”Pāvils.. plaši liecināja par Dieva valstību”

 1. Par ko nešaubījās Pāvils un viņa biedri, un kāpēc?

LIELS kuģis, kam priekšgalā ir Dioskūru zīme un kas, visticamāk, ved labību, dodas no Vidusjūras salas Maltas uz Itāliju. Ir aptuveni mūsu ēras 59. gads. Uz kuģa klāja atrodas apustulis Pāvils — ieslodzītais, ko pavada apsardze, — un viņa kristīgie brāļi Lūka un Aristarhs. (Ap. d. 27:2.) Atšķirībā no kuģa komandas, šie sludinātāji negaida, ka viņus aizsargās grieķu dieva Zeva dēli, dvīņubrāļi Kastors un Polideiks. (Ap. d. 28:11, zemsv. piez.) Pāvils un viņa biedri kalpo Jehovam, kurš ir darījis zināmu, ka Pāvilam būs jāliecina par patiesību Romā un jāstājas imperatora priekšā. (Ap. d. 23:11; 27:24.)

2., 3. Pa kādu maršrutu brauca Pāvila kuģis, un kādu atbalstu Pāvils izjuta jau kopš ceļojuma sākuma?

² Pēc trīs dienu ilgas uzkavēšanās Sirakūzās, skaistā Sicīlijas pilsētā, kas svarīguma ziņā daudz neatpaliek no Atēnām un Romas, kuģis dodas tālāk uz Rēgiju, kas atrodas pašos Itālijas dienvidos. Pēc tam, pūšot dienvidu vējam, kuģis rekordīsā laikā pieveic 320 kilometru garo ceļu no Rēgijas līdz Itālijas ostai Puteoliem (netālu no mūsdienu Neapoles) un ierodas tur jau otrā dienā. (Ap. d. 28:12, 13.)

³ Pāvilam ir atlicis pēdējais ceļa posms līdz Romai, kur viņš stāsies imperatora Nerona priekšā. Jau kopš ceļojuma sākuma Pāvilu ir atbalstījis ”visa mierinājuma Dievs”. (2. Kor. 1:3.) Kā mēs redzēsim, šis atbalsts nemazinājās un arī dedzība, ar kādu Pāvils pildīja misionāra uzdevumu, nenoplaka.

4., 5. a) Kā Pāvilu un viņa biedrus uzņēma Puteolos, un kāpēc viņam tika piešķirta tik liela brīvība? b) Kāds ieguvums no labas uzvedības kristiešiem var būt pat ieslodzījumā?

⁴ Puteolos Pāvils ar saviem biedriem atrada brāļus, kas tos ”lūdza uzkavēties pie viņiem septiņas dienas”. (Ap. d. 28:14.) Cik brīnišķīgs viesmīlības paraugs! Šie brāļi par savu viesmīlību noteikti tika bagātīgi atalgoti ar uzmundrinājumu, ko tiem sniedza Pāvils un viņa draugi. Bet kā ieslodzītajam, ko pavada apsardze, varēja būt tik liela brīvība? Acīmredzot apustulis bija iemantojis savu sargu pilnīgu uzticību.

⁵ Tāpat arī mūsdienās Jehovas kalpi, kas ir atradušies nebrīvē cietumos un koncentrācijas nometnēs, savas kristīgās uzvedības dēļ bieži ir saņēmuši lielāku brīvību un īpašus pienākumus. Piemēram, Rumānijā kāds vīrietis, kam par laupīšanu bija piespriests 75 gadu cietumsods, sāka studēt Dieva Rakstus un ievērojami mainījās. Tāpēc cietuma vadība uzticēja viņam vienam pašam doties uz pilsētu un iegādāties cietumam nepieciešamās lietas. Bet pats galvenais: mēs ar savu labo uzvedību cildinām Jehovu. (1. Pēt. 2:12.)

6., 7. Kā Romas kristieši apliecināja sirsnīgu mīlestību pret Pāvilu?

⁶ No Puteoliem Pāvils kopā ar pārējiem acīmredzot aizgāja uz 50 kilometru attālo Kapuju, kurai cauri uz Romu vijās Apija ceļš. No šī slavenā ceļa, kas bruģēts lielām akmens plāksnēm, pavērās burvīgas Itālijas lauku ainavas un dažviet arī atklājās skats uz Vidusjūru. Apija ceļš veda cauri Pontijas purviem, kas pletās kādus 60 kilometrus pirms Romas. Tur atradās Apija laukums. Lūka raksta, ka, dzirdējuši par viņiem, daži brāļi no Romas atnāca līdz Apija laukumam. Citi viņus gaidīja Trīs Tavernās, kas bija aptuveni 50 kilometru no Romas. Vai tas neliecināja par sirsnīgu mīlestību? (Ap. d. 28:15.)

⁷ Apija laukums nogurušam ceļotājam nepiedāvāja daudz ērtību. Romiešu dzejnieks Horācijs rakstīja, ka šis laukums bija ”pilns jūrnieku un īgnu krodzinieku”. Turklāt ”ūdens bija sasmacis”. Dzejnieks pat atteicās ieturēt pusdienas šajā vietā! Par spīti visām neērtībām, brāļi no Romas ar prieku gaidīja Pāvilu un viņa biedrus, lai kopā ar viņiem veiktu atlikušo ceļu.

 8. Kāpēc Pāvils pateicās Dievam, kad ieraudzīja brāļus?

⁸ ”Kad Pāvils viņus ieraudzīja,” teikts Bībelē, ”viņš pateicās Dievam un jutās uzmundrināts.” (Ap. d. 28:15.) Jau redzot vien dārgos brāļus, no kuriem dažus viņš, iespējams, pazina personīgi, Pāvils izjuta spēku pieplūdumu un prieku. Kāpēc Pāvils pateicās Dievam? Viņš zināja, ka mīlestība pieder pie gara augļiem. (Gal. 5:22.) Arī mūsu dienās svētais gars mudina kristiešus nesavtīgi palīdzēt citiem un uzmundrināt tos, kam tas ir nepieciešams. (1. Tes. 5:11, 14.)

 9. Kā mēs varam līdzināties kristiešiem, kas sagaidīja Pāvilu?

⁹ Piemēram, svētais gars pamudina atsaucīgus kristiešus viesmīlīgi uzņemt rajona pārraugus, misionārus un citus pilnas slodzes kalpotājus, kas varbūt no daudz kā ir atteikušies, lai kalpotu Jehovam lielākā mērā. Padomā, vai tu varētu vairāk atbalstīt pasākumus, kas tiek organizēti rajona pārrauga apmeklējuma laikā. Varbūt tu vari uzaicināt pie sevis rajona pārraugu un viņa sievu, ja viņš ir precējies? Vai tu varētu pieteikties sludināt kopā ar viņiem? Pretī tu saņemsi bagātīgas svētības. Iedomājies, cik priecīgi jutās Romas kristieši, klausoties daudzos uzmundrinošos gadījumus, ko bija pieredzējis Pāvils un viņa biedri. (Ap. d. 15:3, 4.)

10. Kādos apstākļos Pāvils dzīvoja Romā, un ko apustulis darīja drīz pēc ierašanās?

¹⁰ Kad ceļotāju grupa beidzot ieradās Romā, ”Pāvilam atļāva dzīvot atsevišķi kareivja apsardzībā”. (Ap. d. 28:16.) Lai ieslodzītie, kas netika turēti stingrā apsardzībā, neaizbēgtu, viņus parasti iekala vienās važās ar sargu. Pāvils bija valstības sludinātājs, un važas viņu nespēja apklusināt. Pēc garā ceļa atpūties tikai trīs dienas, Pāvils saaicināja pie sevis Romas ievērojamākos jūdus, lai tiem stādītos priekšā un sludinātu.

11., 12. Kā, runādams ar saviem tautiešiem, Pāvils centās kliedēt aizspriedumus, kādi viņiem varēja būt?

¹¹ Pāvils viņus uzrunāja: ”Brāļi! Lai gan es neko neesmu darījis pret mūsu tautu vai tēvu paražām, mani Jeruzālemē apcietināja un nodeva romiešu rokās. Tie mani nopratināja un gribēja atbrīvot, jo redzēja, ka nav nekāda pamata mani sodīt ar nāvi. Bet, kad jūdi tam pretojās, es biju spiests piesaukt imperatoru, bet ne jau ar nolūku apsūdzēt savu tautu.” (Ap. d. 28:17—19.)

¹² Nosaukdams sanākušos jūdus par brāļiem, Pāvils centās atrast ar viņiem kopīgu valodu un kliedēt aizspriedumus, kādi viņiem varētu būt. (1. Kor. 9:20.) Tāpat viņš paskaidroja, ka ir ieradies Romā, nevis lai apsūdzētu savus tautiešus, bet lai lūgtu imperatoram izskatīt viņa lietu. Vietējie jūdi par Pāvilu neko nebija dzirdējuši. (Ap. d. 28:21.) Kāpēc no Jūdejas nebija pienākušas nekādas ziņas? Kādā darbā ir paskaidrots: ”Pāvila kuģis droši vien bija viens no pirmajiem, kas pēc ziemas ieradās Itālijā. Jeruzālemes jūdu varasvīri vēl nebija paspējuši atsūtīt nedz savus pārstāvjus, nedz arī vēstuli par šo lietu.”

13., 14. Kā Pāvils iesāka runāt par valstību, un kā mēs varam sekot viņa paraugam?

¹³ Pēc tam Pāvils pievērsās valstības tēmai, izteikdams apgalvojumu, kas katrā ziņā ierosināja viņa viesu interesi. Viņš sacīja: ”Tāpēc es esmu jūs aicinājis, lai mēs varētu satikties un aprunāties, jo Izraēla cerības dēļ es esmu saslēgts šajās ķēdēs.” (Ap. d. 28:20.) Šī cerība, protams, bija cieši saistīta ar Mesiju un viņa valstību, ko sludināja kristiešu draudze. ”Mēs uzskatām, ka būtu pareizi uzklausīt tavas domas, jo par šo sektu mums ir zināms, ka to nekur neatzīst,” atbildēja jūdu vecākie. (Ap. d. 28:22.)

¹⁴ Kad mums rodas iespēja dalīties ar kādu labajā vēstī, mēs varam sekot Pāvila paraugam un ierosināt savu klausītāju interesi ar apgalvojumu vai jautājumu, kas mudina uz pārdomām. Brīnišķīgi ieteikumi ir atrodami tādos izdevumos kā darba burtnīca Kristīgā Dzīve un Kalpošana, grāmata Teokrātiskās kalpošanas skola palīdz pilnveidot prasmi runāt un mācīt, brošūra Uzlabosim prasmi lasīt un mācīt un grāmata Sarunas par Rakstiem (Reasoning From the Scriptures). Vai jūs liekat lietā šos palīglīdzekļus?

15. Ko mēs varam mācīties no tā, kā Pāvils sludināja?

¹⁵ Norunātajā dienā vietējie jūdi ”vēl lielākā skaitā” ieradās pie Pāvila viņa mājvietā. Apustulis ”no rīta līdz vakaram tiem visu skaidroja un plaši liecināja par Dieva valstību, lai tos pārliecinātu ticēt Jēzum, minēdams pierādījumus no Mozus bauslības un praviešu rakstiem”. (Ap. d. 28:23.) Ko mēs varam mācīties no Pāvila, ja sīkāk izpētām šos vārdus? Pirmkārt, viņš galveno uzmanību pievērsa Dieva valstībai. Otrkārt, viņš centās pārliecināt savus klausītājus. Treškārt, viņš balstījās uz Svētajiem Rakstiem. Ceturtkārt, viņš bija pašaizliedzīgs, sludinādams ”no rīta līdz vakaram”. Tas ir lielisks paraugs mums. Kā Pāvila sludināšana ietekmēja viņa klausītājus? ”Daži ticēja viņa vārdiem, bet citi neticēja.” Jūdu starpā nebija vienprātības, un viņi devās prom. (Ap. d. 28:24, 25.)

16.—18. Kāpēc Pāvilu neizbrīnīja Romas jūdu noraidošā attieksme, un kā mums būtu jāuztver tas, ka mūsu vēsts netiek uzņemta labvēlīgi?

¹⁶ Šāds iznākums nepārsteidza Pāvilu, jo tas bija saskaņā ar Bībeles pravietojumiem un viņš jau ne reizi vien bija pieredzējis kaut ko līdzīgu. (Ap. d. 13:42—47; 18:5, 6; 19:8, 9.) Tiem, kas negribēja viņā klausīties un gāja prom, Pāvils sacīja: ”Svētais gars ar pravieša Jesajas starpniecību pareizi ir teicis jūsu tēviem: ”Ej pie šīs tautas un saki: ”Dzirdēdami jūs gan dzirdēsiet, bet tā arī nesapratīsiet, un skatīdamies jūs gan skatīsieties, bet tā arī nesaredzēsiet. Jo šo ļaužu sirds ir kļuvusi nejūtīga.””” (Ap. d. 28:25—27.) Oriģinālvalodas vārds, kas tulkots ”ir kļuvusi nejūtīga”, norāda uz sirdi, kas ir nobarota un tauka, un tāpēc vēsts par valstību to nespēj ietekmēt. Vai tas nav bēdīgi?

¹⁷ Noslēgumā Pāvils teica, ka, atšķirībā no jūdiem, citas tautas klausīsies. (Ps. 67:2; Jes. 11:10; Ap. d. 28:28.) Apustulis to varēja sacīt ar pārliecību, jo pats bija pieredzējis, kā daudzi cittautieši atsaucas uz vēsti par valstību. (Ap. d. 13:48; 14:27.)

¹⁸ Sekosim Pāvila paraugam un, ja cilvēki noraida labo vēsti, neuztversim to personiski. Mēs taču zinām, ka ceļu uz dzīvību atradīs salīdzinoši nedaudzi. (Mat. 7:13, 14.) Priecāsimies par visiem, kas nolemj pievienoties patiesajai pielūgsmei, un sirsnīgi uzņemsim tos mūsu lokā! (Lūk. 15:7.)

19. Ko Pāvils darīja sava ieslodzījuma laikā?

¹⁹ Lūka pabeidz savu stāstījumu patiesi pozitīvā un sirsnīgā noskaņā: ”Pāvils palika savā īrētajā mājvietā veselus divus gadus un laipni uzņēma visus, kas pie viņa nāca. Runādams ar lielu drosmi, viņš tiem sludināja Dieva valstību un mācīja par Kungu Jēzu Kristu, un neviens viņu nekavēja.” (Ap. d. 28:30, 31.) Kāds izcils viesmīlības, ticības un dedzības paraugs!

20., 21. Kam Pāvila kalpošana nāca par labu?

²⁰ Viens no tiem, ko Pāvils laipni uzņēma pie sevis, bija vergs, vārdā Onēsims, kurš bija aizbēdzis no sava saimnieka Kolosās. Pāvils palīdzēja Onēsimam kļūt par kristieti, un tā apustulis iemantoja ”uzticamu un mīļu brāli”. Pāvils pat nosauca šo kristieti par ”savu bērnu”, kuram viņš ”ir kļuvis par tēvu”. (Kol. 4:9; Filem. 10—12.) Cik ļoti Onēsims bija iepriecinājis Pāvilu!a

²¹ Pāvila paraugs nāca par labu arī citiem. Filipiešiem viņš rakstīja: ”Tas, kas ar mani ir noticis, ir tikai sekmējis labās vēsts izplatīšanos, jo par manām važām, kurās esmu iekalts Kristus dēļ, ir kļuvis plaši zināms pretoriāņu gvardē un arī visiem pārējiem. Turklāt lielākā daļa brāļu, Kunga kalpu, mana ieslodzījuma dēļ ir guvuši stiprinājumu un ar vēl lielāku drosmi bezbailīgi vēsta Dieva vārdus.” (Filip. 1:12—14.)

22. Kā Pāvils izmantoja ieslodzījuma laiku?

²² Kamēr Pāvils atradās apcietinājumā Romā, viņš uzrakstīja vairākas svarīgas vēstules, kas tagad pieder pie kristiešu Grieķu rakstiem.b Šīs Dieva iedvesmotās vēstules bija ļoti noderīgas pirmā gadsimta kristiešiem, kuriem tās tika adresētas, un arī mēs varam daudz ko mācīties no Pāvila vēstulēm. (2. Tim. 3:16, 17.)

23., 24. Kā daudzi mūsdienu kristieši, līdzīgi Pāvilam, ir saglabājuši pozitīvu attieksmi par spīti netaisnam ieslodzījumam?

²³ Līdz savai atbrīvošanai, kas Apustuļu darbu grāmatā nav pieminēta, Pāvils pavadīja nebrīvē apmēram četrus gadus — divus gadus Cēzarejā un divus gadus Romā.c (Ap. d. 23:35; 24:27.) Bet viņš saglabāja pozitīvu skatījumu uz dzīvi, cenzdamies kalpošanā darīt visu, ko spēj. Arī mūsdienās daudzi Jehovas kalpi ir saglabājuši prieku un turpinājuši sludināt, kaut arī ir bijuši netaisni ieslodzīti savas ticības dēļ. Viens no šādiem kristiešiem ir Adolfo, kas savas kristīgās neitralitātes dēļ atradās cietumā Spānijā. Kāds virsnieks viņam sacīja: ”Mēs tevi apbrīnojam. Mēs tavu dzīvi padarījām neciešamu, bet, jo ļaunāk mēs izturējāmies, jo vairāk tu smaidīji un laipnāk runāji.”

²⁴ Ar laiku Adolfo iemantoja tik lielu uzticību, ka viņa kameras durvis tika atstātas vaļā. Kareivji nāca pie viņa un uzdeva jautājumus par Bībeli. Viens no sargiem pat mēdza iegriezties Adolfo kamerā lasīt Bībeli, kamēr Adolfo palika sardzē pie durvīm. Tā ieslodzītais ”pieskatīja” sargu! Vai šādu uzticīgu Jehovas liecinieku paraugs nemudina mūs ”runāt ar lielu drosmi”, sludinot Dieva valstību pat grūtos apstākļos?

25., 26. Kādu pravietojumu Pāvils redzēja piepildāmies nepilnos 30 gados, un ko var teikt par mūsdienām?

²⁵ Kristus apustulis, atrodoties mājas arestā, ”sludina Dieva valstību” visiem, kas viņu apmeklē, — cik piemērots nobeigums notikumiem bagātajai Apustuļu darbu grāmatai! Pirmajā nodaļā mēs lasām, kādu uzdevumu Jēzus uzticēja saviem sekotājiem, sacīdams: ”Jūs saņemsiet spēku, kad pār jums nāks svētais gars, un jūs būsiet mani liecinieki Jeruzālemē, visā Jūdejā un Samarijā un līdz pat tālākajiem zemes nostūriem.” (Ap. d. 1:8.) Pēc nepilniem 30 gadiem vēsts par valstību jau bija ”sludināta visai radībai zem debesīm”.d (Kol. 1:23.) Vai tas nav lielisks pierādījums Dieva gara spēkam? (Zah. 4:6.)

²⁶ Mūsdienās šis gars ir devis spēku atlikušajiem Kristus brāļiem un viņu biedriem, kas pieder pie ”citām avīm”, ”plaši liecināt par Dieva valstību” vairāk nekā 240 zemēs. (Jāņa 10:16; Ap. d. 28:23.) Vai tu ar pilnu atdevi piedalies šajā darbā?