Kāpēc Sauls vajāja kristiešus?

”MAN.. ŠĶITA, KA MAN VAJAGA Nacarieša Jēzus vārdam noteikti pretoties. To es arī darīju Jeruzālemē. Saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteŗiem, es esmu daudz svēto ieslēdzis cietumā, un kad viņus nomaitāja, man tas bija pa prātam. Pa visām sinagogām es tos daudzkārt ar sodiem esmu spiedis zaimot, pārlieku pret tiem trakojis, vajādams tos pat svešās pilsētās.” (Apustuļu darbi 26:9—11.)

TO SACĪJA Sauls no Tarsas, kurš pazīstams arī kā apustulis Pāvils. Tad, kad viņš to teica, viņš, protams, bija kļuvis citāds. Sauls vairs nebija kristietības pretinieks, bet gan viens no tās visdedzīgākajiem izplatītājiem. Bet kas agrāk bija rosinājis Saulu vajāt kristiešus? Kāpēc viņš domāja, ka ’viņam vajag’ to darīt? Vai mēs varam kaut ko mācīties no tā, kas ar viņu notika?

Stefana nomētāšana ar akmeņiem

Bībelē Sauls pirmo reizi ir pieminēts tad, kad ir stāstīts par Stefana nogalināšanu. ”Izgrūduši [Stefanu] no pilsētas ārā, [viņi to] nomētāja akmeņiem. Un liecinieki savas drēbes nolika pie kāda jaunekļa kājām, kam vārdā bija Sauls.” ”Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātam.” (Apustuļu darbi 7:58; 8:1.) Kāpēc notika šāds uzbrukums? Ebreji, kuru vidū bija arī daži no Kilikijas, iesāka strīdēties ar Stefanu, bet viņi nevarēja pierādīt savus apgalvojumus. Nav rakstīts, vai starp viņiem bija Sauls, kas arī bija no Kilikijas. Šie ebreji pieaicināja viltus lieciniekus, lai apsūdzētu Stefanu zaimošanā un aizvestu uz sinedriju. (Apustuļu darbi 6:9—14.) Sinedrijs bija ebreju augstākā tiesa, ko vadīja augstais priesteris. Tā kā sinedrijam bija galvenā noteikšana reliģiskos jautājumos, tā locekļi modri raudzījās, lai tiktu saglabāta mācības tīrība — tāda, kādu viņi saprata. Pēc viņu domām, Stefans bija pelnījis nāvi. Ak tad šis vīrs bija uzdrošinājies viņus apvainot, ka viņi esot tie, kas neievērojot bauslību? (Apustuļu darbi 7:53.) Nu viņi tam parādīs, ko nozīmē ievērot bauslību!

Tas, ka Sauls piekrita šādam viedoklim, loģiski izrietēja no viņa uzskatiem. Sauls bija farizejs. Ietekmīgā farizeju sekta pieprasīja stingru bauslības un tradīciju ievērošanu. Kristietība tika uzskatīta par pilnīgu pretstatu, jo mācīja, ka glābšana ir iegūstama ar Jēzus starpniecību. Ebreji pirmajā gadsimtā gaidīja, ka Mesija būs varens ķēniņš, kas viņus atbrīvos no nīstās Romas kundzības. Tāpēc priekšstats, ka Mesija varētu būt tas, ko Lielais sinedrijs notiesāja par zaimošanu un kas tāpēc kā nolādēts noziedznieks tika piesists pie moku staba, viņu domāšanai bija absolūti svešs, nepieņems un pat atbaidošs.

Bauslībā bija rakstīts, ka pār cilvēku, kas piekārts pie koka, ir ”Dieva lāsts”. (5. Mozus 21:22, 23; Galatiešiem 3:13.) No Saula viedokļa ”šie vārdi bija skaidri attiecināmi uz Jēzu”, komentē Frederiks Brūss. ”Viņš bija miris, būdams Dieva nolādēts, un tāpēc nebija iedomājami, ka viņš būtu Mesija, jo vārds Mesija vien gandrīz jau nozīmēja, ka viņam būs dota Dieva svētība īpašā mērā. Tāpēc apgalvot, ka Jēzus bija Mesija, nozīmēja zaimot, un tie, kas izvirzīja šādu nejēdzīgu apgalvojumu, bija pelnījuši, ka pret viņiem izturas kā pret zaimotājiem.” Kā Sauls pats vēlāk atzina, priekšstats par ”Kristu, krustā sisto, ..jūdiem [bija] apgrēcība”. (1. Korintiešiem 1:23.)

Sauls uz jauno mācību reaģēja, tai pretodamies ar vislielāko apņēmību. Lai to izskaustu, varēja pat lietot rupju spēku. Viņš bija pārliecināts, ka tā vēlas Dievs. Runādams par savu attieksmi, Sauls rakstīja: ”Savā dedzībā draudzes vajātājs, taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams.” ”Es pārlieku vajāju Dieva draudzi un to postīju, un.. es pārspēju jūdu ticībā daudzus savus biedrus savā tautā, būdams vēl dedzīgāks tēvu parašu aizstāvis.” (Filipiešiem 3:6; Galatiešiem 1:13, 14.)

Viens no galvenajiem vajātājiem

Pēc Stefana nāves Sauls vairs nebija tikai līdzdalībnieks vajāšanās, bet gan viens no to iniciatoriem. Viņš bija kļuvis diezgan pazīstams ar savu darbību, jo pat pēc viņa pievēršanās kristietībai, kad viņš mēģināja pievienoties Kristus mācekļiem, ”visi no tā bijās neticēdami, ka viņš ir māceklis”. Bet, kad noskaidrojās, ka Sauls patiesi ir kristietis, tad mācekļi par to bija bezgala priecīgi un pateicās Dievam, jo viņi dzirdēja, ka nevis kāds no pretiniekiem ir sirdī mainījies, bet gan ka tieši ”tas, kas mūs citkārt vajāja, sludina tagad to ticību, ko viņš senāk centās iznīcināt”. (Apustuļu darbi 9:26; Galatiešiem 1:23, 24.)

Damaska atradās apmēram 220 kilometru attālumā no Jeruzalemes, tas bija septiņu vai astoņu dienu gājums. Tomēr Sauls, ”draudus un nāvi šņākdams pret tā Kunga mācekļiem”, devās pie augstā priestera un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā. Kāpēc? Tad Sauls varētu visus šīs mācības piekritējus, ko viņš atrastu, saistītus vest uz Jeruzalemi. Kad Sauls bija dabūjis oficiālu atļauju, viņš ”postīja draudzi, gāja pa namiem, tverdams vīriešus un sievietes, un nodeva tos cietumā”. Citus viņš ’lika šaust sinagogās’, un viņš ”deva savu piekrišanu” to nonāvēšanai. (Apustuļu darbi 8:3; 9:1, 2, 14; 22:5, 19; 26:10, JD.)

Daži zinātnieki, ņemot vērā izglītību, kādu Sauls bija ieguvis pie Gamaliēla, un plašās pilnvaras, kādas viņam bija tajā laikā, uzskata, ka Sauls vairs nebija tikai likumu studētājs, bet gan ka viņam bija jau zināma ietekme jūdaismā. Piemēram, kāds zinātnieks domā, ka Sauls varbūt jau mācīja bauslību kādā no Jeruzalemes sinagogām. Tomēr mēs nevaram skaidri zināt, ko nozīmēja vārdi, ka Sauls ”deva savu piekrišanu”: vai to, ka viņš bija tiesas loceklis, vai arī to, ka viņš atzina par pareizu kristiešu sodīšanu ar nāvi.a

Tā kā sākotnēji visi kristieši bija ebreji vai jūdaisma prozelīti, Sauls droši vien uzskatīja kristietību par virzienu, kas atšķēlies no jūdaisma, un bija pārliecināts, ka oficiālā jūdaisma pienākums ir atgriezt tā sekotājus uz pareiza ceļa. Zinātnieks Arlands Heltgrens rakstīja: ”Maz ticams, ka Pāvils, kad vēl bija vajātājs, būtu pretojies kristietībai tāpēc, ka saskatīja tajā reliģiju, kas pastāv ārpus jūdaisma, tātad sāncensi. Gan viņš, gan citi acīmredzot domāja, ka kristiešu kustība joprojām ir jūdaisma iekšējā lieta.” Tāpēc Sauls bija apņēmies visiem iespējamiem līdzekļiem piespiest nepaklausīgos ebrejus, lai tie atsakās no saviem uzskatiem un atgriežas pie ortodoksālās ticības. (Apustuļu darbi 26:11.) Viens no paņēmieniem, ko viņš varēja lietot, bija ieslodzīšana cietumā. Tāpat kristieši sinagogās tika pērti — šo miesas sodu varēja piespriest par neklausīšanu rabīniem jebkura vietējā tiesa, kurā bija vismaz trīs tiesneši.

Pēc tam kad ceļā uz Damasku Saulam parādījās Jēzus, Sauls, protams, izbeidza vajāt kristiešus. Viņš pēkšņi pārvērtās no nikna kristietības ienaidnieka par dedzīgu tās aizstāvi, un drīz vien ebreji Damaskā gribēja nogalināt tieši viņu. (Apustuļu darbi 9:1—23.) Lai cik paradoksāli tas varētu likties, Saulam kā kristietim bija jāizcieš daudz kas tāds, ko viņš pats, būdams vajātājs, bija piespriedis citiem, tāpēc pēc vairākiem gadiem viņš rakstīja: ”No jūdiem es esmu dabūjis piecas reizes četrdesmit sitienu bez viena.” (2. Korintiešiem 11:24.)

Dedzība ne vienmēr ir vērsta pareizā virzienā

”Iepriekš biju zaimotājs, vajātājs un varmāka,” pēc pievēršanās kristietībai rakstīja Sauls, ko tad vairāk pazina ar vārdu Pāvils. ”Tomēr es esmu apžēlots, jo es nezinādams esmu darījis to neticībā.” (1. Timotejam 1:13.) Tātad, ja kāds aktīvi un no sirds darbojas savā reliģijā, tas vēl negarantē, ka Dievs atzīst šādu darbību. Sauls bija dedzīgs, viņš vadījās pēc savas sirdsapziņas, bet tas nenozīmēja, ka viņam būtu bijusi taisnība. Viņa lielā dedzība bija vērsta nepareizā virzienā. (Salīdzināt Romiešiem 10:2, 3.) Šis gadījums mums dod vielu pārdomām.

Daudzi mūsdienās ir pārliecināti, ka vienīgais, ko Dievs prasa, ir būt labam cilvēkam. Bet vai tā ir? Ikvienam būtu jāieklausās Pāvila mudinājumā: ”Pārbaudait visu; kas labs, to paturiet!” (1. Tesaloniķiešiem 5:21.) Tas nozīmē atvēlēt laiku, lai iegūtu precīzas Dieva Rakstu patiesības zināšanas, un pēc tam dzīvot saskaņā ar tām. Ja, pētījot Bībeli, saprotam, ka mums kaut kas ir jāmaina, tas noteikti ir jādara bez vilcināšanās. Droši vien maz ir to cilvēku, kas agrāk ir bijuši tādi paši zaimotāji, vajātāji vai varmākas kā Sauls. Tomēr mēs visi, līdzīgi viņam, varam iegūt Dieva labvēlību vienīgi tad, ja rīkojamies saskaņā ar ticību un precīzām zināšanām. (Jāņa 17:3, 17.)

[Zemsvītras piezīme]