”Dievs nešķiro cilvēkus”

1.—3. Kādu parādību redzēja Pēteris, un kāpēc mums būtu jānoskaidro tās nozīme?

IR SAULAINA 36. gada rudens diena. Ostas pilsētā Jafā netālu no jūras uz kāda nama jumta Pēteris lūdz Dievu. Viņš viesojas šajā namā jau vairākas dienas. Pētera gatavība tur apmesties liecina, ka viņš ir samērā brīvs no aizspriedumiem. Nams pieder Sīmanim, kas pēc amata ir ādminis, un ne katrs jūds gribētu nakšņot pie cilvēka ar šādu nodarbošanos.a Tomēr Pēterim vēl ir ko mācīties — drīz viņš uzzinās, cik objektīvs ir Jehova.

² Lūgšanas laikā Pēteris nonāk aizrautības stāvoklī un redz parādību, kas satrauktu jebkuru jūdu. No debesīm kā liels palags nolaižas trauks, kurā ir dzīvnieki, kas pēc bauslības ir netīri. Dzirdējis pavēli tos kaut un ēst, Pēteris iebilst: ”Es nekad neesmu ēdis neko aptraipītu un netīru.” Veselas trīs reizes viņam tiek atkārtots: ”Nesauc par aptraipītu to, ko Dievs ir attīrījis.” (Ap. d. 10:14—16.) Tad redzējums beidzas, un Pēteris ir neizpratnē, taču ne uz ilgu laiku.

³ Ko Pētera redzējums nozīmēja? Mums ir svarīgi to saprast, jo šī parādība atklāj kādu būtisku patiesību par to, kā Jehova raugās uz cilvēkiem. Mēs, patiesie kristieši, nevaram plaši liecināt par Dieva valstību, ja neesam izveidojuši par cilvēkiem tādu viedokli, kāds ir Dievam. Lai noskaidrotu Pētera redzētās parādības nozīmi, pārdomāsim notikumus, kas ar to bija saistīti.

4., 5. Kas bija Kornēlijs, un kas notika, kamēr viņš lūdza Dievu?

⁴ Pēteris nemaz nenojauta, ka iepriekšējā dienā Cēzarejā, aptuveni 50 kilometru uz ziemeļiem no Jafas, kāds romiešu karaspēka centurions, vārdā Kornēlijs, arī bija saņēmis parādību no Dieva.b Kornēlijs ”bija ticīgs cilvēks” un priekšzīmīgs ģimenes galva, jo viņš ”bijās Dievu līdz ar visu savu saimi”. Viņš bija neapgraizīts cittautietis, nevis jūdaisma prozelīts. Tomēr Kornēlijs žēlsirdīgi sniedza materiālu atbalstu trūkumā nonākušiem jūdiem. Šis godprātīgais vīrs ”pastāvīgi vērsās pie Dieva karstās lūgšanās”. (Ap. d. 10:2.)

⁵ Ap trijiem pēcpusdienā, kad Kornēlijs lūdza Dievu, viņš parādībā redzēja eņģeli, kas viņam sacīja: ”Dievs ir uzklausījis tavas lūgšanas un ievērojis, kā tu palīdzi trūcīgajiem.” (Ap. d. 10:4.) Pēc eņģeļa norādījuma Kornēlijs nosūtīja vīrus, lai tie ataicinātu apustuli Pēteri. Kornēlijs, kas bija neapgraizīts cittautietis, tēlaini runājot, stāvēja pie durvīm, kas līdz tam viņam bija slēgtas. Drīz tās pavērsies, un viņam būs iespēja dzirdēt vēsti par glābšanu.

6., 7. a) Pastāstiet kādu gadījumu, kas liecina, ka Dievs atbild uz tādu cilvēku lūgšanām, kuri vēlas uzzināt patiesību par viņu! b) Ko var secināt no šādiem gadījumiem?

⁶ Vai mūsdienās Dievs atbild uz tādu cilvēku lūgšanām, kuri no sirds vēlas uzzināt patiesību par viņu? Padomā par šādu piemēru. Albānijā kāda Jehovas lieciniece, sludinot pa mājām, sastapa sievieti, kas labprāt paņēma žurnālu Sargtornis, kurā bija raksts par bērnu audzināšanu.c Sieviete teica: ”Vai jūs spējat noticēt, ka es tikko lūdzu Dievam, lai viņš man palīdzētu pareizi audzināt meitas? Un viņš ir atsūtījis jūs! Jūs man piedāvājāt tieši to, kas man ir vajadzīgs!” Sieviete kopā ar meitām sāka mācīties Bībeli, un vēlāk studijām pievienojās arī vīrs.

⁷ Vai šis ir vienīgais tāda veida piemērs? Nē, nebūt. Šādi gadījumi visā pasaulē atkārtojas atkal un atkal — to nevar izskaidrot ar nejaušību. Ko mēs varam secināt? Pirmkārt, Jehova atbild uz tādu cilvēku lūgšanām, kuri no sirds viņu meklē. (1. Ķēn. 8:41—43; Ps. 65:2.) Otrkārt, kad mēs sludinām, mums palīdz eņģeļi. (Atkl. 14:6, 7.)

8., 9. Ko gars atklāja Pēterim, un ko Pēteris pēc tam darīja?

⁸ Pēteris joprojām atradās uz jumta un ”bija neizpratnē” par redzēto parādību, kad pie nama pienāca Kornēlija sūtņi. (Ap. d. 10:17.) Vai Pēteris, kurš trīsreiz bija atteicies ēst to, kas pēc bauslības ir netīrs, būs gatavs doties līdzi šiem cilvēkiem un ieiet cittautieša mājā? Svētais gars kaut kādā veidā viņam darīja zināmu, kāda ir Dieva griba šajā jautājumā. Pēterim tika pateikts: ”Tevi meklē trīs vīri. Kāp lejā un ej tiem līdzi, nemaz nešaubīdamies, jo es tos esmu sūtījis.” (Ap. d. 10:19, 20.) Nupat redzētā parādība, bez šaubām, sagatavoja Pēteri tam, lai viņš pakļautos svētā gara vadībai.

⁹ Uzzinājis, ka Kornēlijs viņu aicina pēc Dieva pavēles, Pēteris lūdza sūtņus, kas bija cittautieši, ienākt mājā un tos ”uzņēma kā savus viesus”. (Ap. d. 10:23.) Tātad apustulis paklausīgi bija sācis saskaņot savu viedokli ar Dieva gribu, kas viņam bija atklāta.

10. Kā Jehova vada savu tautu, un kādi jautājumi mums būtu jāpārdomā?

¹⁰ Līdz pat mūsu dienām Jehova vada savu tautu, atklādams tai savu gribu pakāpeniski. (Sāl. pam. 4:18.) Ar svētā gara starpniecību viņš vada ”uzticamo un gudro kalpu”. (Mat. 24:45.) Reizēm tiek precizēti Bībeles skaidrojumi vai veiktas izmaiņas organizatoriskos jautājumos. Mums būtu jāpadomā: kā es uztveru šādas izmaiņas? Vai es pakļaujos svētā gara vadībai šajos jautājumos?

11., 12. Ko Pēteris darīja, nonācis Cēzarejā, un ko viņš bija sapratis?

¹¹ Nākamajā dienā Pēteris devās ceļā uz Cēzareju kopā ar deviņiem pavadoņiem — trīs Kornēlija sūtņiem un ”sešiem [ebreju tautības] brāļiem” no Jafas. (Ap. d. 11:12.) Gaidīdams Pēteri, Kornēlijs bija sapulcējis ”savus radus un tuvākos draugus”, kas acīmredzot visi bija cittautieši. (Ap. d. 10:24.) Kad Pēteris ieradās, viņš izdarīja kaut ko tādu, kas agrāk viņam būtu licies neiedomājams, — viņš iegāja neapgraizīta cittautieša mājā. Pēteris paskaidroja: ”Jūs labi zināt, ka jūdiem nav atļauts saieties ar cittautiešiem vai tiem tuvoties. Taču Dievs man ir parādījis, ka nevienu cilvēku nevajag saukt par aptraipītu vai netīru.” (Ap. d. 10:28.) Tajā brīdī Pēteris jau bija sapratis, ka viņa redzētā parādība attiecas ne tikai uz to, kādu ēdienu drīkst vai nedrīkst baudīt. Viņš bija secinājis, ka ”nevienu cilvēku [pat ne cittautieti] nevajag saukt par aptraipītu”.

¹² Pēteri sagaidīja labvēlīgi noskaņoti klausītāji. ”Mēs šeit esam Dieva priekšā, lai uzklausītu visu, ko Jehova tev ir licis sacīt,” paskaidroja Kornēlijs. (Ap. d. 10:33.) Iedomājies, kā tu justos, ja dzirdētu šādus vārdus no kāda cilvēka, kas interesējas par Bībeli! Iesākumā Pēteris teica: ”Tagad es tiešām saprotu, ka Dievs nešķiro cilvēkus, bet katrā tautā viņam ir patīkams ikviens, kas viņu bīstas un rīkojas pareizi.” (Ap. d. 10:34, 35.) Pēteris bija sapratis, ka Dieva viedokli par cilvēku neietekmē tā ādas krāsa, tautība vai kādi citi ārēji faktori. Pēc tam Pēteris pastāstīja par Jēzus kalpošanu, nāvi un augšāmcelšanu.

13., 14. a) Ar ko bija iezīmīga pirmo cittautiešu pievēršanās kristietībai? b) Kāpēc mēs nedrīkstam spriest par cilvēkiem pēc viņu ārienes?

¹³ Tad notika kaut kas nebijis. ”Kamēr Pēteris vēl runāja”, pār šiem cittautiešiem tika izliets svētais gars. (Ap. d. 10:44, 45.) Tas ir vienīgais Bībelē aprakstītais gadījums, kad svētais gars pār kādu tika izliets pirms viņa kristīšanās. Uztvēris to kā Dieva labvēlības pierādījumu, Pēteris ”lika tos [cittautiešus] kristīt”. (Ap. d. 10:48.) Pirmajiem cittautiešiem 36. gadā kļūstot par kristiešiem, beidzās laiks, kad Dievs ar īpašu labvēlību izturējās pret ebrejiem. (Dan. 9:24—27.) Pēteris, kam šajos notikumos bija būtiska nozīme, izmantoja trešo un pēdējo ”valstības atslēgu”. (Mat. 16:19.) Tādā veidā neapgraizītajiem cittautiešiem pavērās iespēja pievienoties ar garu svaidīto kristiešu draudzei.

¹⁴ Arī mūsdienās valstības sludinātāji atzīst, ka ”Dieva acīs cilvēka stāvoklim nav nozīmes”. (Rom. 2:11.) Viņa griba ir tāda, lai ”visdažādākie cilvēki tiktu izglābti”. (1. Tim. 2:4.) Tāpēc mēs nedrīkstam spriest par cilvēkiem pēc viņu ārienes. Mūsu uzdevums ir plaši liecināt par Dieva valstību, un tas nozīmē, ka mums jāsludina visiem cilvēkiem, lai kāda būtu viņu ādas krāsa, tautība, reliģija vai izskats.

15., 16. Kāpēc daži ebreju kristieši strīdējās ar Pēteri, un kā viņš paskaidroja savu rīcību?

¹⁵ Pēteris noteikti gribēja pavēstīt par notikušo citiem un tādēļ devās uz Jeruzālemi. Taču ziņas par to, ka neapgraizītie cittautieši ir ”pieņēmuši Dieva vēsti”, pēc visa spriežot, nonāca Jeruzālemē pirms viņa. Tiklīdz Pēteris ieradās, ”apgraizīšanas piekritēji sāka viņam pārmest”. Viņus uztrauca doma, ka Pēteris bija ”gājis pie neapgraizītajiem un ēdis kopā ar tiem”. (Ap. d. 11:1—3.) Runa nebija par to, vai cittautieši var kļūt par Kristus sekotājiem vai ne. Šie ebreju kristieši patiesībā uzstāja, ka cittautiešiem, lai tie varētu pielūgt Jehovu pareizā veidā, ir jāievēro bauslība — arī prasība par apgraizīšanu. Daļai ebreju, kas bija kļuvuši par Kristus mācekļiem, acīmredzot bija grūti pieņemt to, ka Mozus bauslība vairs nav spēkā.

¹⁶ Kā Pēteris paskaidroja savu rīcību? Saskaņā ar Apustuļu darbiem 11:4—16, viņš minēja četrus pierādījumus, kas liecināja par Dieva vadību: pirmkārt, Dievs viņam bija devis parādību (4.—​10. pants); otrkārt, viņš bija saņēmis svētā gara pavēli (11., 12. pants); treškārt, Kornēlijam bija parādījies eņģelis (13., 14. pants); un, ceturtkārt, pār cittautiešiem tika izliets svētais gars (15., 16. pants). Noslēgumā Pēteris uzdeva spēcīgu jautājumu: ”Ja nu Dievs tiem [ticīgajiem cittautiešiem] ir devis to pašu dāvanu [svēto garu], ko mums [ebrejiem], kas ticam Kungam Jēzum Kristum, kas tad es tāds esmu, ka varētu stāties ceļā Dievam?” (Ap. d. 11:17.)

17., 18. a) Kāds jautājums radās, kad ebreju kristieši bija noklausījušies Pētera paskaidrojumus? b) Kāpēc ne vienmēr ir viegli saglabāt draudzes vienotību, un kādi jautājumi mums būtu jāpārdomā?

¹⁷ Kad ebreju kristieši bija noklausījušies Pētera paskaidrojumus, radās svarīgs jautājums: vai viņi spēs sevī izskaust agrākos aizspriedumus un uzskatīs tikko kristītos cittautiešus par saviem ticības biedriem? Bībelē ir stāstīts: ”To dzirdējuši, viņi [apustuļi un citi ebreju kristieši] vairs necēla iebildumus un slavēja Dievu, sacīdami: ”Tātad Dievs arī cittautiešiem ir devis iespēju nožēlot grēkus un iegūt dzīvību.”” (Ap. d. 11:18.) Šāda pozitīva attieksme nosargāja draudzes vienotību.

¹⁸ Mūsdienās kristiešiem ne vienmēr ir viegli saglabāt vienotību, jo patiesie Dieva kalpi nāk ”no visām zemēm, tautām un ciltīm un runā dažādās valodās”. (Atkl. 7:9.) Daudzās draudzēs var sastapt visdažādākās izcelsmes kristiešus, kas pieder pie dažādām tautām un kultūrām. Tāpēc mums būtu jāpārdomā šādi jautājumi: vai es esmu izskaudis no savas sirds visus aizspriedumus? Vai es esmu apņēmies nekad nepieļaut, ka manu izturēšanos pret kristīgajiem brāļiem un māsām ietekmētu rasisms, nacionālisms, patriotisms, lepnums par savu kultūru un citi faktori, kas sašķeļ šo pasauli? Atceries, kas notika ar Pēteri (Kēfu) vairākus gadus pēc tam, kad pirmie cittautieši bija kļuvuši par kristiešiem. Pakļaudamies citu aizspriedumiem, viņš nošķīrās no kristiešiem, kas bija cittautieši, un Pāvils viņam par to aizrādīja. (Gal. 2:11—14.) Mums vienmēr jāsargās, lai mēs nenonāktu aizspriedumu varā.

19. Kam Antiohijā sāka sludināt ebreju kristieši, un ar kādiem panākumiem?

¹⁹ Vai Jēzus sekotāji sāka sludināt neapgraizītajiem cittautiešiem? Lūk, kas notika Sīrijas Antiohijā.d Šajā pilsētā, kur dzīvoja daudz ebreju, starp cittautiešiem un ebrejiem nebija tikpat kā nekāda ienaida. Tāpēc Antiohija bija ļoti piemērota vieta, kur sludināt cittautiešiem. Tieši tur daži ebreju kristieši sāka stāstīt labo vēsti ”tiem, kas runāja grieķiski”. (Ap. d. 11:20.) Viņi sludināja ne tikai grieķiski runājošajiem jūdaisma piekritējiem, bet arī neapgraizītajiem cittautiešiem. Jehova svētīja šo darbu, un ”daudzi kļuva ticīgi”. (Ap. d. 11:21.)

20., 21. Kā Barnaba apliecināja pazemību, un kā mēs varam viņam līdzināties?

²⁰ Jeruzālemes draudze uz Antiohiju nosūtīja Barnabu, lai tas darbotos druvā, kas bija gatava pļaujai. Acīmredzot pilsētas iedzīvotāji bija tik atsaucīgi, ka viņš viens nespēja tikt galā. Kurš gan viņam būtu vēl labāks palīgs nekā Sauls, kam bija jākļūst par apustuli citām tautām? (Ap. d. 9:15; Rom. 1:5.) Vai Barnaba uzskatīja Saulu par savu sāncensi? Gluži pretēji, Barnaba parādīja slavējamu pazemību. Viņš pats devās uz Tarsu, uzmeklēja Saulu un atveda sev līdzi uz Antiohiju, lai tas viņam palīdzētu. Veselu gadu viņi abi kopā stiprināja mācekļus Antiohijas draudzē. (Ap. d. 11:22—26.)

²¹ Kā mēs kalpošanā varam apliecināt pazemību? Pazemīgs cilvēks atzīst savu iespēju robežas. Katram no mums ir gan savas stiprās, gan vājās puses. Piemēram, kāds varbūt prasmīgi sludina neformāli vai pa mājām, bet viņam ir grūti apmeklēt cilvēkus atkārtoti vai uzsākt Bībeles nodarbības. Ja tu vēlies pilnveidot savas prasmes kādā kalpošanas jomā, kāpēc gan nelūgt kādam palīdzību? Ja tu tā darīsi, tava kalpošana var kļūt sekmīgāka un sagādāt tev lielāku prieku. (1. Kor. 9:26.)

22., 23. Kā kristieši Antiohijā izpauda brāļu mīlestību, un kā Dieva kalpi mūsdienās seko viņu paraugam?

²² Tieši Antiohijā ”mācekļus pirmo reizi pēc Dieva gribas nosauca par kristiešiem”. (Ap. d. 11:26.) Šis Dieva atzītais nosaukums precīzi raksturo tos, kas savā dzīvē seko Kristus paraugam. Vai, cittautiešiem kļūstot par Kristus sekotājiem, starp viņiem un ebreju kristiešiem izveidojās brālības saites? Atbilde kļūst skaidra, ja pārdomājam notikumus, kas risinājās ap 46. gadu, kad izcēlās liels bads.e Senatnē bads ļoti smagi skāra trūcīgos, jo viņiem nebija nekādu iekrājumu — nedz naudas, nedz pārtikas. Kad Jūdejā iestājās bads, tur dzīvojošajiem ebreju kristiešiem, no kuriem daudzi acīmredzot bija nabadzīgi, trūka paša nepieciešamākā. Uzzinājuši par šo situāciju, ticības biedri no Antiohijas, kuru vidū bija arī cittautieši, ”sūtīja palīdzību brāļiem Jūdejā”. (Ap. d. 11:29.) Tā bija īsta brāļu mīlestība.

²³ Mūsdienās Dieva tautā pastāv līdzīga kārtība. Kad mēs uzzinām, ka brāļiem un māsām, kas dzīvo vai nu citā zemē, vai kaut kur netālu, ir vajadzīga palīdzība, mēs labprāt to sniedzam. Filiāļu komitejas īsā laikā izveido katastrofu seku likvidēšanas komitejas, kuru uzdevums ir parūpēties par ticības biedriem, kas ir cietuši dabas katastrofā, piemēram, viesuļvētrā, zemestrīcē vai cunami. Šādas nesavtīgas rūpes pierāda, ka mūsu brālība ir īsta. (Jāņa 13:34, 35; 1. Jāņa 3:17.)

24. Kā mēs varam apliecināt, ka izprotam parādību, kas tika dota Pēterim?

²⁴ Mēs, patiesie kristieši, ņemam vērā parādību, kas pirms vairāk nekā 1900 gadiem Jafā tika dota Pēterim. Mēs pielūdzam Dievu, kas ir objektīvs un nešķiro cilvēkus. Viņa griba ir tāda, lai mēs plaši liecinātu par viņa valstību un sludinātu visiem, neatkarīgi no viņu ādas krāsas, tautības un sociālā stāvokļa. Tāpēc apņemsimies stāstīt labo vēsti katram, kas vien ir gatavs mūs uzklausīt! (Rom. 10:11—13.)