Ļaut mūsu gaismai spīdēt pastāvīgi

¹ Kas ir gaisma? Kādā vārdnīcā teikts, ka tas ir ”kaut kas tāds, kas ļauj redzēt”. Bet patiesībā, lai gan cilvēkiem ir ļoti attīstīta tehnika, viņi joprojām pilnībā nezina atbildi uz Jehovas uzdoto jautājumu, kas pierakstīts Ījaba 38:24. Vai mēs varētu iztikt bez gaismas? Bez gaismas mūsu vispār nebūtu. Gaisma ir būtiska redzei, un Bībelē ir teikts, ka garīgā ziņā ”Dievs ir gaisma”. (1. Jāņa 1:5.) Mēs visnotaļ esam atkarīgi no Tā, kas ”mums gaismu devis”. (Ps. 118:27, Jaunā Derība un Psalmi.)

² Tā ir patiesība burtiskā nozīmē, bet vēl jo vairāk — garīgā. Viltus reliģija ir maldinājusi ļoti daudzus cilvēkus un tos pametusi garīgā tumsā, kur tie ’taustās gar sienām kā akli’. (Jes. 59:9, 10.) Savas nepārspējamās mīlestības un līdzcietības mudināts, Jehova ’sūta savu gaismu un patiesību’. (Ps. 43:3.) Miljoniem cilvēku ar atzinību ir atsaukušies un nāk ”no tumsas [Dieva] brīnišķīgajā gaismā”. (1. Pēt. 2:9.)

³ Lai sniegtu pasaulei šo gaismu, ļoti svarīga nozīme ir Jēzum Kristum. Viņš sacīja: ”Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas man tic, nepaliktu tumsībā.” (Jāņa 12:46.) Visu savu laiku, spēku un līdzekļus viņš veltīja tam, lai padarītu redzamu patiesības gaismu. Viņš daudz ceļoja pa dzimto zemi, sludinādams un mācīdams vai katrā pilsētā un ciemā. Viņš pacieta neatslābstošu vajāšanu, palika nelokāms un pildīja savu uzdevumu — izplatīja patiesības gaismu.

⁴ Jēzus pievērsa galveno uzmanību mācekļu izvēlei, mācīšanai un organizēšanai, un viņš to darīja ar kādu īpašu mērķi. Mateja 5:14—16 mēs lasām Jēzus norādījumus mācekļiem: ”Jūs esat pasaules gaišums. [..] ..lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” Tāpat kā Jēzum, viņiem bija jābūt ’spīdekļiem pasaulē’ — jāizplata patiesības gaisma tuvu un tālu. (Filip. 2:15.) Viņi ar prieku uzņēmās šo atbildību un uzskatīja to par galveno savas dzīves mērķi. Neilgu laiku vēlāk Pāvils varēja teikt, ka labā vēsts ir sludināta ”visai radībai apakš debesīm”. (Kol. 1:23.) Visa kristiešu draudze saliedēti veica šo apjomīgo darbu.

⁵ Mūsdienās mums jābūt pateicīgiem, ka esam starp tiem, kas ’ir nolikuši tumsības darbus’. (Rom. 13:12, 13.) Savu atzinību mēs varam parādīt ar to, ka sekojam priekšzīmei, ko rādīja Jēzus un uzticīgie kristieši pagātnē. Citiem jādzird patiesība, un šī nepieciešamība ir tik neatliekama un svarīga kā vēl nekad cilvēces vēsturē. Neviens cits darbs nav tik steidzams un nedod tik tālejošu labumu kā sludināšana.

⁶ Kā mēs varam mirdzēt kā spīdekļi? Galvenais veids, kā ļaut mūsu gaismai spīdēt, ir piedalīties Ķēniņvalsts sludināšanā. Katrā draudzē regulāri tiek organizēti pasākumi, lai sludinātu draudzei piešķirtajā teritorijā. Ir pieejams ļoti liels skaits visdažādāko publikāciju daudzās valodās. Šajās sapulcēs ir plašas iespējas mācīties, un pieredzējuši brāļi un māsas personīgi palīdz mācīt pārējos. Iespējas piedalīties ir vīriešiem un sievietēm, gados vecākiem cilvēkiem un pat bērniem. Katrs draudzes loceklis tiek aicināts piedalīties tik lielā mērā, kādā viņa spējas un apstākļi atļauj. Visa draudzes darbība galvenokārt ir vērsta uz sludināšanu, un tiek rīkoti pasākumi, lai ikvienam draudzē palīdzētu tā vai citādi tajā piedalīties. Regulāra, cieša sadarbība ar draudzi ir labākais paņēmiens, kā nodrošināt, lai mūsu gaisma arī turpmāk spīdētu.

⁷ Spīdēt ne vienmēr nozīmē liecināt ar vārdiem. Mēs varam sev pievērst citu uzmanību vienkārši ar savu uzvedību. Tieši par to domāja Pēteris, mudinādams: ”Dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie.. redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu.” (1. Pēt. 2:12.) Daudzi spriež par darbu vai par organizāciju pēc tā, kāda ir ar to saistīto cilvēku uzvedība. Kad novērotāju uzmanību piesaista tikumiski nevainojami, godīgi, miermīlīgi un likumam paklausīgi cilvēki, viņi redz, ka šie cilvēki atšķiras no citiem, un secina, ka tie dzīvo pēc normām, kas ir daudz augstākas par vispārpieņemtajām. Tāpēc vīrs ļauj savai gaismai mirdzēt, kad viņš godā sievu un izturas pret to ar mīlestību; sieva līdzīgi rīkojas, cienīdama vīru — savu galvu. Bērni un jaunieši atšķiras no pārējiem, kad viņi klausa vecākiem, izvairās no netikumīgām dzimumattiecībām un nelieto narkotikas. Augstu tiek vērtēts darbinieks, kas apzinīgi pilda savu darbu un ir godīgs un uzmanīgs pret citiem. Parādot šādas kristīgas īpašības, mēs ļaujam mūsu gaismai spīdēt un ar mūsu dzīves veidu liecinām citiem.

⁸ Sludināt nozīmē runāt ar citiem par to, ko esam uzzinājuši no Dieva Rakstiem. Tas tiek darīts zālē no paaugstinājuma vai arī pie durvīm, taču minētās iespējas nekādā ziņā nav vienīgās. Ikdienā mēs saskaramies ar daudziem cilvēkiem. Cik reižu dienā tu runā ar saviem tuvākajiem kaimiņiem? Cik bieži kāds pieklauvē pie tavām durvīm? Cik daudz dažādu cilvēku ir tev visapkārt, kad tu iepērcies, brauc autobusā vai strādā pasaulīgajā darbā? Vai tu vari saskaitīt, ar cik daudziem cilvēkiem tu katru dienu sarunājies, ja esi gados jauns un mācies skolā? Izdevības runāt ar citiem ir gandrīz neierobežotas. Tev tikai jāiegaumē pāris uz Rakstiem balstītu domu, jātur pie rokas Bībele un daži bukleti un, kad rodas iespēja, jāuzsāk saruna.

⁹ Kaut arī neformāli sludināt ir pavisam vienkārši, dažiem negribas mēģināt. Varbūt viņi vilcinās un apgalvo, ka ir pārlieku kautrīgi vai nervozi, lai vērstos pie nepazīstamiem cilvēkiem. Viņi, iespējams, bažījas pievērst sev uzmanību vai saņemt asu atbildi. Tie, kam ir pieredze neformālajā sludināšanā, tev var pastāstīt, ka reti rodas kāds iemesls bažām. Citi cilvēki ir tādi paši kā mēs — viņiem ir tādas pašas vajadzības, viņi raizējas par to pašu un vēlas sev un savām ģimenēm to pašu, ko mēs. Vairākums laipni atsauksies uz priecīgu smaidu vai draudzīgu sveicienu. Lai iesāktu, tev varbūt ’jāsmeļas drosme’. (1. Tes. 2:2.) Tomēr, kad būsi sācis, tu vari būt pārsteigts un iepriecināts par rezultātiem.

¹⁰ Kad ļaujam mūsu gaismai spīdēt, mēs saņemam svētības. Apskatīsim dažus uzmundrinošus gadījumus, kas bijuši neformālā sludināšanā. Kāda 55 gadus veca kundze mēģināja šķērsot ielu. Brīdī, kad šo sievieti jau gandrīz bija notriekusi automašīna, kāda māsa satvēra viņas roku un pavilka viņu atpakaļ, tā ka viņa bija drošībā. Māsa teica: ”Lūdzu, uzmanieties. Mēs dzīvojam nedrošos laikos!” Pēc tam viņa paskaidroja, kāpēc šis laiks ir tik bīstams. Kundze vaicāja: ”Vai jūs neesat Jehovas lieciniece?” Viņa no savas māsas bija dabūjusi vienu no mūsu grāmatām un vēlējās satikt kādu Jehovas liecinieku; šī sastapšanās pavēra tādu iespēju.

¹¹ Cita māsa uzsāka sarunu ar kādu sievieti ārsta uzgaidāmajā telpā. Šī sieviete uzmanīgi klausījās un tad teica: ”Agrāk es jau esmu sastapusies ar Jehovas lieciniekiem, bet, ja kādreiz nākotnē es tiešām pati kļūšu par Jehovas liecinieci, tad cēlonis būs tas, ko jūs man tikko pastāstījāt. Klausīties jūsos ir it kā saredzēt gaismu tumšā vietā.”

¹² Laipna rīcība var būt līdzeklis, lai palīdzētu citiem uzzināt patiesību. Atgriežoties mājup pēc tīruma kalpošanas, divas māsas ievēroja kādu pavecāku sievieti, kas izkāpa no autobusa un izskatījās slima. Viņas apstājās un pajautāja šai sievietei, vai nav vajadzīga palīdzība. Sieviete bija ļoti pārsteigta, ka pilnīgas svešinieces par viņu interesējas, un noteikti gribēja zināt, kas ir šīs laipnās rīcības iemesls. Tā radās izdevība sludināt. Sieviete ar gatavību atstāja savu adresi un silti ielūdza māsas pie sevis. Tika uzsāktas Bībeles stundas. Drīz šī sieviete sāka apmeklēt sapulces, un tagad pati stāsta patiesību citiem.

¹³ Kāda gados vecāka māsa izmanto iespēju sludināt agri no rīta vietējā pludmalē. Viņa satiek mājkalpotājas, aukles, bankas ierēdņus un citus, kas no rīta pastaigājas krastmalā. Viņa vada Bībeles stundas, sēžot uz soliņa. Vairāki cilvēki no šīs māsas ir uzzinājuši patiesību un tagad ir Jehovas liecinieki.

¹⁴ Kāda cita māsa reiz savā pasaulīgajā darbavietā dzirdēja kādu darbabiedri runājam par politisku partiju, kas, pēc viņas domām, varētu atrisināt pasaules problēmas. Māsa uzsāka sarunu un minēja solījumus, ko paveiks Dieva Ķēniņvalsts. Šī saruna darbavietā izvērtās par regulārām Bībeles studijām mājās, un galu galā minētā sieviete un viņas vīrs kļuva par lieciniekiem.

¹⁵ Nekad neaizmirsti, ka tu esi Jehovas liecinieks! Nosaukdams savus mācekļus par ’pasaules gaišumu’, Jēzus norādīja, ka viņiem jāpalīdz citiem gūt labumu no garīgās gaismas, kas ir Dieva Rakstos. Kā mums jāizturas pret mūsu kalpošanu, ņemot vērā Jēzus padomu?

¹⁶ Daži izvēlas tādu darbu, kur jāstrādā nepilna darbadiena. Viņi ierobežo darbam veltāmo laiku un pūles un labāk atvēl lielāko daļu sava laika darbībai, no kuras, viņuprāt, var iegūt vairāk. Vai mums ir līdzīga attieksme pret mūsu kalpošanu? Iespējams, mēs jūtam, ka izbrīvēt laiku kalpošanai ir mūsu pienākums, un varbūt pat darām to labprāt, bet vai mums tomēr svarīgāks nav kaut kas cits?

¹⁷ Apzinoties, ka nav iespējams būt kristietim daļēji, mēs sevi veltījām Dievam — ’sevi aizliedzām’ un piekritām sekot Jēzum ”pastāvīgi” (NW). (Mat. 16:24.) Mūsu vēlēšanās ir arī turpmāk visu darīt ”no sirds” un izmantot katru izdevību ļaut mūsu gaismai mirdzēt, lai tā sasniegtu cilvēkus it visur. (Kol. 3:23, 24.) Mums jāsargās no pasaulīgiem uzskatiem, jāsaglabā sākotnējā dedzība un jāpārliecinās, vai mūsu gaisma joprojām spīd spoži. Daži varbūt ir pieļāvuši, ka viņu dedzība atdziest un gaisma kļūst tikai par vāju blāzmu, ko grūti pamanīt gabaliņu nostāk. Šādiem cilvēkiem varbūt vajadzīga palīdzība, lai viņi atgūtu zaudēto dedzību kalpošanā.

¹⁸ Dažiem, iespējams, ir nosliece vilcināties mūsu vēsts nepopularitātes dēļ. Pāvils teica, ka vēsts par Kristu bija ”ģeķība tiem, kas pazūd”. (1. Kor. 1:18.) Tomēr neatkarīgi no tā, ko teica citi, viņš nešaubīgi paziņoja: ”Es nekaunos.. evanģelija.” (Rom. 1:16.) Kaunēties nozīmē justies zemākam vai necienīgam. Kā gan mums būtu iespējams kaunēties, kad mēs runājam par Visuma Augstāko Pavēlnieku un to, cik brīnišķīgi viņš ir parūpējies par mūsu mūžīgo laimi? Nav iedomājams, ka mēs varētu justies mazvērtīgi vai necienīgi, kad stāstām šīs patiesības citiem. Gluži otrādi, mums būtu jājūt spēcīgs pamudinājums darīt visu, kas vien ir mūsu spēkos, lai izpaustos mūsu pārliecība, ka mums ”nav ko kaunēties”. (2. Tim. 2:15.)

¹⁹ Patiesības gaisma, kas tagad mirdz visās zemeslodes malās, sniedz sirdi priecējošu cerību uz mūžīgu dzīvi paradīzē jaunā pasaulē. Parādīsim, ka nopietni esam ņēmuši vērā pamudinājumu ļaut mūsu gaismai spīdēt pastāvīgi! Ja tā darīsim, mums būs iemesls priecāties tāpat kā mācekļiem, kas ”nemitējās.. ikdienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu”. (Ap. d. 5:42.)