”Lai tie meklētu Dievu.. un arī atrastu”

1.—3. a) Kāpēc apustuli Pāvilu Atēnās pārņēma sašutums? b) Ko mēs varam mācīties no Pāvila piemēra?

PĀVILU ir pārņēmis sašutums. Viņš ir nonācis Grieķijā, Atēnās, kas ir grieķu zinātniskās domas centrs, vieta, kur reiz mācīja Sokrats, Platons un Aristotelis. Atēnieši ir ļoti reliģiozi un pielūdz veselu dievu panteonu. Lai kur Pāvils raudzītos, visur — tempļos, pilsētas laukumos un ielās — atrodas elku tēli. Pāvils zina, kāda ir patiesā Dieva Jehovas attieksme pret elkdievību. (2. Moz. 20:4, 5.) Dievbijīgais apustulis domā tāpat kā Jehova — viņam elki riebj!

² Ieejot agorā jeb tirgus laukumā, Pāvilam pārskrien auksti šermuļi. Pie galvenās ieejas laukuma ziemeļrietumu stūrī slejas vesela rinda fallisku dieva Hermeja statuju! Tirgus laukumā ik uz soļa ir kāda svētnīca. Kā dedzīgais apustulis sludinās šajā elkdievības pārņemtajā pilsētā? Vai viņš valdīs pār savām emocijām un atradīs kopīgu valodu ar tiem, kam sludinās? Vai apustulim izdosies palīdzēt kādam meklēt patieso Dievu un viņu arī atrast?

³ Runa, ko Pāvils sacīja Atēnu mācītajiem ļaudīm un kas ir pierakstīta Apustuļu darbos 17:22—31, ir spožs oratormākslas, smalkjūtības un spriestspējas paraugs. Tuvāk izpētot Pāvila runu, mēs varam mācīties, kā atrast kopīgu valodu ar klausītājiem un palīdzēt viņiem spriest.

4., 5. Kur Atēnās Pāvils sludināja, un kāda auditorija viņu gaidīja?

⁴ Pāvils nonāca Atēnās ap mūsu ēras 50. gadu sava otrā sludināšanas ceļojuma laikā.a Gaidīdams Sīlu un Timoteju ierodamies no Berojas, Pāvils pēc sava paraduma sāka ”runāt sinagogā ar jūdiem”. Apustulis arī atrada vietu, kur viņš varēja sarunāties ar Atēnu iedzīvotājiem, kas nebija jūdi, — ”tirgus laukumu” jeb agoru. (Ap. d. 17:17.) Atēnu agora, kas plešas uz ziemeļrietumiem no Akropoles, aizņēma kādus 5 hektārus. Tirgus laukums nebija tikai vieta, kur pirka un pārdeva. Tas bija pilsētas sabiedriskais laukums. Kādā avotā ir atzīmēts, ka šī vieta bija ”pilsētas ekonomiskās, politiskās un kultūras dzīves sirds”. Atēniešiem patika tur pulcēties un iesaistīties intelektuālās pārrunās.

⁵ Tirgus laukumā sastopamie cilvēki nebija vienkārša auditorija. Tur varēja satikt epikūriešus un stoiķus — divu konkurējošu filozofijas skolu pārstāvjus.b Epikūrieši uzskatīja, ka dzīvība ir radusies nejauši. Viņu attieksme pret dzīvi atspoguļojas šajos vārdos: ”Dievs nav jābīstas. Nāvē nav sāpju. Labo var sasniegt, ļauno — izturēt.” Stoiķi uzsvēra prātu un loģiku un neuzskatīja Dievu par personu. Nedz epikūrieši, nedz stoiķi neticēja augšāmcelšanai, ko mācīja Kristus sekotāji. Šo abu grupu filozofiskie uzskati nebija savienojami ar cildenajām patiesās kristietības mācībām, ko sludināja Pāvils.

6., 7. Kā daži grieķu intelektuāļi reaģēja uz Pāvila sludināšanu, un ar kādu attieksmi dažreiz sastopamies mēs?

⁶ Kā grieķu intelektuāļi uztvēra Pāvila sludināšanu? Daži nosauca viņu par ”pļāpu” (burtiski: ”sēklu uzlasītājs; knābātājs”). (Ap. d. 17:18.) Par attiecīgo grieķu vārdu kāds zinātnieks rakstīja: ”Sākotnēji ar šo vārdu apzīmēja mazu putniņu, kas tekalēja apkārt, uzlasīdams graudus; vēlāk šo vārdu attiecināja uz cilvēkiem, kas tirgus laukumā savāca ēdienu atliekas un dažādus citus pārpalikumus. Vēl pēc kāda laika to sāka lietot pārnestā nozīmē, runājot par cilvēku, kas uzlasīja ziņu druskas, jo īpaši par tādu cilvēku, kas nespēja starp tām atrast sakarību.” Tātad šie mācītie vīri būtībā apgalvoja, ka Pāvils ir aprobežots svešu domu atkārtotājs. Taču, kā mēs redzēsim, Pāvilu šāda apsaukāšana neiebiedēja.

⁷ Mūsdienās ir līdzīgi. Savu uz Bībeli balstīto uzskatu dēļ Jehovas liecinieki bieži ir saukti aizvainojošos vārdos. Piemēram, daudzi pedagogi evolūcijas teoriju pasniedz kā faktu un uzstāj, ka visiem izglītotiem cilvēkiem tai ir jāpiekrīt. Tos, kas atsakās ticēt evolūcijai, viņi būtībā uzskata par aprobežotiem cilvēkiem. Šādi inteliģences pārstāvji vēlas, lai citi mūs uzskatītu par tukšiem pļāpām, kad mēs izklāstām Bībeles viedokli un norādām uz dabā redzamajiem pierādījumiem, kas apstiprina Radītāja esamību. Bet tas mūs nebiedē. Tieši pretēji, mēs droši aizstāvam savu ticību tam, ka dzīvība uz Zemes ir saprātīga Radītāja, Dieva Jehovas, roku darbs. (Atkl. 4:11.)

 8. a) Ko teica daži, kas dzirdēja Pāvila sludināšanu? b) Ko varētu nozīmēt vārdi, ka Pāvils tika aizvests uz areopāgu? (Sk. zemsvītras piezīmi.)

⁸ Citi, kas dzirdēja Pāvilu sludinām tirgus laukumā, reaģēja savādāk. ”Izskatās, ka viņš ir svešu dievību sludinātājs,” viņi secināja. (Ap. d. 17:18.) Vai Pāvils tiešām atēniešiem sludināja jaunus dievus? Tas bija nopietns jautājums un līdzinājās vienai no apsūdzībām, kuras dēļ pirms vairākiem gadsimtiem bija tiesāts un sodīts ar nāvi Sokrats. Nav brīnums, ka Pāvilu aizveda uz areopāgu un prasīja, lai viņš paskaidrotu mācības, kas atēniešiem izklausījās svešas.c Kā Pāvils aizstāvēja labo vēsti tādu ļaužu priekšā, kuri nepārzināja Svētos Rakstus?

9.—11. a) Kā Pāvils centās atrast kaut ko kopīgu ar saviem klausītājiem? b) Kā mēs sludināšanā varam sekot Pāvila paraugam?

⁹ Kā jau bija minēts, pilsētā izplatītā elkdievība izraisīja Pāvilā sašutumu. Taču viņš nevis lielās dusmās vērsās pret elku pielūgsmi, bet saglabāja mieru. Runādams taktiski, viņš centās noskaņot savus klausītājus labvēlīgi un atrast kaut ko tādu, kas viņu ar tiem vienoja. Pāvils iesāka savu runu ar vārdiem: ”Atēnieši, es redzu, ka jūs esat ļoti ticīgi cilvēki.” (Ap. d. 17:22.) Apustulis rīkojās gudri, viņus šādi uzslavēdams. Pāvils saprata, ka dažiem, kuru garīgo skatienu ir aizmiglojušas viltus mācības, varētu būt atsaucīga sirds. Galu galā Pāvils apzinājās, ka viņš pats agrāk bija rīkojies nepareizi ”nezināšanas un neticības dēļ”. (1. Tim. 1:13.)

¹⁰ Atradis ar atēniešiem kaut ko kopīgu, Pāvils minēja, ka ir ievērojis neapšaubāmu pierādījumu viņu reliģiozitātei — altāri ”Nepazīstamam Dievam”. Kā bija norādīts kādā avotā, ”grieķiem un citām tautām bija paradums veltīt altārus ”nepazīstamiem dieviem”, jo viņi baidījās, ka savā pielūgsmē ir atstājuši bez ievērības kādu dievu, kurš to varētu ņemt ļaunā”. Izveidojot šādu altāri, atēnieši atzina, ka pastāv Dievs, kuru viņi nepazīst. Pāvils pieminēja šo altāri, lai no tā pārietu pie labās vēsts, ko viņš sludina. Viņš paskaidroja: ”Ko jūs nepazīdami pielūdzat, to es jums sludinu.” (Ap. d. 17:23.) Pāvils izmantoja argumentāciju, kas bija smalka, bet spēcīga. Viņš atēniešiem nesludināja jaunu vai svešu dievu, kā daži bija apgalvojuši. Viņš paskaidroja, ka Dievs, ko atēnieši nepazīst, ir patiesais Dievs.

¹¹ Kā mēs sludināšanā varam sekot Pāvila paraugam? Ja esam vērīgi, mēs cilvēka ārienē, viņa mājās vai pagalmā varbūt pamanīsim kaut ko tādu, kas var liecināt, ka viņš ir ticīgs. Tādā gadījumā mēs varētu teikt: ”Es redzu, ka jūs esat ticīgs cilvēks. Es tieši cerēju sastapt kādu, kam ir interese par garīgiem jautājumiem.” Ar cieņu izturēdamies pret cilvēka reliģiskajām jūtām, mēs varam izveidot kopīgu pamatu tālākai sarunai. Mums nevajadzētu izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par cilvēkiem, balstoties tikai uz viņu reliģisko pārliecību. Mūsu brāļu un māsu vidū ir ne mazums tādu, kas kādreiz no visas sirds ticēja aplamām reliģiskām mācībām.

12. Kā Pāvils pielāgojās saviem klausītājiem?

¹² Pāvils ar saviem klausītājiem bija atradis kopsaucēju, bet vai viņam izdevās to saglabāt tālākajā runas gaitā? Zinādams, ka viņa klausītāji ir apguvuši grieķu filozofiju, bet nav pazīstami ar Dieva Rakstiem, viņš tiem pielāgojās. Pirmkārt, viņš skaidroja Svēto Rakstu mācības, tos tieši necitējot. Otrkārt, viņš runāja ar saviem klausītājiem kā ar sev līdzīgiem, pāriedams no ”jūs” uz ”mēs”. Treškārt, viņš citēja grieķu literatūru, lai parādītu, ka dažas no viņa izteiktajām domām ir atspoguļotas viņu pašu darbos. Apskatīsim sīkāk Pāvila iespaidīgo runu un padomāsim, kādas svarīgas patiesības viņš atēniešiem atklāja par Dievu, kuru tie nepazina.

13. Ko Pāvils sacīja par Visuma rašanos, un uz ko viņa vārdi netieši norādīja?

¹³ Dievs ir radījis Visumu. Pāvils sacīja: ”Dievs, kurš radījis pasauli un visu, kas tajā, būdams debesu un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos.”d (Ap. d. 17:24.) Visums nav radies nejauši. Patiesais Dievs ir visa Radītājs. (Ps. 146:6.) Atšķirībā no Atēnas un citām dievībām, kuru slava bija atkarīga no tempļiem, svētnīcām un altāriem, neviens cilvēku rokām darināts templis debesu un zemes Visaugstajam Kungam nav gana plašs. (1. Ķēn. 8:27.) Pāvila doma bija skaidra: patiesais Dievs ir nesalīdzināmi pārāks par visiem cilvēku izveidotajiem elkiem, kas atrodami cilvēku uzbūvētajos tempļos. (Jes. 40:18—26.)

14. Kā Pāvils paskaidroja, ka Dievs nav atkarīgs no cilvēkiem?

¹⁴ Dievs nav atkarīgs no cilvēkiem. Elku pielūdzēji mēdza ietērpt savus elkus krāšņās drēbēs, apbērt tos ar dārgām dāvanām un nest tiem ēdienus un dzērienus — it kā elkiem to visu vajadzētu! Bet Pāvila klausītāju vidū varbūt bija grieķu filozofi, kas uzskatīja, ka dievam no cilvēkiem nekas nav vajadzīgs. Tādā gadījumā viņi noteikti piekrita Pāvila vārdiem, ka Dievu ”neapkalpo cilvēku rokas, it kā viņam kaut ko vajadzētu”. Patiešām, neko no materiālām lietām cilvēki Radītājam nespēj dot. Viņš pats dod cilvēkiem to, kas viņiem ir nepieciešams, — ”dzīvību, elpu un visu”, arī sauli, lietu un auglīgu zemi. (Ap. d. 17:25; 1. Moz. 2:7.) Dievs, no kura visas šīs veltes nāk, nav atkarīgs no cilvēkiem, kas tās saņem.

15. Kā Pāvils skāra jautājumu par viņa klausītāju pārākumu pār citām tautām, un ko mēs no viņa varam mācīties?

¹⁵ Dievs radīja cilvēku. Atēnieši uzskatīja, ka viņi, būdami grieķi, ir pārāki par citām tautām. Bet lepnums par savu tautību vai izcelsmi nav savienojams ar Bībeles patiesību. (5. Moz. 10:17.) Pāvils šo jūtīgo jautājumu apskatīja taktiski un ļoti prasmīgi. Viņa vārdi, ka Dievs ”no viena cilvēka.. ir licis rasties visām tautām”, viņa klausītājiem noteikti deva vielu pārdomām. (Ap. d. 17:26.) Viņš atsaucās uz Pirmajā Mozus grāmatā lasāmo aprakstu par Ādamu, kas ir visu cilvēku priekštecis. (1. Moz. 1:26—28.) Tā kā visi ir cēlušies no viena cilvēka, neviena tauta nav pārāka par citām. Pāvila vārdi bija nepārprotami, un mēs no tā varam mācīties kaut ko svarīgu. Kaut gan mēs sludināšanā vēlamies būt taktiski un saprātīgi, mēs nedrīkstam aizplīvurot Bībeles patiesību, lai izpatiktu saviem klausītājiem.

16. Ar kādu nolūku Dievs cilvēkus ir radījis?

¹⁶ Dievs vēlas, lai cilvēki viņam tuvotos. Varbūt filozofi, kas bija Pāvila klausītāju vidū, bija daudz diskutējuši par cilvēka pastāvēšanas jēgu, bet viņi nebija spējuši rast apmierinošu atbildi. Turpretī Pāvils skaidri parādīja, ka Dievs cilvēkus ir radījis ar nolūku, lai tie ”meklētu Dievu, pūlētos viņu uziet un arī atrastu, kaut gan, taisnību sakot, viņš nav tālu nevienam no mums”. (Ap. d. 17:27.) Dievs, ko atēnieši nepazina, nekādā gadījumā nav neizdibināms. Gluži otrādi, viņš nav tālu nevienam, kas no tiesas vēlas viņu atrast un iepazīt. (Ps. 145:18.) Ievēro: Pāvils lietoja vārdu ”mēs”, tā norādot, ka arī viņš pats ir starp tiem, kam jāmeklē Dievs un ”jāpūlas viņu uziet”.

17., 18. Kāpēc cilvēkiem būtu jāizjūt vēlēšanās tuvoties Dievam, un ko mēs varam mācīties no tā, kā Pāvils centās piesaistīt savu klausītāju uzmanību?

¹⁷ Cilvēkiem jājūt pamudinājums tuvoties Dievam. ”Pateicoties viņam,” sacīja Pāvils, ”mēs dzīvojam, kustamies un esam.” Pēc dažu pētnieku domām, Pāvils atsaucās uz krētiešu dzejnieka Epimenīda vārdiem, kurš bija dzīvojis sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras un bija ”nozīmīga persona atēniešu reliģiskajā tradīcijā”. Pāvils minēja vēl kādu iemeslu, kāpēc cilvēkiem būtu jāizjūt vēlēšanās tuvoties Dievam: ”Kā jau ir teikuši daži jūsu dzejnieki: ”Mēs visi esam viņa bērni.”” (Ap. d. 17:28.) Cilvēkiem būtu jājūt saikne ar Dievu — viņš ir radījis pirmo cilvēku, no kura ir cēlušies visi pārējie. Lai piesaistītu savu klausītāju uzmanību, Pāvils ar gudru ziņu citēja grieķu sacerējumus, ko viņa klausītāji neapšaubāmi turēja augstā godā.e Sekodami Pāvila paraugam, mēs reižu reizēm varam izmantot citātus no vēstures avotiem, enciklopēdijām vai citiem plaši atzītiem izdevumiem. Piemēram, kāds atbilstošs citāts no autoritatīva avota var palīdzēt cilvēkam, kas nav Jehovas liecinieks, pārliecināties par dažādu ar viltus reliģiju saistītu paražu vai svētku izcelsmi.

¹⁸ Šajā runas daļā Pāvils bija pavēstījis pamatpatiesības par Dievu, prasmīgi pielāgodams savus vārdus klausītājiem. Kas, pēc apustuļa domām, atēniešiem būtu jādara ar šo svarīgo informāciju? Tūlīt pat runas turpinājumā Pāvils to darīja zināmu.

19., 20. a) Kā Pāvils pierādīja, ka pielūgt cilvēku darinātos elkus ir nesaprātīgi? b) Kas bija jādara Pāvila klausītājiem?

¹⁹ Pāvils bija gatavs pamudināt savus klausītājus uz rīcību. Atsaukdamies uz citātu no sengrieķu literatūras, viņš sacīja: ”Tā kā mēs esam Dieva bērni, mums nebūtu jādomā, ka Dievs ir līdzīgs zeltam, sudrabam vai akmenim — cilvēka izdomātam un prasmīgi veidotam tēlam.” (Ap. d. 17:29.) Ja jau cilvēki ir Dieva radīti, kā gan Dievs varētu būt elks, ko ir darinājuši cilvēki? Pāvila pārdomātā argumentācija atklāja, cik nesaprātīgi ir pielūgt cilvēku izveidotos elkus. (Ps. 115:4—8; Jes. 44:9—20.) Teikdams ”mums nebūtu jādomā”, Pāvils padarīja šo aizrādījumu maigāku.

²⁰ Apustulis nepārprotami norādīja, ka ir nepieciešama rīcība: ”Dievs ir pacietis šādu nezināšanu [uzskatu, ka Dieva labvēlību var iegūt ar elku pielūgsmi], bet tagad viņš aicina visus ļaudis, lai kur tie dzīvotu, nožēlot grēkus.” (Ap. d. 17:30.) Daļu Pāvila klausītāju, iespējams, ļoti pārsteidza aicinājums nožēlot grēkus. Bet, kā atklāja Pāvila pārliecinošā runa, viņi bija saņēmuši dzīvību no Dieva un tāpēc bija atbildīgi Dieva priekšā. Viņiem bija jāmeklē Dievs, jāuzzina patiesība par viņu un jāsaskaņo savs dzīvesveids ar šo patiesību. Atēniešu gadījumā tas nozīmēja atzīt, ka elku pielūgsme ir grēks, un novērsties no tās.

21., 22. Ar kādiem spēcīgiem vārdiem Pāvils pabeidza savu runu, un ko tie nozīmē mums?

²¹ Pāvils pabeidza savu runu ar spēcīgiem vārdiem: ”Dievs ir noteicis dienu, kad viņš taisnīgi tiesās pasauli ar viņa izraudzīta vīra starpniecību, un, pieceldams šo vīru no mirušajiem, Dievs visiem ir devis apstiprinājumu, ka tā noteikti būs.” (Ap. d. 17:31.) Nākotnē gaidāmā tiesas diena bija nopietns iemesls meklēt un atrast patieso Dievu. Pāvils neminēja Dieva izraudzītā tiesneša vārdu, bet pateica par viņu kaut ko apbrīnojamu: viņš ir bijis cilvēks, tad nomiris, un Dievs viņu ir piecēlis no nāves.

²² Šie pamudinošie nobeiguma vārdi daudz nozīmē arī mums. Mēs zinām, ka Dieva izraudzītais tiesnesis ir augšāmceltais Jēzus Kristus. (Jāņa 5:22.) Mēs arī zinām, ka tiesas diena ilgs tūkstoš gadu un tā strauji tuvojas. (Atkl. 20:4, 6.) Mēs nebaidāmies no tiesas dienas, jo saprotam, ka tā nesīs nebeidzamas svētības visiem, kas tiks atzīti par uzticīgiem. Apstiprinājums tam, ka mūsu cerība uz brīnišķīgu nākotni piepildīsies, ir visizcilākais brīnums — Jēzus Kristus augšāmcelšana.

23. Kā tika uzņemta Pāvila runa?

²³ Pāvila runa tika uzņemta dažādi. Dzirdot par augšāmcelšanu, ”daži viņu izsmēja”. Citi bija pieklājīgi, bet izvairīgi sacīja: ”Par to tu mums varēsi pastāstīt kādu citu reizi.” (Ap. d. 17:32.) Tomēr bija arī tādi, kas atsaucās labvēlīgi. Bībelē ir teikts: ”Daži viņam pievienojās un kļuva ticīgi. Starp tiem bija areopāga tiesnesis Dionīsijs, kāda sieviete, vārdā Damarida, un vēl citi.” (Ap. d. 17:34.) Mēs sludināšanā pieredzam kaut ko līdzīgu. Daži cilvēki mūs izsmej, savukārt citi atbild pieklājīgi, bet ir vienaldzīgi. Taču, kad kāds pieņem vēsti par valstību un kļūst ticīgs, mēs esam saviļņoti.

24. Ko mēs varam mācīties no runas, ko Pāvils teica areopāgā?

²⁴ Pārdomājot Pāvila runu, mēs daudz ko uzzinām par loģisku runas attīstību un pārliecinošu argumentāciju, kā arī par pielāgošanos klausītājiem. Tāpat mēs saprotam, ka mums ir jābūt pacietīgiem un smalkjūtīgiem pret cilvēkiem, kuru skatienu aizmiglo aplami reliģiskie uzskati. Vēl mēs gūstam vērtīgu atziņu: mēs nekad nedrīkstam sagrozīt Bībeles patiesību, lai izpatiktu saviem klausītājiem. Sekojot apustuļa Pāvila piemēram, mēs varam kļūt par prasmīgākiem sludinātājiem, un kristiešu pārraugi var pilnveidot savu prasmi mācīt draudzi. Tā mēs būsim vēl labāk sagatavoti tam, lai palīdzētu citiem ”meklēt Dievu.. un arī atrast”. (Ap. d. 17:27.)