”Tad draudzei.. bija miers”

1., 2. Ko Sauls grasījās darīt Damaskā?

DRŪMA izskata ceļinieki tuvojas Damaskai, kur viņi grasās īstenot ļaunu plānu. Nīstos Jēzus mācekļus viņi izraus no mājām, sasies, pazemos un vedīs uz Jeruzālemi, lai tos nodotu sinedrija bargajam spriedumam.

² Grupu vada Sauls, kura rokas jau ir aptraipītas asinīm.a Nesen viņš ar atzinību noskatījās, kā reliģiskie fanātiķi nomētāja ar akmeņiem Stefanu, uzticīgu Jēzus mācekli. (Ap. d. 7:57—8:1.) Sauls neapmierinās tikai ar Jēzus sekotāju vajāšanu Jeruzālemē un ir apņēmies uzkurināt vajāšanu liesmas arī cituviet. Viņš grib izskaust bīstamo sektu, kas ir pazīstama kā ”ceļš”. (Ap. d. 9:1, 2; sk. ”Saula pilnvaras Damaskā”.)

3., 4. a) Kas notika ar Saulu? b) Kādus jautājumus mēs aplūkosim?

³ Pēkšņi Saulu apspīd spoža gaisma. Viņa ceļabiedri ierauga gaismu un aiz izbīļa kļūst kā bez valodas. Zaudējis redzi, Sauls nokrīt pie zemes. Nespēdams neko saskatīt, viņš no debesīm dzird balsi: ”Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?” Sauls neizpratnē vaicā: ”Kungs, kas tu esi?” Atbilde viņu satriec līdz sirds dziļumiem: ”Es esmu Jēzus, ko tu vajā.” (Ap. d. 9:3—5; 22:9.)

⁴ Ko ļauj secināt pirmie vārdi, ar kuriem Jēzus vērsās pie Saula? Kāpēc ir vērtīgi pārdomāt notikumus, kas bija saistīti ar Saula pievēršanos kristietībai? Un ko mēs mācāmies no tā, kā draudze izmantoja miera periodu, kas iestājās, kad Sauls bija kļuvis par kristieti?

5., 6. Ko ļauj secināt vārdi, ar kuriem Jēzus vērsās pie Saula?

⁵ Kad Jēzus apturēja Saulu ceļā uz Damasku, viņš nejautāja: ”Kāpēc tu vajā manus mācekļus?” Kā bija minēts iepriekš, viņš teica: ”Kāpēc tu mani vajā?” (Ap. d. 9:4.) Tātad ciešanas, ko pieredz viņa sekotāji, Jēzus uztver kā savējās. (Mat. 25:34—40, 45.)

⁶ Ja tev ir jācieš ticības dēļ, nešaubies, ka gan Jehova, gan Jēzus zina par tavu situāciju. (Mat. 10:22, 28—31.) Iespējams, taviem pārbaudījumiem netiks uzreiz darīts gals. Atceries: Jēzus redzēja, kā Sauls piedalās Stefana nogalināšanā un Jeruzālemē rauj ārā mācekļus no viņu mājām. (Ap. d. 8:3.) Kaut arī tobrīd Kristus neiejaucās notikumu gaitā, Jehova ar viņa starpniecību deva Stefanam un citiem mācekļiem spēku palikt uzticīgiem.

 7. Kas mums jādara, lai mēs varētu izturēt vajāšanas?

⁷ Arī tu vari izturēt vajāšanas. Kā tev būtu jārīkojas? Pirmkārt, apņemies saglabāt uzticību Dievam, lai kas arī notiktu. Otrkārt, lūdz Jehovam palīdzību. (Filip. 4:6, 7.) Treškārt, atstāj atmaksu Jehovas ziņā. (Rom. 12:17—21.) Ceturtkārt, paļaujies, ka Jehova tev piešķirs spēku, lai tu varētu izturēt līdz brīdim, kad viņš izbeigs pārbaudījumu. (Filip. 4:12, 13.)

8., 9. Kā Hananja, iespējams, jutās, kad viņš saņēma uzdevumu doties pie Saula?

⁸ Kad Jēzus bija atbildējis uz Saula jautājumu: ”Kungs, kas tu esi?”, viņš tam norādīja: ”Celies un ej uz pilsētu, un tev pateiks, kas tev jādara.” (Ap. d. 9:6.) Neredzīgo Saulu aizveda uz Damasku, kur viņš trīs dienas gavēja un lūdza Dievu. Tikmēr Jēzus par Saulu pastāstīja kādam māceklim, kas dzīvoja Damaskā, — Hananjam, ”par ko labi atsaucās visi turienes jūdi”. (Ap. d. 22:12.)

⁹ Padomā, cik pretrunīgas izjūtas noteikti pārņēma Hananju. Ar viņu personīgi runāja pats draudzes galva, augšāmceltais Jēzus Kristus, un deva viņam īpašu uzdevumu. Kāds tas bija gods! Taču uzdevums nebija no vieglajiem. Uzzinājis, ka viņam būs jārunā ar Saulu, Hananja atbildēja: ”Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo cilvēku, cik daudz ļauna viņš ir darījis taviem svētajiem Jeruzālemē. Šeit viņš ir ieradies ar virspriesteru piešķirtām pilnvarām apcietināt visus, kas piesauc tavu vārdu.” (Ap. d. 9:13, 14.)

10. Ko mēs uzzinām par Jēzu no tā, kā viņš runāja ar Hananju?

¹⁰ Jēzus nenosodīja Hananju par to, ka tas atklāti pauda savas bažas. Jēzus deva Hananjam konkrētus norādījumus un, paskaidrodams iemeslu, kāpēc viņam jāveic šis neparastais uzdevums, apliecināja viņam cieņu. Jēzus par Saulu teica: ”Es viņu esmu izraudzījies, lai viņš nestu manu vārdu tautām, ķēniņiem un izraēliešiem. Es viņam parādīšu, cik daudz viņam būs jācieš mana vārda dēļ.” (Ap. d. 9:15, 16.) Hananja nevilcinoties paklausīja Jēzum. Viņš uzmeklēja vajātāju Saulu un tam sacīja: ”Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījās, kad tu biji ceļā, ir sūtījis mani, lai tu atgūtu redzi un tiktu piepildīts ar svēto garu.” (Ap. d. 9:17.)

11., 12. Ko var secināt, pārdomājot notikumus, kas bija saistīti ar Saula pievēršanos kristietībai?

¹¹ Pārdomājot notikumus, kas bija saistīti ar Saula pievēršanos kristietībai, var izdarīt vairākus svarīgus secinājumus. Piemēram, Jēzus aktīvi vada sludināšanu, gluži kā viņš to bija solījis. (Mat. 28:20.) Tiesa, mūsdienās Jēzus nevienu neuzrunā personīgi — viņš vada sludināšanu ar uzticamā kalpa starpniecību, kuru viņš ir iecēlis pār saviem saimes ļaudīm. (Mat. 24:45—47.) Vadošās padomes pārraudzībā sludinātāji un pionieri tiek sūtīti uzmeklēt cilvēkus, kas vēlas uzzināt vairāk par Kristu. Kā bija minēts iepriekšējā nodaļā, daudzi šādi cilvēki ir lūguši Dievam vadību un tad ir sastapuši Jehovas lieciniekus. (Ap. d. 9:11.)

¹² Hananja paklausīgi izpildīja Jēzus norādījumus un tika svētīts. Vai tu paklausi pavēlei plaši sludināt, pat ja šis uzdevums tev nešķiet viegls? Daži baidās iet pa mājām un runāt ar nepazīstamiem cilvēkiem. Citiem ir grūti sludināt cilvēkiem to darbavietās, uz ielas, pa telefonu vai ar vēstuļu starpniecību. Hananja pārvarēja bailes, un viņam bija gods palīdzēt Saulam saņemt svēto garu.b Hananja spēja izpildīt savu uzdevumu, jo viņš uzticējās Jēzum un raudzījās uz Saulu kā uz brāli. Arī mēs varēsim pārvarēt bailes, ja, tāpat kā Hananja, paļausimies, ka sludināšanu vada Jēzus, būsim līdzcietīgi pret cilvēkiem un pat tos, kam baidāmies sludināt, uzskatīsim par potenciāliem ticības biedriem. (Mat. 9:36.)

13., 14. Ko no Saula var mācīties tie, kas studē Bībeli, bet vēl nav kristījušies?

¹³ Sauls nevilcinoties rīkojās saskaņā ar jauniegūtajām zināšanām. Kad viņš bija izdziedināts, viņš kristījās un turējās kopā ar mācekļiem Damaskā. Bet tas vēl nebija viss. Sauls ”nekavējoties sāka sinagogās sludināt par Jēzu, ka tas ir Dieva Dēls”. (Ap. d. 9:20.)

¹⁴ Ja tu studē Bībeli, bet vēl neesi kristījies, vai tu, līdzīgi Saulam, izlēmīgi rīkosies saskaņā ar uzzināto? Protams, Sauls pieredzēja brīnumu, ko paveica Kristus, un tas neapšaubāmi bija spēcīgs dzinulis. Taču arī citi bija kļuvuši par Jēzus brīnumu aculieciniekiem. Piemēram, daži farizeji redzēja, kā Jēzus izdziedināja kādu cilvēku, kuram bija paralizēta roka, tāpat daudzi jūdi zināja, ka Jēzus piecēla no nāves Lācaru. Tomēr lielāko daļu no viņiem tas nekādi neietekmēja, un daudzi joprojām bija noskaņoti naidīgi. (Marka 3:1—6; Jāņa 12:9, 10.) Turpretī Sauls bija pilnībā pārvērties. Kāpēc Sauls mainījās, bet citi ne? Tāpēc, ka Saula bijība pret Dievu bija stiprāka nekā bailes no cilvēkiem, un viņš juta dziļu pateicību par žēlastību, ko viņam bija parādījis Kristus. (Filip. 3:8.) Ja tava nostāja būs līdzīga, tu nepieļausi, ka jebkas tevi atturētu sludināt un sasniegt mērķi kristīties.

15., 16. Ko Sauls darīja sinagogās, un kā uz to reaģēja Damaskas jūdi?

¹⁵ Vai tu spēj iztēloties, kāds izbrīns un dusmas uzvirmoja ļaudīs, kad Sauls sinagogās sāka sludināt par Jēzu? ”Vai šis nav tas pats, kurš Jeruzālemē apkaroja tos, kas piesauc šo vārdu?” viņi vaicāja. (Ap. d. 9:21.) Paskaidrodams kraso izmaiņu iemeslu, Sauls ”pārliecinoši pierādīja, ka Jēzus ir Kristus”. (Ap. d. 9:22.) Bet visus nav iespējams pārliecināt ar loģiskiem pierādījumiem. Tie nespēj ietekmēt katru prātu, kas atrodas tradīciju varā, un katru sirdi, ko ir nocietinājusi lepnība. Tomēr Sauls nepadevās.

¹⁶ Pēc trim gadiem Damaskas jūdi vēl aizvien pretojās Saulam. Galu galā viņi nolēma Saulu nogalināt. (Ap. d. 9:23; 2. Kor. 11:32, 33; Gal. 1:13—18.) Kad šis nodoms kļuva zināms, Sauls rīkojās piesardzīgi un pameta pilsētu — caur logu pilsētas mūrī viņu grozā nolaida lejā. Cilvēkus, kuri tonakt palīdzēja Saulam izglābties, Lūka ir nosaucis par ”viņa mācekļiem”. (Ap. d. 9:25.) Šāds apzīmējums liek domāt, ka vismaz daži no tiem, kuri Damaskā bija dzirdējuši Saulu sludinām, atsaucās uz labo vēsti un kļuva par Kristus sekotājiem.

17. a) Kā cilvēki mēdz reaģēt uz Bībeles patiesību? b) Kas mums pastāvīgi ir jādara, un kāpēc?

¹⁷ Kad tu sāki stāstīt radiem, draugiem un citiem cilvēkiem par to, ko biji uzzinājis no Bībeles, tu droši vien gaidīji, ka ikviens saskatīs, cik loģiska ir Bībeles patiesība, un to pieņems. Varbūt ar dažiem tā bija, bet citus tev neizdevās pārliecināt. Iespējams, pat tavi mājinieki sāka izturēties pret tevi kā pret ienaidnieku. (Mat. 10:32—38.) Taču, ja tu pastāvīgi pilnveido savu prasmi paskaidrot Bībeles mācības un turies pie kristīgajām uzvedības normām, pat tie, kas šobrīd tev pretojas, ar laiku var mainīt savu nostāju. (Ap. d. 17:2; 1. Pēt. 2:12; 3:1, 2, 7.)

18., 19. a) Kāds iznākums bija tam, ka Barnaba galvoja par Saulu? b) Kā mēs varam līdzināties Barnabam un Saulam?

¹⁸ Kad Sauls ieradās Jeruzālemē, mācekļi gluži pamatoti uztvēra ar aizdomām viņa apgalvojumu, ka viņš ir kļuvis par Kristus mācekli. Bet, kad Barnaba to apstiprināja, apustuļi Saulu pieņēma, un viņš kādu laiku palika pie tiem. (Ap. d. 9:26—28.) Sauls bija piesardzīgs, taču viņš nekaunējās no labās vēsts. (Rom. 1:16.) Viņš drosmīgi sludināja Jeruzālemē — vietā, no kurienes viņš bija izvērsis nežēlīgas Jēzus Kristus mācekļu vajāšanas. Jeruzālemes jūdi bija ārkārtīgi sašutuši, kad saprata, ka cilvēks, kas tika uzskatīts par vajāšanu galveno organizatoru, pats bija kļuvis par kristieti, un viņi vēlējās to nogalināt. Bībelē ir stāstīts: ”Kad par to uzzināja brāļi, tie aizveda Saulu uz Cēzareju un aizsūtīja uz Tarsu.” (Ap. d. 9:30.) Sauls pakļāvās Jēzus vadībai, ko viņš saņēma ar draudzes starpniecību. No tā ieguva gan pats Sauls, gan draudze.

¹⁹ Pievērs uzmanību, ka Barnaba uzņēmās iniciatīvu, kad Saulam bija vajadzīga palīdzība. Viņa atsaucība, jādomā, kļuva par pamatu sirsnīgajai draudzībai, kāda izveidojās starp šiem dedzīgajiem Jehovas kalpiem. Vai tu, tāpat kā Barnaba, labprāt atbalsti jaunpienācējus, sadarbojoties ar viņiem sludināšanā un palīdzot viņiem nostiprināties ticībā? Šāda atsaucība nepaliek neatalgota. Ja tu tikai nesen esi sācis sludināt, vai tu, tāpat kā Sauls, pieņem palīdzību, ko tev piedāvā citi? Sadarbodamies ar pieredzējušākiem sludinātājiem, tu pilnveidosi savu prasmi sludināt, izjutīsi vairāk prieka un varēsi iegūt draugus uz mūžu.

20., 21. Kā Dieva kalpi senatnē un mūsdienās ir izmantojuši miera periodus?

²⁰ Kad Sauls bija pieņēmis kristietību un bija droši atstājis Jeruzālemi, ”draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers”. (Ap. d. 9:31.) Kā mācekļi izmantoja šo ”labvēlīgo.. laiku”? (2. Tim. 4:2.) Bībelē var lasīt, ka draudze ”tika stiprināta”. Apustuļi un citi brāļi, kam draudzē bija uzticēta vadība, stiprināja mācekļu ticību un gādāja, lai draudze ”dzīvotu Jehovas bijībā un saņemtu svētā gara mierinājumu”. Piemēram, Pēteris šajā laikā uzmundrināja mācekļus Lidā, kas atradās Šāronas līdzenumā. Daudziem, kas dzīvoja tajā apvidū, viņš palīdzēja ”sākt ticēt Kungam”. (Ap. d. 9:32—35.) Mācekļi nenodevās kādiem personiskiem mērķiem — viņi no sirds rūpējās cits par citu un dedzīgi sludināja. Tāpēc draudze pastāvīgi auga.

²¹ Tuvojoties 20. gadsimta beigām, Jehovas lieciniekiem daudzās zemēs iestājās līdzīgs miera periods. Režīmi, kas gadu desmitiem bija apspieduši Dieva kalpus, pēkšņi sabruka, un mūsu darbības aizliegumi tika daļēji vai pilnībā atcelti. Tūkstošiem Jehovas liecinieku izmantoja iespēju atklāti sludināt un guva lieliskus panākumus.

22. Kāds ir labākais veids, kā izmantot relatīva miera periodus?

²² Cik labi tu izmanto iespējas brīvi sludināt? Ja tu dzīvo valstī, kur valda reliģiskā brīvība, Sātans labprāt panāktu, ka tu sāc tiekties pēc materiālistiskiem mērķiem, nevis pūlies Dieva valstības labā. (Mat. 13:22.) Neļauj nekam novērst tavu uzmanību no galvenā! Izmanto laiku, kamēr apstākļi ir samērā mierīgi, un uzskati šādus periodus par iespēju plaši sludināt valstību un stiprināt draudzi. Atceries, ka tavi apstākļi pēkšņi var mainīties.

23., 24. a) Ko mēs varam mācīties no stāstījuma par Tabitas augšāmcelšanu? b) Kas mums būtu jāapņemas?

²³ Lūk, kas notika ar kādu mācekli, vārdā Tabita jeb Dorka.c Viņa dzīvoja Jafā, kas atradās netālu no Lidas. Šī dievbijīgā māsa gudri izmantoja savu laiku un līdzekļus — viņa ”darīja daudz labu darbu un dāsni palīdzēja trūcīgajiem”. Bet tad Tabita pēkšņi saslima un nomira. Mācekļi Jafā, īpaši atraitnes, kurām viņa bija palīdzējusi, ļoti sēroja par viņu. Kad Pēteris ieradās mājā, kur Tabita bija sagatavota apbedīšanai, viņš paveica brīnumu, kādu iepriekš nebija izdarījis neviens no Jēzus Kristus apustuļiem. Pēteris lūdza Dievu un piecēla Tabitu no nāves. Kāds gan prieks pārņēma atraitnes un citus mācekļus, kad Pēteris viņus ieaicināja istabā un viņi ieraudzīja, ka Tabita ir dzīva! Šie notikumi noteikti stiprināja kristiešus pārbaudījumiem, kādi bija gaidāmi nākotnē. Gluži dabiski, šis brīnums ”kļuva zināms visā Jafā, un daudzi sāka ticēt Kungam”. (Ap. d. 9:36—42.)

²⁴ No aizkustinošā stāstījuma par Tabitas augšāmcelšanu mēs varam izdarīt divus secinājumus. Pirmkārt, dzīve ir gaistoša. Cik gan svarīgi ir iegūt labu slavu Dieva acīs, kamēr tas ir iespējams! (Pulc. 7:1.) Otrkārt, cerība uz augšāmcelšanu ir droša. Jehova ievēroja Tabitas daudzos labos darbus un atalgoja viņu. Viņš atcerēsies arī mūsu pūles un piecels mūs no nāves, ja mūsu dzīve aprausies pirms Armagedona. (Ebr. 6:10.) Tāpēc neatkarīgi no tā, vai mēs šobrīd dzīvojam ”nelabvēlīgā laikā” vai pieredzam miera periodu, nepārstāsim plaši liecināt par Kristu. (2. Tim. 4:2.)