Sīla. Cilvēks, kas prata uzmundrināt citus
JAU no paša kristiešu draudzes pastāvēšanas sākuma ļoti nozīmīgs ir bijis ceļojošo pārraugu darbs, jo viņi ir daudz darījuši, lai uzmundrinātu Dieva kalpus un lai labā vēsts izplatītos līdz visattālākajiem zemes nostūriem. Viens no pirmajiem kristiešiem, kam tika uzticēti pārrauga pienākumi, bija Sīla — pravietis un ievērojams Jeruzalemes draudzes loceklis. Viņš deva nozīmīgu ieguldījumu sludināšanā un bija viens no pirmajiem misionāriem, kas nesa evaņģeliju Eiropas iedzīvotājiem. Kāpēc Sīla bija īpaši piemērots šādam darbam? Ko mēs no viņa varam mācīties?
Jautājums par apgraizīšanu
Mūsu ēras 49. gadā strīdi par apgraizīšanu varēja radīt šķelšanos kristiešu draudzē, tāpēc vadošajai padomei, kas atradās Jeruzalemē, bija jādod kristiešiem skaidri norādījumi, lai atrisinātu radušos sarežģījumus. Lasot Bībelē par tā laika notikumiem, mēs iepazīstamies ar Sīlu jeb Silvānu. Sīla, iespējams, piedalījās vadošās padomes sapulcē, un pēc tam, kad lēmums bija pieņemts, ”apustuļi un vecaji” izraudzīja viņu par savu pārstāvi, kura uzdevums bija paziņot šo lēmumu ”brāļiem Antiohijā, Sirijā un Kilikijā”. Kad Sīla un Jūda (Barsaba) kopā ar Pāvilu un Barnabu nonāca Antiohijā, viņi nodeva brāļiem sūtījumu un acīmredzot pastāstīja par sapulci Jeruzalemē, par pieņemtajiem lēmumiem un par to, kas rakstīts vēstulē. Tāpat viņi ”pamācīja brāļus ar daudz vārdiem un tos stiprināja”. Un kristieši Antiohijā ”priecājās par labo pamācību”. (Apustuļu darbi 15:1—32.)
Tātad Sīla deva nozīmīgu ieguldījumu šī svarīgā jautājuma risināšanā. Viņa darbs nebūt nebija viegls. Neviens nevarēja iepriekš zināt, kā Antiohijas draudze uzņems vadošās padomes lēmumu. ”Bija vajadzīgs ļoti gudrs un taktisks cilvēks, kas varētu izskaidrot apustuļu vēstules saturu,” rakstīja kāds Bībeles komentētājs. Pats fakts, ka Sīlam tika uzticēts šāds sarežģīts uzdevums, ļauj izdarīt secinājumus par viņa personību. Acīmredzot vadošās padomes locekļi varēja uz Sīlu paļauties, zinot, ka viņš pareizi izskaidros tās dotos norādījumus. Sīla noteikti bija arī gudrs pārraugs, kas spēja vienot draudzes locekļus situācijā, kad bija radušās nesaskaņas.
Ceļojumi kopā ar Pāvilu
Nav skaidri zināms, vai Sīla, paveicis viņam uzticēto uzdevumu, atgriezās Jeruzalemē vai ne. Kādu laiku vēlāk Pāvils, kam ar Barnabu bija radušās domstarpības Jāņa Marka dēļ, aicināja Sīlu, kas tajā laikā atradās Antiohijā, pievienoties viņam un apmeklēt visas pilsētas, kurās viņš bija sludinājis pirmā ceļojuma laikā. (Apustuļu darbi 15:36—41.)
Sīla tika uzaicināts, iespējams, tāpēc, ka viņš atbalstīja sludināšanu cittautiešiem un, būdams pravietis un vadošās padomes pārstāvis, varēja pārliecinošāk izklāstīt padomes lēmumu ticīgajiem Sīrijā un Kilikijā. Pāvila un Sīlas ceļojums noritēja ļoti sekmīgi. Apustuļu darbu grāmatā ir stāstīts: ”Pārstaigādami pilsētas, viņi tiem pavēlēja ievērot noteikumus, ko apustuļi un vecajie Jeruzālemē bija devuši. Draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās.” (Apustuļu darbi 16:4, 5.)
Ceļojuma laikā abiem misionāriem svētais gars divas reizes lika mainīt maršrutu. (Apustuļu darbi 16:6, 7.) Listrā misionāriem pievienojās Timotejs, pēc tam kad saistībā ar viņu bija izteikti pravietiski vārdi, par kuriem nekas sīkāk gan nav stāstīts. (1. Timotejam 1:18; 4:14.) Pāvils, kam arī bija dotas pravieša dāvanas, redzēja parādību, kurā ceļotājiem tika norādīts doties uz Maķedoniju. (Apustuļu darbi 16:9, 10.)
Miesas sods un ieslodzījums
Filipos, kas bija Maķedonijas ”galvenā pilsēta”, Sīla pieredzēja ļoti smagus pārbaudījumus. Kad Pāvils bija izdzinis zīlēšanas garu no kādas jaunas verdzenes, tās īpašnieki, sapratuši, ka ir zudis viņu ienākumu avots, satvēra Sīlu un Pāvilu un aizveda pie pilsētas pārvaldniekiem. Pret abiem misionāriem izturējās ļoti necienīgi — cilvēku priekšā viņus nosauca par ļaundariem, viņiem noplēsa virsdrēbes un viņus pēra tirgus laukumā. (Apustuļu darbi 16:12, 16—22.)
Šādu nežēlīgu miesas sodu bija ārkārtīgi grūti izturēt, turklāt Pāvila un Sīlas gadījumā tas bija pilnīgi pretlikumīgs. Romiešu likums noteica, ka Romas pilsoni nedrīkst sist. Pāvils un droši vien arī Sīla bija Romas pilsoņi. ”Pēc daudz sitieniem” Pāvils un Sīla tika iemesti cietumā, un viņu kājas tika saslēgtas siekstā. Gustavs Štēlins raksta, ka tas bija ”drausmīgs rīks, ..ar kura palīdzību ieslodzītā kājas varēja izplest tā, lai viņš nespētu gulēt”. Turklāt Pāvilam un Sīlam noteikti sagādāja sāpes ievainojumi, kas bija palikuši pēc sitieniem. Tomēr ”ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas”. (Apustuļu darbi 16:23—25.)
Šis notikums ļauj uzzināt par Sīlu vēl kaut ko. Sīla bija priecīgs, tāpēc ka viņi cieta Kristus vārda dēļ. (Mateja 5:11, 12; 24:9.) Sīla acīmredzot saglabāja to pašu nostāju, kas viņam un viņa biedriem pirms kāda laika bija palīdzējusi uzmundrināt, stiprināt un iepriecināt savus ticības biedrus Antiohijā. Pāvila un Sīlas prieks droši vien kļuva vēl lielāks, kad pēc zemestrīces viņi kļuva brīvi un ar viņu palīdzību ticību Dievam ieguva ne tikai cietumsargs, kas bija grasījies izdarīt pašnāvību, bet arī cietumsarga ģimenes locekļi. (Apustuļu darbi 16:26—34.)
Miesas sods un ieslodzījums nebija iebiedējuši ne Pāvilu, ne Sīlu. Kad abiem misionāriem tika paziņots, ka viņi tiek atbrīvoti, viņi atteicās paslepus aiziet no Filipiem, kā to bija vēlējušies pilsētas pārvaldnieki. Viņi pastāvēja pie sava, un tagad pilsētas pārvaldnieki bija tie, kas nonāca nepatīkamā situācijā. ”Tie mūs romiešus, bez tiesas sprieduma, visiem redzot, ir šautuši un iemetuši cietumā; un tagad tie mūs slepeni izmet?” jautāja Pāvils. ”Tā ne; lai viņi paši nāk un mūs izved.” Baidīdamies par šī notikuma iespējamajām sekām, pilsētas pārvaldnieki lūdza Pāvilu un Sīlu aiziet no pilsētas. (Apustuļu darbi 16:35—39.)
Pāvils un Sīla, panākuši, ka varas pārstāvji atzīst viņu tiesības, ko noteica romiešu likumi, piekrita izpildīt pārvaldnieku lūgumu, tomēr vispirms viņi devās atvadīties no saviem draugiem. Sīla un viņa ceļabiedrs rīkojās tāpat kā iepriekš sava sludināšanas ceļojuma laikā — viņi ’iepriecināja brāļus’ un tikai tad devās ceļā. (Apustuļu darbi 16:40, JD.)
No Maķedonijas uz Babilonu
Nepatīkamie pārdzīvojumi Pāvilam un Sīlam nebija atņēmuši drosmi, tāpēc viņi kopā ar saviem darba biedriem turpināja sludināt citās vietās. Jaunas grūtības viņus gaidīja Tesalonikā. Trīs sabatus pēc kārtas Pāvils sludināja, un viņa sludināšana bija ļoti sekmīga, tāpēc pretinieki, kam tas nepatika, sakūdīja cilvēku pūli. Brāļi nolēma, ka būs saprātīgāk, ja misionāri naktī atstās pilsētu. Viņi tā arī izdarīja un devās uz Beroju. Uzzinājuši par Pāvila un viņa biedru sekmīgo darbu, Berojā ieradās viņa pretinieki no Tesalonikas. Tad Pāvils devās prom no pilsētas, bet Sīla un Timotejs palika Berojā, lai parūpētos par tiem, kas bija sākuši interesēties par sludināto vēsti. (Apustuļu darbi 17:1—15.) Sīla un Timotejs pievienojās Pāvilam Korintā, līdzi nesdami labas ziņas un, iespējams, dāvinājumu no draugiem Maķedonijā. Šis dāvinājums apustulim, kas bija nonācis trūkumā un bija sācis strādāt, ļāva pārtraukt darbu un ar jaunu sparu veltīt visu savu laiku sludināšanai. (Apustuļu darbi 18:1—5; 2. Korintiešiem 11:9.) Rakstot par sludināšanu Korintā, Pāvils kā savus darba biedrus un sludinātājus min arī Sīlu un Timoteju. Tātad arī šajā pilsētā brāļi darbojās tikpat aktīvi kā iepriekšējās. (2. Korintiešiem 1:19.)
Tā kā abās vēstulēs tesaloniķiešiem, kas šajā laikā tika rakstītas Korintā, ir lietots vietniekvārds ”mēs”, daudzi uzskata, ka Sīla un Timotejs palīdzēja tās rakstīt. Tomēr pieņēmums, ka Sīla pildīja arī rakstveža pienākumus, ir balstīts galvenokārt uz vārdiem, ko vienā no savām vēstulēm rakstīja Pēteris. Viņš minēja, ka savu pirmo vēstuli no Babilonas ir rakstījis ”ar Silvānu, uzticamo brāli”. (1. Pētera 5:12, 13.) Šie vārdi varētu nozīmēt arī to, ka Silvāns bija vēstules nogādātājs, taču abas Pētera vēstules stila ziņā atšķiras, tāpēc ir iespējams, ka Pēteris bija lūdzis Silvānam pierakstīt savu pirmo vēstuli. Ja tas tā bija, tad jāsecina, ka viena no Sīlas daudzajām teokrātiskajām privilēģijām bija arī sekretāra darbs.
Piemērs, kam mēs varam sekot
Pārdomājot visu, kas mums zināms par Sīlas dzīvi, mēs redzam, ka viņš tiešām paveica ļoti daudz. Viņš ir lielisks piemērs visiem misionāriem un ceļojošajiem pārraugiem mūsdienās. Daudz spēka Sīlam prasīja garie ceļojumi, ko viņš veica nevis tādēļ, lai iegūtu materiālu labumu vai celtu sevi cilvēku acīs, bet tādēļ, lai palīdzētu citiem. Sīlas mērķis bija uzmundrināt cilvēkus ar saprātīgiem un taktiskiem padomiem, labi sagatavotām un sirsnīgām runām un dedzību sludināšanā. Lai kādi būtu mūsu pienākumi Jehovas organizācijā, arī mēs varam uzmundrināt ticības biedrus, ja vienmēr — arī grūtībās — cenšamies saglabāt pozitīvu nostāju, kā to darīja Sīla.
[Karte 29. lpp.]
(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)
Pāvila otrais ceļojums
Lielā jūra
Antiohija
Derbe
Listra
Ikonija
Troāda
Filipi
Amfipole
Tesalonika
Beroja
Atēnas
Korinta
Efesa
Jeruzaleme
Cēzareja
[Norāde par autortiesībām]
Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.