kas zeļ mūsdienu pasaulē. Zinot to, mums būtu jāizjūt vēlēšanās tuvoties Radītājam un viņa Dēlam.

Jēzus gatavība mācīt šo sievieti mums liek padomāt arī par kaut ko citu. Tajā laikā viņa dzīvoja kopā ar vīrieti, kas nebija viņas vīrs. (Jāņa 4:16—19.) Tomēr Jēzus to neuzskatīja par šķērsli sarunai. Kā jūs varat iedomāties, sieviete bija pateicīga, ka tika respektēta viņas pašcieņa. Un tas nebija vienīgais gadījums. Kad daži jūdu vadītāji (farizeji) pārmeta Jēzum, ka viņš pusdieno kopā ar grēciniekiem, kas bija nožēlojuši savus grēkus, Jēzus atteica: ”Ne veseliem vajaga ārsta, bet slimiem. Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” (Mateja 9:10—13.) Jēzus palīdzēja cilvēkiem, kurus nomāca viņu grēku nasta — Dieva likumu pārkāpumi un Dieva normu neievērošana. Cik mierinoši ir zināt, ka Dievs un viņa Dēls palīdz cilvēkiem, kam ir problēmas viņu agrākā dzīvesveida dēļ!c (Mateja 11:28—30.)

Ievērības cienīgs ir arī fakts, ka toreiz Samarijā Jēzus laipni un izpalīdzīgi runāja ar sievieti. Kāpēc tam būtu jāpievērš uzmanība? Tajā laikā jūdu vīriešiem tika mācīts, ka uz ielas viņi nedrīkst sarunāties ar sievietēm, pat ar savām sievām. Jūdaisma rabīni domāja, ka sievietes nav spējīgas uztvert dziļas garīgas pamācības, un uzskatīja viņas par ”vieglprātīgām”. Daži teica: ”Bauslības vārdus ir labāk sadedzināt nekā nodot sievietēm.” Jēzus mācekļi bija uzauguši šādā atmosfērā, tāpēc atgriezušies tie ”brīnījās, ka viņš runā ar sievieti”. (Jāņa 4:27.) Šī notikuma apraksts — un tas ir tikai viens no daudziem — apliecina, ka Jēzus līdzinājās savam Tēvam, kas ir radījis gan vīrieti, gan sievieti un paredzējis, ka pret abiem jāizturas ar cieņu. (1. Mozus 2:18.)

Pēc tam samariete pārliecināja savas pilsētiņas iedzīvotājus, ka tiem arī jāuzklausa Jēzus. Daudzi iepazinās ar faktiem un kļuva ticīgi, sakot: ”Mēs.. zinām, ka šis tiešām ir pasaules Pestītājs.” (Jāņa 4:39—42.) Arī mēs piederam pie cilvēku ”pasaules”, tāpēc Jēzum ir svarīga nozīme tajā, kāda būs mūsu nākotne.

Zvejnieka skatījumā

Tagad paskatīsimies uz Jēzu divu viņam tuvu cilvēku — Pētera un Jāņa — acīm. Šie parastie zvejnieki bija vieni no pirmajiem Jēzus sekotājiem. (Mateja 4:13—​22; Jāņa 1:35—42.) Pēc farizeju domām, viņi bija ”nemācīti un vienkārši cilvēki”, pieskaitāmi pie ”zemes cilvēkiem” (amhārec), uz kuriem varēja raudzīties no augšas, jo atšķirībā no rabīniem tie nebija skoloti. (Apustuļu darbi 4:13; Jāņa 7:49.) Daudzi šādi cilvēki, kas bija ”bēdīgi un grūtsirdīgi” reliģisko tradīciju aizstāvju uzliktā jūga dēļ, ilgojās labāk saprast garīgus jautājumus. Sorbonnas profesors Šarls Ginebērs raksta, ka ”viņu sirds pilnībā piederēja Jahvem [Jehovam]”. Jēzus neuzgrieza muguru šiem necilajiem ļaudīm, viņš nedeva priekšroku bagātajiem un ietekmīgajiem. Ar savām mācībām un rīcību Jēzus šiem cilvēkiem darīja zināmu, kāds ir viņa Tēvs. (Mateja 11:25—28.)

Pēteris personīgi izjuta Jēzus gādību. Neilgi pēc tam, kad Pēteris bija pievienojies Jēzum kalpošanā, viņa sievasmāte saslima ar drudzi. Ieradies Pētera mājās, Jēzus saņēma slimās sievietes roku, un drudzis to atstāja. Mēs nezinām, kā tieši Jēzus paveica šo izdziedināšanu, gluži tāpat kā mūsdienās ārsti nevar pilnībā izskaidrot visus izveseļošanās gadījumus, bet, lai nu kā, drudzis šo sievieti atstāja. Svarīgāk nekā zināt Jēzus izmantoto dziedināšanas metodi ir saprast, ka, ārstēdams slimniekus un cietējus, viņš apliecināja savu žēlumu pret tiem. Jēzus no sirds vēlējās palīdzēt cilvēkiem, un to pašu vēlas arī viņa Tēvs. (Marka 1:29—​31, 40—​43; 6:34.) Jēzus attieksme Pēterim ļāva saprast, ka Radītāja acīs ikviens cilvēks ir vērtīgs un ir pelnījis, lai par to rūpētos. (1. Pētera 5:7.)

Pēc kāda laika Jēzus atradās Jeruzalemes tempļa sieviešu pagalmā. Viņš skatījās, kā cilvēki met naudu ziedojumu šķirstos. Bagāti cilvēki meta tajos daudz monētu. Uzmanīgi vērodams notiekošo, Jēzus redzēja kādu nabadzīgu atraitni iemetam šķirstā divas pavisam nelielas vērtības monētas. Tad Jēzus sacīja Pēterim, Jānim un citiem: ”Patiesi es jums saku, šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši. Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija.” (Marka 12:41—44.)

Tātad Jēzus centās saskatīt cilvēkos labo un augstu novērtēja viņu pūles. Kā tas, jūsuprāt, ietekmēja Pēteri un pārējos apustuļus? No Jēzus piemēra Pēteris bija sapratis, kāds ir Jehova, un vēlāk viņš citēja vārdus no psalma: ”Tā Kunga acis ir vērstas uz taisnajiem un viņa ausis atvērtas viņu lūgšanām.” (1. Pētera 3:12; Psalms 34:16, 17.) Vai jums negribas tuvoties Radītājam un viņa Dēlam, kuri vēlas atrast jūsos labo un ir gatavi uzklausīt jūsu lūgumus?

Kad Pēteris bija pazīstams ar Jēzu jau apmēram divus gadus, viņš bija pārliecināts, ka Jēzus ir Mesija. Reiz Jēzus pajautāja saviem mācekļiem: ”Ko ļaudis saka mani esam?” Viņš saņēma dažādas atbildes. Tad Jēzus uzdeva citu jautājumu: ”Bet jūs, ko jūs sakāt mani esam?” Pēteris nešaubīgi atbildēja: ”Tu esi Kristus.” Varbūt jums liksies savādi tas, ko Jēzus darīja pēc tam. Viņš ”tiem stipri piekodināja, lai nevienam par [to] neko nesaka”. (Marka 8:27—​30; 9:30; Mateja 12:16.) Kāpēc viņš tā teica? Tajā laikā Jēzu katrs varēja sastapt pats, un viņš nevēlējās, lai cilvēki izdarītu secinājumus uz baumu pamata. Tas ir loģiski, vai nav tiesa? (Jāņa 10:24—26.) Un mēs varam no tā kaut ko mācīties: arī Radītājs vēlas, lai mēs uzzinātu par viņu vairāk, paši izpētot pamatotus pierādījumus. Viņš grib, lai mūsu pārliecība būtu balstīta uz faktiem. (Apustuļu darbi 17:27.)

Kā jūs varat iedomāties, daļa Jēzus tautiešu viņu nepieņēma, kaut gan bija daudz pierādījumu, ka viņu atbalsta Radītājs. Daudziem, ko vairāk par visu citu interesēja viņu pašu stāvoklis vai politiski mērķi, šis godprātīgais, bet vienkāršais Mesija nebija pa prātam. Kad Jēzus kalpošana tuvojās beigām, viņš sacīja: ”Jeruzāleme, Jeruzāleme, kas nokauji praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reiz es gribēju sapulcināt ap sevi tavus bērnus, ..bet jūs negribējāt. Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā.” (Mateja 23:37, 38.) Izmaiņas, par kurām runāja Jēzus, iezīmēja svarīgu soli, ar kuru Dieva nodoms svētīt visas tautas pietuvojās īstenošanai.

Neilgi pēc tam, kad Jēzus bija teicis šos vārdus, Pēteris un trīs citi apustuļi dzirdēja detalizētu Jēzus pravietojumu par ’pastaro laiku’ — šīs lietu sistēmas nobeigumu.d Pirmo reizi Jēzus paredzējums piepildījās mūsu ēras 66.—70. gadā, kad romieši uzbruka Jeruzalemei un to sagrāva. Vēsture apliecina, ka Jēzus vārdi izrādījās patiesi. Pēteris pats pieredzēja daudz ko no tā, par ko bija runājis Jēzus, un šis fakts atspoguļojas 1. un 2. Pētera vēstulē — divās Pētera uzrakstītajās Bībeles grāmatās. (1. Pētera 1:13; 4:7, 8a; 5:7, 8; 2. Pētera 3:1—​3, 11, 12.)

Savas kalpošanas laikā Jēzus bija pacietīgs un laipns pret jūdiem, kuru vidū viņš dzīvoja. Tomēr Jēzus nevairījās nosodīt ļaunumu. Tas palīdzēja Pēterim — un var palīdzēt arī mums — saprast Radītāju vēl labāk. Redzēdams, kā piepildās Jēzus pravietojums, Pēteris rakstīja, ka kristiešiem jātur ”cieši prātā Jehovas dienas klātbūtne” (NW). Tāpat Pēteris teica: ”Tas Kungs nevilcina savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās.” Pēc tam Pēteris rakstīja uzmundrinošus vārdus par ’jaunām debesīm un jaunu zemi, kur taisnība mājos’. (2. Pētera 3:3—13.) Vai mēs, tāpat kā Pēteris, atzinīgi novērtējam Dieva īpašības, kas atspoguļojās Jēzus dzīvē, un vai mēs paļaujamies uz viņa solījumiem par nākotni?

Kāpēc Jēzus nomira?

Kad Jēzus pēdējo nakti bija kopā ar saviem apustuļiem, viņi bija sapulcējušies uz īpašu maltīti. Šādās reizēs jūdu namatēvs mēdza parādīt viesmīlību, mazgājot kājas viesiem, kas varbūt bija staigājuši sandalēs pa putekļainiem ceļiem. Taču neviens nepiedāvājās nomazgāt kājas Jēzum. Tāpēc viņš pats pazemīgi piecēlās, paņēma dvieli un bļodu un sāka mazgāt apustuļu kājas. Kad pienāca Pētera kārta, viņam bija neērti pieņemt šādu pakalpojumu no Jēzus. Pēteris teica: ”Ne mūžam tu man nemazgāsi kājas!” ”Ja es tevi nemazgāšu,” atteica Jēzus, ”tev nebūs daļas pie manis.” Jēzus zināja, ka viņam drīz būs jāmirst, tāpēc viņš piebilda: ”Ja nu es, jūsu kungs un mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā es jums esmu daŗījis.” (Jāņa 13:5—17.)

Vairākus gadu desmitus vēlāk Pēteris mudināja kristiešus līdzināties Jēzum — nevis izpildīt kāju mazgāšanas rituālu, bet pazemīgi kalpot citiem, izvairoties ”valdīt” pār tiem. No Jēzus priekšzīmes Pēteris bija sapratis arī kaut ko citu, proti, ”Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem viņš dod žēlastību”. Cik lieliska mācībstunda par Radītāja īpašībām! (1. Pētera 5:1—​5; Psalms 18:36.) Bet tas vēl nebija viss, ko Pēteris iemācījās.

Pēc beidzamās maltītes Jūda Iskariots, kas, būdams apustulis, tomēr bija kļuvis par zagli, atveda bruņotu vīriešu grupu, kas grasījās apcietināt Jēzu. Redzēdams notiekošo, Pēteris nespēja saglabāt aukstasinību. Viņš izrāva zobenu un ievainoja vienu no vīriešiem pūlī. Tad Jēzus aizrādīja Pēterim: ”Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.” Pētera acu priekšā Jēzus pieskārās vīrietim un to izdziedināja. (Mateja 26:47—​52; Lūkas 22:49—51.) Jēzus rīkojās saskaņā ar paša teiktajiem vārdiem ”Mīliet savus ienaidniekus” un tādā veidā līdzinājās Tēvam, kurš ”liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem”. (Mateja 5:44, 45.)

Tajā pašā sasprindzinājuma pilnajā naktī Jēzus lietu steidzīgi izskatīja jūdu augstajā tiesā. Viņu nepatiesi apsūdzēja zaimošanā, aizveda pie romiešu pārvaldnieka un pēc tam netaisnīgi lika sodīt ar nāvi. Jūdi un romieši par viņu ņirgājās. Viņš izcieta nežēlīgu apiešanos un beigu beigās tika piesists pie staba. Daudzas no šīm neģēlībām bija pravietotas jau vairākus gadsimtus iepriekš. Pat kareivji, kas redzēja Jēzu pie moku staba, atzina: ”Patiesi, šis bija Dieva Dēls.” (Mateja 26:57—​27:54; Jāņa 18:12—​19:37.)

Minētie notikumi noteikti lika Pēterim un citiem jautāt: kāpēc Kristum bija jāmirst? To viņi saprata tikai vēlāk. Viens iemesls bija tas, ka šādi piepildījās Jesajas grāmatas 53. nodaļā lasāmais pravietojums, no kura bija redzams, ka Kristus glābs ne tikai jūdus, bet visu cilvēci. Pēteris rakstīja: ”Viņš uznesa mūsu grēkus savā miesā pie staba, lai mēs grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” (1. Pētera 2:21—25.) Pēteris bija izpratis, ko nozīmē Jēzus paustā patiesība: ”Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet ka viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mateja 20:28.) Jēzum bija jāatsakās no savām tiesībām uz pilnīga cilvēka dzīvību, lai izpirktu cilvēkus no grēcīgā stāvokļa, ko tie ir mantojuši no Ādama. Tā ir viena no Bībeles pamatmācībām — mācība par izpirkumu.

Kas tika panākts ar izpirkumu? Lai to saprastu, iedomājieties šādu situāciju: jums ir dators, bet viens no tā elektroniskajiem failiem ir sabojāts, jo citādā ziņā nevainojamā programmā kāds ir ievadījis kļūdu (vīrusu). Tieši tādas sekas bija Ādama rīcībai, kad viņš apzināti nepaklausīja Dievam, citiem vārdiem — sagrēkoja. Izvērsīsim šo ilustrāciju. Ja jūs kopētu bojāto failu, kļūda saglabātos arī visās kopijās. Tomēr viss vēl nebūtu zaudēts. Ar speciālas programmas palīdzību jūs varētu atrast kļūdu un attīrīt failus un datoru no tās. Arī cilvēce mantojumā no Ādama un Ievas ir saņēmusi ”vīrusu” jeb grēku, un mums ir nepieciešama palīdzība no malas, lai no tā atbrīvotos. (Romiešiem 5:12.) Kā parādīts Bībelē, Dievs ir parūpējies par šādas attīrīšanas iespēju, sūtīdams Jēzu nāvē. Viņš to ir darījis aiz mīlestības, un mēs varam gūt labumu no šī pasākuma. (1. Korintiešiem 15:22.)

Pateicība par to, ko paveica Jēzus, pamudināja Pēteri ”miesas dzīvē atlikušo laiku vairs nedzīvo[t] cilvēku kārībām, bet Dieva gribai”. Pēterim šāda dzīve nozīmēja to pašu, ko tā nozīmē mums: izvairīties no neķītriem paradumiem un amorāla dzīvesveida. Citi, iespējams, mēģina apgrūtināt dzīvi cilvēkam, kas cenšas pildīt ’Dieva gribu’. Tomēr šāds cilvēks redzēs, ka viņa dzīve kļūst bagātāka un pilnvērtīgāka. (1. Pētera 4:1—​3, 7—​10, 15, 16.) Tā notika ar Pēteri, un tā var būt arī ar mums, ja mēs, ’labu darot, nododam savu dvēseli, savu dzīvi, uzticīgajam radītājam’. (1. Pētera 4:19.)

Māceklis, kas saprata mīlestības nozīmi

Apustulis Jānis bija vēl viens Jēzum tuvs māceklis, tāpēc arī viņš var palīdzēt mums labāk saprast Radītāju. Jānis ir uzrakstījis evaņģēliju, kā arī trīs vēstules (1., 2. un 3. Jāņa vēstuli). Vienā no šīm vēstulēm viņš izteica šādu domu: ”Mēs zinām, ka Dieva Dēls ir nācis un mums tādu prātu ir devis, ka atzīstam vienīgi patieso [Radītāju], un mēs jau esam patiesajā — viņa Dēlā Jēzū Kristū. Šis ir patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība.” (1. Jāņa 5:20.)

Lai iegūtu zināšanas par ”patieso”, Jānim bija jāliek lietā savas prāta spējas. Kādas Radītāja īpašības viņš saskatīja? ”Dievs ir mīlestība,” Jānis rakstīja, ”un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā.” Kā Jānis varēja būt par to pārliecināts? ”Šī ir tā mīlestība, nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet, ka viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu” atdot izpirkuma upuri par mums. (1. Jāņa 4:10, 16.) Tāpat kā Pēteri, arī Jāni bija aizkustinājusi Dieva mīlestība, kas izpaudās tajā, ka Dievs sūtīja savu Dēlu, lai tas nomirtu mūsu labā.

Jānis, kas bija ļoti tuvs Jēzum, varēja redzēt, kādas bija Jēzus izjūtas. Jāni spēcīgi ietekmēja kāds gadījums Betānijā, netālu no Jeruzalemes. Saņēmis vēsti, ka viņa draugs Lācars ir smagi slims, Jēzus devās uz Betāniju. Kad viņš kopā ar apustuļiem tur ieradās, Lācars jau vismaz četras dienas bija miris. Jānis zināja, ka Jēzum palīdz Radītājs, cilvēku dzīvības Avots. Vai varētu būt, ka Jēzus piecels Lācaru no mirušajiem? (Lūkas 7:11—​17; 8:41, 42, 49—56.) Jēzus teica Lācara māsai Martai: ”Tavs brālis celsies augšām!” (Jāņa 11:1—23.)

Tad Jānis ieraudzīja tuvojamies otru Lācara māsu, Mariju, kas bija iznākusi satikt Jēzu. Kāda bija Jēzus reakcija? Viņš ”garā aizgrābts noskuma”. Lai aprakstītu Jēzus reakciju, Jānis ir lietojis grieķu valodas vārdu (latviski tas iztulkots ar vārdu ”aizgrābts”), ar kuru apzīmē spēcīgas emocijas, kas izlaužas no sirds dziļumiem. Jānis redzēja, ka Jēzus ”noskuma” — ka viņu pārņēma iekšējs nemiers, dziļas skumjas. Jēzus nebija vienaldzīgs un neizturējās vēsi. ”Jēzus raudāja.” (Jāņa 11:30—37.) Viņam neapšaubāmi bija dziļas un maigas jūtas — šis fakts Jānim palīdzēja saprast, kādas ir Radītāja jūtas, un tāpat tas var palīdzēt arī mums.

Jānis zināja, ka emocijas Jēzum liek aktīvi rīkoties, jo viņš dzirdēja Jēzu saucam: ”Lācar, nāc ārā!” Un tā notika. Lācars atdzīvojās un iznāca no kapa. Cik gan priecīgas bija viņa māsas un citi aculiecinieki! Daudzi sāka ticēt Jēzum. Viņa ienaidnieki nevarēja noliegt, ka ir notikusi augšāmcelšana, bet, kad ziņas par to izplatījās, tie ”nolēma nokaut.. Lācaru”, kā arī Jēzu. (Jāņa 11:43; 12:9—11.)

Bībelē teikts, ka Jēzus ir Radītāja ”būtības attēls”. (Ebrejiem 1:3.) Tāpēc Jēzus kalpošana ir neapstrīdams pierādījums, ka gan viņš pats, gan viņa Tēvs ļoti vēlas izlabot slimību un nāves nodarīto postu. Nav runa tikai par dažiem Bībelē aprakstītajiem augšāmcelšanas gadījumiem. Jānis pats dzirdēja Jēzu sakām: ”Nāk stunda, kad visi, kas ir kapos [”piemiņas kapenēs”, NW], dzirdēs [Dēla] balsi, un nāks ārā.” (Jāņa 5:28, 29.) Pievērsiet uzmanību, ka Jānis šeit ir lietojis nevis vārdu, ar ko parasti apzīmē kapavietu, bet gan vārdu, kas tulkots kā ”piemiņas kapenes”. Kāpēc?

Šis izteiciens ir saistīts ar Dieva atmiņu. Milzīgā Visuma Radītājs, protams, spēj visos sīkumos atcerēties ikvienu no mums dārgajiem cilvēkiem, kas ir miruši, arī tiem raksturīgās īpašības — iedzimtās un iegūtās. (Salīdzināt Jesajas 40:26.) Turklāt Radītājs ne tikai spēj to atcerēties. Gan viņš, gan viņa Dēls vēlas to darīt. Pārdomādams lieliskās izredzes uz augšāmcelšanu, dievbijīgais Ījabs teica par Dievu: ”Kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot? [..] Ja Tu [Jehova] tikai sauktu, tad es atbildētu, jo Tu tad ilgotos pēc savu roku darba.” (Ījaba 14:14, 15; Marka 1:40, 41.) Cik brīnišķīgs ir mūsu Radītājs, pielūgsmes cienīgais Dievs!

Augšā celtais Jēzus un pilnvērtīga dzīve

Jēzus iemīļotais māceklis Jānis labi redzēja to, kas ar Jēzu notika līdz pat viņa nāvei. Vēl vairāk, Jānis ir aprakstījis arī visu laiku izcilāko augšāmcelšanu — notikumu, kas ir stingrs pamats tam, lai mūsu dzīve varētu būt pastāvīga un jēgpilna.

Jēzus ienaidnieki panāca, ka viņš tiek nogalināts — piesists pie staba kā parasts noziedznieks. Soda izpildes aculiecinieki — arī reliģiskie vadītāji — apsmēja Jēzu viņa stundām ilgo ciešanu laikā. Kaut gan Jēzus cieta mokas pie staba, tomēr, ieraudzījis savu māti, viņš tai sacīja par Jāni: ”Sieva, redzi, tavs dēls!” Tajā laikā Marija laikam jau bija atraitne, bet pārējie viņas bērni vēl nebija mācekļi.e Tāpēc Jēzus uzticēja māceklim Jānim parūpēties par savu padzīvojušo māti. Arī šajā situācijā Jēzus nostāja bija tāda pati kā Radītājam, kas mudina cilvēkus rūpēties par atraitnēm un bāreņiem. (Jāņa 7:5; 19:12—​30; Marka 15:16—​39; Jēkaba 1:27.)

Bet, ja jau Jēzus bija miris, kā tad viņš varēja izpildīt savu uzdevumu un kļūt par ”dzimumu”, ar kura starpniecību ”tiks svētītas visas zemes tautas”? (1. Mozus 22:18.) Jēzus nomira mūsu ēras 33. gada aprīļa pēcpusdienā; atdodams savu dzīvību, viņš lika pamatu izpirkumam. Jēzus iejūtīgajam Tēvam noteikti bija ļoti sāpīgi vērot, kādas mocības jāizcieš viņa nevainīgajam Dēlam. Taču šādā veidā tika sagādāta izpirkuma maksa, kas bija nepieciešama, lai atbrīvotu cilvēci no grēka un nāves gūsta. (Jāņa 3:16; 1. Jāņa 1:7.) Viss bija sagatavots izcilai kulminācijai.

Tā kā Jēzum Kristum ir ļoti svarīga nozīme Dieva nodomu īstenošanā, viņam atkal bija jākļūst dzīvam. Tieši tā arī notika, un Jānis bija tam liecinieks. Agri no rīta trešajā dienā pēc Jēzus nāves un apglabāšanas daži mācekļi devās uz viņa kapavietu. Tā bija tukša. Mācekļi bija nesapratnē, bet tad Jēzus parādījās vairākiem cilvēkiem. Marija Magdalēna pavēstīja: ”Es savu Kungu esmu redzējusi.” Tomēr mācekļi nenoticēja viņas liecībai. Vēlāk, kad mācekļi bija sapulcējušies aizslēgtā istabā, Jēzus parādījās atkal un pat sarunājās ar tiem. Neilgā laikā vairāk nekā 500 vīriešu un sieviešu kļuva par aculieciniekiem tam, ka Jēzus patiešām ir dzīvs. Skeptiķiem bija iespēja iztaujāt šos uzticamos lieciniekus un pārbaudīt viņu liecības. Kristieši varēja būt pārliecināti, ka Jēzus ir piecelts no mirušajiem un ir dzīvs — ka viņš ir kļuvis par garīgu būtni, kas līdzīga Radītājam. Pierādījumu skaits bija tik liels un tie bija tik pārliecinoši, ka daudzi labāk bija ar mieru mirt nekā noliegt, ka Jēzus ir celts augšāf. (Jāņa 20:1—​29; Lūkas 24:46—​48; 1. Korintiešiem 15:3—8.)

Arī apustulis Jānis tika vajāts par to, ka viņš apliecināja Jēzus augšāmcelšanu. (Atklāsmes 1:9.) Bet, izciezdams sodu izsūtījumā, Jānis saņēma neparastu balvu. Jēzus viņam deva vairākus redzējumus, kas ļauj labāk saprast Radītāju un atklāj nākotnes notikumus. Šie redzējumi aprakstīti Atklāsmes grāmatā, kurā lietoti daudzi simboli. Jēzus Kristus tajā attēlots kā uzvarošs Ķēniņš, kas drīz būs pilnībā sakāvis savus ienaidniekus. Starp šiem ienaidniekiem ir nāve (mūsu visu ienaidnieks) un nekrietnā garīgā būtne — Sātans. (Atklāsmes 6:1, 2; 12:7—​9; 19:19—​20:3, 13, 14.)

Šīs apokaliptiskās vēsts beigu daļā Jānis atstāsta redzējumu par laiku, kad zeme būs kļuvusi par paradīzi. Atskanēja balss, kas aprakstīja apstākļus, kādi valdīs tajā laikā: ”Dievs pats būs ar [cilvēkiem]. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis.” (Atklāsmes 21:3, 4.) Īstenojoties Dieva nodomam, tiks piepildīts solījums, ko Dievs deva Ābrahāmam. (1. Mozus 12:3; 18:18.)

Dzīvi tad varēs nosaukt par ”īsto dzīvību”, līdzīgu tai, kāda gaidīja Ādamu pēc viņa radīšanas. (1. Timotejam 6:19.) Cilvēkiem vairs nenāksies ar lielām grūtībām meklēt Radītāju un censties izprast savas attiecības ar viņu. Taču kad tas notiks? Un kāpēc mūsu gādīgais Radītājs vēl joprojām ļauj pastāvēt ļaunumam un ciešanām? Turpinājumā pievērsīsim uzmanību šiem jautājumiem.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 150. lpp.]

Jums būs interesanti salīdzināt paralēlos stāstījumus par to, kā Jēzus izdziedināja Pētera sievasmāti. (Mateja 8:14—​17; Marka 1:29—​31; Lūkas 4:38, 39.) Ārsts Lūka ir iekļāvis medicīniska rakstura detaļu: viņa gulēja ”smagā drudzī” (LB-65r). Kā Jēzus varēja izdziedināt šo sievieti un citus cilvēkus? Lūka atzina, ka ”tā Kunga spēks [Jēzum] bija, ka viņš varēja dziedināt”. (Lūkas 5:17; 6:19; 9:43.)

[Papildmateriāls 152. lpp.]

Visu laiku izcilākais sprediķis

Indiešu līderis Mohandass Gandijs ir teicis, ka, sekojot tajā ietvertajām mācībām, ”mēs būsim atrisinājuši.. visas pasaules problēmas”. Pazīstamais antropologs Ešlijs Montegjū rakstīja, ka mūsdienās izdarītie atklājumi par mīlestības psiholoģisko nozīmi ir tikai šī sprediķa ”apstiprinājums”.

Šie cilvēki runāja par Jēzus Kalna sprediķi. Gandijam pieder arī vārdi, ka ”šī sprediķa mācība ir domāta ikvienam no mums”. Profesors Hanss Dīters Becs nesen atzīmēja: ”Kalna sprediķa ietekme kopumā sniedzas tālu pāri jūdaisma un kristietības, pat visas rietumu kultūras robežām.” Viņš piebilda, ka šim sprediķim piemīt ”tikai tam vien raksturīga universāla daba”.

Iesakām jums izlasīt šo samērā īso, bet aizraujošo runu. Tā ir atrodama Mateja evaņģēlijā, no 5. līdz 7. nodaļai, un Lūkas evaņģēlijā, 6. nodaļā, no 20. līdz 49. pantam. Tālāk minēti daži svarīgi jautājumi, kas apskatīti šajā visizcilākajā sprediķī.

Kā būt laimīgam (Mateja 5:3—​12; Lūkas 6:20—23)

Kā saglabāt pašcieņu (Mateja 5:14—​16, 37; 6:2—​4, 16—​18; Lūkas 6:43—45)

Kā uzlabot attiecības ar citiem (Mateja 5:22—​26, 38—​48; 7:1—​5, 12; Lūkas 6:27—​38, 41, 42)

Kā mazināt problēmas laulībā (Mateja 5:27—32)

Kā pārvarēt raizes (Mateja 6:25—34)

Kā pazīt reliģisku krāpšanu (Mateja 6:5—​8, 16—​18; 7:15—23)

Kā atrast dzīves jēgu (Mateja 6:9—​13, 19—​24, 33; 7:7—​11, 13, 14, 24—​27; Lūkas 6:46—49)

[Papildmateriāls 159. lpp.]

Cilvēks, kas rīkojās

Jēzus Kristus nebija pasīvs vientuļnieks. Viņš bija izlēmīgs cilvēks, kas bija gatavs rīkoties. Viņš apstaigāja ”miestus, visapkārt mācīdams” un palīdzēdams cilvēkiem, kas bija ”novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana”. (Marka 6:7; Mateja 9:36; Lūkas 8:1.) Atšķirībā no daudziem bagātiem reliģiskajiem līderiem mūsdienās Jēzus neuzkrāja bagātību; viņam nebija, ”kur savu galvu nolikt”. (Mateja 8:20.)

Kaut gan galveno uzmanību Jēzus pievērsa garīgajai dziedināšanai un ēdināšanai, viņš neatstāja bez ievērības arī cilvēku fiziskās vajadzības. Viņš ārstēja slimos, nespēcīgos un dēmonu varā nonākušos cilvēkus. (Marka 1:32—34.) Divas reizes Jēzus paēdināja vairākus tūkstošus ieinteresētu klausītāju, jo viņš iežēlojās par tiem. (Marka 6:35—​44; 8:1—8.) Iemesls, kāpēc Jēzus darīja brīnumus, bija viņa rūpes par cilvēkiem. (Marka 1:40, 41.)

Jēzus izlēmīgi rīkojās, izdzīdams no tempļa alkatīgos tirgoņus. Tie, kas viņu redzēja, atcerējās psalmu dziesminieka vārdus: ”Karstums tava nama dēļ mani aprij.” (Jāņa 2:14—17.) Jēzus asi nosodīja liekulīgos reliģiskos vadītājus. (Mateja 23:1—39.) Turklāt viņš neļāva, lai viņu iespaidotu politiskā ziņā ietekmīgi cilvēki. (Mateja 26:59—​64; Jāņa 18:33—37.)

Vēstījumu par notikumiem bagāto Jēzus kalpošanu jūs noteikti izlasīsiet ar patiku. Daudzi, kas to dara pirmo reizi, sāk ar Marka īso, taču dzīvo stāstījumu par šo cilvēku, kas bija gatavs rīkoties.

[Papildmateriāls 164. lpp.]

Jēzus pamudināja viņus rīkoties

Apustuļu darbu grāmatā var izlasīt vēsturiskas ziņas par to, kā Pēteris, Jānis un citi apliecināja Jēzus augšāmcelšanu. Ievērojama šīs grāmatas daļa stāsta par notikumiem, kuros bija iesaistīts kāds labi izglītots likumu pazinējs, vārdā Sauls jeb Pāvils, kas sākumā agresīvi pretojās kristietībai. Viņam parādījās augšā celtais Jēzus. (Apustuļu darbi 9:1—16.) Tā Pāvils ieguva neapstrīdamus pierādījumus, ka Jēzus ir dzīvs un atrodas debesīs, un pēc tam viņš dedzīgi apliecināja šo faktu kā jūdiem, tā nejūdiem, arī filozofiem un valdniekiem. Ir ļoti pamācoši lasīt, ko viņš teica šādiem izglītotiem, ietekmīgiem cilvēkiem. (Apustuļu darbi 17:1—​3, 16—​34; 26:1—29.)

Vairāku gadu desmitu laikā Pāvils sarakstīja daudzas tā sauktās Jaunās Derības jeb Kristiešu grieķu rakstu grāmatas. Lielākajā daļā Bībeles izdevumu ir ievietots satura rādītājs jeb grāmatu saraksts. Pāvils ir uzrakstījis 14 no šīm grāmatām — no Vēstules romiešiem līdz Vēstulei ebrejiem. Šajās grāmatās ir izklāstītas dziļas patiesības, un tās sniedza gudru vadību tā laika kristiešiem. Bet mums šīs grāmatas ir pat vēl vērtīgākas, jo mēs nevaram paši satikt apustuļus un citus Jēzus mācību, darbu un augšāmcelšanas lieciniekus. Jūs redzēsiet, ka Pāvila rakstītais jums palīdzēs ģimenes dzīvē un attiecībās ar darbabiedriem un kaimiņiem, kā arī ļaus dzīvot tā, lai jūsu dzīvei būtu patiesa jēga un lai tā jums sniegtu gandarījumu.

[Attēls 146. lpp.]

Zinātnieki veic in vitro apaugļošanu. Radītājs pārcēla sava Dēla dzīvību uz citurieni, un tas kļuva par cilvēku

[Attēls 148. lpp.]

Daudzi, kas klausījās Jēzū un redzēja, kā viņš izturas pret cilvēkiem, varēja labāk iepazīt viņa Tēvu

[Attēls 154. lpp.]

Jēzus nomazgāja apustuļu kājas, parādīdams priekšzīmīgu pazemību — īpašību, ko Radītājs vērtē ļoti augstu

[Attēls 157. lpp.]

Datorsistēmu var attīrīt no kļūdas (vīrusa); cilvēcei ir nepieciešams Jēzus izpirkums, lai atbrīvotos no iedzimtās nepilnības

[Attēls 163. lpp.]

Aculiecinieki redzēja, ka Jēzus ķermenis tika ievietots kapavietā (tādā kā šī) un ka trešajā dienā viņš tika atdzīvināts