Uzturs daudziem, ko sagādā nedaudzi

1.—3. Pastāstiet, kā Jēzus paēdināja lielu ļaužu pulku Betsaidas apkaimē! (Sk. attēlu raksta sākumā.)

IZTĒLOSIMIES Bībelē aprakstīto ainu. (Nolasīt Mateja 14:14—21.) Pavisam tuvu ir mūsu ēras 32. gada Pasha. Ļaužu pulks, kurā ir kādi 5000 vīrieši, kā arī sievietes un bērni, ir sekojis Jēzum un viņa mācekļiem līdz kādai nomaļai vietai netālu no Betsaidas — ciema Galilejas jūras ziemeļu krastā.

² Kad Jēzus ierauga ļaudis, viņam kļūst to žēl, viņš izdziedina slimos un daudz ko māca par Dieva valstību. Ir jau vēls, un mācekļi mudina Jēzu sūtīt ļaudis prom, lai tie ietu uz tuvējiem ciemiem un nopirktu sev kaut ko ēdamu. Bet Jēzus mācekļiem atbild: ”Dodiet jūs viņiem ēst.” Šie vārdi droši vien izbrīna mācekļus, jo viņiem līdzi tikpat kā nekā nav — tikai piecas maizes un divas nelielas zivis.

³ Līdzjūtības vadīts, Jēzus paveic brīnumu — vienīgo brīnumu, kas ir aprakstīts visos četros evaņģēlijos. (Marka 6:35—44; Lūk. 9:10—17; Jāņa 6:1—13.) Jēzus saka mācekļiem, lai tie liek ļaudīm apsēsties zaļajā zālē pulkos pa piecdesmit un pa simt. Pateicis lūgšanu, viņš pārlauž maizes un sadala zivis. Pēc tam Jēzus nevis pats iedod ēdamo ļaudīm, bet gan ”izdala.. mācekļiem, bet mācekļi — ļaudīm”. Brīnumainā kārtā ēdiena visiem ir vairāk nekā diezgan! Jēzus ir paēdinājis tūkstošiem cilvēku ar nedaudzu mācekļu rokām.a

 4. a) Kāda uztura sagādāšana Jēzum rūpēja visvairāk, un kāpēc? b) Kas tiks apskatīts šajā un nākamajā studējamā rakstā?

⁴ Vēl vairāk Jēzum rūpēja tas, kā sagādāt saviem sekotājiem garīgo uzturu. Viņš zināja, ka tieši garīgais uzturs — Dieva vārdos atrodamās mācības — var dot mūžīgu dzīvi. (Jāņa 6:26, 27; 17:3.) Līdzjūtības vadīts, Jēzus ne tikai sagādāja ļaudīm maizi un zivis, bet arī pavadīja daudzas stundas, mācīdams savus sekotājus. (Marka 6:34.) Taču viņš apzinājās, ka uz zemes viņš nepaliks ilgi un ka viņam būs jāatgriežas debesīs. (Mat. 16:21; Jāņa 14:12.) Kā Jēzus no debesīm parūpēsies, lai viņa sekotājiem uz zemes būtu pienācīgs garīgais uzturs? Arī šajā gadījumā viņš ir izdarījis tā, ka uzturu daudziem sagādā nedaudzi. Bet kas ir šie nedaudzie? Noskaidrosim, kas bija tie nedaudzie, ar kuru starpniecību Jēzus nodrošināja garīgo uzturu saviem daudzajiem svaidītajiem sekotājiem pirmajā gadsimtā. Pēc tam, nākamajā rakstā, pievērsīsim uzmanību jautājumam, kas ir ļoti svarīgs mums visiem: kā noteikt, kas ir nedaudzie, ar kuru starpniecību Kristus tagad sagādā garīgo uzturu?

5., 6. a) Kādu nopietnu lēmumu Jēzus pieņēma, lai parūpētos, ka pēc viņa nāves viņa sekotāji saņems pienācīgu garīgo uzturu? b) Kā Jēzus sagatavoja apustuļus svarīgu pienākumu pildīšanai pēc viņa nāves?

⁵ Ģimenes galva, kam piemīt atbildības sajūta, rūpējas, lai viņa ģimene būtu aizsargāta viņa nāves gadījumā. Arī Jēzus, kam bija jākļūst par kristiešu draudzes galvu, parūpējās, lai pēc viņa nāves viņa sekotājiem nekā netrūktu garīgā ziņā. (Efes. 1:22.) Piemēram, aptuveni divus gadus pirms savas nāves Jēzus pieņēma nopietnu lēmumu: viņš izraudzījās pirmos no tiem nedaudzajiem, ar kuru rokām viņš vēlāk sagādās garīgo uzturu daudziem. Lūk, kā tas notika.

⁶ Kad Jēzus visu nakti bija lūdzis Dievu, viņš sapulcēja savus mācekļus un izraudzījās no tiem divpadsmit apustuļus. (Lūk. 6:12—16.) Turpmākos divus gadus viņam bija īpaši tuvas attiecības ar šiem divpadsmit, kurus viņš mācīja gan ar vārdiem, gan ar savu piemēru. Jēzus zināja, ka apustuļiem ir daudz jāmācās, un viņi joprojām tika dēvēti par ”mācekļiem”. (Mat. 11:1; 20:17.) Jēzus deva viņiem vērtīgus personiskus padomus un mācīja viņiem sludināt. (Mat. 10:1—42; 20:20—23; Lūk. 8:1; 9:52—55.) Šādi Jēzus sagatavoja apustuļus, lai pēc viņa nāves un atgriešanās debesīs tie varētu pildīt svarīgus pienākumus.

 7. Kā Jēzus skāra jautājumu par to, par ko apustuļiem būs jārūpējas pirmām kārtām?

⁷ Kādi pienākumi apustuļiem bija jāpilda? Tuvojoties 33. gada Vasarsvētkiem, bija skaidrs, ka apustuļi saņems ”pārrauga amatu”. (Ap. d. 1:20.) Bet par ko viņiem būs jārūpējas pirmām kārtām? Pēc savas augšāmcelšanas Jēzus skāra šo jautājumu sarunā ar apustuli Pēteri. (Nolasīt Jāņa 21:1, 2, 15—17.) Vairāku citu apustuļu klātbūtnē Jēzus Pēterim sacīja: ”Baro manas aitiņas!” Tā Jēzus lika saprast, ka apustuļi būs starp tiem nedaudzajiem, kas būs iesaistīti garīgā uztura sagādāšanā daudziem. Viņa vārdi ir aizkustinošs un spilgts apliecinājums, cik sirsnīgas jūtas Jēzum ir pret savām ”aitiņām”.b

 8. Kas liecina, ka tie, kas bija kļuvuši ticīgi Vasarsvētkos, skaidri saprata, kā Kristus sagādā garīgo uzturu?

⁸ Sākot ar 33. gada Vasarsvētkiem, apustuļi bija tie, ar kuru starpniecību augšā celtais Kristus sagādāja garīgo uzturu pārējiem saviem svaidītajiem mācekļiem. (Nolasīt Apustuļu darbus 2:41, 42.) Šīs apustuļu pilnvaras atzina kā jūdi, tā prozelīti, kas todien tika svaidīti ar garu un kļuva par kristiešiem. Viņi bez svārstīšanās ”iedziļinājās apustuļu mācībā”. Kāds speciālists atzīmē, ka grieķu valodas darbības vārds, kas iztulkots ”iedziļinājās”, var attiekties uz ”nelokāmu, mērķtiecīgu turēšanos pie noteiktas rīcības”. Tie, kas bija kļuvuši ticīgi, izjuta stipru garīgu izsalkumu, un viņi skaidri zināja, kur var saņemt garīgo uzturu. Viņiem bija nesatricināma paļāvība uz apustuļiem, kuri paskaidroja Jēzus vārdus un darbus un palīdzēja izprast Rakstu vietas, kas attiecas uz Jēzu.c (Ap. d. 2:22—36.)

 9. Kā apustuļi apliecināja, ka viņi ne uz brīdi neaizmirsa savu pienākumu gādāt garīgo uzturu Jēzus avīm?

⁹ Apustuļi ne uz brīdi neaizmirsa savu pienākumu gādāt garīgo uzturu Jēzus avīm. Viņu attieksmi var labi redzēt tajā, kā viņi atrisināja kādu delikātu jautājumu, kas radās nesen izveidotajā draudzē un varēja izraisīt tajā šķelšanos. Interesanti atzīmēt, ka runa toreiz bija par ēdienu. Kad ik dienas tika izdalīts ēdiens, grieķiski runājošās atraitnes nesaņēma savu daļu, bet ebrejiski runājošās atraitnes to saņēma. Kā apustuļi rīkojās? ”Tie divpadsmit” izvēlējās septiņus cienījamus brāļus, lai tie pārraudzītu ”nepieciešamo darbu” — ēdiena izdalīšanu. Paši apustuļi, no kuriem lielākā daļa, jādomā, bija izdalījuši ēdienu ļaudīm, kurus Jēzus brīnumainā veidā paēdināja, apzinājās, ka tagad viņiem vairāk jādomā par garīgo uzturu. Tāpēc viņi nodevās ”Dieva vārda mācīšanai”. (Ap. d. 6:1—6.)

10. Kādu pienākumu Jēzus uzticēja apustuļiem un vecākajiem Jeruzālemē?

¹⁰ Līdz 49. gadam apustuļiem, kas tad vēl bija dzīvi, bija pievienojušies citi pieredzējuši vecākie. (Nolasīt Apustuļu darbus 15:1, 2.) ”Apustuļi un vecākie” Jeruzālemē darbojās kā vadošā padome. Draudzes galva Kristus rūpējās, lai ar šīs nelielās pieredzējušu brāļu grupas starpniecību tiktu ieviesta skaidrība mācību jautājumos un pārraudzīta un vadīta valstības labās vēsts sludināšana un mācīšana. (Ap. d. 15:6—29; 21:17—19; Kol. 1:18.)

11., 12. a) Kas liecina, ka Jehova svētīja kārtību, kādā viņa Dēls garīgi spēcināja draudzes pirmajā gadsimtā? b) Kāpēc bija skaidri redzams, kas ir tie, ar kuru starpniecību Kristus piedāvāja garīgo uzturu?

¹¹ Vai Jehova svētīja kārtību, kādā viņa Dēls garīgi spēcināja draudzes pirmajā gadsimtā? Par to nav nekādu šaubu! Kā mēs to zinām? Apustuļu darbu grāmatā var lasīt: ”Iedami pa pilsētām, viņi [apustulis Pāvils un tie, kas ceļoja kopā ar viņu] pavēstīja, kādus rīkojumus apustuļi un vecākie Jeruzālemē ir likuši ievērot. Līdz ar to draudzes kļuva aizvien stiprākas ticībā un dienu no dienas auga.” (Ap. d. 16:4, 5.) Pievērsiet uzmanību, ka draudzēm klājās labi, jo tās uzticīgi sadarbojās ar vadošo padomi Jeruzālemē. Vai tas nav pierādījums, ka Jehova svētīja kārtību, kādā viņa Dēls sagādāja draudzēm garīgo uzturu? Mums jāatceras, ka garīgā labklājība ir iespējama vienīgi ar bagātīgu Jehovas svētību. (Sal. Pam. 10:22; 1. Kor. 3:6, 7.)

¹² Līdz šim apskatītā informācija liecina, ka Jēzus, sagādājot garīgo uzturu saviem sekotājiem, rīkojās pēc noteikta parauga: bija nedaudzi, kuriem viņš uzticēja rūpēties par daudziem. To, kas ir šie nedaudzie, ar kuru starpniecību tiek piedāvāts garīgais uzturs, varēja skaidri redzēt. Apustuļi, kas sākotnēji veidoja vadošo padomi, varēja pierādīt, ka viņiem ir atbalsts no debesīm. ”Apustuļi darīja daudz zīmju un brīnumu tautā,” stāstīts Apustuļu darbu grāmatā, 5. nodaļas 12. pantā.d Tāpēc nevienam, kas bija kļuvis par kristieti, nebija iemesla jautāt: ”Kas īsti ir tie, ar kuru rokām Kristus sagādā garīgo uzturu savām avīm?” Taču pirmā gadsimta beigās situācija mainījās.

13., 14. a) Kādu brīdinājumu Jēzus izteica, un kad viņa vārdi sāka piepildīties? b) No kādām divām pusēm nāca uzbrukums? (Sk. piezīmi.)

¹³ Jēzus paredzēja, ka kristiešu draudze pieredzēs uzbrukumu. Kā atceramies, savā pravietiskajā līdzībā par kviešiem un nezālēm viņš brīdināja, ka tīrumā, kur nesen bija iesēti kvieši (svaidītie kristieši), tiks iesētas arī nezāles (viltus kristieši). Jēzus paskaidroja, ka kviešiem un nezālēm būs atļauts netraucēti augt kopā līdz pat pļaujai, kas pienāks ”laikmeta nobeigumā”. (Mat. 13:24—30, 36—43.) Jau pavisam drīz Jēzus vārdi sāka piepildīties.e

¹⁴ Jau pirmajā gadsimtā sāka parādīties atkrišana, taču Jēzus uzticīgie apustuļi bija ”kavēklis”, kas neļāva aptraipīt draudzi un slāpēja viltus mācību ietekmi. (2. Tes. 2:3, 6, 7.) Tomēr pēc visu apustuļu nāves atkrišana iesakņojās un zēla ilgi — visu līdzībā minēto augšanas posmu, kas turpinājās daudzus gadsimtus. Tas bija laiks, kad nezāles savairojās, bet kviešu bija pavisam maz. Konkrētas, pastāvīgas kārtības, kā tiktu izsniegts garīgais uzturs, vairs nebija. Ar laiku šai situācijai bija jāmainās, taču jautājums ir: kad tam bija jānotiek?

15., 16. Kādus augļus nesa Bībeles pētnieku centieni izprast Rakstus, un kāds jautājums rodas?

¹⁵ Kad augšanas laiks tuvojās beigām, daudzi pūlējās izprast Bībelē ietverto patiesību. 19. gadsimta 70. gados sapulcējās neliela grupa cilvēku, kas no sirds meklēja patiesību, un viņi izveidoja Bībeles klases, kas nebija saistītas ar ”nezālēm” — ar neīstajiem kristiešiem no dažādām kristīgajām baznīcām un novirzieniem. Šie nopietnie Bībeles pētnieki, kā viņi sevi dēvēja, rūpīgi un ar lūgšanām iedziļinājās Rakstos, darīdami to ar pazemīgu sirdi un atvērtu prātu. (Mat. 11:25.)

¹⁶ Bībeles pētnieku centieni izprast Rakstus nesa bagātīgus augļus. Viņi atmaskoja viltus mācības un darīja zināmu garīgo patiesību, izdodami un izplatīdami Bībeles literatūru lielā daudzumā. Viņu veiktais darbs guva atsaucību daudzu tādu cilvēku prātā un sirdī, kuri bija izsalkuši un izslāpuši pēc garīgas patiesības. Domājot par šiem notikumiem, rodas interesants jautājums: vai laikā līdz 1914. gadam Bībeles pētnieki bija tie, ar kuru starpniecību Kristus sagādāja uzturu savām avīm? Nē, tā nebija. Vēl nebija beidzies augšanas laiks, un kārtība, kādā tiks sagādāts garīgais uzturs, vēl tikai veidojās. Vēl nebija pienācis laiks atdalīt nezālēm līdzīgos kristiešus no patiesajiem kristiešiem jeb kviešiem.

17. Kādi svarīgi notikumi sāka risināties 1914. gadā?

¹⁷ Kā noskaidrojām iepriekšējā rakstā, 1914. gadā pienāca pļaujas laiks. Togad sāka risināties vairāki svarīgi notikumi. Jēzus kāpa ķēniņa tronī, un sākās pēdējās dienas. (Atkl. 11:15.) No 1914. gada līdz 1919. gada sākumposmam Jēzus līdz ar savu Tēvu veica ļoti vajadzīgo pārbaudi un attīrīšanu garīgajā templī.f (Mal. 3:1—4.) Pēc tam, sākot ar 1919. gadu, bija laiks savākt kviešus. Vai tas nozīmē, ka Jēzus beidzot atkal izveidoja konkrētu kārtību garīgā uztura izsniegšanai? Jā, tādu secinājumu var izdarīt.

18. Ko Jēzus paredzēja savā pravietojumā, un uz kādu jautājumu bija būtiski atbildēt, sākoties pēdējām dienām?

¹⁸ Savā pravietojumā par beigu laiku Jēzus paredzēja, ka būs kāds, kam viņš uzdos sagādāt garīgo ”uzturu īstajā laikā”. (Mat. 24:45—47.) Par ko viņš runāja? Tieši tāpat kā pirmajā gadsimtā, Jēzus atkal izvēlējās nedaudzus, kas rūpēsies par daudziem. Sākoties pēdējām dienām, būtiski bija atbildēt uz jautājumu, kas būs šie nedaudzie. Šis un arī citi jautājumi par Jēzus pravietojumu ir apskatīti nākamajā rakstā.