4., 5. Kas par Jēzus prāta nostāju teikts Romiešiem 15:1—3, un kā kristieši var sekot viņa priekšzīmei?

⁴ Ko nozīmē veidot tādu pašu prāta nostāju, kāda bija Jēzum Kristum? Atbildi uz šo jautājumu var atrast Pāvila vēstulē romiešiem, 15. nodaļā. Šīs nodaļas pirmajos pantos Pāvils norāda uz kādu izcilu Jēzus personības iezīmi: ”Mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem. Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu. Jo arī Kristus nav dzīvojis par patikšanu sev pašam, bet, kā ir rakstīts: ”To zaimi, kas tevi apsmēja, krituši uz mani.”” (Romiešiem 15:1—3.)

6. Ko mēs varam mācīties no tā, kā Jēzus pacieta pretestību un nievas?

⁶ No Jēzus mēs varam mācīties arī to, kā vienmēr saglabāt pozitīvu nostāju. Jēzus nepieļāva, ka cilvēku negatīvā attieksme pret viņu mazinātu viņa vēlēšanos kalpot Dievam, un mums noteikti jārīkojas tāpat. Kad cilvēki noniecināja Jēzu vai vērsās pret viņu, tāpēc ka viņš uzticīgi kalpoja Dievam, Jēzus to pacieta bez žēlošanās. Jēzus zināja, ka neticīgā un vienaldzīgā pasaule var vērsties pret katru, kas cenšas dzīvot par patiku savam tuvākajam — ”viņam par labu, lai to celtu”.

7. Kā izpaudās Jēzus pacietība, un kāpēc tai jābūt redzamai arī mūsu rīcībā?

⁷ Jēzus pozitīvā prāta nostāja izpaudās arī tajā, ka viņš vienmēr bija gatavs pacietīgi gaidīt, kā īstenosies Jehovas nodomi. (Psalms 110:1; Mateja 24:36; Apustuļu darbi 2:32—36; Ebrejiem 10:12, 13.) Arī attiecībās ar saviem sekotājiem Jēzus bija pacietīgs. Jēzus teica: ”Mācaities no manis,” — un, tā kā viņš bija lēnprātīgs, cilvēki, mācoties no viņa, varēja iegūt mierinājumu un atvieglojumu. Jēzus bija arī ”no sirds pazemīgs”, tāpēc nekad neizturējās pret cilvēkiem augstprātīgi un pašpārliecināti. (Mateja 11:29.) Pāvils mūs mudina veidot tādu pašu prāta nostāju, kāda bija Jēzum, rakstīdams: ”Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs.” (Filipiešiem 2:5—7.)

8., 9. a) Kāpēc mums nepieciešama īpaša piepūle, lai izveidotu nesavtīgu attieksmi pret cilvēkiem? b) Kāpēc mums nav jākļūst nomāktiem, saprotot, ka mēs nespējam pilnībā sekot Jēzus priekšzīmei, un ko mēs varam mācīties no Pāvila?

⁸ Pateikt, ka mēs esam gatavi kalpot cilvēkiem un gribam viņu vajadzībām pievērst vairāk uzmanības nekā savējām, ir viegli. Bet, godīgi sevi pārbaudot, mēs varbūt atklājam, ka vēlēšanās to darīt nemaz nav tik spēcīga. Kāpēc tā varētu būt? Pirmkārt, no Ādama un Ievas mēs esam mantojuši noslieci uz savtīgumu, un, otrkārt, mēs dzīvojam pasaulē, kas mudina būt savtīgiem. (Efeziešiem 4:17, 18.) Lai cilvēks būtu nesavtīgs, viņam jāveido tāda attieksme pret citiem, kas ir pretēja viņa iedzimtajām nepilnīgajām tieksmēm. Tas savukārt prasa stingru apņemšanos un piepūli.