47. Bībeles grāmata. Otrā vēstule korintiešiem
Kas sarakstījis: Pāvils
Kur sarakstīta: Maķedonijā
Kad pabeigta: ap 55. g. m.ē.
TUVOJĀS beigām 55. gada vasara, varbūt pat jau bija sācies rudens. Korintas kristiešu draudzē joprojām pastāvēja dažas problēmas, kas uztrauca apustuli Pāvilu. Tikai nedaudzi mēneši bija aizritējuši, kopš viņš bija nosūtījis korintiešiem savu pirmo vēstuli. Pa to laiku Tits bija aizsūtīts uz Korintu, lai viņš tur palīdzētu vākt ziedojumus svētajiem Jūdejā, un varbūt arī tādēļ, lai pavērotu, kā korintieši atsaucas uz Pāvila pirmo vēstuli. (2. Kor. 2:12, 13; 8:1—6.) Kā viņi bija reaģējuši? Pāvils jutās bezgala atvieglots, kad uzzināja, ka vēstule ir modinājusi korintiešos skumjas un nožēlu. Tits bija ieradies pie Pāvila Maķedonijā un atnesis viņam šo labo ziņu, un tagad apustuļa sirds pāri plūda mīlestībā pret ticības biedriem Korintā. (6:11; 7:5—7.)
2 Tāpēc Pāvils atkal rakstīja korintiešiem. Viņa sirsnīgā un spēcīgā vēstule rakstīta Maķedonijā, un acīmredzot korintiešiem to nogādāja Tits. (8:16—18, 22—24; 9:2, 4.) Viens no iemesliem, kāpēc Pāvils raizējās par korintiešiem un rakstīja tiem vēstuli, bija ”dižapustuļi”, kas darbojās Korintas draudzē un ko Pāvils nosauca arī par ”melu apustuļiem un viltīgiem strādniekiem”. (11:5, 13, 14.) Samērā jaunās draudzes garīgā labklājība bija apdraudēta, un tika apšaubītas Pāvila apustuļa pilnvaras. Kā redzams, Pāvilam bija ļoti nopietni iemesli rakstīt otru vēstuli Korintas draudzei.
3 Interesanti, ka Pāvils rakstīja: ”Es trešo reizi esmu gatavs pie jums ierasties.” (2. Kor. 12:14, JD-07; 13:1.) Pāvils otro reizi bija taisījies apmeklēt korintiešus, kad viņš rakstīja tiem savu pirmo vēstuli, bet šo nodomu doties pie korintiešiem, lai viņi ”atkal dabūtu žēlastību”, Pāvilam toreiz nebija izdevies īstenot. (1. Kor. 16:5; 2. Kor. 1:15.) Tātad laikā, kad Pāvils rakstīja otro vēstuli Korintas draudzei, viņš šajā pilsētā bija bijis tikai vienreiz — tā bija tā reize, kad viņš 50.—52. gadā pusotru gadu nodzīvoja šajā pilsētā un tur tika nodibināta draudze. (Ap. d. 18:1—18.) Tomēr vēlāk viņš īstenoja savu vēlēšanos vēlreiz apmeklēt Korintu. Kad Pāvils trīs mēnešus uzturējās Grieķijā, iespējams, 56. gadā, viņš vismaz kādu daļu no šī laika pavadīja Korintā un uzrakstīja tur Vēstuli romiešiem. (Rom. 16:1, 23; 1. Kor. 1:14.)
4 Kopā ar Pirmo vēstuli korintiešiem un citām Pāvila vēstulēm Otrā vēstule korintiešiem allaž ir uzskatīta par autentisku Bībeles kanona daļu. Tā atkal dod mums iespēju ielūkoties korintiešu draudzē un gūt vērtīgas pamācības no Dieva iedvesmotajiem Pāvila vārdiem, kas rakstīti kā viņiem, tā arī mums.
KĀPĒC ŠĪ GRĀMATA IR NODERĪGA
18 Lasot Otro vēstuli korintiešiem, ir atspirdzinoši un uzmundrinoši redzēt, cik augstu Pāvils vērtēja kristīgo kalpošanu. Mācīsimies no Pāvila un raudzīsimies uz kalpošanu tāpat kā viņš. Kristietis, ko Dievs ir darījis spējīgu kalpot, nevis ”izlietā Dieva vārdu veikalam”, bet kalpo no skaidras sirds. Viņa ”ieteikšanas vēstule” ir nevis kāds rakstīts dokuments, bet augļi, ko nes viņa kalpošana. Kristīgā kalpošana ir godpilns uzdevums, taču tas nav iemesls kļūt uzpūtīgam. Dieva kalpi ir nepilnīgi cilvēki, kas viņiem uzticēto dārgo mantu — kalpošanu — glabā trauslos māla traukos, lai skaidri būtu redzams, ka spēks nāk no Dieva. Tātad tiem, kas saņem brīnišķīgo priekšrocību kļūt par Dieva kalpiem, ir jābūt pazemīgiem, un Dievs ir parādījis neizsakāmu žēlastību tiem, kuriem viņš devis iespēju būt par sūtņiem ”Kristus vietā” (Str). Cik būtiski kristiešiem ir ņemt vērā Pāvila aicinājumu uzmanīties, lai viņi ”Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši”! (2:14—17; 3:1—5; 4:7; 5:18—20; 6:1.)
19 Pāvils ir rādījis lielisku priekšzīmi visiem kristiešiem. Viņš augstu vērtēja un rūpīgi pētīja Dieva iedvesmotos Ebreju rakstus, bieži tos citēja un netieši atsaucās uz tiem, kā arī paskaidroja tos un attiecināja uz konkrētām situācijām. (2. Kor. 6:2, 16—18; 7:1; 8:15; 9:9; 13:1; Jes. 49:8; 3. Moz. 26:12; Jes. 52:11; Ecēh. 20:41; 2. Sam. 7:14; Hoz. 2:1.) Būdams pārraugs, viņš no sirds rūpējās par ganāmpulku un sacīja: ”Par jūsu dvēselēm es labprāt visu atdošu un atdošu pats sevi.” Viņš pilnībā ziedojās brāļiem, kā skaidri var redzēt no tā, kas rakstīts Bībelē. (2. Kor. 6:3—10; 12:15.) Pāvils nenogurstoši pūlējās mācīt un pārliecināt korintiešus un labot to, kas Korintas draudzē bija jālabo. Viņš brīdināja nebiedroties ar tumsību, norādīdams korintiešiem: ”Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem.” Viņš sirsnīgi mīlēja brāļus un nevēlējās pieredzēt, ka ”čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu”, samaitātu arī viņu domāšanu, tāpēc viņš tos skubināja: ”Pārbaudait paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi.” Pāvils aicināja šos kristiešus būt devīgiem, paskaidrodams, ka ”priecīgu devēju Dievs mīl”, un pats izjusti pauda pateicību Dievam par viņa neizsakāmo dāvanu. Ticības biedri Korintā neapšaubāmi ar mīlestību bija ierakstīti Pāvila sirdī, un ar savu gatavību darīt visu iespējamo, lai kalpotu brāļu interesēm, viņš ir rādījis izcilu paraugu, kādam jābūt dedzīgam un garīgi modram pārraugam. (3:2; 6:14; 9:7, 15; 11:3; 13:5.)
20 Apustulis Pāvils mums palīdz ievirzīt savas domas pareizā gultnē, uzsvērdams, ka ”žēlastības Tēvs un iepriecināšanas Dievs” ir patiesais spēka avots pārbaudījumos. Dievs ir tas, kurš ”mūs iepriecina visās mūsu bēdās”, lai mēs varētu izturēt, saņemt glābšanu un dzīvot viņa jaunajā pasaulē. Pāvils runā arī par brīnišķīgo cerību uz ”ēku no Dieva, mājokli, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs,” un piebilst: ”Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” Tie, kas, tāpat kā Pāvils, iemantos debesu Valstību, Otrajā vēstulē korintiešiem patiesi var lasīt ļoti uzmundrinošus vārdus. (1:3, 4; 5:1, 17.)