”Mācekļi bija prieka un svētā gara pilni”

1., 2. Kāpēc var teikt, ka Barnabas un Saula ceļojums bija īpašs, un kā viņu darbība bija saistīta ar to, kas teikts Apustuļu darbos 1:8?

ANTIOHIJAS draudzē valda priecīgs satraukums. No draudzes praviešiem un skolotājiem svētais gars ir izraudzījies Barnabu un Saulu, lai tie dotos sludināt labo vēsti tālās zemēs.a (Ap. d. 13:1, 2.) Tiesa, šī nav pirmā reize, kad kristieši tiek sūtīti pildīt kādu uzdevumu. Taču iepriekš misionāri ir devušies uz vietām, kur cilvēki jau bija pazīstami ar kristietību. (Ap. d. 8:14; 11:22.) Šoreiz Barnaba un Sauls kopā ar Jāni Marku, viņu palīgu, tiek sūtīti uz zemēm, kur ļaudis lielākoties nav dzirdējuši labo vēsti.

² Pirms aptuveni 14 gadiem Jēzus saviem sekotājiem pavēstīja: ”Jūs būsiet mani liecinieki Jeruzālemē, visā Jūdejā un Samarijā un līdz pat tālākajiem zemes nostūriem.” (Ap. d. 1:8.) Barnabas un Saula iecelšana par misionāriem paātrinās Jēzus pravietisko vārdu īstenošanos.b

 3. Kas pirmajā gadsimtā apgrūtināja ceļošanu?

³ Mūsdienās, kad ir izgudroti gan automobiļi, gan lidmašīnas, pāris stundās ir iespējams pārvarēt lielus attālumus. Taču pirmajā gadsimtā bija pavisam citādi. Toreiz cilvēki galvenokārt pārvietojās kājām, turklāt bieži bija jāiet pa nelīdzenu apvidu. Vienas dienas gājums — tikai kādi 30 kilometri — prasīja daudz spēka.c Kaut gan Barnaba un Sauls droši vien priecājās par jauno uzdevumu, viņi, bez šaubām, arī saprata, ka gaidāmais ceļojums prasīs ne mazums pūļu un pašaizliedzības. (Mat. 16:24.)

 4. a) Kā tika izraudzīti Barnaba un Sauls, un kā šo lēmumu uztvēra viņu ticības biedri? b) Kā mēs varam atbalstīt tos, kas saņem teokrātiskus uzdevumus?

⁴ Bet kāpēc svētais gars norādīja, ka darbam jāizraugās tieši Barnaba un Sauls? (Ap. d. 13:2.) Bībelē tas nav paskaidrots. Šī izvēle notika svētā gara vadībā, un nekas nenorāda, ka Antiohijas draudzes pravieši un skolotāji būtu pret to iebilduši. Tieši otrādi: viņi šo lēmumu pilnībā atbalstīja. Iedomājies, kā Barnaba un Sauls jutās, kad garīgie brāļi, neizrādīdami ne mazāko skaudību, gavēja un lūdza Dievu un pēc tam ”uzlika Barnabam un Saulam rokas un palaida viņus ceļā”. (Ap. d. 13:3.) Arī mums ir jāatbalsta tie, kas saņem teokrātiskus uzdevumus, piemēram, brāļi, kas tiek iecelti par draudzes pārraugiem. Mums šie kristieši nevis jāapskauž, bet ”jāmīl un ļoti augstu jāvērtē viņu darba dēļ”. (1. Tes. 5:13.)

 5. Pastāstiet, kā noritēja sludināšana Kiprā!

⁵ No Antiohijas Barnaba un Sauls devās uz netālo ostas pilsētu Seleikiju, kur viņi iekāpa kuģī un brauca uz Kipru, līdz kurai bija apmēram 200 kilometru.d Barnaba, kas bija dzimis šajā salā, jādomā, nevarēja vien sagaidīt brīdi, kad varēs pastāstīt labo vēsti savā dzimtajā pusē. Ieradušies Salamīnā, kas atradās salas austrumu krastā, abi kristieši nezaudēja ne mirkli un sāka ”sludināt Dieva vārdus jūdu sinagogās”.e (Ap. d. 13:5.) Barnaba un Sauls pārstaigāja Kipru no viena gala līdz otram, pa ceļam acīmredzot sludinādami salas nozīmīgākajās pilsētās. Atkarībā no izvēlētā maršruta viņi varbūt mēroja kādus 150 kilometrus.

6., 7. a) Kas bija Sergijs Pauls, un kāpēc Barjēzus negribēja, lai viņš uzklausītu labo vēsti? b) Kā Sauls reaģēja uz Barjēzus pretestību?

⁶ Pirmajā gadsimtā Kiprā ļoti izplatīta bija viltus pielūgsme. Barnaba un Sauls ar to īpaši saskārās, kad bija sasnieguši Pafu, pilsētu salas rietumu piekrastē. Tur viņi sastapa ”kādu jūdu, vārdā Barjēzus, kas bija burvis un viltus pravietis. Viņš kalpoja pie prokonsula Sergija Paula, gudra vīra.”f Tolaik daudzi izglītoti romieši — pat tāds gudrs vīrs kā Sergijs Pauls — pēc palīdzības svarīgu lēmumu pieņemšanā bieži vērsās pie burvjiem un astrologiem. Tomēr vēsts par valstību Sergiju Paulu ieinteresēja, un viņš ”ļoti gribēja dzirdēt Dieva vārdus”. Tas nepavisam nepatika Barjēzum, kurš bija pazīstams arī ar vārdu Elima, kas tulkojumā nozīmē ”burvis”. (Ap. d. 13:6—8.)

⁷ Barjēzum vēsts par valstību bija kā dadzis acī. Vienīgais veids, kā Barjēzus varēja nosargāt savu ietekmīgo stāvokli un arī turpmāk būt Sergija Paula padomnieks, bija ”nepieļaut, ka prokonsuls pievēršas ticībai”. (Ap. d. 13:8.) Taču Sauls negrasījās mierīgi noskatīties, kā galma burvis apslāpē Sergija Paula interesi. Ko Sauls darīja? Bībelē teikts: ”Saulu, sauktu arī par Pāvilu, piepildīja svētais gars, un viņš, cieši paskatījies uz Elimu, teica: ”Ak, tu, Velna dēls, tu esi visādu viltību un nelietību pilns! Visa taisnā ienaidniek, vai tu nebeigsi sagrozīt Jehovas taisnos ceļus? Lūk, Jehova tevi sodīs: tu kļūsi akls un kādu laiku neredzēsi saules gaismu.” Tajā pašā mirklī pār Elimu nāca bieza migla un tumsa, un viņš, taustīdamies apkārt, meklēja kādu, kas viņu vestu pie rokas.”g Kā šis notikums ietekmēja Sergiju Paulu? ”Kad prokonsuls redzēja, kas bija noticis, viņš, būdams ļoti pārsteigts par Jehovas mācību, kļuva ticīgs.” (Ap. d. 13:9—12.)

 8. Kā mēs varam būt tikpat drosmīgi kā Pāvils?

⁸ Pāvils nebaidījās no Barjēzus. Arī mums nav jābaidās, kad pretinieki cenšas graut to cilvēku ticību, kas ir izrādījuši interesi par labo vēsti. Protams, mums jācenšas, lai mūsu runa ”vienmēr būtu patīkama, lai tajā būtu sāls”. (Kol. 4:6.) Tomēr aiz bailēm no konflikta mēs nedrīkstam klusēt un tā apdraudēt ieinteresētu cilvēku garīgo labklājību. Mums bezbailīgi jāatmasko viltus reliģijas, kas joprojām ”sagroza Jehovas taisnos ceļus”, kā to darīja Barjēzus. (Ap. d. 13:10.) Līdzīgi Pāvilam, drosmīgi darīsim zināmu patiesību un centīsimies ietekmēt godprātīgu cilvēku sirdi. Kaut gan mūsdienās Jehovas atbalsts reizēm nav tik acīm redzams kā gadījumā ar Pāvilu, mēs varam nešaubīties, ka Jehova, izmantojot savu svēto garu, palīdzēs iepazīt patiesību tiem cilvēkiem, kas ir tā cienīgi. (Jāņa 6:44.)

 9. Kādā ziņā Pāvils un Barnaba ir paraugs kristiešiem, kam draudzē ir uzticēta atbildība?

⁹ No Pafas sludinātāji ar kuģi devās uz Mazāzijas piekrastē esošo Pergi, līdz kurai bija apmēram 250 kilometru, un ap to laiku acīmredzot bija notikušas kādas pārmaiņas. Apustuļu darbos 13:13 sludinātāju grupa tiek raksturota ar vārdiem ”Pāvils un viņa ceļabiedri”, un tas liek domāt, ka turpmāk grupas vadību uzņēmās Pāvils. Taču nekas neliecina, ka Barnaba būtu viņu apskaudis. Tieši otrādi: abi kristieši turpināja sadarboties, lai izpildītu Dieva gribu. Pāvils un Barnaba ir paraugs tiem kristiešiem, kam ir uzticēta atbildība mūsdienu draudzēs. Kristieši netiecas pēc ievērības, jo atceras Jēzus vārdus: ”Jūs visi esat brāļi.” Jēzus paskaidroja: ”Tas, kas sevi paaugstina, tiks pazemots, bet tas, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.” (Mat. 23:8, 12.)

10. Ar kādām grūtībām bija saistīts ceļš no Perges uz Pisidijas Antiohiju?

¹⁰ Pergē Marks atstāja Pāvilu un Barnabu un atgriezās Jeruzālemē. Viņa negaidītā lēmuma iemesls nav zināms. Pāvils ar Barnabu turpināja ceļojumu un no Perges devās uz Pisidijas Antiohiju, pilsētu Galatijas provincē. Ceļš nebija viegls, jo Pisidijas Antiohija atradās aptuveni 1100 metru virs jūras līmeņa. Turklāt bīstamajās kalnu pārejās ceļotājiem bieži mēdza uzbrukt laupītāji. Bet tas vēl nebija viss — cik noprotams, tobrīd Pāvilu mocīja arī kāda veselības problēma.h

11., 12. Kā, runādams Pisidijas Antiohijas sinagogā, Pāvils centās savos klausītājos izraisīt interesi?

¹¹ Pisidijas Antiohijā Pāvils ar Barnabu sabatā iegāja sinagogā. Bībelē stāstīts: ”Pēc tam, kad bija lasīta bauslība un praviešu raksti, sinagogas priekšnieki viņiem sūtīja uzaicinājumu: ”Brāļi, ja jums ir kādi uzmundrinājuma vārdi ļaudīm, tad sakiet!”” (Ap. d. 13:15.) Tad Pāvils piecēlās un runāja.

¹² Pāvils iesāka ar uzrunu: ”Izraēlieši un pārējie, kas bīstaties Dievu!” (Ap. d. 13:16.) Pāvila klausītāji bija jūdi un prozelīti. Kā viņš centās izraisīt interesi savos klausītājos, kas nesaprata Jēzus nozīmi Dieva nodomā? Vispirms Pāvils īsi pārstāstīja ebreju tautas vēsturi. Viņš atgādināja, ka Jehova ”paaugstināja savu tautu, kad tā dzīvoja Ēģiptē, svešā zemē,” un pēc tautas atbrīvošanas 40 gadus ”bija pret tiem iecietīgs tuksnesī”. Pāvils arī pieminēja, ka izraēlieši iekaroja Apsolīto zemi un ka Jehova ”iedalīja tiem īpašumā šo tautu zemi”. (Ap. d. 13:17—19.) Ir izteikts pieņēmums, ka Pāvils savā runā atsaucās uz Bībeles vietām, kas pirms neilga brīža bija nolasītas, atzīmējot sabatu. Ja tā tiešām bija, šis ir vēl viens piemērs, kā Pāvils prata ”pielāgoties visdažādākajiem cilvēkiem”. (1. Kor. 9:22.)

13. Kā mēs varam censties ietekmēt klausītāju sirdi?

¹³ Arī mums sludinot jācenšas izraisīt cilvēkos interesi. Piemēram, ja mēs zinām, kāda ir cilvēka reliģiskā piederība, mēs varam izvēlēties sarunām tādas tēmas, kas viņu īpaši interesētu. Tāpat mēs varam citēt Bībeles vietas, kas viņam, visticamāk, ir pazīstamas. Mēs varam arī palūgt, lai cilvēks pats nolasa kādu pantu no savas Bībeles — reizēm tam ir ļoti liels iespaids. Mums ir jāmeklē veidi, kā ietekmēt savu klausītāju sirdi.

14. a) Kā Pāvils pasniedza labo vēsti par Jēzu, un kādu brīdinājumu viņš izteica? b) Kā ļaudis uzņēma Pāvila runu?

¹⁴ Tālāk Pāvils pievērsa uzmanību tam, kā no izraēliešu ķēniņu līnijas galu galā nāca glābējs Jēzus, kura priekšgājējs bija Jānis Kristītājs. Tad Pāvils pastāstīja par Jēzus nāvi un augšāmcelšanu. (Ap. d. 13:20—37.) ”Lai jums top zināms, ka jums tiek sludināta grēku piedošana, kas iespējama ar viņa starpniecību, un ka ikviens, kas tic, caur viņu tiek atzīts par nevainīgu,” Pāvils uzsvēra. Pēc tam apustulis brīdināja savus klausītājus: ”Piesargieties, lai ar jums nenotiktu tā, kā teikts praviešu rakstos: ”Skatieties, nicinātāji, brīnieties un pazūdiet, jo es jūsu dienās daru tādu darbu, ka jūs neticēsiet, pat ja kāds jums to stāstītu.”” Klausītāju reakcija bija pārsteidzoša. ”Ļaudis lūdza, lai viņi ar tiem runātu par šīm lietām arī nākamajā sabatā,” Bībelē teikts. Kad sapulce sinagogā bija beigusies, ”daudzi jūdi un prozelīti, kas pielūdza Dievu, sekoja Pāvilam un Barnabam”. (Ap. d. 13:38—43.)

15. Kas notika nākamajā sabatā?

¹⁵ Nākamajā sabatā ”gandrīz visa pilsēta” sanāca klausīties Pāvilu. Daudziem jūdiem tas nepatika, un viņi ”zaimodami apstrīdēja Pāvila sacīto”. Pāvils un Barnaba viņiem drosmīgi atbildēja: ”Jums pirmajiem bija jādzird Dieva vārdi, bet, tā kā jūs tos atraidāt un neuzskatāt sevi par mūžīgas dzīves cienīgiem, tad mēs vēršamies pie citām tautām. Jo Jehova mums ir devis šādu pavēli: ”Es tevi esmu iecēlis par gaismu tautām, lai tu būtu par glābšanu līdz pat zemes malām.”” (Ap. d. 13:44—47; Jes. 49:6.)

16. Kā jūdi uztvēra misionāru stingros vārdus, un kā Pāvils un Barnaba reaģēja uz pretestību?

¹⁶ Cittautieši, kas to dzirdēja, priecājās, un ”visi, kam bija pareiza attieksme, lai iegūtu mūžīgu dzīvi, sāka ticēt”. (Ap. d. 13:48.) Jehovas vārdi drīz vien izskanēja pa visu apgabalu. Gluži pretēja bija jūdu reakcija. Misionāri jūdiem būtībā paziņoja, ka Dieva vārds vispirms tika pavēstīts viņiem, bet viņi ir atraidījuši Mesiju un tāpēc ir pelnījuši Dieva sodu. Jūdi sakūdīja cienījamas sievietes un pilsētas ievērojamākos vīrus un ”panāca, ka Pāvilu un Barnabu sāka vajāt un izdzina ārpus viņu robežām”. Kā Pāvils un Barnaba to uztvēra? ”Tie nokratīja putekļus no kājām un aizgāja uz Ikoniju.” Vai līdz ar to kristietībai Pisidijas Antiohijā pienāca gals? Nebūt nē! Mācekļi, kas palika pilsētā, ”bija prieka un svētā gara pilni”. (Ap. d. 13:49—52.)

17.—19. Kā mēs varam sekot Pāvila un Barnabas paraugam, un kā tas mums palīdz nezaudēt prieku?

¹⁷ Mēs varam mācīties daudz ko vērtīgu no tā, kā šie uzticīgie kristieši reaģēja uz pretestību. Arī mēs nepārstājam sludināt, pat ja mūs cenšas apturēt pasaulē ievērojami cilvēki. Kad Antiohijas iedzīvotāji noraidīja labo vēsti, Pāvils ar Barnabu ”nokratīja putekļus no kājām” — šis žests pauda nevis dusmas, bet to, ka viņi neuzņemas atbildību par sekām. Misionāri saprata, ka viņiem nav varas pār to, kā citi atsaucas uz labo vēsti. Vienīgais, ko viņi varēja noteikt, bija tas, vai viņi turpinās sludināt vai ne. Un viņi turpināja sludināt! Nākamais viņu ceļojuma mērķis bija Ikonija.

¹⁸ Bet ko mēs varam mācīties no kristiešiem, kas palika Antiohijā? Viņi dzīvoja naidīgā vidē, taču viņu prieks nebija atkarīgs no cilvēku attieksmes pret labo vēsti. Jēzus teica: ”Laimīgi ir tie, kas dzird un pilda Dieva vārdus.” (Lūk. 11:28.) Tieši tā bija apņēmušies rīkoties mācekļi Pisidijas Antiohijā.

¹⁹ Tāpat kā Pāvils un Barnaba, vienmēr atcerēsimies, ka mūsu pienākums ir sludināt labo vēsti. Uzklausīt šo vēsti vai to noraidīt — izvēle ir mūsu klausītāju ziņā. Ja cilvēki, kam mēs sludinām, šķiet neatsaucīgi, mēs varam sekot agrīno mācekļu paraugam. Arī sastapdamies ar pretestību, mēs varam saglabāt prieku, ja mīlam Bībeles patiesību un pakļaujamies svētā gara vadībai. (Gal. 5:18, 22.)