Viņi pildīja Jehovas gribu

Gudra sieviete novērš nelaimi

SAPRĀTĪGA sieva un nelga vīrs — šāda situācija valdīja Abigailas un Nābala ģimenē. Abigaila bija ”ļoti gudra padomā un ļoti skaista augumā”, turpretī Nābals — ”varmācīgs un ļauns savās izdarībās”. (1. Samuēla 25:3.) Notikumi, kuros bija iesaistīts šis nesaderīgais pāris, ir atstājuši viņu vārdus neizdzēšami ierakstītus Bībeles vēstures lappusēs. Uzzināsim, kas tie bija par notikumiem.

Palīdzība netiek novērtēta

Ritēja 11. gadsimts p.m.ē., Dāvids jau bija svaidīts par Izraēlas nākamo ķēniņu, taču viņš nevaldīja, bet gan bēguļoja. Ķēniņš Sauls bija nolēmis Dāvidu nogalināt. Tāpēc Dāvids bija spiests dzīvot te vienā, te kādā citā vietā. Visbeidzot viņš un kādi 600 viņa biedri rada patvērumu Pāranas tuksnesī, kas atradās dienvidos no Jūdejas un robežojās ar Sinaja tuksnesi. (1. Samuēla 23:13; 25:1.)

Atrazdamies tuksnesī, viņi sastapa ganus, ko bija nolīdzis kāds vīrs, vārdā Nābals. Šim turīgajam Kāleba pēctecim piederēja 3000 aitas un 1000 kazas, un viņš cirpa savas aitas Karmelā — tā bija pilsēta dienvidos no Hebronas un, iespējams, tikai 40 km attālumā no Pāranas.a Dāvids ar saviem vīriem palīdzēja ganiem nosargāt Nābala ganāmpulkus no zagļiem, kas klejoja pa tuksnesi. (1. Samuēla 25:14—16.)

Karmelā bija sākusies aitu cirpšana. Tie bija svētki lopkopjiem, tāpat kā ražas novākšana bija svētki zemkopjiem. Turklāt šajā laikā aitu īpašnieki, apliecinot savu devīgumu, mēdza atlīdzināt par darbu tiem, kas bija strādājuši viņu labā. Tāpēc droši var teikt, ka Dāvids nerīkojās pašpaļāvīgi, sūtīdams desmit no saviem vīriem uz Karmelu un lūgdams, lai Nābals viņiem dod pārtiku — atlīdzību par to, ka viņi ir palīdzējuši nosargāt Nābala ganāmpulkus. (1. Samuēla 25:4—9.)

Taču Nābals ne tuvu nebija devīgs. ”Kas tas Dāvids tāds ir?” viņš vīpsnāja. Pēc tam, izsakot domu, ka Dāvids un viņa vīri nav nekas vairāk kā aizbēguši kalpi, Nābals jautāja: ”Vai tad lai es ņemu savu maizi un ūdeni un savu ēšanai sagatavoto gaļu, kuŗu es esmu gatavojis saviem cirpējiem, un lai to piešķiŗu vīriem, nemaz nezinādams, no kurienes tie ir nākuši?” Kad Dāvids uzzināja par Nābala izrunāšanos, viņš saviem vīriem pavēlēja: ”Apjoziet ikviens savu zobenu!” Apmēram 400 cilvēku sagatavojās kaujai. (1. Samuēla 25:10—13.)

Abigailas gudrība

Nābala aizskarošie vārdi kļuva zināmi viņa sievai Abigailai. Iespējams, tā nebija pirmā reize, kad viņai bija jāiejaucas notikumu gaitā un jāsamierina abas strīdā iesaistītās puses. Lai nu kā, bet Abigaila rīkojās nekavējoties. Neteikusi Nābalam ne vārda, viņa sagatavoja dāvanas — piecas aitas un daudz pārtikas — un devās uz tuksnesi, lai satiktu Dāvidu. (1. Samuēla 25:18—20.)

Ieraudzījusi Dāvidu, Abigaila tūlīt pat krita viņam pie kājām. ”Nedusmojies pret šo ļaunuma apsēsto vīru, pret Nābalu,” viņa lūdzās. ”Šī ir tā dāvana, ko tava kalpone ir atnesusi savam kungam; lai to dod tiem puišiem, kuŗi seko manam kungam viņa ceļos.” Viņa piebilda: ”Tad manam kungam [ar Nābalu saistītā notikuma dēļ] nebūs nedz grēka, nedz arī sirdsapziņas pārmetumu.” Abigaila brīdināja Dāvidu, lai viņš nerīkojas pārsteidzīgi, jo vēlāk viņam varbūt nāksies savu rīcību nožēlot. (1. Samuēla 25:23—31.)

Dāvids uzklausīja Abigailu. ”Slavēta lai ir tava gudrība un lai slavēta esi tu pati: tu esi mani šodien atturējusi, ka es neesmu kritis asins grēkā,” viņš teica. ”Ja tu nebūtu steigusies un nebūtu nākusi man pretī, tad visā nopietnībā Nābalam nebūtu pāri palicis līdz rīta gaismai neviena, kas ir vīriešu kārtas!” (1. Samuēla 25:32—34.)

Ko mēs varam mācīties

Šis Bībelē aprakstītais notikums palīdz saprast, ka nav nepareizi, ja dievbijīga sieviete parāda saprātīgu iniciatīvu, kad tā ir nepieciešama. Abigaila rīkojās pret sava vīra, Nābala, gribu, taču viņa tāpēc Bībelē netiek nosodīta. Tieši pretēji — viņa ir uzslavēta, ir teikts, ka Abigaila ir gudra un saprātīga sieviete. Izrādot iniciatīvu šajā kritiskajā situācijā, Abigaila izglāba daudzu cilvēku dzīvību.

Kaut gan, runājot vispārīgi, sievai ir jābūt pakļāvīgai — šāda īpašība patīk Dievam —, viņa var nepiekrist vīram gadījumos, kad tiek apstrīdēti taisnīguma principi. Protams, sievai jācenšas saglabāt ’lēnu un klusu garu’, un viņai nebūtu pamata rīkoties neatkarīgi tikai tāpēc, lai spītētu vīram, lai paustu savu neapmierinātību vai arī aiz lepnuma. (1. Pētera 3:4.) Taču dievbijīgai sievietei nebūtu jādomā, ka viņa kādā situācijā vienkārši ir spiesta rīkoties nesaprātīgi vai pārkāpt Bībeles principus. Patiešām, stāstījums par Abigailu var būt pārliecinošs pretarguments tiem cilvēkiem, kas apgalvo, ka Bībele māca uzskatīt sievietes par kalponēm.

Šis notikums mums kaut ko iemāca arī par savaldību. Bija reizes, kad Dāvids šo īpašību parādīja vislielākajā mērā. Piemēram, viņš atteicās nogalināt atriebīgo ķēniņu Saulu, kaut gan viņam bija pietiekami daudz iespēju to izdarīt un Saula nāve Dāvidam ļautu dzīvot mierā. (1. Samuēla 24:3—8.) Taču, kad viņu aizvainoja Nābals, Dāvids neapvaldīja savas jūtas, bet gan zvērēja atriebties. Šis gadījums ir nepārprotams brīdinājums kristiešiem, kas cenšas ’neatmaksāt nevienam ļaunu ar ļaunu’. Viņiem jebkuros apstākļos jāievēro Pāvila padoms: ”Ja iespējams, cik tas atkarājas no jums, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai.” (Romiešiem 12:17—19.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 15. lpp.]

Abigaila atnes dāvanas Dāvidam