Uzticamība nepilnīgā pasaulē

”LABO, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru.” Vai jūs domājat, ka ar jums ir tāpat? Nezaudējiet drosmi — apustulim Pāvilam bija tāda pati problēma, tomēr viņš bija kristietis ar izcilu morālo stāju. Vai tā nav pretruna? Savā vēstulē kristiešiem Romā Pāvils analizēja šo problēmu: ”Ja es to daru, ko negribu, tad darītājs neesmu vairs es, bet manī mītošais grēks.” Par kādu grēku viņš runāja, un kā viņš to pārvarēja, lai būtu krietns cilvēks? (Romiešiem 7:19, 20.)

Nedaudz iepriekš tajā pašā vēstulē Pāvils rakstīja: ”Viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku — nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši.” Minētais ’viens cilvēks’ bija Ādams. (Romiešiem 5:12, 14.) Pirmā cilvēka, Ādama, grēks ir cilvēku iedzimto nepilnību cēlonis un galvenais iemesls, kāpēc būt godīgam un krietnam nemaz nav viegli.

Pāvila uzskats par ”iedzimto grēku”, kā to mēdza saukt, mūsdienās nav plaši atzīts, jo teoloģiskajās aprindās Bībelē esošais radīšanas apraksts ir noraidīts par labu evolūcijas teorijām. ”Zinātnieki apzināti neievēro visu šo daļu,” tā kādā mūsdienu komentārā ir teikts par Romiešiem 5:12—14. Taču pirms simts gadiem Bībeles komentāros konsekventi tika skaidrots, ka tad, ”kad Ādams grēkoja.., viņš aptraipīja ar šo grēku un tā sekām visus savus pēcnācējus”a.

Pirmie, kas kļuva neuzticami

Tieši tāpat kā daudzi tagad noliedz, ka ir pastāvējis Ādams — pirmais cilvēks —, arī Sātans Velnsb tiek uzskatīts par mitoloģisku tēlu. Bet tāda autoritāte kā Jēzus Kristus sacīja, ka Sātans ”nav pastāvējis iekš patiesības”, citiem vārdiem, ir kļuvis neuzticams. (Jāņa 8:44, LB-26.) Un, Sātana sakūdīti, Ādams un viņa sieva sacēlās pret Jehovu un nepalika uzticīgi Dievam pārbaudījumā. (1. Mozus 3:1—19.)

Tā kā mēs visi esam cēlušies no Ādama, mēs visi mantojam tieksmi grēkot. Gudrais vīrs Salamans teica: ”Virs zemes nav neviena tik taisnīga cilvēka, kuŗš darītu tikai labu un nekad negrēkotu.” (Salamans Mācītājs 7:20.) Tomēr jebkurš cilvēks spēj būt uzticības cienīgs. Kā tas ir iespējams? Lai cilvēks būtu krietns, viņam nav jābūt pilnīgam.

Krietnuma pamats

Izraēlas ķēniņš Dāvids bija pieļāvis daudzas kļūdas, pat pārkāpis laulību ar Batsebu — par šo gadījumu ir saglabājušās dokumentāras liecības. (2. Samuēla 11:1—27.) Daudzās Dāvida kļūdas skaidri parādīja, ka viņš bija tālu no pilnības. Taču ko Jehova redzēja šajā vīrā? Uzrunādams Dāvida dēlu Salamanu, Jehova teica: ”Ja tu staigāsi manā priekšā, kā tavs tēvs Dāvids staigājis, ar bezvainīgu un skaidru sirdi..” (1. Ķēniņu 9:4, LB-26.) Kaut arī Dāvids bija izdarījis daudz kā nepareiza, Jehova redzēja, ka Dāvids būtībā bija uzticības cienīgs. Kāpēc?

Atbildi var uzzināt no vārdiem, ko Dāvids sacīja Salamanam: ”Tas Kungs ir, kas pārbauda visas sirdis un kas izzina itin visus visdažādākos nodomus.” (1. Laiku 28:9.) Dāvids kļūdījās, taču viņš bija pazemīgs, un viņš vēlējās darīt to, kas ir pareizs. Dāvids vienmēr pieņēma aizrādījumus un aicinājumus laboties — viņš pat lūdza pēc tiem. ”Pārbaudi mani, Kungs, un izmeklē mani, izskati manas īkstis un manu sirdi!” tāds bija Dāvida lūgums. (Psalms 26:2.) Dievs uzklausīja šo lūgumu. Dāvidam līdz pat mūža galam bija jāpiedzīvo grūtības, ko izraisīja, piemēram, grēks ar Batsebu, tomēr viņš nekad nemēģināja attaisnot savu nepareizo rīcību. (2. Samuēla 12:1—12.) Turklāt — un tas bija daudz svarīgāk — viņš nekad nepameta patieso pielūgsmi. Šī iemesla dēļ, kā arī Dāvida patiesās, dziļi izjustās nožēlas dēļ Jehova bija gatavs piedot viņa grēkus un uzskatīt viņu par krietnu un uzticamu cilvēku. (Skatīt arī 51. psalmu.)

Uzticamība pārbaudījumos

Sātans Velns pārbaudīja Jēzu, cenzdamies salauzt viņa uzticību Dievam. Jēzum bija jāsaglabā sava uzticība grūtībās un ciešanās — pretēji Ādamam, kura paklausība tika pārbaudīta vienkārši ar to, ka viņam, pilnīgam cilvēkam, bija teikts pakļauties Dieva likumam. Turklāt Jēzum papildu spriedzi sagādāja apziņa, ka no viņa uzticības ir atkarīga cilvēku ģimenes glābšana. (Ebrejiem 5:8, 9.)

Sātans, centās salauzt Jēzus uzticību tieši tad, kad Jēzus bija visvairāk novārdzis, jo bija pavadījis tuksnesī 40 dienu pārdomādams un gavēdams. Trīs reizes viņš kārdināja Jēzu: lai tas pārvērstu akmeņus par maizi; lai Jēzus nolēktu no tempļa mūra, paļaudamies uz to, ka iejauksies eņģeļi un viņu izglābs un tā būs dota brīnumaina zīme, kas pierādītu Jēzus mesiānismu; un lai Jēzus pieņemtu piedāvāto varu pār visām šīs pasaules valstīm apmaiņai pret vienu vienīgu reizi, kad viņš ’pielūgtu’ Sātanu. Bet Jēzus noraidīja visus kārdinājumus un palika uzticīgs Jehovam. (Mateja 4:1—11; Lūkas 4:1—13.)

Ījaba uzticība Dievam

Ījaba nostāja — uzticība Dievam pārbaudījumos — ir labi zināma. Interesanti ir tas, ka Ījabs nesaprata, kāpēc viņam jāpieredz posts. Viņš nezināja, ka Sātans viņam ir piedēvējis sliktus motīvus un apgalvojis: Ījabs kalpojot Dievam savtīgu iemeslu dēļ un, lai glābtu savu ādu, lauzīšot uzticību. Lai pierādītu Sātana apgalvojumu nepareizību, Dievs pieļāva, ka Ījabs piedzīvo vairākus ļoti traģiskus notikumus. (Ījaba 1:6—12; 2:1—8.)

Notikumu vietā ieradās trīs viltus draugi. Viņi tīšām Dieva normas un nodomus izskaidroja nepareizi. Pat Ījaba sieva, arī nespēdama saprast jautājuma būtību, neuzmundrināja savu vīru viņam tik ārkārtīgi grūtajā laikā. (Ījaba 2:9—13.) Tomēr Ījabs palika nelokāms. ”Līdz savam pēdējam elpas vilcienam es nenoliegšu pats sev savu nevainību! Es esmu savai taisnībai pieķēries ar visu savu būti un neatteikšos no tās; mana sirdsapziņa mani nenosoda ne par vienu no mana mūža dienām!” (Ījaba 27:5, 6.)

Lieliskā Ījaba priekšzīme, kā arī daudzu citu Bībelē minēto Dievam uzticīgo vīriešu un sieviešu sirdsskaidrība un krietnums pierādīja, ka Sātans ir melis.

Godprātība un kristīgā kalpošana

Vai godprātība un krietnums ir īpašības, ko Jehova novērtē tikai tāpēc, ka tās sagādā gandarījumu viņam? Nē. Šīs īpašības ir ārkārtīgi vērtīgas mums — cilvēkiem. Mūsu pašu labumam Jēzus mūs pamācīja ”Dievu savu Kungu mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles un no visa sava prāta”. Tas patiesi ir ”augstākais un pirmais bauslis”, un visiem — gan vīriešiem, gan sievietēm, gan bērniem — ir jābūt uzticīgiem Dievam, lai pildītu šo bausli. (Mateja 22:36—38.) Ko tas sevī ietver, un kāds ir labums?

Uz godprātīgu un krietnu cilvēku var paļauties ne tikai citi cilvēki, bet — un tas ir vēl svarīgāk — arī Dievs. Šāda cilvēka sirdsskaidrību pierāda viņa darbi; viņš nav liekulīgs. Viņš nav viltīgs vai uzpērkams. Apustulis Pāvils to izteica šādi: ”Mēs, atraisījušies no slepenām kauna lietām, nedzīvojam viltībā, nedz viltojam Dieva vārdu, bet pauzdami patiesību, nostājamies nevainojami katra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā.” (2. Korintiešiem 4:2.)

Ievērojiet, ka Pāvils piemin tādu attieksmi, kas saistīta ar kristīgo kalpošanu. Kā kristīgs kalpotājs var kalpot citiem, ja viņš nerīkojas godīgi, ja viņš nav uzticams? To labi parāda gadījums ar kāda Īrijas reliģiskā ordeņa vadītāju, kas nesen atkāpās no amata. Kā bija sacīts laikrakstā The Independent, viņš atzinās, ka ”bija atļāvis priesterim, kas ir pedofils, strādāt ar bērniem vēl ilgi pēc tam, kad bija kļuvis zināms par tā ļaunprātīgo bērnu izmantošanu”. Rakstā bija paskaidrots, ka bērni tikuši ļaunprātīgi izmantoti vairāk nekā 24 gadus. Priesterim piesprieda 4 gadus ieslodzījuma cietumā, taču padomā par tām ciešanām, ko visus šos 24 gadus piedzīvoja priestera izvarotie bērni, tāpēc ka viņa priekšniekam bija pietrūcis godrātības, lai rīkotos!

Kāds labums ir no godprātības un krietnuma

Apustulis Jānis bija bezbailīgs vīrs. Jēzus viņu un viņa brāli Jēkabu lielās dedzības dēļ nosauca par ’pērkona dēliem’. (Marka 3:17.) Jānis, cilvēks ar izcilām morālām īpašībām, kopā ar Pēteri paskaidroja jūdu vadoņiem, ka ’nevar nerunāt’ par to, ko ir redzējis un dzirdējis, būdams kopā ar Jēzu. Jānis arī bija viens no apustuļiem, kas teica: ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apustuļu darbi 4:19, 20; 5:27—32.)

Šķiet, Jānim bija krietni pāri 90 gadiem, kad viņš bija izsūtīts trimdā uz Patmas salu ”Dieva vārda un Jēzus liecības dēļ”. (Atklāsmes 1:9.) Būdams šādā vecumā, Jānis, iespējams, domāja, ka viņa kalpošana ir beigusies. Taču vienīgi tik uzticamam cilvēkam, kāds bija viņš, varēja dot tādu uzdevumu kā uzrakstīt saviļņojošo Atklāsmes redzējumu. Jānis šo uzdevumu godprātīgi izpildīja. Kāda tā viņam bija priekšrocība! Taču nākotnē bija gaidāms vēl kaut kas vairāk. Vēlāk, acīmredzot atrazdamies Efesas tuvumā, viņš uzrakstīja savu evaņģēliju un trīs vēstules. Izcilas priekšrocības, kas vainagoja 70 gadu ilgo, krietno un uzticamo kalpošanu!

Krietns cilvēks izjūt dziļu gandarījumu par savu dzīvi. Un uzticība Dievam var sniegt mūžīgu labumu. Mūsdienās ”liels pulks” to, kas patiesi pielūdz Dievu, tiek gatavoti ieiešanai jaunā, miera un saticības pasaulē, kur būs izredzes dzīvot mūžīgi. (Atklāsmes 7:9.) Ir jāsaglabā krietnums ārkārtīgi svarīgajos morāles un Dieva pielūgsmes jautājumos, kaut arī šī sistēma sagādā pārbaudījumus un Sātans var izraisīt daudz grūtību. Ar Jehovas doto spēku jūs to varēsiet! (Filipiešiem 4:13.)

Mēs varam būt par to pārliecināti, jo psalmu sacerētājs Dāvids, runādams kā par tagadni, tā par nākotni, pateicības lūgšanā Jehovam sacīja: ”Tu mani uzturēsi manā nenoziedzībā un liec man stāvēt Tava vaiga priekšā mūžīgi. Slavēts lai ir tas Kungs..! Amen! Amen!” (Psalms 41:13, 14.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 4. lpp.]

Dāvids, kaut arī kļūdījās, pierādīja, ka ir uzticības cienīgs

[Attēls 5. lpp.]

Jēzus mums ir vislieliskākais paraugs, kā būt uzticības cienīgiem

[Attēli 7. lpp.]

Būt uzticības cienīgam — tas sagādā lielu gandarījumu