Cik stipra ir jūsu cerība uz augšāmcelšanu?
”Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.” (JĀŅA 11:25)
1., 2. Kāpēc Jehovas kalpam ir nepieciešama ticība augšāmcelšanai?
CIK stipra ir jūsu cerība uz augšāmcelšanu? Vai tā jums palīdz pārvarēt bailes no nāves un sagādā mierinājumu, kad nomirst tuvs cilvēks? (Mateja 10:28; 1. Tesaloniķiešiem 4:13.) Vai jūs līdzināties tiem Dieva kalpiem senatnē, kas varēja izturēt miesas sodus, ņirgāšanos, mocības un ieslodzījumu tāpēc, ka viņus stiprināja ticība augšāmcelšanai? (Ebrejiem 11:35—38.)
2 Cilvēkam, kas neliekuļoti kalpo Jehovam, it nemaz nebūtu jāšaubās par to, ka augšāmcelšana būs, un šādai pārliecībai būtu jāietekmē viņa dzīvesveids. Ir tik patīkami zināt, ka Dieva noteiktā laikā jūra, nāve un nāves valstība atdos savus mirušos un augšāmceltie varēs dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. (Atklāsmes 20:13; 21:4, 5.)
Šaubas par dzīvi pēc nāves
3., 4. Kāds joprojām ir daudzu cilvēku uzskats par dzīvi pēc nāves?
3 Kristīgā pasaule nu jau daudzus gadsimtus māca par pēcnāves dzīvi. Žurnālā U.S. Catholic bija teikts: ”Gadsimtu gaitā kristieši šīs dzīves vilšanās un ciešanas ir centušies izturēt, gaidot citu dzīvi — to, kurā būs miers un gandarījums, piepildījuma sajūta un laime.” Kaut arī vairākās kristīgās pasaules zemēs sabiedrība ir kļuvusi laicīgi noskaņota un cilvēkiem ir pat nedaudz ciniska attieksme pret reliģiju, daudzi joprojām uzskata, ka pēc nāves kaut kas tomēr ir. Tikai viņiem nav īstas skaidrības, kas tas ir.
4 Kādā žurnāla Time rakstā tika atzīmēts: ”Cilvēki joprojām tic [pēcnāves dzīvei], tikai viņu priekšstats par to ir kļuvis miglaināks un viņi dzird par to daudz retāk no saviem mācītājiem.” Bet kāpēc mācītāji par pēcnāves dzīvi runā retāk nekā iepriekš? Reliģijas zinātnieks Džefrijs Bērtons Rasels saka: ”Manuprāt, [garīdznieki] nevēlas aizskart šo tēmu, jo viņi jūt, ka būs jātiek pāri vispārēja skepticisma sienai.”
5. Kā daudzi mūsdienās saprot mācību par elles ugunīm?
5 Daudzu baznīcu doktrīnās pēcnāves dzīve tiek saistīta ar debesīm vai elli. Garīdznieki ne visai vēlas runāt par debesīm, bet par elli viņi grib runāt vēl mazāk. Kādā laikrakstā reiz bija sacīts: ”Mūsu dienās pat tās baznīcas, kas tic mūžīgam sodam elles ugunīs, ..runā par šo mācību pieklusināti.” Lielākā daļa mūsdienu teologu vairs neuzskata, ka elle ir tāda mocību vieta, par kādu mācīja viduslaikos. Viņi dod priekšroku ”humānākam” elles paveidam. Daudzi mūsdienīgi noskaņoti teologi uzskata, ka grēcinieki ellē netiek mocīti šī vārda tiešā nozīmē, ka ciešanu iemesls ir ”garīga atšķirtība no Dieva”.
6. Kā daļa cilvēku traģiskos dzīves brīžos sajūt, ka viņu ticība nav pietiekami stipra?
6 Mīkstinot baznīcas doktrīnas, lai neaizskartu mūsdienu cilvēka jūtas, kāds varbūt ir pasargājis sevi no nepopularitātes, taču miljoniem patiesīgu baznīcas apmeklētāju šādi tiek atstāti neziņā, kam īsti ticēt. Tāpēc, sastopoties ar nāvi, daudzi no viņiem atskārst, ka viņu ticība ir pavisam vāja. Viņi jūtas tāpat, kā reiz jutās kāda sieviete, kas traģiskā negadījumā bija zaudējusi vairākus tuviniekus. Kad šai sievietei pajautāja, vai viņas ticība ir devusi viņai mierinājumu, viņa minstinādamies atbildēja: ”Man šķiet, ka ir.” Bet ja nu šī sieviete ar pārliecību būtu atbildējusi, ka viņas ticība viņai ir palīdzējusi? Cik ilgstošs būtu labums, ko dotu šāda ticība, ja tai nav stingra pamatojuma? Par to būtu noderīgi padomāt, jo patiesībā tas, ko lielākā daļa baznīcu māca par pēcnāves dzīvi, ievērojami atšķiras no Bībeles mācībām šajā jautājumā.
Kristīgās pasaules uzskats par dzīvi pēc nāves
7. a) Kāds uzskats ir kopīgs gandrīz visām baznīcām? b) Ko par dvēseles nemirstības doktrīnu rakstīja kāds teologs?
7 Kristīgās pasaules konfesiju uzskatos ir daudz atšķirību, tomēr gandrīz visām šīm konfesijām ir vienāds uzskats par to, ka cilvēkam ir nemirstīga dvēsele, kas turpina dzīvot pēc ķermeņa nāves. Lielākā daļa ticīgo uzskata, ka pēc nāves cilvēka dvēsele var nokļūt debesīs. Ir cilvēki, kas baidās, ka viņu dvēsele nokļūs elles ugunīs vai šķīstītavā. Tomēr kā vienu, tā otru priekšstatos par pēcnāves dzīvi galvenais ir nemirstīgas dvēseles jēdziens. Teologs Oskars Kulmans izteicās par šo tematu kādā esejā, kas publicēta grāmatā Immortality and Resurrection (”Nemirstība un augšāmcelšana”). Viņš raksta: ”Ja mēs šodien pajautātu ierindas kristiešiem.., kāda, viņuprāt, ir Jaunās Derības mācība par cilvēka likteni pēc nāves, ar nelieliem izņēmumiem mēs saņemtu atbildi: ”Dvēseles nemirstība.”” Bet turpinājumā Kulmans raksta: ”Šis tik plaši atzītais priekšstats ir viens no lielākajiem pārpratumiem kristietībā.” Kulmans atzīmē, ka viņš ir izraisījis cilvēkos sašutumu, kad pirmo reizi par to ierunājies. Bet tas, ko viņš pateica, ir taisnība.
8. Kādu cerību Jehova piedāvāja pirmajiem cilvēkiem?
8 Dievs Jehova neradīja cilvēkus tā, lai pēc nāves tie nokļūtu debesīs. Viņa sākotnējos nodomos vispār neietilpa cilvēku nāve. Ādams un Ieva bija pilnīgi cilvēki, un viņiem tika dota iespēja radīt taisnīgus pēcnācējus, kas apdzīvotu visu zemeslodi. (1. Mozus 1:28; 5. Mozus 32:4.) Mūsu pirmvecākiem bija pateikts, ka viņi mirs vienīgi tad, ja kļūs nepaklausīgi Dievam. (1. Mozus 2:17.) Ja Ādams un Ieva būtu paklausījuši savam debesu Tēvam, viņi dzīvotu uz zemes mūžīgi.
9. a) Kas patiesībā ir cilvēka dvēsele? b) Kas ar to notiek pēc nāves?
9 Diemžēl Ādams un Ieva neklausīja Dievu. (1. Mozus 3:6, 7.) Apustulis Pāvils apraksta viņu rīcības traģiskās sekas: ”Viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku — nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši.” (Romiešiem 5:12.) Ādams un Ieva nedzīvoja mūžīgi, viņi nomira. Bet kas ar viņiem notika pēc nāves? Vai viņiem bija nemirstīga dvēsele, kas izdarītā grēka dēļ nokļuva ellē? Nekas tamlīdzīgs Bībelē nav teikts, gluži otrādi — tajā ir sacīts, ka brīdī, kad Ādams tika radīts, viņš ”tapa par dzīvu dvēseli”. (1. Mozus 2:7, LB-65r.) Cilvēkam netika dota dvēsele, viņš pats kļuva par dvēseli, par dzīvu būtni. (1. Korintiešiem 15:45.) Ādams nebija vienīgā dzīvā dvēsele, jo senebreju valodā, kurā tika sarakstīta 1. Mozus grāmata, arī dzīvnieki tiek saukti par dzīvām dvēselēm. (1. Mozus 1:24, NW.) Iestājoties nāvei, Ādams un Ieva kļuva par mirušām dvēselēm. Pēc kāda laika ar viņiem notika tieši tas, ko Jehova bija teicis Ādamam: ”Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, kamēr tu atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.” (1. Mozus 3:19.)
10., 11. Kas kādā katoļu enciklopēdijā ir teikts par dvēseli Bībeles mācību izpratnē, un kā šie fakti saskan ar to, kas teikts Bībelē?
10 New Catholic Encyclopedia (”Jaunā katoļu enciklopēdija”) pamatā piekrīt šim faktam. Šķirklī ”Dvēsele (Bībelē)” ir rakstīts: ”VD [Vecajā Derībā jeb Ebreju rakstos] nav ķermeņa un dvēseles dihotomijas [veselā dalīšanas divās daļās].” Tāpat enciklopēdijā ir teikts, ka Bībelē vārds ”dvēsele” ”nekad nenozīmē dvēseli kā kaut ko atsevišķu no ķermeņa vai pašas personas”. Ar vārdu ”dvēsele” bieži vien tiek apzīmēta ”pati būtne — vai nu dzīvnieks, vai cilvēks”. Ir patīkami lasīt šādu patiesu informāciju, un atliek tikai brīnīties, kāpēc baznīcu apmeklētājiem kopumā šie fakti nav darīti zināmi.
11 Cik gan daudz raižu un baiļu būtu aiztaupīts baznīcu apmeklētājiem, ja viņi zinātu vienkāršo Bībeles patiesību, ka ’dvēsele, kas grēko, mirst’, nevis tiek pakļauta ciešanām elles ugunīs! (Ecēhiēla 18:4.) Lai gan šāda doma ļoti atšķiras no tā, ko māca kristīgās pasaules baznīcas, tā ir pilnīgā saskaņā ar vārdiem, ko, Dieva iedvesmots, rakstīja gudrais Salamans: ”Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā, tiem arī nav vairs ko algas gaidīt [šajā dzīvē]; pat viņu piemiņa aizmirstas. Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari, jo pazemē, kurp tavs ceļš iet, nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības.” (Salamans Mācītājs 9:5, 10.)
12. No kā kristīgā pasaule ir aizguvusi mācību par nemirstīgu dvēseli?
12 Kāpēc kristīgās pasaules baznīcas māca doktrīnu, kas tik ļoti atšķiras no tā, kas teikts Bībelē? Publikācijā New Catholic Encyclopedia, šķirklī ”Cilvēka dvēseles nemirstība”, ir teikts, ka agrīnie baznīcas tēvi apstiprinājumu uzskatam par nemirstīgu dvēseli atrada nevis Bībelē, bet ”dzejnieku un filozofu izteikumos un grieķu domāšanas tradicionālajos priekšstatos.. Vēlāk sholastiķi labprātāk izmantoja Platona idejas un Aristoteļa formulētos principus.” Enciklopēdijā ir sacīts, ka ”platonistiskā un neoplatonistiskā domāšana”, kas sevī ietvēra arī uzskatu par dvēseles nemirstību, ar laiku tika iekļauta ”pašos kristīgās teoloģijas pamatos”.
13., 14. Kāpēc nebūtu saprātīgi gaidīt, ka dziļāku sapratni var iegūt, griežoties pie pagāniskajiem grieķu filozofiem?
13 Vai cilvēkiem, kas sevi sauca par kristiešiem, vajadzēja griezties pie pagāniskajiem grieķu filozofiem, lai izprastu tādu būtisku jēdzienu kā dzīve pēc nāves? Protams, nevajadzēja. Savā vēstulē kristiešiem, kas dzīvoja Grieķijas pilsētā Korintā, Pāvils rakstīja: ”Šīs pasaules gudrība ir Dieva priekšā ģeķība. Jo ir rakstīts: ”Viņš satveŗ gudros viņu viltībā,” un atkal: ”Tas Kungs pazīst gudro domas, ka tās ir tukšas.”” (1. Korintiešiem 3:19, 20.) Grieķi senatnē pielūdza elkus. Kā gan viņi būtu varējuši zināt patiesību? Pāvils jautāja korintiešiem: ”Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: ”Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un es būšu viņu Dievs, un tie būs mani ļaudis.”” (2. Korintiešiem 6:16.)
14 Sākotnēji dievišķo patiesību atklāsme tika dota ar Izraēla tautas starpniecību. (Romiešiem 3:1, 2.) Pēc mūsu ēras 33. gada tā tika dota caur pirmā gadsimta svaidīto kristiešu draudzi. Pāvils, rakstīdams par pirmā gadsimta kristiešiem, norādīja: ”Mums Dievs to [ko viņš ir sagatavojis visiem, kas viņu mīl] ir atklājis ar savu garu.” (1. Korintiešiem 2:10; skat. arī Atklāsmes 1:1, 2.) Kristīgās pasaules baznīcu doktrīna par dvēseles nemirstību ir pārņemta no grieķu filozofijas. Tā netika darīta zināma ne ar Dieva atklāsmēm Izraēlam, ne arī caur pirmā gadsimta svaidīto kristiešu draudzi.
Patiesa cerība mirušajiem
15. Kāda, saskaņā ar Jēzus vārdiem, ir mirušo patiesā cerība?
15 Bet kāda ir mirušo cerība, ja reiz nemirstīgas dvēseles nav? Viņu cerība ir saistīta ar augšāmcelšanu — vienu no galvenajām Bībeles mācībām un patiesi brīnišķīgu Dieva apsolījumu. Jēzus deva cerību uz augšāmcelšanu, kad teica Martai: ”Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.” (Jāņa 11:25.) Ticēt Jēzum nozīmē ticēt augšāmcelšanai, nevis nemirstīgai dvēselei.
16. Kāpēc ir saprātīgi ticēt augšāmcelšanai?
16 Arī pirms tam Jēzus bija minējis augšāmcelšanos, kad, runādams ar ebrejiem, teica: ”Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa balsi, un nāks ārā.” (Jāņa 5:28, 29.) Jēzus nerunāja par nemirstīgu dvēseli, kas pēc ķermeņa nāves tūlīt dodas debesīs. Viņš runāja par to, ka ”nāks ārā” cilvēki, kas ir atradušies kapā varbūt simtiem un pat tūkstošiem gadu. Tātad atdzīvosies mirušās dvēseles. Varbūt tas šķiet neiespējami. Bet tas nav neiespējami Dievam, ”kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu”. (Romiešiem 4:17.) Skeptiķi droši vien smiesies par uzskatu, ka mirušie tiks atdzīvināti, taču šāds uzskats pilnībā saskan ar to, ka ”Dievs ir mīlestība” un ka viņš ”tiem, kas viņu meklē, atmaksā”. (1. Jāņa 4:16; Ebrejiem 11:6.)
17. Ko Dievs paveiks ar augšāmcelšanas palīdzību?
17 Kā gan Dievs varētu atmaksāt cilvēkiem, kas ir bijuši ’uzticīgi līdz nāvei’, ja viņš neatgrieztu tos dzīvē? (Atklāsmes 2:10.) Turklāt ar augšāmcelšanu Dievs var izdarīt to, par ko rakstīja apustulis Jānis: ”Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai viņš iznīcinātu velna darbus.” (1. Jāņa 3:8.) Kad Ēdenes dārzā mūsu pirmvecāki, Sātana mudināti, pakļāva sevi grēkam un nāvei, Sātans kļuva par visas cilvēces slepkavu. (1. Mozus 3:1—6; Jāņa 8:44.) Jēzus sāka iznīcināt Sātana darbus, kad atdeva savu pilnīgā cilvēka dzīvību par izpirkumu, kas cilvēkiem deva cerību atbrīvoties no iemantotās grēka verdzības — Ādama apzinātās nepaklausības sekām. (Romiešiem 5:18.) Kad tiks augšāmcelti tie, kas ir miruši Ādama grēka dēļ, Velna darbu iznīcināšana turpināsies.
Miesa un dvēsele
18. Kā daļa grieķu filozofijas piekritēju reaģēja uz Pāvila apgalvojumu, ka Jēzus ir piecelts no mirušajiem, un kāpēc viņi tā reaģēja?
18 Atēnās apustulis Pāvils sludināja ļaužu pūlim, kurā bija arī grieķu filozofijas piekritēji. Šie cilvēki noklausījās apustuļa stāstījumu par vienu patieso Dievu un aicinājumu atgriezties no grēkiem. Bet ko Pāvils teica pēc tam? Pāvils beidza savu runu, teikdams, ka Dievs ir ”nolicis dienu, kuŗā viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu vīru, ko viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams to no mirušiem”. Šie vārdi izraisīja tūlītēju reakciju. ”Par mirušo augšāmcelšanos dzirdēdami, citi zobojās.” (Apustuļu darbi 17:22—32.) Teologs Oskars Kulmans atzīmē: ”Grieķiem, kas ticēja dvēseles nemirstībai, pieņemt kristiešu sludināto augšāmcelšanu bija grūtāk nekā citiem cilvēkiem. [..] Izcilo filozofu Sokrata un Platona mācība nekādi nav saskaņojama ar Jaunās Derības mācību.”
19. Kā kristīgās pasaules teologi centās saskaņot mācību par augšāmcelšanu un doktrīnu par nemirstīgu dvēseli?
19 Kad pēc apustuļu nāves bija sākusies lielā atkrišana, teologi daudz nopūlējās, lai savienotu kristiešu mācību par augšāmcelšanu ar Platona uzskatu par nemirstīgu dvēseli. Ar laiku daļa teologu vienojās par interesantu šī jautājuma risinājumu, proti: pēc nāves dvēsele tiek šķirta (kā daži saka, ”atbrīvota”) no ķermeņa. Pēc tam, Tiesas dienā, ”katrs ķermenis atkal tiks savienots ar savu dvēseli un katra dvēsele ar savu ķermeni”, tiek skaidrots R. Dž. Kuka grāmatā Outlines of the Doctrine of the Resurrection (”Augšāmcelšanās doktrīnas pamati”). Ķermeņa un nemirstīgās dvēseles atkalapvienošana tiek saukta par augšāmcelšanu.
20., 21. Kuri cilvēki ir pastāvīgi mācījuši patiesību par augšāmcelšanu, un kā tas viņiem ir nācis par labu?
20 Šī teorija joprojām ir lielāko reliģiju oficiālā doktrīna. Teologam šāda koncepcija varētu likties loģiska, taču lielākajai daļai baznīcas apmeklētāju tā nemaz nav zināma. Viņi tic, ka tūlīt pēc nāves viņi dosies uz debesīm. Šī iemesla dēļ autors Džons Gārvijs izdevuma Commonweal 1995. gada 5. maija numurā rakstīja: ”Uzskats [par dzīvi pēc nāves], kāds ir lielākajai daļai kristiešu, šķiet, ir daudz tuvāks neoplatonismam nekā kaut kam patiesi kristīgam, un tam nav bībeliska pamatojuma.” Tā ir taisnība — aizstājot Bībeles mācības ar Platona uzskatiem, kristīgās pasaules garīdzniecība ir atņēmusi saviem ganāmpulkiem bībelisko augšāmcelšanās cerību.
21 Jehovas liecinieki nepieņem pagāniskas filozofijas un cieši turas pie bībeliskās mācības par augšāmcelšanu. Viņi uzskata, ka šī mācība sniedz garīgu gaismu, gandarījumu un mierinājumu. Nākamajos rakstos būs redzams, cik labi pamatota un loģiska ir Bībeles mācība par augšāmcelšanu gan attiecībā uz tiem, kas cer dzīvot uz zemes, gan arī attiecībā uz tiem, kam ir perspektīva pēc augšāmcelšanas dzīvot debesīs. Pirms jūs lasāt šos rakstus, mēs iesakām rūpīgi izlasīt 15. nodaļu Pirmajā vēstulē korintiešiem.
Vai jūs atceraties?
◻ Kāpēc mums jāveido stipra paļaušanās uz augšāmcelšanu?
◻ Kādu iespēju Jehova piedāvāja Ādamam un Ievai?
◻ Kāpēc nebūtu saprātīgi meklēt patiesību grieķu filozofijā?
◻ Kāpēc ir saprātīgi ticēt augšāmcelšanai?
[Attēls 10. lpp.]
Pēc grēkošanas mūsu pirmvecāki zaudēja cerību dzīvot uz zemes mūžīgi
[Attēls 12. lpp.]
Baznīcas zinātniekus ietekmēja Platona uzskats, ka dvēsele ir nemirstīga
[Norāde par autortiesībām]
Musei Capitolini, Roma