Upuri, kas bija patīkami Dievam

”Katrs augstais priesteris tiek iecelts dāvanu un upuŗu nešanai.” (EBREJIEM 8:3)

 1. Kāpēc cilvēki izjūt vēlēšanos griezties pie Dieva?

”VĒLĒŠANĀS upurēt Dievam acīmredzot ir tikpat ”dabiska” kā vēlēšanās lūgt Dievu; ar pirmo cilvēks apliecina, kā jūtas viņš pats, ar otro — kādas ir viņa jūtas pret Dievu,” rakstīja Bībeles vēsturnieks Alfrēds Edershaims. Līdz ar grēku cilvēku dzīvē ienāca vainas apziņa, atsvešinātība no Dieva un bezpalīdzība. Cilvēki labprāt gribētu atbrīvoties no šīm nepatīkamajām izjūtām. Nav grūti saprast, kāpēc cilvēki, kas ir nonākuši šādā bezcerīgā situācijā, jūt, ka viņiem jāgriežas pēc palīdzības pie Dieva. (Romiešiem 5:12.)

 2. Kas Bībelē rakstīts par upurēšanu senatnē?

² Bībelē upurēšana Dievam pirmo reizi ir minēta vietā, kur stāstīts par Kainu un Ābelu. ”Pēc kāda laika Kains nesa no zemes augļiem upuri tam Kungam. Un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimtiem, no tiem, kas viņam bija tie treknākie.” (1. Mozus 4:3, 4.) Nedaudz tālāk Bībelē mēs lasām, ka Noa, kura dzīvību Dievs izglāba, kad visi ļaunie cilvēki gāja bojā plūdos, ”upurēja dedzināmo upuri uz altāŗa”. (1. Mozus 8:20.) Savukārt Dieva draugs un uzticamais kalps Ābrahāms, pārdomājot Dieva solījumus un svētības, vairākkārt juta pamudinājumu uzcelt altāri un piesaukt Jehovas vārdu. (1. Mozus 12:8; 13:3, 4, 18.) Vislielāko ticības pārbaudījumu Ābrahāms pieredzēja tad, kad Jehova viņam pavēlēja upurēt par dedzināmo upuri savu dēlu Īzāku. (1. Mozus 22:1—14.) Kaut arī minētie notikumi Bībelē ir aprakstīti ļoti īsi, mēs no tiem varam daudz uzzināt par upurēšanu.

 3. Kā upurēšana ir saistīta ar Dieva pielūgsmi?

³ Gan minētie, gan arī citi notikumi, kas aprakstīti Bībelē, ļauj saprast, ka upurēšana bija būtiska pielūgsmes daļa jau ilgu laiku pirms tam, kad Jehova deva konkrētus likumus par upurēšanas kārtību. Kādā uzziņu avotā upurēšana ir raksturota kā ”reliģisks rituāls, kura laikā kaut kas tiek ziedots dievišķajam, lai nodibinātu, uzturētu vai atjaunotu pareizu saikni starp cilvēku un svēto kārtību”. Ņemot to vērā, rodas vairāki jautājumi, kas mums būtu uzmanīgi jāpārdomā, piemēram: kāpēc Dieva pielūgsmē nepieciešama upurēšana? Kādi upuri ir pieņemami Dievam? Ko mums nozīmē upuri, kurus cilvēki ziedoja Dievam senatnē?

Kāpēc nepieciešama upurēšana?

 4. Kādas sekas bija Ādama un Ievas grēkam?

⁴ Ādama grēks bija izdarīts tīši. Viņš apzināti nepaklausīja Dievam, kad ēda augli no laba un ļauna atzīšanas koka. Sods par nepaklausību bija nāve, kā Dievs jau iepriekš to skaidri bija pateicis: ”Dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1. Mozus 2:17.) Ādams un Ieva saņēma grēka algu: pagāja kāds laiks, un viņi nomira. (1. Mozus 3:19; 5:3—5.)

 5. Kāpēc Jehova nolēma palīdzēt Ādama pēcnācējiem, un ko viņš ir darījis to labā?

⁵ Bet kas notika ar Ādama pēcnācējiem? Tā kā visi Ādama pēcnācēji mantoja grēku un nepilnību, viņus, tāpat kā pirmos divus cilvēkus, gaidīja atsvešinātība no Dieva, bezcerība un nāve. (Romiešiem 5:14.) Taču Jehova ir ne tikai taisnīgs un varens Dievs, bet arī — un galvenokārt — mīlestības Dievs. (1. Jāņa 4:8, 16.) Tāpēc viņš nolēma kaut ko darīt, lai likvidētu plaisu, kas bija radusies starp viņu un cilvēkiem. Bībelē sacīts, ka ”grēka alga ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīve mūsu Kungā Jēzū Kristū”. (Romiešiem 6:23, JD.)

 6. Kāda ir Jehovas griba attiecībā uz postu, ko atnesis Ādama grēks?

⁶ Lai cilvēki varētu saņemt šo dāvanu, Dievs Jehova sagādāja kaut ko tādu, kas spēj segt zaudējumus, kuri ir radušies Ādama pārkāpuma dēļ. Senebreju vārda kāfar sākotnējā nozīme laikam ir bijusi ’segt’ vai ’izdzēst’, un tas ir tulkots arī ar vārdu ”izlīdzināšana”a. Jehova parūpējās, lai no Ādama mantotais grēks tiktu izlīdzināts un tā radītās sekas tiktu likvidētas, un lai cilvēki, kas ir viņa piedāvātās dāvanas cienīgi, varētu kļūt brīvi no grēka un nāves lāsta. (Romiešiem 8:21.)

 7. a) Kāda cerība tika dota cilvēkiem, kad Dievs izteica spriedumu Sātanam? b) Kāda maksa bija jādod, lai cilvēce tiktu atbrīvota no grēka un nāves varas?

⁷ Uz iespēju atbrīvoties no grēka un nāves verdzības tika norādīts tūlīt pēc pirmo cilvēku grēka. Paziņodams spriedumu Sātanam, kas bija izmantojis čūsku, Jehova teica: ”Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (1. Mozus 3:15.) Ar šiem pravietiskajiem vārdiem tika dota cerība visiem cilvēkiem, kas vēlas tiem ticēt. Tomēr brīvība bija iegūstama tikai par atbilstošu maksu. Solītais Dzimums nevarēja vienkārši nākt un iznīcināt Sātanu; bija paredzēts, ka vispirms Sātans iekodīs Dzimumam papēdī, tas ir, Dzimums būs miris, taču ne uz visiem laikiem.

 8. a) Kādā ziņā Kains sagādāja tikai vilšanos? b) Kāpēc Dievs pieņēma Ābela upuri?

⁸ Ādams un Ieva noteikti bija domājuši, kas būs solītais Dzimums. Kad Ievai piedzima pirmais dēls, Kains, viņa teica: ”Es grūtībās esmu saņēmusi dēlu ar Dieva palīgu.” (1. Mozus 4:1.) Varbūt Ieva domāja, ka viņas dēls ir solītais Dzimums? Lai kādas būtu bijušas Ievas domas, gan pats Kains, gan Kaina upuris varēja sagādāt vienīgi vilšanos. Turpretī Kaina brālis Ābels apliecināja savu ticību Dieva solījumam un upurēja Jehovam pirmdzimušos jērus no sava ganāmpulka. Bībelē ir teikts, ka ”ticības spēkā Ābels ir nesis Dievam labāku upuri nekā Kains; tās dēļ par viņu ir liecināts, ka viņš ir taisns”. (Ebrejiem 11:4.)

 9. a) Kam ticēja Ābels, un kā viņš apliecināja savu ticību? b) Kas tika panākts ar Ābela upuri?

⁹ Ābela ticība atšķīrās no Kaina ticības, jo tā nebija virspusēja. Ābels ticēja Dieva solījumam sūtīt Dzimumu, kas atbrīvos Dievam uzticīgos cilvēkus. Lai gan Ābelam netika atklāts, kā tas notiks, no Dieva solījuma viņš zināja, ka kādam tiks ”iekosts papēdī”. Viņš acīmredzot bija sapratis upurēšanas būtību, secinādams, ka būs jāizlej asinis, lai atgūtu dzīvību. Ābels piedāvāja dzīvības Avotam upuri, ar kuru tika gan atdota dzīvība, gan arī izlietas asinis, — tā Ābels acīmredzot apliecināja, ka viņš ļoti gaida Jehovas solījuma piepildīšanos. Ābela upuris liecināja par stipru ticību, tāpēc Jehovam tas bija patīkams, un zināmā mērā Ābela upuris atbilda tam, kādam jābūt upurim — līdzeklim, kas grēcīgiem cilvēkiem ļautu tuvoties Dievam un iemantot Dieva labvēlību. (1. Mozus 4:4; Ebrejiem 11:1, 6.)

10. Kā tika uzsvērta upura nozīme, kad Jehova pavēlēja Ābrahāmam upurēt Īzāku?

¹⁰ Uz upurēšanas nozīmi īpašā veidā tika norādīts, kad Jehova pavēlēja Ābrahāmam upurēt kā dedzināmo upuri savu dēlu Īzāku. Kaut arī Īzāks netika upurēts, ar šo notikumu tika norādīts uz to, ko pats Jehova bija nolēmis darīt nākotnē. Jehova bija nolēmis dot visvērtīgāko upuri — savu vienpiedzimušo Dēlu —, lai varētu īstenoties viņa nodoms attiecībā uz cilvēci. (Jāņa 3:16.) Dāvanām un upuriem, kas bija pieprasīti Mozus bauslībā, bija pravietiska nozīme, un ar šo upuru starpniecību Jehova mācīja savai izredzētajai tautai, kas cilvēkam jādara, lai saņemtu grēku piedošanu un iegūtu cerību uz glābšanu. Bet ko mēs varam iemācīties, domājot par upuriem, kas bija pieprasīti bauslībā?

Dievam patīkami upuri

11. Kādās divās grupās var iedalīt upurus, ko nesa Izraēlas augstais priesteris, un ar kādu mērķi tika nesti šie upuri?

¹¹ ”Katrs augstais priesteris tiek iecelts dāvanu un upuŗu nešanai,” raksta apustulis Pāvils. (Ebrejiem 8:3.) Pievērsiet uzmanību tam, ka upurus, ko senatnē ziedoja Izraēlas augstais priesteris, Pāvils iedala divās grupās: viņš min dāvanas un upurus jeb ”upuŗus par grēkiem”. (Ebrejiem 5:1.) Cilvēki parasti dod dāvanas tādēļ, lai apliecinātu mīlestību vai atzinību, kā arī lai stiprinātu draudzību vai iegūtu kāda atzinību un labvēlību. (1. Mozus 32:21; Salamana Pamācības 18:16.) Arī daudzus bauslībā pieprasītos upurus var uzskatīt par dāvanām, kas tika dotas Dievam, lai iegūtu viņa atzinību un labvēlību.b Bauslības likumu pārkāpumi bija jāatlīdzina, un kā kompensācija par grēkiem tika doti upuri. Mozus grāmatās, it sevišķi 2., 3. un 4. grāmatā, dažādi upuri un dāvanas ir aprakstīti ļoti sīki. Mums droši vien būs grūti izprast un atcerēties visas bauslības prasību detaļas, taču galvenais šajās prasībās noteikti ir pelnījis mūsu uzmanību.

12. Kur Bībelē ir aprakstīti upuri un upurēšanas kārtība?

¹² Lasot pirmās septiņas nodaļas 3. Mozus grāmatā, var redzēt, ka pieci galvenie upuru veidi — dedzināmie upuri, ēdamie upuri, pateicības upuri, grēku upuri un vainas izpirkšanas upuri — tiek aprakstīti atsevišķi, kaut gan daži no tiem parasti tika upurēti kopā. Tāpat var pamanīt, ka 3. Mozus grāmatas pirmajās nodaļās šie upuri tiek aprakstīti divreiz: no 1. nodaļas sākuma līdz 5. nodaļas beigām ir stāstīts, kas jāupurē uz altāra, un no 6. nodaļas sākuma līdz 7. nodaļas 36. pantam ir norādīts, kādas upuru daļas palika priesteriem un kādas — upurētājam. Savukārt 4. Mozus grāmatas 28. un 29. nodaļa ir kā saraksts, kurā norādīts, kādi upuri jānes katru dienu, kādi — reizi nedēļā un reizi mēnesī un kādi — ikgadējos svētkos.

13. Kādi upuri tika nesti Dievam kā labprātīgas dāvanas?

¹³ Labprātīgie upuri, kurus cilvēki ziedoja Dievam kā dāvanu vai ar kuriem cilvēki tuvojās Dievam, lai iegūtu viņa labvēlību, bija dedzināmie upuri, ēdamie upuri un pateicības upuri. Daži zinātnieki uzskata, ka senebreju vārdi, kas tulkoti ”dedzināmais upuris”, nozīmē ’pacelšanās upuris’ vai ’upuris, kas ceļas augšup’. Šāds skaidrojums atbilst upura būtībai, jo upurējamais dzīvnieks tika sadedzināts uz altāra un smaržīgie, patīkamie dūmi pacēlās augšup, pretī Dievam. Dedzināmajam upurim bija raksturīgs tas, ka nokautā dzīvnieka asinis tika slacinātas ap altāri un pēc tam viss dzīvnieks tika upurēts Dievam. Bauslībā bija teikts: ”Priesterim tas viss ir jāaizdedzina uz altāra; tas ir dedzināmais upuris Tam Kungam par patīkamu smaržu.” (3. Mozus 1:3, 4, 9, LB-65r; 1. Mozus 8:21.)

14. Kā tika ziedots ēdamais upuris?

¹⁴ Par ēdamo upuri ir stāstīts 3. Mozus grāmatas 2. nodaļā. Tas bija labprātīgs ziedojums no smalki samaltiem miltiem, kam parasti tika piejaukta eļļa un nedaudz vīraka. ”Priesteŗiem.. jāgrābj pilna sauja kviešu miltu un arī svaidāmā eļļa līdz ar vīrāku pāri tai; tad priesteris to aizdedzina kā sadedzināmo tiesu uz altāŗa; tāds ir uguns upuris tam Kungam par patīkamu smaržu.” (3. Mozus 2:2.) No vīraka un citām vielām pagatavoja svētās kvēpināmās zāles, ko dedzināja uz kvēpināmā altāra saiešanas teltī un templī. (2. Mozus 30:34—36.) Acīmredzot ķēniņš Dāvids bija domājis tieši šos upurus, kad viņš teica: ”Mana lūgšana lai nāk Tavā priekšā kā kvēpināmais upuris, mana roku pacelšana kā vakara upuris!” (Psalms 141:2.)

15. Ar kādu nolūku tika ziedots kopības upuris?

¹⁵ Vēl viens labprātīgais ziedojums bija pateicības jeb kopības upuris, un tas ir aprakstīts 3. Mozus grāmatas 3. nodaļā. Šeit lietoto senebreju izteicienu var tulkot arī kā ”miera upura ziedojums”. Ar senebreju vārdu, kas nozīmē ’miers’, tika apzīmēts kaut kas vairāk nekā stāvoklis, kad nav kara un nekas nedraud. ”Bībelē ar [šo vārdu] tiek apzīmēts gan tas, gan arī miers attiecībās ar Dievu, labklājība, prieks un laime,” teikts grāmatā Iepazīšanās ar Mozus institūcijām (Studies in the Mosaic Institutions). Tātad kopības upuri tika doti nevis tādēļ, lai panāktu mieru attiecībās ar Dievu (it kā Dievs būtu jānomierina), bet tādēļ, lai apliecinātu pateicību un prieku par to mieru attiecībās ar Dievu, ar kuru Dievs svētī visus, kas ir iemantojuši viņa atzinību. Priesteri un upurētājs ēda upurētā dzīvnieka gaļu pēc tam, kad tā asinis un tauki bija ziedoti Jehovam. (3. Mozus 3:17; 7:16—21; 19:5—8.) Upura ziedotājs, priesteri un Dievs Jehova it kā piedalījās kopīgā mielastā, ar ko simboliskā veidā tika norādīts uz mieru, kas pastāvēja viņu attiecībās.

16. a) Ar kādu mērķi tika doti grēku upuri un vainas izpirkšanas upuri? b) Kā tie atšķīrās no dedzināmajiem upuriem?

¹⁶ Lai saņemtu piedošanu par grēkiem un atlīdzinātu bauslības likumu pārkāpumus, bija jāziedo grēku upuri un vainas izpirkšanas upuri. Kaut gan arī šie upuri tika sadedzināti uz altāra, tomēr tie atšķīrās no dedzināmajiem upuriem, jo Dievam tika ziedots nevis viss dzīvnieks, bet tikai dzīvnieka tauki un atsevišķas tā daļas. Pārējais tika iznests ārpus nometnes vai palika priesteriem. Šī atšķirība ir ļoti būtiska. Dedzināmais upuris tika dots Dievam kā dāvana, lai upurētājs varētu viņam tuvoties, tāpēc tas tika ziedots visā pilnībā. Interesanti ir arī tas, ka pirms dedzināmā upura parasti tika ziedots grēku upuris vai vainas izpirkšanas upuris, — ar šādu kārtību acīmredzot tika norādīts uz to, ka cilvēkam vispirms jāsaņem grēku piedošana un tikai tad viņa dāvana var būt patīkama Dievam. (3. Mozus 8:14, 18; 9:2, 3; 16:3, 5.)

17., 18. Kādos gadījumos un kāpēc bija jāziedo vainas izpirkšanas upuris?

¹⁷ Grēku upuri varēja ziedot vienīgi par netīšiem grēkiem pret bauslību — par tādiem grēkiem, kas bija izdarīti cilvēciskās vājības dēļ. Bauslībā bija teikts, ka tad, ja cilvēks ”netīši apgrēkojas pret kādu no Tā Kunga baušļiem, darīdams, kas aizliegts”, viņam atbilstoši savam sabiedriskajam stāvoklim jāziedo grēku upuris. (3. Mozus 4:2, 3, 22, 27, LB-65r.) Bet cilvēkiem, kas grēkoja tīši un bez nožēlas, bija jāmirst, un par viņiem upurēt nebija iespējams. (2. Mozus 21:12—15; 3. Mozus 17:10; 20:2, 6, 10; 4. Mozus 15:30; Ebrejiem 2:2.)

¹⁸ Vainas izpirkšanas upura nozīme un mērķis ir paskaidrots 3. Mozus grāmatas 5. un 6. nodaļā. Kaut arī cilvēks bija grēkojis neapzināti, tomēr viņš, izdarīdams pārkāpumu, iespējams, bija noziedzies pret sava tuvākā vai Dieva Jehovas tiesībām, un šis pārkāpums bija jākompensē vai jālabo. Bauslībā bija minēti vairāki šādi grēki. Tie varēja būt grēki, kas saistīti ar pašu cilvēku (5:2—6), grēki pret to, ”kas ir tam Kungam svēts” (5:14—16), un daļēji apzināti grēki — grēki, kas ir izdarīti nepareizu tieksmju un cilvēcisko vājību dēļ (5:20—22). Pārkāpējam bija ne tikai jāatzīstas šādos grēkos, bet arī jāatlīdzina pāridarījums, ja tas bija iespējams, un jāziedo Jehovam vainas izpirkšanas upuris. (3. Mozus 5:23—26.)

Kaut kas labāks nākotnē

19. Kāpēc izraēlieši, kam bija bauslība un upuri, tomēr neiemantoja Dieva labvēlību?

¹⁹ Mozus bauslība ar tās daudzajiem upuriem un dāvanām tika dota tādēļ, lai izraēlieši varētu tuvoties Dievam, kā arī iemantot un saglabāt viņa labvēlību un svētības, kamēr nāks solītais Dzimums. Apustulis Pāvils, kas pēc tautības bija jūds, par to teica šādus vārdus: ”Bauslība ir līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtum taisnoti.” (Galatiešiem 3:24.) Diemžēl izraēlieši kopumā nepieņēma šo audzināšanu un izmantoja nepareizi viņiem piešķirtās priekšrocības. Tāpēc viņu daudzie upuri Jehovam bija kļuvuši nepatīkami. ”Man ir apnikuši jūsu aunu un baŗoto teļu dedzināmie upuŗi,” teica Jehova, ”man netīk jēru un āžu asinis.” (Jesajas 1:11.)

20. Kādu iespaidu notikumi mūsu ēras 70. gadā atstāja uz bauslību un tajā pieprasīto upurēšanu?

²⁰ Mūsu ēras 70. gadā jūdu reliģiskā sistēma ar tās templi un priesteru kalpošanu tika iznīcināta. Pēc tam tāda upurēšana, kāda bija pieprasīta bauslībā, vairs nebija iespējama. Vai tas nozīmē, ka upurēšanai, kam bauslībā bija veltīts tik daudz uzmanības, vairs nav nekādas nozīmes Dieva kalpu dzīvē? Par šo jautājumu tiks runāts nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīmes]

Vai jūs varat paskaidrot?

• Kāpēc Jehovam uzticami cilvēki senatnē ziedoja viņam upurus?

• Kāpēc bija vajadzīgi upuri?

• Kādi upuri tika ziedoti saskaņā ar bauslības prasībām, un ar kādu mērķi tie tika ziedoti?

• Kādam mērķim, saskaņā ar Pāvila vārdiem, bija paredzēta bauslība un upurēšana?

[Attēls 14. lpp.]

Ābela upuris bija patīkams Jehovam, jo tas liecināja par ticību Jehovas solījumam

[Attēls 15. lpp.]

Vai jums ir saprotama šī notikuma patiesā nozīme?