Vai Pāvils bija divpadsmitais apustulis?
KAS kļuva par divpadsmito apustuli Jūdas Iskariota vietā? Par to interesējas daudzi cilvēki, kas studē Bībeli. Kas par šo jautājumu teikts Bībelē?
Tā kā Jūda Iskariots kļuva par atkritēju un nomira, būdams neuzticīgs Dievam, tad atlika tikai 11 apustuļi, un 40 dienu laikā no savas augšāmcelšanas līdz brīdim, kad viņš pacēlās debesīs, Jēzus nevienu neiecēla Jūdas vietā. Kaut kad desmit dienu laikā starp Jēzus pacelšanos debesīs un Piecdesmitās dienas svētkiem tika atzīts par nepieciešamu izvēlēties kādu, kas ieņemtu Jūdas atstāto vietu; iemesls bija nevis vienkārši viņa nāve, bet gan tas, ka viņš bija ļaunprātīgi atkritis, — uz to norāda Pētera citētie Bībeles panti. (Apustuļu darbi 1:15—22; Psalms 69:26; 109:8; salīdzināt Atklāsmes 3:11.) Tāpēc gluži cita situācija bija tad, kad tika nonāvēts Dievam uzticīgais apustulis Jēkabs: nekas neliecina, ka būtu apdomāta iespēja iecelt kādu citu par apustuli viņa vietā. (Apustuļu darbi 12:2.)
No Pētera izteikumiem ir skaidrs: tolaik pastāvēja uzskats, ka ikvienam cilvēkam, kas kļuva par Jēzus Kristus apustuli, bija jābūt tādam, kurš personiski bija pazinis Jēzu un bija viņa darbu, brīnumu un īpaši viņa augšāmcelšanas aculiecinieks. Ņemot to vērā, var redzēt, ka jebkāda apustuļu pēctecība ar laiku kļūtu neiespējama, ja vien Dievs neparūpētos, lai iepriekšminētās prasības tiktu izpildītas katrā atsevišķā gadījumā. Tomēr konkrētajā laikā pirms Piecdesmitās dienas svētkiem bija vīrieši, kas atbilda šīm prasībām, un divi no viņiem tika atzīti par derīgiem un tika izvirzīti, lai aizstātu neuzticīgo Jūdu. Noteikti turot prātā Salamana Pamācības 16:33, tika vilktas lozes un izvēlēts Matijs, kas pēc tam tika ”pieskaitīts vienpadsmit apustuļiem”. (Apustuļu darbi 1:23—26.) Tātad Matijs bija starp tiem ”divpadsmit”, kas atrisināja ar grieķiski runājošajiem mācekļiem saistīto problēmu (Apustuļu darbi 6:1, 2), un Pāvils acīmredzot iekļāva arī viņu, kad 1. Korintiešiem 15:4—8 runāja par Jēzus parādīšanos pēc augšāmcelšanas un norādīja uz ”tiem divpadsmitiem”. Tāpēc, sākoties Piecdesmitās dienas svētkiem, pastāvēja 12 apustuļu pamats, uz kura varēja balstīties toreiz izveidotais garīgais Izraēls.
Draudžu apustuļi
Matijs, tāpat kā pārējie 11 apustuļi, nebija vienkārši Jeruzalemes draudzes apustulis. Citādi bija gadījumā ar levītu Jāzepu Barnabu, kas kļuva par Antiohijas (Sīrija) draudzes apustuli. (Apustuļu darbi 13:1—4; 14:4, 14; 1. Korintiešiem 9:4—6.) Arī uz citiem vīriešiem ir attiecināti vārdi ”draudžu sūtņi [”Apustuļi”, LB-1825]” — tādā nozīmē, ka draudzes viņus bija sūtījušas, lai viņi tās pārstāvētu. (2. Korintiešiem 8:23.) Un, rakstīdams filipiešiem, Pāvils nosauca Epafroditu par ”jūsu sūtni [apostolon] un palīgu manā trūkumā”. (Filipiešiem 2:25.) Ir skaidrs, ka šie vīrieši nebija apustuļi uz kādas apustuļu pēctecības pamata, un tāpat atšķirībā no Matija viņi nepiederēja pie ”divpadsmit”.
Pareiza sapratne par termina apustulis plašāko lietojumu palīdz izskaidrot šķietamo nesaskaņu starp Apustuļu darbiem 9:26, 27 un Galatiešiem 1:17—19, kur runāts par vienu un to pašu gadījumu. Pirmajā no minētajiem fragmentiem teikts, ka Barnaba aizveda Jeruzalemē ieradušos Pāvilu ”pie apustuļiem”. Savukārt vēstulē galatiešiem Pāvils min, ka viņš ir viesojies pie Pētera, un piebilst: ”Kādu citu apustuli es netiku redzējis, bet tikai Jēkabu, tā Kunga brāli.” Jēkabs (nevis Jēkabs Cebedeja dēls, viens no sākotnējiem apustuļiem, vai Jēkabs Alfeja dēls, bet Jēzus pusbrālis) acīmredzot tika uzskatīts par ”apustuli” plašākajā nozīmē, proti, par cilvēku, ko sūtījusi Jeruzalemes draudze. Tas ļautu Apustuļu darbos lietot nosaukumu daudzskaitlī un teikt, ka Pāvils tika aizvests ”pie apustuļiem” (tas ir, Pētera un Jēkaba). (Salīdzināt 1. Korintiešiem 15:5—7; Galatiešiem 2:9.)
Pāvila izraudzīšana
Iespējams, ap 34. gadu m.ē. ticībai tika pievērsts tarsietis Sauls, vēlāk saukts par Pāvilu. Viņš kļuva par īstu Jēzus Kristus apustuli, ko personīgi bija izvēlējies augšāmceltais un debesīs nokļuvušais Jēzus Kristus. (Apustuļu darbi 9:1—22; 22:6—21; 26:12—23; 13:9.) Pāvils aizstāvēja to, ka ir apustulis, savu atbilstību amatam pamatodams šādi: viņš bija redzējis augšāmcelto Kungu Jēzu Kristu, viņš bija darījis brīnumus un kristītiem ticīgajiem ar viņa starpniecību bija dots svētais gars. (1. Korintiešiem 9:1, 2; 15:9, 10; 2. Korintiešiem 12:12; 2. Timotejam 1:1, 11; Romiešiem 1:1; 11:13; Apustuļu darbi 19:5, 6.) Tā kā apustuli Jēkabu (Jāņa brāli) nogalināja tikai ap 44. gadu m.ē., ”divpadsmit” vēl bija dzīvi laikā, kad Pāvils kļuva par apustuli. Viņš ne reizi sevi neiekļāva šo ”divpadsmit” skaitā, kaut arī vienlaikus neatzina, ka viņa apustuļa amats būtu zemāks par šo cilvēku apustuļa amatu. (Galatiešiem 2:6—9.)
Kā Matija, tā Pāvila apustuļa amats bija likumīgs attiecībā pret mērķi, kāpēc šie vīrieši tika sūtīti, tomēr, kad apustulis Jānis atklāsmē (tā tika dota ap 96. gadu m.ē.) skatīja jauno debesu Jeruzalemi, viņš redzēja tikai 12 pamatakmeņus, uz kuriem bija uzrakstīti ”Jēra divpadsmit apustuļu vārdi”. (Atklāsmes 21:14.) Svēto rakstu liecība ir skaidra: par apustuli Pāvilu nekur nav teikts, ka viņš būtu viens no ”divpadsmit”. Tāpēc ir loģiski secināt, ka viens no ’Jēra divpadsmit apustuļu vārdiem’, kas rakstīti uz jaunās Jeruzalemes pamatakmeņiem, ir Matija, nevis Pāvila vārds. Tas nozīmē, ka apustuļa Jāņa redzējums atspoguļo stāvokli, kāds pastāvēja mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos, kad radās kristiešu draudze.