Vai Bībelei var uzticēties?

”Bībelē es atrodu vairāk drošu autentiskuma pazīmju nekā jebkurā laicīgās vēstures darbā.” (Sers Izaks Ņūtons, slavens angļu zinātnieks.)¹

VAI Bībelei var uzticēties? Vai tajā ir runāts par cilvēkiem, kas tiešām ir dzīvojuši, vietām, kas patiesi ir pastāvējušas, un notikumiem, kas īstenībā ir norisinājušies? Ja tā ir, tad jābūt pierādījumiem, ka Bībeli ir uzrakstījuši rūpīgi, godīgi cilvēki. Un tādi pierādījumi tiešām pastāv. Daudzi no tiem ir iegūti, veicot izrakumus, bet vēl vairāk pierādījumu satur pati Bībele.

Pierādījumus sniedz izrakumi

Bībelē minētajās zemēs ir atrastas senlietas, kas apstiprina Bībeles vēsturisko un ģeogrāfisko precizitāti. Pievērsīsim uzmanību tikai dažiem arheologu noskaidrotiem faktiem.

Bībeles lasītājiem ir labi pazīstams Dāvids — drosmīgais jaunais gans, kas kļuva par Izraēlas ķēniņu. Viņa vārds Bībelē parādās 1138 reizes, bet apzīmējums ”Dāvida nams”, kas bieži attiecas uz Dāvida dinastiju, ir lietots 25 reizes. (1. Samuēla 16:13; 20:16.) Taču līdz nesenam laikam bez tā, kas teikts Bībelē, nebija skaidru pierādījumu, ka Dāvids patiešām ir dzīvojis. Vai Dāvids varētu būt tikai izdomāts tēls?

Arheologu grupa profesora Avrahama Birana vadībā 1993. gadā izdarīja pārsteidzošu atklājumu, par ko ziņoja žurnāls Israel Exploration Journal. Izraēlas ziemeļos kādā senā uzkalnā, ko sauc par Teldanu, arheologi atrada bazalta akmeni. Šajā akmenī ir iekalti vārdi ”Dāvida nams” un ”Izraēlas ķēniņš”.² Pastāv uzskats, ka šis uzraksts — tas tiek datēts ar devīto gadsimtu p.m.ē. — ir daļa no aramiešu uzceltā uzvaras pieminekļa; aramieši bija izraēliešu ienaidnieki, kas dzīvoja austrumos no viņiem. Kāpēc šis senais uzraksts ir tik nozīmīgs?

Balstoties uz profesora Birana un viņa kolēģa profesora Josefa Naveha ziņojumu, kādā rakstā izdevumā Biblical Archaeology Review bija teikts: ”Tā ir pirmā reize, kad vārds ”Dāvids” ir atrasts kādā senā uzrakstā ārpus Bībeles.”³a Taču minētais uzraksts izceļas arī ar kaut ko citu. Apzīmējums ”Dāvida nams” ir rakstīts kā viens vārds. Valodniecības speciālists profesors Ansons Reinijs paskaidro: ”Vārdu atdalītājs.. bieži tiek izlaists, sevišķi tad, ja šī kombinācija ir vispārzināms īpašvārds. ”Dāvida nams” devītā gadsimta vidū p.m.ē. noteikti bija šāds īpašvārds — politisks un ģeogrāfisks nosaukums.”⁵ Tātad viss liecina, ka ķēniņš Dāvids un viņa dinastija senajā pasaulē bija labi pazīstami.

Vai īstenībā ir pastāvējusi Nīnive — Bībelē minētā Asīrijas lielpilsēta? Vēl 19. gadsimta sākumā daži Bībeles kritiķi to noliedza. Bet 1849. gadā sers Ostens Henrijs Leijards atraka valdnieka Sanheriba pils drupas Kujundžikā, kas, kā izrādījās, atrodas senās Nīnives teritorijā. Kopš tā laika kritiķu balsis par šo tematu vairs nav dzirdamas. Taču tas vēl nebija viss, ko šīs drupas atklāja. Uz kādas labi saglabājušās pils zāles sienām bija attēlots, kā tiek ieņemta labi nocietināta pilsēta un gūstekņi tiek vesti valdnieka iekarotāja priekšā. Virs valdnieka attēla bija lasāms uzraksts: ”Sanheribs, pasaules valdnieks, Asīrijas valdnieks, sēdās nîmedu tronī un apskatīja laupījumu (kas iegūts) Lahišā (La-ki-su).”⁶

Šis attēls un uzraksts, ko var aplūkot Britu muzejā, apstiprina Bībelē, 2. Ķēniņu 18:13, 14, lasāmo stāstījumu par to, kā Sanheribs iekaroja Jūdejas pilsētu Lahišu. Komentējot atraduma nozīmi, Leijards rakstīja: ”Kurš gan pirms šo atklājumu izdarīšanas būtu pieļāvis varbūtību vai iespēju, ka zem zemes slāņiem un atkritumu kaudzēm Nīnives senvietā tiks atrasta vēsturiska liecība par kariem starp Hiskiju [Jūdejas ķēniņu] un Sanheribu, turklāt šī liecība būs rakstīta tajā laikā, kad šie kari notika, to būs rakstījis pats Sanheribs un tā vissīkākajās detaļās apstiprinās Bībelē teikto?”⁷

Arheologi ir uzgājuši arī daudzas citas senlietas, kas apliecina Bībeles precizitāti: māla izstrādājumus, ēku paliekas, māla plāksnes, monētas, dokumentus, pieminekļus un uzrakstus. Ir atrakta haldiešu pilsēta Ūra — komerciāls un reliģisks centrs, kur dzīvoja Ābrahāms.⁸ (1. Mozus 11:27—31.) 19. gadsimtā atrastajā Nabonīda hronikā ir aprakstīta Babilonas krišana Kīra Lielā rokās 539. gadā p.m.ē. — notikums, par ko stāstīts Daniēla grāmatas 5. nodaļā.⁹ Kādā velvētā ejā senajā Tesalonikā ir atklāts uzraksts (tā fragmenti ir saglabāti Britu muzejā), kurā saukti vārdā pilsētas vadītāji, kas dēvēti par ”politarhiem”; šāds vārds nav sastopams klasiskajā grieķu literatūrā, taču to ir lietojis Bībeles sarakstītājs Lūka.¹⁰ (Apustuļu darbi 17:6, NW, zemsvītras piezīme.) Tā tika pierādīts, ka šī detaļa Lūkas stāstījumā ir precīza, tāpat kā jau agrāk bija pierādīta citu detaļu precizitāte. (Salīdzināt Lūkas 1:3.)

Tomēr dažādu arheologu domas ne vienmēr saskan, un nebūt ne vienmēr viņi ir vienisprātis ar Bībeli. Taču arī pašā Bībelē ir atrodami pārliecinoši pierādījumi, ka tā ir grāmata, kurai var uzticēties.

Uzrakstīta godīgi

Godīgiem vēsturniekiem būtu jāapraksta ne tikai uzvaras (kā uzrakstā, kas stāsta par Lahišas iekarošanu Sanheriba vadībā), bet arī sakāves, ne tikai veiksmes, bet arī neveiksmes, ne tikai stiprās, bet arī vājās puses. Nav daudz laicīgās vēstures darbu, kuros izpaustos šāds godīgums.

Denjels Lekenbils par asīriešu vēsturniekiem raksta: ”[Bieži] nav nekādu šaubu, ka valdnieku pašlepnums prasīja brīvi izrīkoties ar vēsturisko precizitāti.”¹¹ Šāds ”valdnieku pašlepnums” ir labi redzams Asīrijas valdnieka Ašurnasirpala annālēs, kur viņš lielās: ”Es esmu karalisks, es esmu kundzisks, es esmu dižs, es esmu spēcīgs, es esmu godāts, es esmu apjūsmots, es esmu izcils, es esmu varens, es esmu drošsirdīgs, es esmu bezbailīgs kā lauva, un es esmu varonīgs!”¹² Vai jūs noticētu visam, kas rakstīts šādās annālēs, un uzskatītu to par precīzu vēsturisku aprakstu?

Bībeles sarakstītāji turpretī piesaista ar savu godīgumu. Izraēliešu vadonis Mozus vaļsirdīgi rakstīja par sava brāļa Ārona, savas māsas Mirjamas, savu brāļadēlu Nadaba un Abija un savas tautas pārkāpumiem, kā arī pats par savām kļūdām. (2. Mozus 14:11, 12; 32:1—6; 3. Mozus 10:1, 2; 4. Mozus 12:1—3; 20:9—12; 27:12—14.) Nopietnas ķēniņa Dāvida kļūdas tika nevis noslēptas, bet pierakstītas — turklāt laikā, kad Dāvids vēl joprojām valdīja. (2. Samuēla 11. un 24. nodaļa.) Matejs, kas ir uzrakstījis viņa vārdā nosaukto grāmatu, stāsta, kā apustuļi (un viņš bija viens no tiem) strīdējās paši par savu nozīmīgumu un kā viņi pameta Jēzu naktī, kad tas tika apcietināts. (Mateja 20:20—24; 26:56.) Kristiešu grieķu rakstos iekļauto vēstuļu sarakstītāji atklāti atzina dažās agrīno kristiešu draudzēs pastāvošās problēmas, arī tādas, kas bija saistītas ar netikumīgām dzimumattiecībām un šķelšanos. Un par šīm problēmām viņi nebūt nerunāja aplinkiem. (1. Korintiešiem 1:10—13; 5:1—13.)

Šāda atklātība un godīgums liecina par neliekuļotu vēlēšanos runāt patiesību. Vai gan nepastāv pamatots iemesls ticēt Bībelē teiktajam, ņemot vērā, ka tās sarakstītāji nav vairījušies sniegt nelabvēlīgas ziņas par saviem tuviniekiem, par savu tautu un pat paši par sevi?

Precizitāte detaļās

Tiesas procesos par liecības patiesuma kritēriju bieži var noderēt mazsvarīgi fakti. Sakritība sīkumos var nozīmēt, ka liecība ir precīza un godīga, savukārt nopietnas pretrunas var būt izdomājuma pazīme. Bet arī pārlieku gluds stāstījums, kurā viss līdz pēdējai detaļai ir rūpīgi pārdomāts, var nozīmēt, ka liecība nav patiesa.

Ko var teikt par Bībeles rakstītāju sniegtajām ”liecībām”, ja tās pārbauda pēc šādas mērauklas? Starp Bībeles sarakstītāju darbiem pastāv ievērības cienīga saskaņa. Tajos sakrīt pat sīkas detaļas. Tomēr šī saskaņa nav panākta apzināti, tā ka rastos aizdomas par slepenu norunu. Ir skaidri redzams, ka sakritības nav ieplānotas un bieži rakstītāji norāda uz vienu un to pašu faktu pilnīgi nejauši. Lūk, daži piemēri.

Bībeles sarakstītājs Matejs rakstīja: ”Jēzus ienāca Pēteŗa namā un redzēja viņa sievas māti drudzī guļam.” (Mateja 8:14.) Matejs minēja interesantu, taču mazsvarīgu detaļu: Pēteris bija precējies. Šo nebūtisko faktu apstiprināja Pāvils, kas rakstīja: ”Vai mums nav tiesības kādu māsu ņemt par sievu un ar to kopā ceļot, kā to dara citi apustuļi, arī.. Kēfab?” (1. Korintiešiem 9:5.) No konteksta redzams, ka Pāvils aizstāvējās pret nepamatotu kritiku. (1. Korintiešiem 9:1—4.) Pāvils, protams, neminēja šo detaļu — faktu, ka Pēteris ir precējies, — lai pierādītu Mateja stāstījuma precizitāti; tā bija tikai sagadīšanās.

Visi četri evaņģēliju sarakstītāji — Matejs, Marks, Lūka un Jānis — stāsta, ka naktī, kad Jēzus tika apcietināts, viens no viņa mācekļiem izvilka zobenu un nocirta ar to kādam augstā priestera kalpam ausi. Bet tikai Jāņa evaņģēlijā ir atrodama šķietami nevajadzīga detaļa: ”Kalpa vārds bija Malhs.” (Jāņa 18:10, 26.) Kāpēc vienīgi Jānis ir nosaucis šo cilvēku vārdā? Dažus pantus tālāk var uzzināt nebūtisku faktu, kas nav minēts nekur citur: Jānis ”augstajam priesterim bija pazīstams”. Viņš bija pazīstams arī augstā priestera saimei; kalpi pazina viņu, un viņš pazina tos. (Jāņa 18:15, 16.) Tāpēc ir gluži dabiski, ka Jānis minēja ievainotā vīrieša vārdu, turpretī pārējie evaņģēliju rakstītāji, kuriem šis cilvēks bija svešs, to nedarīja.

Reizumis kādā ziņojumā trūkst sīku paskaidrojumu, bet šādus paskaidrojumus satur izteikumi, kas garāmejot iekļauti citā ziņojumā. Piemēram, Mateja stāstījumā par Jēzus lietas izskatīšanu jūdu sinedrijā ir teikts, ka daži klātesošie ”viņu pļaukāja un sacīja: ”Uzmini, Kristu, kuŗš tevi sita?””. (Mateja 26:67, 68.) Kāpēc šie cilvēki Jēzum lika ’uzminēt’, kurš viņu bija sitis, ja sitējs stāvēja turpat viņa priekšā? Matejs to nepaskaidro. Bet divi citi evaņģēliju rakstītāji papildina Mateja teikto ar trūkstošo detaļu: Jēzus mocītāji aizklāja viņa seju, pirms viņš tika pļaukāts. (Marka 14:65; Lūkas 22:64.) Matejs veido savu stāstījumu, necenzdamies pieminēt visu līdz pēdējam sīkumam.

Jāņa evaņģēlijā ir stāstīts par kādu reizi, kad liels ļaužu pulks bija sanācis klausīties, kā Jēzus māca. Ziņojumā ir teikts, ka tad, kad Jēzus bija ieraudzījis pūli, ”viņš sacīja uz Filipu: ”Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?””. (Jāņa 6:5.) Kāpēc jautājumu par to, kur varētu nopirkt maizi, Jēzus uzdeva tieši Filipam, nevis kādam citam no klātesošajiem mācekļiem? Rakstītājs to nepaskaidro. Bet paralēlajā ziņojumā Lūka norāda, ka gadījums notika netālu no Betsaidas, pilsētas Galilejas jūras ziemeļu piekrastē, un Jāņa evaņģēlijā iepriekš ir teikts, ka ”Filips bija no Betsaidas”. (Jāņa 1:44; Lūkas 9:10.) Bija loģiski, ka Jēzus vērsās pie cilvēka, kura dzimtā pilsēta bija turpat blakus. Detaļu sakritība ir ievērības cienīga, turklāt skaidri redzams, ka fakti nav saskaņoti speciāli.

Dažkārt noteiktu detaļu neminēšana tikai padara Bībeles rakstītāja vārdus vēl ticamākus. Piemēram, 1. Ķēniņu grāmatas sarakstītājs stāsta par lielu sausumu Izraēlā. Sausums bija tik spēcīgs, ka ķēniņš nevarēja atrast pietiekami daudz ūdens un zāles, lai uzturētu dzīvus savus zirgus un mūļus. (1. Ķēniņu 17:7; 18:5.) Tomēr tajā pašā ziņojumā ir sacīts, ka pravietis Elija deva rīkojumu atnest viņam uz Karmela kalnu ūdeni (ko lietot saistībā ar upurēšanu), ar kuru pietika, lai piepildītu grāvi, kas apjoza zemes gabalu, iespējams, 1000 kvadrātmetru platībā. (1. Ķēniņu 18:33—35.) Kur sausuma laikā varēja ņemt tik daudz ūdens? 1. Ķēniņu grāmatas sarakstītājs nenopūlē sevi ar paskaidrojumu sniegšanu. Taču katrs Izraēlas iedzīvotājs zināja, ka minētais Karmela kalns atrodas Vidusjūras malā, kā par to liecina arī blakus piezīme turpmākajā stāstījuma gaitā. (1. Ķēniņu 18:43.) Tas nozīmē, ka jūras ūdens bija viegli pieejams. Ja šī citādā ziņā detalizētā grāmata saturētu izdomājumus, kas pasniegti kā fakti, tad kāpēc tās rakstītājs — kurš konkrētajā gadījumā būtu atjautīgs blēdis — būtu atstājis tekstā šādu šķietamu neskaidrību?

Un tātad — vai Bībelei var uzticēties? Arheologi ir atklājuši pietiekami daudz senlietu, lai varētu droši apgalvot, ka Bībelē ir runāts par reāliem cilvēkiem, reālām vietām un reāliem notikumiem. Bet vēl pārliecinošāki pierādījumi ir atrodami pašā Bībelē. Vaļsirdīgie Bībeles sarakstītāji nav taupījuši nevienu — arī paši sevi ne —, atspoguļojot faktus to īstajā gaismā. Viņu darbu iekšējā saskaņotība, arī gadījumi, kad vieni un tie paši fakti pieminēti sagadīšanās dēļ, piešķir šīm ”liecībām” dzidru patiesības skanējumu. Bībelei ir daudz ”drošu autentiskuma pazīmju” — un tā visādā ziņā ir grāmata, kurai jūs varat uzticēties.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 15. lpp.]

Teldanas fragments

[Attēls 16., 17. lpp.]

Asīriešu reljefs, kurā attēlots 2. Ķēniņu grāmatā 18:13, 14 minētais Lahišas aplenkums