Cieņa pret citiem
”Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā.” (ROMIEŠIEM 12:10)
1., 2. a) Kā jāizpaužas mūsu pazemībai? b) Kā Bībelē bieži vien tiek lietots vārds ”cieņa”, un kādiem cilvēkiem ir vieglāk izturēties pret apkārtējiem ar cieņu?
IEPRIEKŠĒJĀ rakstā tika uzsvērts Bībeles padoms: ”Visi savstarpējā satiksmē apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem viņš dod žēlastību.” (1. Pētera 5:5.) ”Apjozties” ar pazemību nozīmē arī cienīt citus cilvēkus.
2 Vārds ”cieņa” Bībelē bieži vien tiek lietots, lai norādītu, ka mums jāgodā, augstu jāvērtē citi cilvēki. Cienīt cilvēkus nozīmē būt pret viņiem laipniem, ņemt vērā viņu goda jūtas, uzklausīt viņu viedokli, būt gataviem izpildīt saprātīgus lūgumus. Tiem, kas ir pazemīgi, to darīt nav grūti. Bet tiem, kuru sirdī ir lepnums, ir grūtāk patiesi cienīt apkārtējos; šādi cilvēki reizēm izsaka tikai liekuļotas uzslavas, lai iegūtu kāda labvēlību vai panāktu savu.
Jehova ciena cilvēkus
3., 4. Kā izpaudās Jehovas cieņa pret Ābrahāmu, un kāpēc Jehova cienīja Ābrahāmu?
3 Pats Jehova ar savu priekšzīmi rāda, ko nozīmē cienīt citus. Viņš ir radījis cilvēkus ar gribas brīvību un neizturas pret tiem kā pret robotiem. (1. Pētera 2:16.) Kad viņš pateica Ābrahāmam, ka iznīcinās Sodomu tās iedzīvotāju milzīgā ļaunuma dēļ, Ābrahāms jautāja: ”Vai Tu tiešām gribi iznīcināt taisno kopā ar bezdievīgo? Varbūt atrastos piecdesmit taisnie šīs pilsētas vidū? Vai Tu tiešām iznīcināsi tos un nepataupītu šo vietu to piecdesmit taisno dēļ, kas ir viņas vidū?” Jehova atbildēja, ka 50 taisno dēļ viņš saudzētu pilsētu. Bet Ābrahāms vēlreiz pazemīgi griezās pie Jehovas. Bet ja nu pilsētā būtu 45 taisnie? Varbūt — 40, 30, 20, 10? Jehova apliecināja Ābrahāmam, ka viņš neiznīcinātu Sodomu, ja tajā būtu kaut vai desmit taisnīgi cilvēki. (1. Mozus 18:20—33.)
4 Lai gan Jehova zināja, ka Sodomā nav desmit taisnīgo, viņš uzklausīja Ābrahāmu un izturējās pret savu kalpu ar cieņu. Kāpēc Jehova izrādīja cieņu pret Ābrahāmu? Tāpēc, ka Ābrahāms ”paļāvās uz to Kungu, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību”. Ābrahāms tika nosaukts par Jehovas draugu. (1. Mozus 15:6; Jēkaba 2:23.) Turklāt Jehova bija redzējis, ka Ābrahāms pats izturas ar cieņu pret citiem cilvēkiem. Kad starp Ābrahāma un viņa brāļadēla Lata ganiem izcēlās strīds par zemi, Ābrahāms apliecināja savu cieņu pret brāļadēlu, ļaudams viņam pirmajam izvēlēties, kurp doties. Lats izvēlējās zemi, kas viņam šķita vislabākā, un Ābrahāms devās uz citu apgabalu. (1. Mozus 13:5—11.)
5. Kā izpaudās Jehovas cieņa pret Latu?
5 Jehova izturējās ar cieņu arī pret taisnīgo Latu. Pirms Sodomas iznīcināšanas viņš teica Latam, lai tas bēg uz kādu kalnainu vietu. Bet Lats teica, ka viņš labprātāk dotos uz netālo Coāru, kas atradās apgabalā, kuru bija paredzēts iznīcināt. Jehova teica Latam: ”Lūk, Es paklausīšu tevi arī šinī lietā; Es neizpostīšu šo pilsētu, par kuŗu tu esi runājis.” Jehova izturējās pret uzticamo Latu ar cieņu, izpildīdams viņa lūgumu. (1. Mozus 19:15—22; 2. Pētera 2:6—9.)
6. Kā kļuva redzama Jehovas cieņa pret Mozu?
6 Kad Jehova lika Mozum atgriezties Ēģiptē, lai atbrīvotu izraēliešus no verdzības, un lūgt faraonam, lai tas atlaiž viņa tautu, Mozus teica: ”Kungs, es neesmu runātājs.” Bet Jehova mierināja Mozu: ”Es būšu ar tavu muti, un Es tev mācīšu, kas tev sakāms.” Tomēr Mozus joprojām jutās nedroši. Tāpēc Jehova vēlreiz mierināja Mozu un teica, ka sūtīs pie viņa brāli Āronu, lai tas runātu viņa vietā. (2. Mozus 4:10—16.)
7. Kāpēc Jehova izturējās ar cieņu pret cilvēkiem?
7 Minētie gadījumi parāda, ka Jehova izturējās ar cieņu pret cilvēkiem, it sevišķi pret saviem kalpiem. Lai gan šo cilvēku lūgumi atšķīrās no tā, ko Jehova sākotnēji bija nolēmis, viņš tos ņēma vērā un izpildīja, ja vien tie nebija pretrunā ar viņa nodomu.
Jēzus cieņa pret cilvēkiem
8. Kā Jēzus apliecināja cieņu pret sievieti, kas bija ļoti slima?
8 Jēzus cienīja cilvēkus tāpat kā Jehova. Reiz cilvēku pūlī bija kāda sieviete, kas 12 gadus bija slimojusi ar asiņošanu. Ārsti nebija spējuši viņai palīdzēt. Saskaņā ar Mozus bauslību šī sieviete bija ceremoniāli netīra, tāpēc nedrīkstēja atrasties cilvēku pūlī. Sieviete pietuvojās Jēzum no mugurpuses, pieskārās viņa apģērbam un izveseļojās. Jēzus nesāka rāt sievieti par bauslības likuma neievērošanu. Zinādams sievietes apstākļus, Jēzus izturējās pret viņu ar cieņu un sacīja: ”Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.” (Marka 5:25—34; 3. Mozus 15:25—27.)
9. Kā izpaudās Jēzus cieņa pret kādu cittautieti?
9 Reiz kāda feniķiete Jēzum teica: ”Ak Kungs, tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Zinādams, ka viņš ir sūtīts pie Izraēla, nevis pie citām tautām, Jēzus sacīja: ”Neklājās, bērniem [Izraēlam] maizi atņemt un sunīšiem [citām tautām] mest priekšā.” (LB-26.) Sieviete Jēzum atbildēja: ”Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Tad Jēzus sacīja: ”Ak sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita izveseļojās. Jēzus pret šo cittautieti izturējās ar cieņu viņas ticības dēļ. Lietodams vārdu ”sunīši”, nevis runādams par mežonīgiem suņiem, Jēzus padarīja šo sarunu pieņemamāku feniķietei un apliecināja iejūtību pret viņu. (Mateja 15:21—28.)
10. Kādu labu pamācību Jēzus deva saviem mācekļiem, un kāpēc tā bija nepieciešama?
10 Jēzus pastāvīgi atgādināja mācekļiem par nepieciešamību būt pazemīgiem un cienīt citus cilvēkus, jo viņi joprojām daudz domāja par savu ”es”. Pēc kāda no strīdiem, kas bija izcēlies mācekļu starpā, Jēzus jautāja: ”Par ko jūs runājāt ceļā?” Mācekļi neko neatbildēja, jo viņi ”savā starpā bija sarunājušies ceļā, kuŗš esot lielākais”. (Marka 9:33, 34.) Pat naktī pirms Jēzus nāves ”ķilda cēlās viņu starpā, kuŗš no viņiem esot lielākais”. (Lūkas 22:24.) Tāpēc Jēzus tūlīt pēc Pasā maltītes ’ielēja ūdeni traukā un sāka mācekļiem kājas mazgāt’. Tā mācekļiem tika dota iespaidīga pamācība. Jēzus ir Dieva Dēls, par kuru Visumā varenāks ir vienīgi Jehova. Taču Jēzus pagodināja savus apustuļus, mazgādams viņiem kājas, lai pamācītu viņus. Jēzus sacīja: ”Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā es jums esmu daŗījis.” (Jāņa 13:5—15.)
Pāvils cienīja cilvēkus
11., 12. Ko Pāvils iemācījās, kad kļuva par kristieti, un kā par to liecina viņa izturēšanās pret Filemonu?
11 Apustulis Pāvils sekoja Kristum, tāpēc arī viņš cienīja citus cilvēkus. (1. Korintiešiem 11:1.) Pāvils norādīja, ka ne viņš pats, ne viņa biedri nav gaidījuši, lai viņus godinātu cilvēki, un piebilda: ”Mēs jūsu starpā esam bijuši saudzīgi kā māte, kas lolo savus bērnus.” (1. Tesaloniķiešiem 2:6, 7.) Māte ļoti rūpējas par saviem mazajiem bērniem. Kad Pāvils bija kļuvis par kristieti, viņš iemācījās būt pazemīgs un cienīja ticības biedrus, izturēdamies pret tiem maigi. Viņš cienīja arī ticības biedru gribas brīvību, par ko liecina kāds notikums laikā, kad viņš Romā bija ieslodzīts cietumā.
12 Onēzims, kāds vergs, kas bija aizbēdzis no saimnieka, bija klausījies, ko māca Pāvils. Viņš kļuva par kristieti un Pāvila draugu. Onēzima saimnieks Filemons, kas dzīvoja Mazāzijā, arī bija kristietis. Apliecinādams, cik ļoti noderīgs viņam ir Onēzims, Pāvils vēstulē Filemonam rakstīja: ”Es viņu gribēju paturēt pie sevis.” Tomēr Pāvils sūtīja Onēzimu pie Filemona; viņš rakstīja: ”Bez tavas ziņas es neko negribēju darīt, lai tavs labais darbs parādītos ne piespiesti, bet brīvprātīgi.” Pāvils neizmantoja to, ka viņš ir apustulis, un izturējās ar cieņu pret Filemonu, nepieprasīdams, lai Filemons atstātu Onēzimu Romā. Turklāt Pāvils aicināja Filemonu izturēties pret Onēzimu ar cieņu — paturēt viņu ”ne vairs kā vergu, bet daudz vairāk kā mīļotu brāli”. (Filemonam 13—16.)
Cieņa pret citiem mūsdienās
13. Kas mums ir norādīts Romiešiem 12:10?
13 Dieva Rakstos mums ir dots padoms: ”Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā.” (Romiešiem 12:10.) Tas nozīmē, ka mums nevis jāgaida, ka citi izturēsies pret mums ar cieņu, bet pašiem jāuzņemas iniciatīva cieņas apliecināšanā. ”Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu!” (1. Korintiešiem 10:24; 1. Pētera 3:8, 9.) Tāpēc Jehovas kalpi cenšas izturēties ar cieņu pret ģimenes locekļiem un ticības biedriem draudzē, kā arī pret cilvēkiem ārpus draudzes.
14. Kā izpaužas cieņa vīra un sievas attiecībās?
14 Bībelē ir sacīts: ”Ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs.” (1. Korintiešiem 11:3.) Jehova prasa no vīra, lai tas izturētos pret savu sievu tāpat, kā Kristus izturējās pret draudzi. 1. Pētera 3:7 (NW) vīram ir teikts cienīt sievu un izturēties pret viņu kā pret trauslu trauku. Šo norādījumu vīrs pilda, labprāt uzklausot un ņemot vērā sievas ieteikumus. (1. Mozus 21:12.) Ja netiek pārkāpti kādi būtiski principi, vīrs var piekāpties sievai, un vīrs ir izpalīdzīgs un laipns pret sievu. Savukārt sievai ir teikts, lai viņa ”jūt bijību pret savu vīru”. (Efeziešiem 5:33.) Sieva uzklausa vīru, viņa necenšas vienmēr panākt savu, viņa nenoniecina vīru un nemeklē vīrā trūkumus. Sieva ir pazemīga, nevis mēģina valdīt pār vīru, arī tad, ja viņa kaut kādā ziņā ir spējīgāka par savu vīru.
15. Kā draudzes locekļi izturas pret gados vecākiem kristiešiem, un kādai jābūt vecāku cilvēku attieksmei pret draudzes locekļiem?
15 Kristiešu draudzē ir cilvēki, kas jo sevišķi ir pelnījuši mūsu cieņu, piemēram, gados vecāki draudzes locekļi. ”Sirmas galvas priekšā tev būs piecelties, un godini vecu cilvēku.” (3. Mozus 19:32.) Tas it īpaši attiecas uz kristiešiem, kas uzticīgi kalpojuši Jehovam daudzus gadus, jo ”sirmi mati ir goda vainags, kas iegūstams, ejot pa taisnu ceļu”. (Salamana Pamācības 16:31.) Draudzes pārraugiem jārāda priekšzīme, izturoties ar pienācīgu cieņu pret ticības biedriem, kas ir vecāki par viņiem. Bet gados vecākiem draudzes locekļiem, protams, jāciena arī jaunāki kristieši, it sevišķi tie, kam uzticēts pienākums rūpēties par ganāmpulku. (1. Pētera 5:2, 3.)
16. Kā cieņa izpaužas bērnu un vecāku attiecībās?
16 Bērniem jāciena savi vecāki. ”Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas. ”Godā savu tēvu un māti” — tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti: ”Lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes.”” Savukārt vecākiem jāciena savi bērni, jo viņiem ir sacīts: ”Nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem tam Kungam.” (Efeziešiem 6:1—4; 2. Mozus 20:12.)
17. Kas ir ”divkārša goda cienīgi”?
17 Cieņu ir pelnījuši arī tie, kas daudz dara draudzes labā. ”Presbiteri [”vecākie vīrieši”, NW], kas ir labi priekšnieki, lai būtu divkārša goda cienīgi, visvairāk tie, kas darbojas sludināšanā un mācībā.” (1. Timotejam 5:17.) Viens no veidiem, kā mēs varam apliecināt cieņu pret viņiem, ir minēts Ebrejiem 13:17: ”Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi.”
18. Kādai jābūt mūsu attieksmei pret cilvēkiem ārpus draudzes?
18 Vai mums jāciena arī tie, kas nepieder pie draudzes? Jā, ir jāciena. Piemēram, mums ir dots norādījums: ”Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda.” (Romiešiem 13:1.) Šajā pantā ir runāts par varas pārstāvjiem, kam Jehova ļauj valdīt, kamēr to vietā nav stājusies viņa Valstība. (Daniēla 2:44.) Tāpēc mēs dodam ”katram, kas viņam pienākas: nodevas, kam nākas nodevas, muitu, kam nākas muita, bijību, kam nākas bijība, cieņu, kam nākas cieņa”. (Romiešiem 13:7.) Mums jātur godā visi cilvēki. (1. Pētera 2:17.)
19. Kā mēs varam ’darīt labu visiem’ un cienīt citus cilvēkus?
19 Mums jāciena visi cilvēki, arī tie, kas ir ārpus draudzes, tomēr mums jāņem vērā kāda doma, kas ir izcelta Dieva Rakstos: ”Kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem.” (Galatiešiem 6:10.) Nav šaubu, ka vislabāk mēs varam ’darīt labu visiem’, palīdzot cilvēkiem apzināties un apmierināt garīgās vajadzības. (Mateja 5:3, NW.) To mēs varam darīt, paklausot apustuļa Pāvila atgādinājumam: ”Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu.” Ja mēs taktiski izmantojam katru izdevību sludināt un izpildām ”savu kalpošanu līdz galam”, mēs ne tikai darām labu cilvēkiem, bet arī apliecinām savu cieņu pret viņiem. (2. Timotejam 2:15; 4:5.)
Cieņa pret Jehovu
20. Kas un kāpēc notika ar faraonu un viņa karaspēku?
20 Jehova ciena būtnes, ko viņš ir radījis. Tāpēc ir saprātīgi uzskatīt, ka mums jāciena viņš. (Salamana Pamācības 3:9; Atklāsmes 4:11.) Jehovas Rakstos ir lasāmi arī šādi vārdi: ”To, kas Mani turēs godā, to arī Es pagodināšu, bet kas Mani nicina, tie tiks pazemoti.” (1. Samuēla 2:30.) Kad Ēģiptes faraonam tika teikts, lai viņš atlaiž Dieva tautu, viņš augstprātīgi jautāja: ”Kas ir ”Tas Kungs,” ka man būtu viņam jāklausa?” (2. Mozus 5:2.) Kad faraons sūtīja savu karaspēku sakaut izraēliešus, Jehova tos izglāba, pašķirdams Sarkanās jūras ūdeņus. Kad ēģiptieši metās pakaļ izraēliešiem, Jehova lika ūdenim atgriezties savā vietā. ”Faraona ratus un kaŗaspēku Viņš [Jehova] iegāzis jūŗā.” (2. Mozus 14:26—28; 15:4.) Tā tika iznīcināts lepnais faraons, kas nevēlējās godāt Jehovu. (Psalms 136:15.)
21. Kāpēc Jehova vērsās pret Belsacaru, un kas ar šo valdnieku notika?
21 Cieņas pret Jehovu nebija arī Babilonijas valdniekam Belsacaram. Reiz dzīru laikā viņš ņirgājās par Jehovu, dzerdams vīnu no svētajiem zelta un sudraba traukiem, kas bija atvesti no Jeruzalemes tempļa, un slavēdams pagāniskos dievus. Bet Jehovas kalps Daniēls viņam teica: ”Tu.. neiedvesi sev pazemību savā sirdī.. Tu drīzāk esi sacēlies pret debesu Kungu.” Tajā pašā naktī Belsacars tika nogalināts un valsts viņam tika atņemta. (Daniēla 5:22—30.)
22. a) Kāpēc Jehovas dusmas nāca pār Izraēla tautas vadoņiem un pašu tautu? b) Pret ko Jehova bija labvēlīgs, un ko tas nozīmēja šiem cilvēkiem?
22 Ķēniņš Hērods, kas dzīvoja mūsu ēras pirmajā gadsimtā, reiz uzrunāja lielu cilvēku pūli, un pūlis kliedza: ”Tā ir Dieva balss, ne cilvēka!” Šis iedomīgais valdnieks nevis iebilda pret šādiem slavinājumiem, bet gluži otrādi — vēlējās tos dzirdēt. Tad ”tā Kunga eņģelis viņu sita, tāpēc ka viņš nedeva Dievam godu”. (Apustuļu darbi 12:21—23.) Hērods godināja sevi, nevis Jehovu, tāpēc viņam bija jāmirst. Reliģiskie vadoņi, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā, bija apliecinājuši savu necieņu pret Dievu, sazvērēdamies pret Jēzu — Dieva Dēlu. Daži no tautas vadoņiem zināja, ka Jēzus māca patiesību, taču nevēlējās kļūt par Jēzus sekotājiem, ”jo viņi cilvēku atzinību mīlēja vairāk nekā godu Dieva priekšā”. (Jāņa 11:47—53; 12:42, 43.) Tauta kopumā izrādīja necieņu pret Jehovu un viņa pārstāvi, Jēzu. Tāpēc arī Jehova pārstāja cienīt tautu un ļāva pār to un tās templi nākt iznīcībai. Tomēr viņš izglāba tos cilvēkus, kuri cienīja viņu un viņa Dēlu. (Mateja 23:38; Lūkas 21:20—22.)
23. Kas mums jādara, lai mēs varētu dzīvot Dieva jaunajā pasaulē? (Psalms 37:9—11; Mateja 5:5.)
23 Visiem, kas vēlas dzīvot Dieva jaunajā pasaulē pēc tam, kad pašreizējā pasaules iekārta būs iznīcināta, jāgodā Dievs un viņa Dēls, Jēzus Kristus, kā arī jāklausa viņu pavēles. (Jāņa 5:22, 23; Filipiešiem 2:9—11.) Tie, kas nevēlēsies viņus godāt, ’tiks izdeldēti no zemes’. Turpretī taisnie — tie, kas godā Dievu un Kristu un klausa viņu pavēlēm, — ”apdzīvos zemi”. (Salamana Pamācības 2:21, 22.)
Atkārtošanai
◻ Ko nozīmē cienīt citus, un kā izpaužas Jehovas cieņa pret citiem?
◻ Kā izpaudās Jēzus un Pāvila cieņa pret cilvēkiem?
◻ Kas ir pelnījuši cieņu mūsdienās?
◻ Kāpēc mums jāgodā Jehova un Jēzus?
[Attēls 17. lpp.]
Jehova apliecināja cieņu pret Ābrahāmu, ņemdams vērā viņa lūgumu
[Attēls 18. lpp.]
Lai laulība būtu laimīga, vīra un sievas attiecībās jābūt cieņai