Tatiāns — apoloģēts vai ķeceris?

KAD apustuļa Pāvila trešais misionāra ceļojums jau tuvojās beigām, viņš satikās ar Efesas draudzes vecākajiem. Viņš tiem sacīja: ”Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdz.” (Apustuļu darbi 20:29, 30.)

Piepildoties Pāvila vārdiem, mūsu ēras otrais gadsimts kļuva par pārmaiņu un pravietotās atkrišanas laiku. Uzplauka gnosticisms, populāra reliģiska un filozofiska mācība, kas postoši ietekmēja daudzu kristiešu ticību. Gnostiķi apgalvoja, ka labs ir tikai tas, kas ir garīgs, bet visa matērija ir ļaunums. Viņi uzskatīja miesu par ļaunumu un tāpēc noraidīja laulību un bērnu radīšanu, apgalvojot, ka tās ir iedibinājis Sātans. Daži gnostiķi uzskatīja: tā kā tikai tas, kas attiecas uz garu, ir labs, nav svarīgi, ko cilvēks dara ar savu fizisko ķermeni. Šāds uzskats noveda pie galējībām dzīves veidā — pie askētisma vai izdabāšanas miesas vēlmēm. Gnostiķu apgalvojums, ka glābšanu dod vienīgi mistisks gnosticisms jeb pašizziņa, noraidīja vajadzību pēc Dieva Rakstu patiesības.

Kā uz gnosticisma radītajiem draudiem reaģēja tie, kas sevi dēvēja par kristiešiem? Bija tādi izglītoti cilvēki, kas uzstājās pret gnostiķu kļūdaino doktrīnu, bet bija arī tādi, kas padevās tās ietekmei. Piemēram, Irenejs pret ķecerīgām mācībām uzsāka cīņu mūža garumā. Viņš bija izglītojies pie Polikarpa, kas bija dzīvojis laikā, kad vēl dzīvi bija apustuļi. Polikarps saviem skolniekiem ieteica stingri turēties pie Jēzus Kristus un viņa apustuļu mācībām. Kaut arī Ireneja draugs Florīns arī bija mācījies pie Polikarpa, viņš ar laiku pieņēma ievērojamākā gnostiķu pārstāvja Valentīna mācības. Tie patiesi bija strauju pārmaiņu laiki.

Tatiāna, ievērojama otrā gadsimta rakstnieka, darbi ļauj gūt ieskatu šī perioda reliģiskajā gaisotnē. Kāds cilvēks bija Tatiāns? Kā viņš iepazinās ar kristietību? Vai viņam izdevās nepakļauties gnostiķu kļūdaino mācību ietekmei? Tiem cilvēkiem, kas šodien meklē patiesību, viņa interesantie izteikumi, kā arī ieskats viņa dzīvē ļauj uzzināt daudz ko svarīgu.

Saskarsme ar ”barbaru rakstiem”

Tatiāns piedzima Sīrijā. Tā kā viņš bija daudz ceļojis un daudz lasījis, viņš bija labi iepazinis sava laika grieķu un romiešu kultūru. Tatiāns ieradās Romā kā ceļojošs orators, taču, uzturoties šajā pilsētā, viņa uzmanību piesaistīja kristietība. Viņš iepazinās ar Justīnu Mocekli un, iespējams, kļuva par tā skolnieku.

Stāstīdams par savu pievēršanos tā laika kristietības formai, Tatiāns apgalvo: ”Es pētīju, kā varētu atrast patiesību.” Par to, kā viņš iepazinis Svētos rakstus, Tatiāns raksta: ”Man gadījās iepazīties ar zināmiem barbaru rakstiem, pārāk seniem, lai tos salīdzinātu ar grieķu uzskatiem, un pārāk dievišķiem, lai tos salīdzinātu ar grieķu maldiem; un tie mani pārliecināja ar savu vienkāršo valodu, rakstītāju nesamākslotību, nākotnes notikumu paredzējumiem, lieliskajām pamācībām un ar savu mācību par vienu Personu, kas valda pār visu.”

Tatiāns nevilcinājās aicināt savus laikabiedrus pārbaudīt tā laika kristietību un novērtēt tās vienkāršību un skaidrību pretstatā pagānisma tumsībai. Ko mēs varam mācīties no viņa rakstītā?

Ko atklāj viņa rakstītais?

Tatiāna sacerējumi atklāj viņu kā apoloģētu, rakstnieku, kas droši aizstāv savu ticību. Viņam bija stingra un nosodoša attieksme pret pagānu filozofiju. Savā darbā Runa grieķiem Tatiāns uzsver pagānisma bezjēdzīgumu un kristietības saprātīgumu. Viņš ļoti skarbi izsaka savu nicinājumu pret grieķu tradīcijām. Piemēram, par filozofu Heraklītu viņš izsakās: ”Nāve ir skaidri parādījusi šī vīra muļķību; viņš bija studējis medicīnas mākslu un filozofiju, un, kad viņš cieta no tūskas, viņš sevi pārklāja ar govs mēsliem, kas sacietējot savilka visu viņa miesu tā, ka viņa āda pārplīsa un viņš nomira.”

Tatiāns augstu vērtēja ticību vienam Dievam, visa Radītājam. (Ebrejiem 3:4.) Runā grieķiem viņš sauc Dievu par ”Garu” un saka: ”Viņam vienīgajam nav sākuma, un Viņš Pats ir visa sākums.” (Jāņa 4:24; 1. Timotejam 1:17.) Noraidot tēlu izmantošanu pielūgsmē, Tatiāns raksta: ”Kā lai es saucu kokus un akmeņus par dieviem?” (1. Korintiešiem 10:14.) Viņš ticēja, ka Vārds jeb Logoss sāka pastāvēt, būdams pirmais no debesu Tēva radītā, bet pēc tam tika izmantots Visuma radīšanā. (Jāņa 1:1—3; Kolosiešiem 1:13—17.) Par augšāmcelšanu noteiktā laikā Tatiāns saka: ”Mēs ticam, ka visu lietu galā notiks miesas augšāmcelšana.” Par to, kāpēc cilvēki mirst, Tatiāns raksta: ”Mēs neesam radīti, lai mirtu, bet mēs mirstam paši savas vainas dēļ. Mūsu brīvā griba mūs ir pazudinājusi; mēs bijām brīvi, bet esam kļuvuši par vergiem; mēs esam pārdoti grēka dēļ.”

Tatiāna dotais dvēseles skaidrojums ir visai mulsinošs. Viņš saka: ”Dvēsele pati par sevi nav nemirstīga, ak, grieķi, bet mirstīga. Tomēr tā var arī nemirt. Patiesi, ja tā nezina patiesību, tā mirst un izzūd kopā ar ķermeni, taču, pienākot šīs pasaules galam, tā beidzot atkal pieceļas kopā ar ķermeni un saņem nāvi kā sodu uz mūžīgiem laikiem.” Ko tieši Tatiāns bija domājis ar šiem vārdiem, nav skaidrs. Vai varēja būt tā, ka viņš gan bija pieķēries noteiktām Bībeles mācībām, tomēr centās arī izpatikt saviem laikabiedriem un tāpēc papildināja Rakstu patiesības ar pagānu filozofijām?

Vēl viens nozīmīgs Tatiāna darbs ir Diatessaron jeb Četru evaņģēliju apkopojums. Tatiāns bija pirmais, kas draudzēm Sīrijā deva iespēju lasīt evaņģēlijus dzimtajā valodā. Četru evaņģēliju apvienošana vienā stāstījumā tika augstu novērtēta, un šis darbs tika izmantots Sīrijas baznīcās.

Kristietis vai ķeceris?

Rūpīga Tatiāna sacerējumu izpēte atklāj, ka viņš pārzināja Rakstus un izturējās pret tiem ar lielu cieņu. Par to, kā tie viņu ietekmēja, viņš raksta: ”Es nealkstu būt bagāts; es atsakos no militāras varas; es ienīstu netiklību; man nav neremdināmas kāres pēc bagātības, kas mani mudinātu doties jūrā.. [..] Es esmu brīvs no neprātīgas tieksmes kļūt slavenam. [..] Viena un tā pati saule ir pāri visiem, un visus gaida nāve, vienalga, vai viņi dzīvo baudās vai trūkumā.” Tatiāns dod padomu: ”Mirstiet pasaulei, noraidot tās neprātu. Dzīvojiet Dievam un, izprotot viņu, atmetiet savu veco dabu.” (Mateja 5:45; 1. Korintiešiem 6:18; 1. Timotejam 6:10.)

Taču padomāsim arī par Tatiāna sacerējumu, kas saucas Par pilnību saskaņā ar Pestītāja mācību. Savā darbā laulības iedibināšanu viņš piedēvē Sātanam. Apgalvojot, ka cilvēki, stādamies laulībā, pakļauj savu miesu zūdošajai pasaulei, Tatiāns stingri nosoda laulību.

Šķiet, ap 166. gadu, pēc Justīna Mocekļa nāves, Tatiāns vai nu izveidoja askētu sektu, ko sauca par enkratiešiem, vai arī pievienojās tai. Šīs sektas piekritēji uzsvēra stingru pašdisciplīnu un valdīšanu pār ķermeni. Viņi praktizēja askētismu, kas prasīja atturēties no vīna, neprecēties un atteikties no īpašuma.

Mācība, kas jāņem vērā

Kāpēc Tatiāns tik ļoti atkāpās no Rakstu patiesības? Vai viņš kļuva par ”aizmāršīgu klausītāju”? (Jēkaba 1:23—25.) Vai arī viņš nenoraidīja maldīgu informāciju un tāpēc padevās cilvēku filozofiju ietekmei? (Kolosiešiem 2:8; 1. Timotejam 4:7.) Tā kā maldi, ko viņš atbalstīja, bija tik lieli, vai nevarētu būt, ka viņš pie tiem bija nonācis prāta aptumsuma brīdī?

Lai kā arī būtu, Tatiāna sacerējumi un dzīve ļauj gūt nelielu ieskatu viņa laika reliģiskajā gaisotnē un atklāj, cik postoša var būt pasaulīgas filozofijas ietekme. Tāpēc ņemsim vērā apustuļa Pāvila brīdinājumu novērsties ”no nesvētām izrunām un pretrunām, kas ceļas no nepareizi tā dēvētās atziņas”. (1. Timotejam 6:20.)