Apliecināsim evaņģēliju
”Viņš mums pavēlējis tautai sludināt un apliecināt, ka viņš ir Dieva iecelts soģis pār dzīviem un mirušiem.” (Ap. d. 10:42.)
1. Kādu uzdevumu pieminēja Pēteris, kad runāja Kornēlija namā?
KĀDU DIENU mūsu ēras 36. gadā Kornēlijs, dievbijīgs romiešu virsnieks, savā namā bija sapulcinājis radus un draugus. Kā vēlāk izrādījās, šī diena kļuva par pavērsiena punktu Dieva attiecībās ar cilvēkiem. Apustulis Pēteris sapulcētajiem sacīja, ka apustuļiem ir uzdots ”tautai sludināt un apliecināt” Jēzu. Pētera sludināšana Kornēlija namā nesa bagātīgus augļus. Neapgraizītie cittautieši saņēma Dieva svēto garu, tika kristīti un ieguva cerību kopā ar Jēzu valdīt debesīs. Cik gan lielisks iznākums bija tam, ka Pēteris darīja zināmu labo vēsti! (Ap. d. 10:22, 34—48.)
2. Kā mēs zinām, ka uzdevums sludināt nebija dots vienīgi 12 apustuļiem?
2 Aptuveni divus gadus pirms šī notikuma Sauls no Tarsas, sīvs kristietības pretinieks, pieredzēja kaut ko tādu, kas uz visiem laikiem izmainīja viņa dzīvi. Ceļā uz Damasku viņam parādījās Jēzus un sacīja: ”Ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara.” Pēc tam Jēzus paskaidroja savam māceklim Ananijam, ka Sauls nesīs labo vēsti ”pagānu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā”. (Nolasīt Apustuļu darbus 9:3—6, 13—20.) Atnācis pie Saula, Ananija teica: ”Mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, ..lai tu kļūtu viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis.” (Ap. d. 22:12—16.) Cik nopietni Sauls, kuru sauca arī par Pāvilu, izturējās pret savu uzdevumu sludināt labo vēsti?
Viņš dedzīgi sludināja labo vēsti
3. a) Kam mēs pievērsīsim uzmanību? b) Kā Efesas draudzes vecākie rīkojās, kad saņēma Pāvila uzaicinājumu, un ko mēs varam no viņiem mācīties?
3 Būtu ļoti interesanti sīki izpētīt visas Pāvila gaitas pēc šī nozīmīgā pavērsiena viņa dzīvē, taču mēs pievērsīsim uzmanību runai, kuru Pāvils teica aptuveni 56. gadā un kuru var lasīt Apustuļu darbu grāmatas 20. nodaļā. Tajā laikā Pāvila trešais ceļojums jau gandrīz bija galā. Viņš ar kuģi bija ieradies Milētā, ostas pilsētā pie Egejas jūras, un bija uzaicinājis pie sevis Efesas draudzes vecākos. Efesa atradās aptuveni 50 kilometrus no Milētas, bet līkumoto ceļu dēļ starp pilsētām bija jāmēro vēl lielāks attālums. Nav grūti iztēloties, cik priecīgi bija Efesas draudzes vecākie, kad saņēma Pāvila uzaicinājumu. (Salīdzināt Salamana Pamācības 10:28.) Taču, lai viņi varētu doties uz Milētu, viņiem, iespējams, bija kaut kas jānokārto. Varbūt kādam no draudzes vecākajiem darbā bija jāpalūdz brīvas dienas vai arī uz laiku jāslēdz savs veikals vai darbnīca. Arī mūsdienās daudzi kristieši ik gadus rīkojas līdzīgi, lai nepalaistu garām nevienu apgabala kongresa daļu.
4. Ko Pāvils darīja, kamēr uzturējās Efesā?
4 Pāvilam bija jāgaida trīs vai četras dienas, līdz vecākie ieradās Milētā. Ar ko viņš šajā laikā nodarbojās? Ko jūs būtu darījuši? (Salīdzināt Apustuļu darbus 17:16, 17.) Par to, ko Pāvils darīja Milētā, ļauj spriest vārdi, ko viņš teica Efesas draudzes vecākajiem. Pāvils runāja par to, kā viņš bija dzīvojis daudzus gadus, arī to laiku, ko bija pavadījis Efesā. (Nolasīt Apustuļu darbus 20:18—21.) Apzinādamies, ka viņa vārdus nebija pamata apstrīdēt, Pāvils droši sacīja: ”Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš es esmu atnācis Āzijā, es visu laiku esmu.. ..apliecinājis.. atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.” Pāvils bija cieši apņēmies izpildīt uzdevumu, ko bija saņēmis no Jēzus. Kā viņš to bija pildījis Efesā? Vispirms Pāvils bija sludinājis jūdiem vietā, kur viņi mēdza pulcēties. Lūka ir pavēstījis, ka toreiz, kad Pāvils ap 52.—55. gadu bija Efesā, viņš, ”sarunādamies un pārliecinādams par Dieva valstību”, sludināja sinagogā. Kad jūdi ”nocietināja savas sirdis un neticēja”, Pāvils pievērsās citiem un atrada pilsētā citu vietu, kur sludināt. Tādā veidā Pāvils pastāstīja labo vēsti gan jūdiem, gan grieķiem, kas dzīvoja šajā lielajā pilsētā. (Ap. d. 19:1, 8, 9.)
5., 6. Kāpēc mēs varam būt pārliecināti, ka Pāvils, sludinot pa mājām, gāja pie tiem, kas vēl nebija ticīgi?
5 Daži, kas tolaik bija kļuvuši par kristiešiem, vēlāk tika iecelti par vecākajiem, un viņi bija starp tiem, ar kuriem Pāvils runāja Milētā. Pāvils vecākajiem atgādināja, kādas sludināšanas metodes viņš bija izmantojis: ”Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām.” Mūsdienās daži ir izteikuši apgalvojumu, ka Pāvils runāja vienīgi par to, kā viņš apmeklēja ticības biedrus. Bet patiesībā vārdi ”sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām” galvenokārt norāda uz sludināšanu tiem, kas vēl nebija ticīgi. Tas ir redzams no Pāvila tālākajiem vārdiem, ka viņš bija ”apliecinājis jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum”. Ir skaidrs, ka Pāvils bija sludinājis labo vēsti neticīgajiem — cilvēkiem, kuriem bija vajadzīga atgriešanās un kuriem bija jāveido ticība Jēzum. (Ap. d. 20:20, 21.)
6 Kādā plašā pētījumā par Kristiešu grieķu rakstiem tā autors par Apustuļu darbu 20. nodaļas 20. pantu rakstīja: ”Pāvils Efesā bija pavadījis trīs gadus. Viņš bija apmeklējis katru māju vai vismaz sludinājis visiem cilvēkiem (26. pants). Šis ir bībelisks pamatojums evaņģēlija sludināšanai pa mājām, kā arī sapulcēs.” Neatkarīgi no tā, vai Pāvils tiešām bija apmeklējis katru māju vai ne, galvenais, ko Pāvils gribēja atgādināt Efesas draudzes vecākajiem, bija tas, kā viņš bija sludinājis un kādas sekmes bija viņa darbam. Lūka par to rakstīja: ”Visi, kas Āzijā dzīvoja, dzirdēja tā Kunga vārdu, jūdi un grieķi.” (Ap. d. 19:10.) Kā ”visi, kas Āzijā dzīvoja,” varēja būt dzirdējuši labo vēsti, un kādus secinājumus no tā var izdarīt par mūsu sludināšanu?
7. Kāpēc Pāvila sludinātā vēsts, visticamāk, ietekmēja plašāku cilvēku loku nekā tikai tos, ar kuriem viņš runāja personīgi?
7 Sludinādams gan sabiedriskās vietās, gan pa mājām, Pāvils daudziem darīja zināmu labo vēsti. Vai visi tie, kas bija dzirdējuši viņa sludināto vēsti, tā arī palika Efesā un neviens nepārcēlās uz citām vietām, piemēram, lai strādātu citur, būtu tuvāk radiniekiem vai vienkārši tiktu prom no lielpilsētas kņadas? Noteikti tā nebija. Arī tagad līdzīgu iemeslu dēļ daudzi ir mainījuši savu dzīvesvietu, un varbūt to esat izdarījuši arī jūs. Turklāt senatnē cilvēki no citām vietām regulāri viesojās Efesā, kas bija viens no tā laika sabiedriskās dzīves un komercdarbības centriem. Pa to laiku, kamēr viņi uzturējās pilsētā, varēja gadīties, ka Pāvils runāja ar viņiem personīgi vai arī viņi dzirdēja, kā viņš citiem sludina labo vēsti. Kas tādā gadījumā notika pēc tam, kad viņi atgriezās mājās? Tie, kas bija pieņēmuši patiesību, noteikti sludināja labo vēsti. Citi varbūt nekļuva ticīgi, bet arī viņi, iespējams, pastāstīja vēl kādam to, ko bija dzirdējuši Efesā. Tādā veidā patiesība varēja sasniegt arī viņu radus, kaimiņus un citus cilvēkus, un varbūt kāds par to ieinteresējās. (Salīdzināt Marka 5:14.) Ko no tā var secināt par mūsu sludināšanu un tās sekmēm?
8. Kā ”visi, kas Āzijā dzīvoja,” varēja dzirdēt labo vēsti?
8 Kad Pāvils kādā vēstulē pieminēja sludināšanu Efesā, viņš rakstīja, ka viņam ”ir atvērušās plašas durvis sekmīgai darbībai”. (1. Kor. 16:8, 9.) Kas tās bija par ”durvīm”, un kā tās Pāvilam bija ”atvērušās”? Pāvila uzturēšanās Efesā un neatlaidīgā sludināšana bija veicinājusi labās vēsts izplatību. Kādu gabalu uz austrumiem no Efesas atradās Kolosas, Lāodikeja un Hierapole. Pāvils nebija sludinājis šajās pilsētās, taču labā vēsts sasniedza arī tās. Ir zināms, ka tur dzīvoja Epafra. (Kol. 2:1; 4:12, 13.) Vai viņš bija dzirdējis Pāvila sludināto vēsti un kļuvis par kristieti Efesā? Bībelē tas nav konkrēti pateikts. Taču pastāv iespēja, ka Epafra tieši no Pāvila bija saņēmis norādījumu sludināt labo vēsti savā dzimtajā pusē. (Kol. 1:7.) Iespējams, arī Filadelfijā, Sardās un Tiatīrā labā vēsts nonāca tajos gados, kad Pāvils sludināja Efesā.
9. a) Kāda vēlēšanās bija Pāvilam? b) Kāds ir 2009. gada pants?
9 Ņemot to visu vērā, Efesas draudzes vecākajiem acīmredzot nebija nekādu šaubu par to, cik patiess ir Pāvila teiktais: ”Mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evanģeliju.” Šie Pāvila vārdi ir par pamatu aicinājumam, kas ir izraudzīts par 2009. gada pantu: ”Apliecināsim.. evaņģēliju.” (Ap. d. 20:24.)
Labās vēsts sludināšana mūsdienās
10. Kā mēs zinām, ka arī mums ir pienākums sludināt labo vēsti?
10 Norādījums ”sludināt un apliecināt” labo vēsti nebija domāts tikai Jēzus apustuļiem. Kad augšāmceltais Jēzus Kristus vērsās pie saviem mācekļiem, kuri bija sapulcējušies Galilejā un kuru, iespējams, bija kādi pieci simti, viņš tiem pavēlēja: ”Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” Šī pavēle joprojām ir jāpilda visiem patiesajiem kristiešiem, jo Jēzus sacīja: ”Redzi, es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:19, 20.)
11. Ar ko ir pazīstami Jehovas liecinieki?
11 Kristieši, sekodami Jēzus pavēlei, cenšas dedzīgi izplatīt labo vēsti. Galvenais sludināšanas veids joprojām ir tas pats, par kuru Pāvils runāja ar Efesas draudzes vecākajiem, — sludināšana pa mājām. 2007. gadā izdotā grāmatā, kurā aplūkota misionāru darba efektivitāte, tās autors Deivids Stjuarts jaunākais rakstīja: ”Ja ir runa par draudzes locekļu rosināšanu uz aktīvu darbību, Jehovas liecinieku izmantotā praktiskā pieeja ir izrādījusies daudz efektīvāka par nekonkrētiem, teorētiskiem [mudinājumiem no kanceles]. Daudziem Jehovas lieciniekiem vairāk par visu patīk stāstīt citiem par saviem uzskatiem.” Kāds tam ir iznākums? Minētajā grāmatā ir teikts: ”1999. gadā tikai 2 līdz 4 procenti no tiem, ko es aptaujāju divās Austrumeiropas valstu galvaspilsētās, atzina, ka ar viņiem personīgi ir runājuši Pēdējo dienu svēto jeb ”mormoņu” misionāri. Bet vairāk nekā 70 procenti aptaujāto teica, ka viņus ir uzrunājuši Jehovas liecinieki, nereti pat vairākkārt.”
12. a) Kāpēc mēs apmeklējam vienus un tos pašus cilvēkus vairākkārt? b) Pastāstiet kādu gadījumu, kad cilvēka attieksme pret mūsu sludināto vēsti ir mainījusies!
12 Kaut ko līdzīgu varētu teikt arī cilvēki mūsu apkārtnē, un tajā savs nopelns ir katram no mums. Sludināšanā pa mājām mēs uzrunājam vīriešus, sievietes un jauniešus. Daži no viņiem varbūt neizrāda īpašu interesi, kaut arī viņiem ir sludināts jau vairākkārt. Citi varbūt atvēl tikai īsu brīdi, lai uzklausītu kādu Bībeles pantu vai to, kā mēs paskaidrojam kādu domu no Dieva Rakstiem. Bet ir arī tādi, kas labprāt klausās mūsu nesto vēsti un atsaucas uz to labvēlīgi. Kad mēs ”apliecinām.. evaņģēliju”, mēs varam pieredzēt dažādu reakciju. Taču mums ir arī zināms, ka daudzos gadījumos cilvēki, kuri nav izrādījuši tikpat kā nekādu interesi, kaut arī viņiem ir sludināts jau vairākas reizes, vēlāk ir mainījuši savu attieksmi. Iespējams, viņu pašu vai viņu tuvinieku dzīvē ir noticis kaut kas tāds, kas viņu prātu un sirdi ir noskaņojis labvēlīgi pret mūsu sludināto vēsti, un viņi galu galā kļūst par mūsu brāļiem un māsām. Tāpēc nepadosimies, pat ja pēdējā laikā mums nav izdevies atrast daudz atsaucīgu cilvēku! Mēs nevaram gaidīt, ka patiesību pieņems pilnīgi visi, bet Dieva griba ir tāda, lai mēs neatlaidīgi un dedzīgi stāstītu citiem labo vēsti.
Rezultāti, par kuriem mēs varbūt pat neuzzinām
13. Kāpēc mūsu sludināšanai varētu būt rezultāti, par kuriem mēs nemaz neuzzinām?
13 Pāvils ar savu sludināšanu ietekmēja daudz vairāk cilvēku nekā tikai tos, kam viņš personīgi palīdzēja kļūt par kristiešiem, un to pašu var teikt arī par mums. Mēs cenšamies regulāri piedalīties sludināšanā pa mājām un pastāstīt labo vēsti tik daudz cilvēkiem, cik vien iespējams. Mēs runājam par Bībeli ar saviem kaimiņiem, darba kolēģiem, skolas biedriem un radiniekiem. Vai mēs vienmēr zinām, kādi rezultāti ir mūsu sludināšanai? Tiesa, gadās, ka sarunai uzreiz ir labs iznākums. Taču citreiz patiesības sēklas var kādu laiku mierīgi snaust, bet vēlāk uzdīgt un iesakņoties cilvēka sirdī. Pat tad, ja tā nenotiek, cilvēki, ar ko mēs esam runājuši, iespējams, stāsta citiem par mūsu teikto, par mūsu uzskatiem un par mūsu izturēšanos. Var pat gadīties, ka viņi tādā veidā neapzināti dod iespēju patiesības sēklām atrast auglīgu augsni kāda cita cilvēka sirdī.
14., 15. Kāds iznākums bija kāda brāļa sarunām ar darba kolēģi?
14 Lūk, tikai viens no tādiem gadījumiem. Raiens un viņa sieva Mendija dzīvo ASV, Floridas štatā. Raiens savā darba vietā sludināja kādam indiešu izcelsmes kolēģim. Raiena pieklājīgais apģērbs un izturēšanās atstāja uz viņa kolēģi labu iespaidu. Sarunās Raiens aizskāra tādas tēmas kā augšāmcelšana un mirušo stāvoklis. Kādā janvāra vakarā Raiena kolēģis savai sievai Džodijai pajautāja, kas viņai ir zināms par Jehovas lieciniekiem. Viņa bija katoļticīga, un viņa atbildēja, ka vienīgais, ar ko viņai saistās Jehovas liecinieki, ir sludināšana pa mājām. Pēc tam Džodija ierakstīja vārdus ”Jehovas liecinieki” interneta meklētājprogrammā, kur viņa atrada mūsu interneta vietni www.watchtower.org. Vairākus mēnešus Džodija lasīja šajā vietnē atrodamo materiālu, arī Bībeli un dažādus rakstus, kas viņu interesēja.
15 Tad Džodija iepazinās ar Mendiju, kas, tāpat kā viņa, strādāja par medmāsu. Mendija ar prieku bija gatava atbildēt uz Džodijas jautājumiem. Pēc kāda laika starp viņām notika garāka saruna, ko Džodija atceras kā sarunu ”no Ādama līdz Armagedonam”. Pēc šīs sarunas viņa piekrita mācīties Bībeli un drīz jau apmeklēja sapulces Valstības zālē. Oktobrī viņa kļuva par nekristītu sludinātāju un februārī kristījās. Viņa rakstīja: ”Tagad, kad es zinu patiesību, mana dzīve ir ļoti laimīga un pilna gandarījuma.”
16. Ko no Raiena pieredzētā var secināt par mūsu sludināšanas rezultātiem?
16 Raiens pat iedomāties nevarēja, ka, pateicoties viņa sarunām ar kolēģi, kāds cits varētu ienākt patiesībā. Protams, šajā gadījumā viņš tomēr uzzināja, kāds labs iznākums bija tam, ka viņš bija darījis zināmu labo vēsti. Var gadīties, ka, sludinot pa mājām, darbavietā, skolā vai citur, mēs radām iespēju uzzināt labo vēsti ne tikai tiem cilvēkiem, ar kuriem mēs runājam personīgi. Tāpat kā Pāvilam nebija zināms viss par tiem rezultātiem, kādi bija viņa sludināšanai Āzijā, arī mēs, iespējams, neuzzināsim visu, ko esam sasnieguši, izplatīdami labo vēsti. (Nolasīt Apustuļu darbus 23:11; 28:23.) Taču ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs turpinātu dedzīgi sludināt.
17. Kam mums jāpievērš uzmanība 2009. gadā?
17 Tāpēc 2009. gadā pievērsīsim īpašu uzmanību savam uzdevumam sludināt pa mājām un citos veidos. Ja tā darīsim, mēs līdzināsimies Pāvilam, kas teica: ”Mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evanģeliju.”
Kā jūs atbildētu?
• Kā labo vēsti sludināja apustuļi Pēteris un Pāvils un citi pirmā gadsimta kristieši?
• Kāpēc var izrādīties, ka mūsu sludināšanai ir labāki rezultāti, nekā mēs paši domājam?
• Kāds ir 2009. gada pants, un kāpēc, jūsuprāt, tas ir aktuāls?
[Papildmateriāls 19. lpp.]
2009. gada pants ir šāds: ”Apliecināsim.. evaņģēliju.” (Apustuļu darbi 20:24.)
[Attēls 17. lpp.]
Efesas draudzes vecākie zināja, cik dedzīgi Pāvils bija sludinājis pa mājām
[Attēls 18. lpp.]
Kādi rezultāti var būt tam, ka mēs dedzīgi sludinām labo vēsti?