Saglabāsim vienotību šajās pēdējās dienās
”Dzīvojiet tā, kā tas ir.. evanģelija cienīgi, ..stāv[ie]t vienā garā, vienprātīgi kopā cīnīdamies par evanģelija ticību.” (FILIPIEŠIEM 1:27)
1. Kāds kontrasts ir starp Jehovas lieciniekiem un pasauli?
ŠĪS ir ’pēdējās dienas’. Nav apšaubāms, ka ir iestājušies ”grūti laiki”. (2. Timotejam 3:1—5.) Pašreizējā ’beigu laikā’, kad cilvēku sabiedrībā valda sajukums, Jehovas liecinieki uz vispārējā fona krasi izceļas ar savu mieru un vienotību. (Daniēla 12:4.) Taču katram, kas pieder pie Jehovas kalpu ģimenes visā pasaulē, ir ļoti jāpūlas saglabāt šo vienotību.
2. Ko Pāvils teica par vienotības saglabāšanu, un kādu jautājumu mēs apspriedīsim?
2 Apustulis Pāvils pamācīja citus kristiešus saglabāt vienotību. Viņš rakstīja: ”Dzīvojiet tā, kā tas ir Kristus evanģelija cienīgi, lai, vai nu nākdams un jūs redzēdams, vai prom būdams, par jums dzirdētu, ka jūs stāvat vienā garā, vienprātīgi kopā cīnīdamies par evanģelija ticību, nekādā lietā nebīdamies no pretinieku draudiem. Tā ir viņu pazušanas, bet mūsu pestīšanas zīme, un tas ir no Dieva.” (Filipiešiem 1:27, 28.) Pāvila vārdi skaidri parāda, ka mums, kristiešiem, jādarbojas kopā. Bet kas mums palīdzēs saglabāt kristīgo vienotību šajos smagajos laikos?
Pakļaujieties Dieva gribai
3. Kad un kā pirmie neapgraizītie nejūdi kļuva par Kristus sekotājiem?
3 Viens veids, kā saglabāt mūsu vienotību, ir vienmēr pakļauties Dieva gribai. Tas var prasīt izmaiņas mūsu domāšanā. Padomā par Jēzus Kristus agrīnajiem mācekļiem no jūdu vidus. Kad apustulis Pēteris mūsu ēras 36. gadā pirmo reizi sludināja neapgraizītiem nejūdiem, Dievs šiem cittautiešiem deva svēto garu, un viņi tika kristīti. (Apustuļu darbi 10. nodaļa.) Līdz tam par Jēzus Kristus sekotājiem bija kļuvuši tikai jūdi, jūdaisma prozelīti un samarieši. (Apustuļu darbi 8:4—8, 26—38.)
4. Ko Pēteris teica, kad bija pastāstījis par notikumiem ar Kornēliju un citiem, un kādā ziņā tas bija pārbaudījums Jēzus mācekļiem no jūdu vidus?
4 Kad apustuļi un citi brāļi Jeruzalemē bija uzzinājuši par Kornēlija un citu nejūdu pievēršanos ticībai, viņi ar interesi noklausījās Pētera ziņojumu. Pastāstījis, kas bija noticis ar Kornēliju un citiem ticīgiem nejūdiem, apustulis nobeigumā teica: ”Ja nu Dievs viņiem [šiem ticīgajiem nejūdiem] devis tādu pašu [svētā gara] dāvanu kā mums [jūdiem], kas esam ticējuši Kungam Jēzum Kristum, kas tad es esmu, ka es būtu spējis Dievam pretoties?” (Apustuļu darbi 11:1—17.) Tas bija pārbaudījums Jēzus Kristus sekotājiem no jūdu vidus. Vai viņi pakļāvās Dieva gribai un sāka uzskatīt ticīgos nejūdus par saviem biedriem pielūgsmē? Vai arī Jehovas kalpu vienotība uz Zemes bija apdraudēta?
5. Kāda bija apustuļu un citu brāļu attieksme pret to, ka Dievs bija ļāvis nejūdiem atgriezties no grēkiem, un ko mēs no šīs attieksmes varam mācīties?
5 Ziņojumā teikts: ”To dzirdējuši, viņi [apustuļi un citi brāļi] nomierinājās un teica Dievu, sacīdami: ”Tātad Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā.”” (Apustuļu darbi 11:18.) Šāda attieksme saglabāja un sekmēja Jēzus sekotāju vienotību. Pavisam īsā laikā izvērsās sludināšana nejūdu jeb cittautiešu starpā, un Jehova svētīja šo darbu. Arī mums nebūtu jāiebilst, kad tiek lūgta mūsu palīdzība jaunas draudzes izveidošanā vai kad Dieva svētā gara vadībā tiek izdarīts kāds teokrātisks uzlabojums. Ja mēs no visas sirds sadarbosimies, Jehova būs iepriecināts un mums būs vieglāk saglabāt vienotību šajās pēdējās dienās.
Pieķerieties patiesībai
6. Kā patiesība ietekmē Jehovas kalpu vienotību?
6 Jehovas kalpu ģimenē mēs saglabājam vienotību, jo visi esam ”Dieva mācīti” un neatkāpjamies no viņa atklātās patiesības. (Jāņa 6:45; Psalms 43:3.) Tā kā mūsu mācības ir balstītas uz Dieva Rakstiem, mēs visi runājam saskanīgi. Mēs ar prieku saņemam garīgo barību, ko Jehova ir padarījis pieejamu ar ’uzticīgā un gudrā kalpa’ starpniecību. (Mateja 24:45—47.) Šāda nemainīga mācība mums palīdz saglabāt vienotību visā pasaulē.
7. Kas būtu jādara un kas nebūtu jādara, ja mums personīgi ir grūti saprast kādu mācību?
7 Bet ko iesākt, ja mums personīgi ir grūti saprast vai pieņemt kādu mācību? Mums būtu jālūdz pēc gudrības un jāizdara pētījumi Rakstos un kristīgajās publikācijās. (Salamana Pamācības 2:4, 5; Jēkaba 1:5—8.) Var palīdzēt saruna ar kādu vecāko. Ja jautājums vēl arvien nav saprotams, varbūt vislabāk ir pārtraukt par to raizēties. Iespējams, tiks publicēta plašāka informācija par šo jautājumu un tad mēs to sapratīsim labāk. Taču būtu nepareizi censties citus draudzē pārliecināt, lai viņi pievienotos mūsu atšķirīgajam viedoklim. Tā mēs sētu nevienprātību, nevis sekmētu vienotību. Cik daudz labāk ir joprojām ’dzīvot patiesībā’ un mudināt arī citus to darīt! (3. Jāņa 4.)
8. Kāda ir pareiza attieksme pret patiesību?
8 Pirmajā gadsimtā Pāvils teica: ”Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.” (1. Korintiešiem 13:12.) Agrīnajiem kristiešiem nebija zināmi visi sīkumi, tomēr viņi palika vienoti. Tagad mēs daudz skaidrāk saprotam Jehovas nodomu un viņa patiesības vārdus. Tāpēc būsim pateicīgi par patiesību, ko esam saņēmuši ar ’uzticīgā kalpa’ starpniecību. Un būsim pateicīgi, ka Jehova mūs ir vadījis ar savas organizācijas palīdzību. Kaut gan ne vienmēr mums ir bijis tik daudz zināšanu, mēs nekad neesam cietuši garīgu izsalkumu vai slāpes. Gluži otrādi, mūsu gans Jehova ir uzturējis mūsu vienotību un labi rūpējies par mums. (Psalms 23:1—3.)
Pareizi lietojiet mēli!
9. Kā var lietot mēli vienotības veicināšanai?
9 Lietot mēli, lai uzmundrinātu citus, — tas ir svarīgs veids, kā veicināt vienotību un brālības garu. Pirmā gadsimta vadošās padomes nosūtītā vēstule, kas atrisināja jautājumu par apgraizīšanu, bija uzmundrinājuma avots. Pēc vēstules izlasīšanas Antiohijā mācekļi, kas nebija jūdi, ”priecājās par labo pamācību [”uzmundrinājumu”, NW]”. Jūda un Sīla, kas bija sūtīti no Jeruzalemes ar šo vēstuli, ”pamācīja [”uzmundrināja”, NW] brāļus ar daudz vārdiem un tos stiprināja”. Nav šaubu, ka Pāvila un Barnabas klātbūtne tāpat uzmundrināja un stiprināja ticīgos Antiohijā. (Apustuļu darbi 15:1—3, 23—32.) Mēs varam lielā mērā darīt to pašu, kad esam kopā kristiešu sapulcēs un ’cits citu paskubinām’ ar savu klātbūtni un uzmundrinošiem komentāriem. (Ebrejiem 10:24, 25.)
10. Kas varbūt ir jādara, lai saglabātu vienotību, ja kāds tiek paļāts?
10 Taču nepareiza mēles lietošana var apdraudēt mūsu vienotību. ”Mēle ir mazs loceklis un veic lielas lietas,” rakstīja māceklis Jēkabs. ”Redzi, kāda maza uguns iededzina kādu lielu mežu!” (Jēkaba 3:5.) Jehova ienīst tos, kas rada nesaskaņas. (Salamana Pamācības 6:16—19.) Šādas runas dēļ var zust vienotība. Kas tāpēc būtu jādara, ja kāds tiek paļāts, tas ir, šis cilvēks tiek apbērts lamām vai par viņu tiek aizskaroši runāts? Vecākie mēģinās palīdzēt pārkāpējam. Tomēr paļātājs, kas nenožēlo savu rīcību, ir jāizslēdz no draudzes, lai tajā saglabātos miers, kārtība un vienotība. Turklāt Pāvils rakstīja: ”Nebiedro[jie]ties ar tādu brāli, kas gan saucas par brāli, bet patiesībā ir.. zaimotājs [”paļātājs”, NW], ..ar tādu jums nebūs kopā pat ne ēst.” (1. Korintiešiem 5:11.)
11. Kāpēc ir svarīga pazemība, ja mēs esam pateikuši kaut ko tādu, kas ir radījis spriedzi starp mums un citu kristieti?
11 Mēles savaldīšana mums palīdz saglabāt vienotību. (Jēkaba 3:10—18.) Bet iedomāsimies, ka mēs esam pateikuši kaut ko tādu, kas ir radījis spriedzi starp mums un kādu citu kristieti. Vai nebūtu pareizi rīkoties pirmajiem, lai nodibinātu mieru ar brāli, un atvainoties, ja nepieciešams? (Mateja 5:23, 24.) Tiesa, tas prasa pazemību, taču Pēteris rakstīja: ”Savstarpējā satiksmē apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem viņš dod žēlastību.” (1. Pētera 5:5.) Pazemība mūs rosinās ’dzīties pēc miera’ ar brāļiem, atzīt savas kļūdas un pienācīgi atvainoties. Tas palīdz saglabāt Jehovas ģimenes vienotību. (1. Pētera 3:10, 11.)
12. Kā mēs varam lietot mēli, lai sekmētu un saglabātu Jehovas tautas vienotību?
12 Mēs varam veicināt ģimenes garu Jehovas organizācijā, ja pareizi lietojam mēli. Tā kā Pāvils to darīja, viņš varēja atgādināt tesaloniķiešiem: ”Mēs ikvienu no jums — jums tas ir zināms — kā tēvs savus bērnus uzmudinājām, pamācījām un pārliecinājām dzīvot tā, lai jūs būtu sava Dieva cienīgi.” (1. Tesaloniķiešiem 2:11, 12.) Pāvils šai ziņā bija rādījis lielisku priekšzīmi, tāpēc viņš varēja mudināt citus kristiešus ’runāt mierinoši ar nomāktajām dvēselēm’. (1. Tesaloniķiešiem 5:14, NW.) Padomā, cik daudz laba ir iespējams paveikt, ja lietojam mēli, lai mierinātu, iedrošinātu un uzmundrinātu citus. Jā, ”īstenā laikā teikts vārds, — cik tas ir vērtīgs”! (Salamana Pamācības 15:23.) Turklāt šāda runa palīdz sekmēt un saglabāt Jehovas tautas vienotību.
Piedodiet!
13. Kāpēc jāpiedod citiem?
13 Ja vēlamies saglabāt kristīgo vienotību, ir ļoti svarīgi piedot apvainotājam, kas ir atvainojies. Bet cik bieži būtu jāpiedod? Jēzus teica Pēterim: ”Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mateja 18:22.) Nepiedodot citiem, mēs rīkojamies paši pret savām interesēm. Kāpēc tā var teikt? Nelabvēlība pret kādu vai ļauna prāta turēšana uz viņu mums laupīs sirdsmieru. Un, ja mūs sāks uzskatīt par cilvēkiem, kas ir nežēlīgi un nepiedod, pašu vainas dēļ mēs varam tikt izstumti no sabiedrības. (Salamana Pamācības 11:17, NW.) Ja neizkliedējam dusmas, Dievs nav apmierināts un iznākumā mēs varam ļoti smagi sagrēkot. (3. Mozus 19:18.) Atceries, ka Jānim Kristītājam tika nocirsta galva pēc nelietīga plāna, ko izdomāja ļaunā Hērodija, kura viņu ”ienīda”. (Marka 6:19—28.)
14. a) Ko mēs mācāmies par piedošanu no Mateja 6:14, 15? b) Vai mums vienmēr jāgaida atvainošanās, pirms kādam piedodam?
14 Jēzus parauglūgšanā ir šādi vārdi: ”Piedodi mums mūsu grēkus, jo arī mēs piedodam katram, kas mums ir parādā.” (Lūkas 11:4.) Ja nepiedodam citiem, pastāv briesmas, ka pienāks diena, kad Dievs Jehova vairs nepiedos mūsu grēkus, jo Jēzus sacīja: ”Kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.” (Mateja 6:14, 15.) Tātad, ja mēs no tiesas vēlamies darīt visu no mums atkarīgo, lai saglabātu vienotību Jehovas kalpu ģimenē, mēs piedosim citiem — iespējams, vienkārši aizmirstot apvainojumu, kas varbūt izteikts neapdomības dēļ, bez jebkāda ļauna nolūka. Pāvils teica: ”Cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs.” (Kolosiešiem 3:13.) Kad piedodam citiem, mēs palīdzam saglabāt Jehovas organizācijas dārgo vienotību.
Vienotība un personiski lēmumi
15. Kas cilvēkiem Jehovas tautā palīdz saglabāt vienotību, kad viņi pieņem personiskus lēmumus?
15 Dievs mūs ir izveidojis tā, ka mums ir brīvība pašiem izvēlēties savu rīcību un līdz ar to arī privilēģija un pienākums pieņemt personiskus lēmumus. (5. Mozus 30:19, 20; Galatiešiem 6:5.) Tomēr mēs spējam saglabāt vienotību, tāpēc ka vadāmies pēc Bībeles likumiem un principiem. Mēs ņemam tos vērā, kad personiski kaut ko izlemjam. (Apustuļu darbi 5:29; 1. Jāņa 5:3.) Iedomāsimies, ka ir radies kāds jautājums par neitralitāti. Mēs varam pieņemt personisku lēmumu, kas balstīts uz zināšanām, ja atceramies, ka mēs ’neesam no pasaules’ un ka mēs esam ’pārkaluši savus zobenus par lemešiem’. (Jāņa 17:16; Jesajas 2:2—4.) Tāpat, kad jāpieņem personisks lēmums par mūsu attiecībām ar valsti, mēs pārdomājam, kas Bībelē teikts par pienākumu dot ”Dievam, kas Dievam pieder”, kā arī par pakļaušanos laicīgajos jautājumos ”varām, kas valda”. (Lūkas 20:25; Romiešiem 13:1—7; Titam 3:1, 2.) Patiesi, ja mēs ņemam vērā Bībeles likumus un principus, kad personiski kaut ko izlemjam, labāk saglabājas kristīgā vienotība.
16. Kā mēs varam veicināt vienotību, pieņemot lēmumus, kas no Rakstu viedokļa nav ne pareizi, ne nepareizi? Paskaidro ar piemēru.
16 Mēs varam veicināt kristiešu vienotību pat tad, kad pieņemam lēmumu, kas ir pilnīgi personisks un no Rakstu viedokļa nav ne pareizs, ne nepareizs. Kādā veidā? Mēs to darām, ar mīlestību domādami par citiem, ko mūsu lēmums varētu ietekmēt. Lūk, kāds piemērs. Senās Korintas draudzē bija radies jautājums par elku upuru gaļu. Protams, kristietis nepiedalītos elku pielūgšanas ceremonijā. Bet nebija grēks ēst pārpalikumus no šādas gaļas, kam bija pienācīgi notecinātas asinis un ko pārdeva tirgū. (Apustuļu darbi 15:28, 29; 1. Korintiešiem 10:25.) Dažu kristiešu sirdsapziņa tomēr bija nemierīga šīs gaļas ēšanas dēļ. Tāpēc Pāvils mudināja pārējos kristiešus sargāties viņus paklupināt. Viņš rakstīja: ”Ja ēdiens ir manam brālim par apgrēcību, tad es nemūžam gaļu neēdīšu, lai savu brāli neapgrēcinātu.” (1. Korintiešiem 8:13.) Tātad pat tad, ja jautājums neskar nevienu Bībeles likumu vai principu, mīlestība mūs rosinās padomāt par citiem, kad pieņemam personiskus lēmumus, kas varētu ietekmēt Dieva ģimenes vienotību.
17. Ko ir ieteicams darīt, kad mums jāpieņem personiski lēmumi?
17 Ja neesam pārliecināti, kā rīkoties, ir prātīgi izlemt tā, lai mēs saglabātu tīru sirdsapziņu; citiem būtu ar cieņu jāizturas pret mūsu lēmumu. (Romiešiem 14:10—12.) Protams, kad jāpieņem personisks lēmums, mums jāmeklē Jehovas vadība lūgšanā. Tāpat kā psalmu dziesminieks, mēs varam ar paļāvību lūgt: ”Pievērs man savu ausi.. Tu esi mana klints un mana pils, vadi un ved mani sava vārda dēļ.” (Psalms 31:3, 4.)
Vienmēr saglabāsim kristīgo vienotību
18. Kā Pāvils ilustrēja kristiešu draudzes vienotību?
18 Pirmajā vēstulē korintiešiem, 12. nodaļā, Pāvils runāja par cilvēka ķermeni, lai ilustrētu kristiešu draudzes vienotību. Viņš uzsvēra visu locekļu savstarpējo atkarību un katra locekļa svarīgumu. ”Ja tie visi būtu tikai viens loceklis, kur paliktu miesa?” Pāvils jautāja. ”Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa. Acs nevar sacīt rokai: ”Man tevis nevajaga,” vai atkal galva nevar sacīt kājām: ”Man jūsu nevajaga.”” (1. Korintiešiem 12:19—21.) Tāpat Jehovas kalpu ģimenē ne visi dara vienu un to pašu. Tomēr mēs esam vienoti un cits citam vajadzīgi.
19. Kā mēs varam gūt labumu no tā, ko Dievs dod garīgā ziņā, un ko par to sacīja kāds padzīvojis brālis?
19 Gluži kā ķermenim ir nepieciešama barība, rūpes un vadība, mums ir nepieciešams tas, ko Dievs garīgā ziņā dod ar savu Rakstu, sava gara un savas organizācijas palīdzību. Lai gūtu no tā visa labumu, mums jāpieder pie Jehovas ģimenes uz Zemes. Kāds brālis, kas jau ilgus gadus bija kalpojis Dievam, rakstīja: ”Mani pilda pateicība par to, ka esmu dzīvojis, zinot Jehovas nodomus, kopš tām tālajām dienām tieši pirms 1914. gada, kad viss nebija tik skaidrs, ..līdz pat šai dienai, kad patiesība spīd kā saule pusdienlaikā. Pati svarīgākā man vienmēr ir bijusi ciešā saistība ar Jehovas redzamo organizāciju. No savas agrīnās pieredzes es iemācījos, cik maldīgi ir paļauties uz cilvēku spriedumiem. Kolīdz manā prātā radās skaidrība par to, es apņēmos turēties kopā ar Dievam uzticīgo organizāciju. Kā gan citādi cilvēks lai iegūtu Jehovas labvēlību un svētības?”
20. Kādai apņēmībai mums jābūt, ja runa ir par Jehovas tautas vienotību?
20 Jehova ir aicinājis savu tautu ārā no pasaulē valdošās tumsas un sašķeltības. (1. Pētera 2:9.) Jehova mums ir devis svētītu vienotību ar viņu un ar ticības biedriem. Šī vienotība pastāvēs jaunajā lietu sistēmā, kas tagad ir pavisam tuvu. Tāpēc šajās grūtajās pēdējās dienās joprojām ’tērpsimies mīlestībā’ un darīsim visu iespējamo, lai sekmētu un saglabātu mūsu dārgo vienotību. (Kolosiešiem 3:14, LB-26.)
Kā tu atbildētu?
◻ Kāpēc tas, ka pildām Dieva gribu un pieķeramies patiesībai, mums palīdz saglabāt vienotību?
◻ Kā vienotība ir saistīta ar pareizu mēles lietošanu?
◻ Ko nozīmē piedot citiem?
◻ Kā mēs varam saglabāt vienotību, kad pieņemam personiskus lēmumus?
◻ Kāpēc jāsaglabā kristīgā vienotība?
[Attēls 16. lpp.]
Kā šis gans rūpējas, lai viņa ganāmpulks turētos kopā, tā Jehova rūpējas par savas tautas vienotību
[Attēli 18. lpp.]
Mēs palīdzam veicināt vienotību, pazemīgi atvainodamies, ja kādu esam aizvainojuši