Jehovas vārdi ir dzīvi
Apustuļu darbi
BĪBELĒ, Apustuļu darbu grāmatā, ir atrodama izsmeļoša vēsturiska informācija par to, kā tika dibināta un auga kristiešu draudze. Spraigais vēstījums, ko ir rakstījis ārsts Lūka, aptver 28 gadus ilgu laikposmu — no mūsu ēras 33. gada līdz 61. gadam.
Apustuļu darbu grāmatas pirmajā pusē galvenokārt ir atspoguļota apustuļa Pētera darbība, bet otrajā lielākoties stāstīts par apustuļa Pāvila kalpošanu. Spriežot pēc pirmās personas lietojuma, var secināt, ka vairākos notikumos Lūka pats ir bijis klāt. Ja rūpīgi pārdomāsim Apustuļu darbu grāmatu, padziļināsies mūsu sapratne par to, cik spēcīgs ir Dieva vārds un kā darbojas viņa svētais gars. (Ebr. 4:12.) Tāpat augs mūsu pašaizliedzība un nostiprināsies ticība Valstībai.
PĒTERIS IZMANTO ”VALSTĪBAS ATSLĒGAS”
Saņēmuši svēto garu, apustuļi sāk drosmīgi sludināt. Pēteris izmanto pirmo ”debesu valstības atslēgu”, lai ebrejiem un prozelītiem, kas ”viņa vārdus uzņēma”, pavērtu iespēju iegūt zināšanas un iemantot Valstību. (Mat. 16:19; Ap. d. 2:5, 41.) Uzliesmo vajāšanas, un mācekļi izklīst, bet sludināšana tāpēc tikai vēršas plašumā.
Kad Jeruzalemē apustuļi uzzina, ka ”Samarija pieņēmusi Dieva vārdu”, tie sūta uz turieni Pēteri un Jāni. Pēteris izmanto otru simbolisko atslēgu, pavērdams iespēju samariešiem ieiet Valstībā. (Ap. d. 8:14—17.) Kopš Jēzus augšāmcelšanas, iespējams, ir pagājis vien nepilns gads, kad pārsteidzošas pārmaiņas notiek ar Saulu no Tarsas. 36. gadā Pēteris izmanto trešo atslēgu, un svētā gara dāvana tiek izlieta pār neapgraizītiem cittautiešiem. (Ap. d. 10:45.)
Bībeles pantu skaidrojums.
2:44—47; 4:34, 35. Kāpēc ticīgie pārdeva savus īpašumus un iegūtos līdzekļus izdalīja? Daudzi, kas bija kļuvuši ticīgi, bija ieradušies no tālām zemēm un vēlējās palikt Jeruzalemē ilgāk, nekā bija plānojuši, lai varētu nostiprināties jaunajā ticībā un sludināt citiem. Taču šiem kristiešiem trūka līdzekļu, tāpēc citi pārdeva savus īpašumus un ienākumus izdalīja tiem, kam tas bija nepieciešams.
4:13. Vai Pēteris un Jānis bija neizglītoti cilvēki, kas neprata ne lasīt, ne rakstīt? Nē, tā nebija. Apustuļi tika nosaukti par ”nemācītiem un vienkāršiem cilvēkiem”, jo viņi nebija saņēmuši reliģisko izglītību rabīnu skolās.
5:34—39. Kā Lūka varēja zināt, ko Gamaliēls bija teicis slēgtā sinedrija apspriedē? Pastāv vismaz trīs iespējas, kā Lūka to bija uzzinājis: pirmkārt, Lūkam šo informāciju varēja pavēstīt Pāvils, bijušais Gamaliēla skolnieks; otrkārt, Lūka to varēja uzzināt no kāda labvēlīgi noskaņota sinedrija locekļa, piemēram, Nikodēma; treškārt, Lūkam šo informāciju varēja atklāt Dievs ar savu garu.
7:59. Vai Stefans vērsās lūgšanā pie Jēzus? Nē, viņš tā nerīkojās. Visa pielūgsme, tātad arī lūgšanas, pienākas tikai Dievam Jehovam. (Lūk. 4:8; 6:12.) Parastā situācijā Stefans būtu lūdzis Jehovu Jēzus vārdā. (Jāņa 15:16.) Taču šoreiz viņš parādībā redzēja ”Cilvēka dēlu stāvam pie Dieva labās rokas”. (Ap. d. 7:56.) Zinādams, ka Jēzum ir piešķirta vara celt augšā mirušos, Stefans ar lūgumu pieņemt viņa garu vērsās tieši pie Jēzus. Stefans izteica Jēzum lūgumu, nevis vērsās pie viņa lūgšanā. (Jāņa 5:27—29.)
Ko mēs varam mācīties.
1:8. Lai izpildītu uzdevumu sludināt visā pasaulē, Jehovas kalpiem ir vajadzīgs svētā gara atbalsts.
4:36—5:11. Kiprieti Jāzepu apustuļi sauca par Barnabu, kas tulkojumā nozīmē ”iepriecināšanas dēls”. Acīmredzot viņš bija izpelnījies šādu vārdu savas sirsnības, laipnības un izpalīdzības dēļ. Mums jālīdzinās Barnabam, nevis Ananijam un Sapfirai, kas bija liekulīgi, viltīgi krāpnieki.
9:23—25. Kristietis, kas izvairās no pretiniekiem, lai varētu turpināt sludināšanu, nerīkojas gļēvi.
9:28—30. Ja sludināšana kādā noteiktā rajonā vai noteiktiem cilvēkiem kļūst bīstama mūsu veselībai un dzīvībai, sāk mūs slikti ietekmēt morālā ziņā vai apdraud mūsu attiecības ar Jehovu, mums jābūt piesardzīgiem un rūpīgi jāizraugās, kur un kad mēs sludinām.
9:31. Kamēr valda samērā mierīgi apstākļi, mums jācenšas stiprināt savu ticību, rūpīgi studējot Bībeli un pārdomājot uzzināto. Tas mums palīdzēs ”dzīvot tā Kunga bijībā” — izmantot to, ko esam uzzinājuši, un dedzīgi sludināt.
PĀVILA DEDZĪGĀ DARBĪBA
44. gadā Antiohijā, kur Barnaba ar Pāvilu veselu gadu daudzus ir mācījuši, ierodas pravietis Agabs. Viņš izsaka paredzējumu, ka būs liels bads, un tas piepildās pēc diviem gadiem. Brāļi nolemj ar Barnabas un Saula roku ”sūtīt pabalstu brāļiem, kas dzīvo Jūdejā”. (Ap. d. 11:26—30.) ”Savu uzdevumu Jeruzālemē izpildījuši”, Barnaba un Sauls atgriežas Antiohijā. (Ap. d. 12:25.) 47. gadā, apmēram 12 gadus pēc Saula pievēršanās kristietībai, svētais gars liek Barnabam un Saulam doties misionāru ceļojumā. (Ap. d. 13:1—4.) 48. gadā abi misionāri atgriežas Antiohijā, kur ”viņi, Dieva žēlastībai uzticēti, bija sākuši darbu”. (Ap. d. 14:26.)
Pēc deviņiem mēnešiem Sauls, kas tagad plašāk ir pazīstams ar vārdu Pāvils, par savu darba biedru izraugās Sīlu un dodas otrajā ceļojumā. (Ap. d. 15:40.) Vēlāk viņiem pievienojas arī Lūka un Timotejs. Lūka paliek Filipos, bet Pāvils turpina ceļu uz Atēnām un tālāk uz Korintu, kur viņš pavada pusotru gadu un iepazīstas ar Akvilu un Priskillu. (Ap. d. 18:11.) 52. gada sākumā Timotejs ar Sīlu paliek Korintā, bet Pāvils kopā ar Akvilu un Priskillu dodas uz Sīriju. (Ap. d. 18:18.) Akvila un Priskilla pavada Pāvilu līdz Efesai, kur paši apmetas uz dzīvi.
52. gadā, kādu laiku pavadījis Sīrijas Antiohijā, Pāvils sāk savu trešo ceļojumu. (Ap. d. 18:23.) Efesā, kur Pāvils sludina apmēram trīs gadus, ”mācība aug un kļūst stipra”. (Ap. d. 19:20; 20:31.) Līdz 56. gada Piecdesmitās dienas svētkiem Pāvils ir ieradies Jeruzalemē. Pēc apcietināšanas Pāvils bezbailīgi sludina dažādiem varas pārstāvjiem. Romā divus gadus (aptuveni 59.—61. g.) apustulis atrodas mājas arestā, bet arī tur viņš rod iespējas sludināt Valstību un mācīt ”par Kungu Jēzu Kristu”. (Ap. d. 28:30, 31.)
Bībeles pantu skaidrojums.
14:8—13. Kāpēc Listras iedzīvotāji sauca ”Barnabu par Zevu un Pāvilu par Hermeju”? Sengrieķu mitoloģijā Zevs bija dievu valdnieks un viņa dēls Hermejs bija pazīstams ar savu daiļrunību. Tā kā galvenais runātājs bija Pāvils, Listras iedzīvotāji viņu nosauca par Hermeju, bet Barnabu par Zevu.
16:6, 7. Kāpēc svētais gars aizliedza Pāvilam un viņa biedriem sludināt gan Āzijas, gan Bitīnijas provincē? Tolaik nebija daudz sludinātāju, tāpēc svētais gars viņus sūtīja turp, kur gaidāma lielāka atsaucība.
18:12—17. Kāpēc prokonsuls Gallions neiejaucās, kad pūlis sāka sist Sostenu? Gallions, ļoti iespējams, uzskatīja, ka Sostens, kas acīmredzot bija sakūdījis pūli pret Pāvilu, saņēma pēc nopelniem. Tomēr var teikt, ka šī incidenta gala iznākums bija labs, jo Sostens, pēc visa spriežot, kļuva par kristieti. Vēlāk vienā no savām vēstulēm Pāvils piemin ”brāli Sostenu”. (1. Kor. 1:1.)
18:18. Kādu solījumu Pāvils bija devis? Latviešu Bībeles 1882. gada izdevumā šajā pantā rakstīts, ka Pāvils ”cēlās pāri uz Sīriju (un līdz ar viņu Priskila un Akila), un apcirpa to galvu Kenhrejā, jo viņš to Dievam bija apsolījies”. Pēc dažu speciālistu domām, Pāvils bija devis nazīrieša solījumu. (4. Moz. 6:1—21.) Taču Bībelē nav teikts, kāds bija Pāvila solījums. Turklāt nav zināms, vai šo solījumu Pāvils bija devis pirms vai pēc kļūšanas par kristieti un vai solījuma laiks tikai sākās vai jau beidzās. Lai kā arī būtu, šāda solījuma došana nebija grēks.
Ko mēs varam mācīties.
12:5—11. Mēs varam lūgt par ticības biedriem, un mums tas noteikti arī jādara.
12:21—23; 14:14—18. Hērodam labpatika saņemt godu, kas pienācās vienīgi Dievam. Pavisam citādi izturējās Pāvils un Barnaba, kas bez kavēšanās stingri noraidīja cilvēku mēģinājumus viņus godināt. Mēs nevēlamies tikt cildināti par sekmēm, ko esam guvuši kalpošanā Jehovam.
14:5—7. Piesardzība palīdz turpināt kalpošanu. (Mat. 10:23.)
14:22. Kristieši ir gatavi pārbaudījumiem un nerīkojas pretēji savai ticībai, lai no tiem izvairītos. (2. Tim. 3:12.)
16:1, 2. Gados jauniem kristiešiem ir jāizturas nopietni pret garīgiem jautājumiem un jālūdz, lai Jehova viņiem palīdz iemantot labu reputāciju.
16:3. Mums jādara viss, kas ir saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, lai cilvēkiem būtu vieglāk pieņemt labo vēsti. (1. Kor. 9:19—23.)
20:20, 21. Sludināšana pa mājām ir neatņemama mūsu kalpošanas sastāvdaļa.
20:24; 21:13. Uzticība Dievam ir svarīgāka par dzīvību.
21:21—26. Mums jābūt gataviem pieņemt labus padomus.
25:8—12. Kristieši var izmantot visas likumdošanā paredzētās iespējas, lai ”aizstāvētu un apstiprinātu evanģeliju”. (Filip. 1:7.)
26:24, 25. Mums jādara zināmi ”patiesības un saprāta vārdi” (JD-07), kaut arī ”miesīgais cilvēks” tos uzskata par muļķībām. (1. Kor. 2:14.)
[Attēls 30. lpp.]
Kad Pēteris izmantoja ”valstības atslēgas”?
[Attēls 31. lpp.]
Bez svētā gara atbalsta nebūtu iespējams sludināt labo vēsti visā pasaulē