”Raudiet ar tiem, kas raud”

1., 2. Kāpēc mums visiem jāpārdomā, kā mierināt tos, kas sēro? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

”VĒL gandrīz gadu pēc dēla nāves mūsu sāpes bija neizturamas,” stāstīja kāda kristiete, vārdā Zūzija. Kāds kristietis, kura sieva nomira pēkšņā nāvē, teica, ka aiz bēdām viņš izjuta ”gluži reālas fiziskas sāpes”. Diemžēl šādi smagi pārdzīvojumi ir bijuši neskaitāmiem cilvēkiem. Daudzi kristieši ir cerējuši, ka viņiem nebūs jāpieredz, kā nāve viņiem laupa tuviniekus, bet diemžēl tā ir noticis. Iespējams, arī mums ir nomiris kāds tuvs cilvēks vai arī mēs pazīstam kādu, kas sēro par tuvinieka nāvi. Kas var palīdzēt tikt galā ar zaudējuma sāpēm?

² Mēdz teikt, ka laiks dziedē visu. Bet vai patiešām pietiek tikai paiet laikam, lai cilvēks vairs tik ļoti nepārdzīvotu savu smago zaudējumu? Kāda atraitne ir secinājusi: ”Manuprāt, pareizāk būtu teikt, ka dziedē nevis pats laiks, bet gan tas, kā cilvēks izmanto savu laiku.” Tāpat kā sadzīst savainojumi, ja tos rūpīgi apkopj, pamazām var sākt dzīt arī emocionālas brūces. Apskatīsim, kas var palīdzēt bēdu nomāktiem cilvēkiem.

3., 4. Kāpēc mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova saprot sērojoša cilvēka bēdas?

³ Bez šaubām, visa mierinājuma avots ir mūsu līdzjūtīgais debesu Tēvs Jehova. (Nolasīt 2. Korintiešiem 1:3, 4.) Jehova pilnībā spēja iejusties pārdzīvojumos, kas bija jāpieredz viņa tautai, un teica tai: ”Es, Es esmu tavs iepriecinātājs!” (Jes. 51:12; Ps. 119:50, 52, 76.)

⁴ Jehova, ”līdzjūtības Tēvs”, pats ir pieredzējis, ka nomirst viņam īpaši tuvi cilvēki, piemēram, Ābrahāms, Īzāks, Jēkabs, Mozus un ķēniņš Dāvids. (4. Moz. 12:6—8; Mat. 22:31, 32; Ap. d. 13:22.) Bībelē var lasīt, ka Jehova ilgojas celt augšā cilvēkus, kas dus nāves miegā. (Īj. 14:14, 15.) Kad šie Dieva kalpi atkal būs dzīvi, vairs nekas neaptumšos viņu laimi un viņiem būs nevainojama veselība. Jehova arī ir pieredzējis to, kā mokpilnā nāvē mirst viņa mīļotais Dēls, kurš viņam bija ”iepriecinājums diendienā”. (Sal. Pam. 8:22, 30, LB-2012.) Nav iespējams vārdos izteikt to, kādas sāpes tas sagādāja Jehovam. (Jāņa 5:20; 10:17.)

5., 6. Kā Jehova var mūs mierināt?

⁵ Mēs varam nešaubīgi paļauties, ka Jehova mums palīdzēs. Tāpēc mums nav jāvilcinās lūgšanā atklāti stāstīt viņam par savām sāpēm. Mūs var stiprināt apziņa, ka Jehova saprot, ko mēs pārdzīvojam, un vēlas sniegt mums tik ļoti vajadzīgo mierinājumu. Kā viņš to dara?

⁶ Jehova palīdz daudzos un dažādos veidos, bet īpaši jāpiemin viņa dotais ”svētā gara mierinājums”. (Ap. d. 9:31.) Dieva svētais gars ir patiešām varens spēks, kas palīdz gūt mierinājumu. Jēzus apsolīja, ka viņa Tēvs, kas ir debesīs, labprāt ”dos svēto garu tiem, kas viņu lūdz”. (Lūk. 11:13.) Raksta sākumā minētā Zūzija atcerējās: ”Mēs bieži noslīgām ceļos un karsti lūdzām Jehovam mierinājumu. Ik reizi mēs izjutām, kā Dieva miers sargā mūsu sirdi un prātu.” (Nolasīt Filipiešiem 4:6, 7.)

7., 8. Kāpēc mēs varam būt pārliecināti, ka Jēzus mums noteikti sniegs mierinājumu bēdās?

⁷ Jēzus vārdos un darbos nevainojami atspoguļojās viņa Tēva brīnišķīgās īpašības. (Jāņa 5:19.) Jehova bija sūtījis Jēzu mierināt ”visus noskumušos” un tos, kam ir ”sagrauzta sirds”. (Jes. 61:1, 2; Lūk. 4:17—21.) Jēzus apliecināja, ka dziļi jūt līdzi cilvēkiem — ka viņš izprot ļaužu ciešanas un vēlas tās atvieglot. (Ebr. 2:17.)

⁸ Acīmredzot jau jaunībā Jēzum bija jāpieredz tuvu cilvēku nāve. Pēc visa spriežot, viņa audžutēvs Jāzeps nomira, kad Jēzum vēl nebija 30 gadu.a Vai varam iztēloties, cik smagi bija tādam pēc dabas maigam cilvēkam tik agrīnā vecumā gan pašam piedzīvot zaudējuma sāpes, gan redzēt mātes, brāļu un māsu bēdas?

 9. Kā izpaudās Jēzus iejūtība, kad bija nomiris Lācars?

⁹ Jēzus kalpošanas laikā bija skaidri redzams, ka viņš labi izprot cilvēkus un jūt tiem līdzi. Piemēram, par to liecina gadījums, kad nomira viņa mīļais draugs Lācars. Jēzus zināja, ka viņš pavisam drīz piecels Lācaru no nāves. Tomēr, kad viņš redzēja, kā Marija un Marta pārdzīvo sava brāļa nāvi, arī viņa sirds sažņaudzās un viņš sāka raudāt. (Jāņa 11:33—36.)

10. Kāpēc mēs varam nešaubīties, ka Jēzus joprojām jūt līdzi cilvēkiem?

¹⁰ Lasot Bībelē par to, cik līdzjūtīgs bija Jēzus, mēs gūstam mierinājumu. Atcerēsimies, ka ”Jēzus Kristus ir nemainīgs vakar un šodien, un mūžīgi”. (Ebr. 13:8.) Jēzus, ”dzīvības Pamatlicējs”, ļoti labi saprot, ko nozīmē just zaudējuma sāpes, tāpēc viņš ”spēj palīdzēt tiem, kas tiek pārbaudīti”. (Ap. d. 3:15; Ebr. 2:10, 18.) Mums nav ne mazāko šaubu, ka viņa sirdi joprojām aizkustina ļaužu ciešanas, ka viņš izprot cilvēku bēdas un sagādā mierinājumu tieši tad, kad tas ir vajadzīgs. (Nolasīt Ebrejiem 4:15, 16.)

11. Kādi Bībeles panti sagādā mierinājumu jums?

¹¹ Panti, kuros mēs lasām par Jēzus bēdām, kad bija nomiris Lācars, ir tikai dažas no neskaitāmajām Rakstu vietām, kas mums var sniegt mierinājumu, jo ”viss, kas rakstīts iepriekš, ir rakstīts mūsu pamācīšanai, lai mēs, būdami izturīgi un smeldamies mierinājumu no Rakstiem, iegūtu cerību”. (Rom. 15:4.) Ikviens, kas sēro par mīļa cilvēka nāvi, var rast mierinājumu no šādiem pantiem:

• ”Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.” (Ps. 34:19, 20.)

• ”Kad man ir daudz sirdēstu, tad Tavs mierinājums arvienu iepriecina manu dvēseli.” (Ps. 94:19.)

• ”Lai pats mūsu Kungs Jēzus Kristus un Dievs, mūsu Tēvs, kas mūs ir mīlējis un augstsirdīgā labestībā sagādājis mūžīgu mierinājumu un brīnišķīgu cerību, mierina jūsu sirdis un stiprina jūs.” (2. Tes. 2:16, 17.)b

12. Kāds ir viens būtisks veids, kā mēs varam būt par mierinājuma avotu citiem?

¹² Tie, kas sēro, var gūt mierinājumu arī kristiešu draudzē. (Nolasīt 1. Tesalonikiešiem 5:11.) Kā draudzes locekļi var stiprināt un mierināt tos, kam ir ”sagrauzts gars”? (Sal. Pam. 17:22.) Paturēsim prātā, ka ir ”savs laiks klusēt” un ”savs laiks, kad runāt”. (Sal. Māc. 3:7.) Kāda atraitne, vārdā Delīna, stāstīja: ”Tiem, kas zaudējuši tuvinieku, ir svarīgi izrunāties par to, kādas domas un izjūtas viņus nomāc. Tāpēc vislabākais, ko citi var darīt, ir klausīties — klausīties un nepārtraukt.” Junija, kuras brālis izdarīja pašnāvību, teica: ”Sarunas biedrs nespēs pilnībā aptvert, kādas bēdas pārdzīvo sērojošais kristietis, tomēr, tikai redzot vien, ka sarunas biedrs vēlas saprast viņa izjūtas, viņam var kļūt vieglāk.”

13. Kas mums jāatceras, ja ir runa par bēdu izpausmēm?

¹³ Turklāt cilvēki pārdzīvo tuvinieka nāvi dažādi un dažādi arī izpauž savas bēdas. Kāds savas skaudrās sāpes varbūt nemaz neprot ietērpt vārdos. Bībelē ir sacīts: ”Sirds pati vien zina savas sāpes, un neviens svešinieks nevar pilnīgi iejusties tās priekos.” (Sal. Pam. 14:10.) Pat tad, ja cilvēks stāsta par savām izjūtām, citiem ne vienmēr ir viegli līdz galam izprast, ko viņš vēlas pateikt.

14. Ko mēs varam teikt cilvēkam, kas zaudējis tuvinieku?

¹⁴ Tāpēc nereti ir grūti atrast īstos vārdus, ar kuriem mierināt sērojošo. Tomēr ”zinīga cilvēka valoda ir kā dziedinātājas zāles”, var lasīt Bībelē. (Sal. Pam. 12:18.) Daudzi ir atraduši uzmundrinošas domas, ko pateikt sērojošam cilvēkam, brošūrā Kad nomiris jums tuvs cilvēks. Taču bieži vien visnoderīgākais, ko varam darīt, ir ”raudāt ar tiem, kas raud”. (Rom. 12:15.) ”Tiklīdz es mēģināju sākt runāt, man kaklu aizžņaudza asaras,” atzina Gabija, kurai nomira vīrs. ”Bet, kad draugi raudāja kopā ar mani, man kļuva mazliet vieglāk. Tādos brīžos es savās bēdās vairs nejutos tik vientuļa.”

15. Ko mēs varētu darīt, ja mums ir grūti kādu mierināt personiskā sarunā? (Sk. ”Mierinoši vārdi”.)

¹⁵ Ja mums nav viegli pateikt kaut ko mierinošu personiskā sarunā, varbūt mēs varētu uzrakstīt kartīti, e-pastu, īsziņu vai vēstuli. Tajā var uzrakstīt kādu mierinošu Bībeles pantu, pieminēt kādu spilgtu aizgājēja rakstura iezīmi vai dalīties kādā jaukā atmiņu epizodē. ”Īsa uzmundrinoša vēstulīte vai draudzenes uzaicinājums pavadīt kopā laiku man nozīmē daudz vairāk, nekā es spēju izteikt. Tas man ļauj sajust, ka mani mīl un par mani domā,” teica iepriekšminētā Junija.

16. Ko ir vērtīgi darīt, lai palīdzētu gūt mierinājumu tiem, kas sēro?

¹⁶ Ļoti vērtīgi ir lūgt Dievu par sērojošo kristieti, kā arī lūgt kopā ar viņu. Kad mēs sakām lūgšanu kopā ar kristieti, kas zaudējis tuvinieku, arī mūs var pārņemt spēcīgas emocijas, tāpēc mums varbūt ir grūti izteikt savas domas. Taču mūsu sirsnīgā lūgšana, kaut arī brīžiem mums varbūt izlaužas asaras un trīs balss, var dziļi aizkustināt un uzmundrināt sērojošo kristieti. Iepriekšminētā Delīna atcerējās: ”Reizēm, kad pie manis ir atnākušas māsas, lai mani mierinātu, es vaicāju, vai kāda no viņām nevarētu vērsties pie Jehovas lūgšanā. Kad māsas sāk lūgt, viņu pirmie vārdi parasti skan bikli, tomēr ar katru teikumu viņu balss kļūst drošāka un viņas pasaka brīnišķīgas un izjustas lūgšanas. Šo māsu nešaubīgā ticība, sirsnīgā mīlestība un gādība ir ievērojami stiprinājušas manu ticību.”

17.—19. Kāpēc mēs nedrīkstam nolaist rokas, mierinot tos, kas zaudējuši tuvinieku?

¹⁷ Cilvēki sēro dažādi: vieni spēj atgūties diezgan ātri, bet citus skumjas māc vēl ilgi. Tāpēc centīsimies būt līdzās sērojošajam cilvēkam ne vien pirmajās dienās pēc zaudējuma, kad viņu apmeklē daudz draugu un radinieku, bet arī turpmākajos mēnešos, kad citi ir atgriezušies savā ikdienā. ”Draugs arvienu mīl draugu un likstas gadījumā viņu izjūt kā brāli.” (Sal. Pam. 17:17.) Mums jābūt gataviem palīdzēt sērojošajam ticības biedram un sniegt viņam mierinājumu tik ilgi, cik vien ir vajadzīgs. (Nolasīt 1. Tesalonikiešiem 3:7.)

¹⁸ Paturēsim prātā, ka cilvēkam pat pēc ilga laika daudz kas var atmodināt dziļas sāpes. Noteikti datumi, mūzika, fotogrāfijas, pasākumi, pat smaržas, skaņas vai gadalaiks var izraisīt skumjas. Kad cilvēks pirmoreiz pēc dzīvesbiedra nāves viens pats dara kaut ko tādu, ko agrāk abi darīja kopā, viņu var pārņemt smaga vientulības sajūta. Piemēram, tā var notikt, kad viņš dodas uz kongresu vai apmeklē Atceres vakaru. ”Es ar bažām gaidīju mūsu kāzu gadadienu,” stāstīja kāds brālis, kas bija kļuvis par atraitni, ”un tā diena patiešām nebija viegla. Bet daži brāļi un māsas sarīkoja mazu pasākumu, uz ko uzaicināja mani un manus tuvākos draugus, lai man šajā dienā nebūtu jāpaliek vienam.”

¹⁹ Ir svarīgi atcerēties, ka uzmundrinājums ir vajadzīgs ne tikai īpašos gadījumos vien. Junija atzina: ”Palīdzība un drauga plecs ir ļoti noderīgs ne vien datumos, kas atgādina par zaudējumu, bet arī citā laikā. Šādi iepriekš neplānoti brīži, kad tiekamies ar draugiem, ir bezgala vērtīgi, un tie sagādā lielu mierinājumu.” Protams, mēs nespēsim pilnībā remdēt otra kristieša sāpes, nedz arī aizpildīt tukšumu, ko viņa dzīvē ir radījis mīļa cilvēka zaudējums, bet, atbalstot viņu, mēs viņu uzmundrinām un palīdzam pārvarēt bēdas. (1. Jāņa 3:18.) Lūk, ko teica Gabija: ”Es esmu pateicīga Jehovam par mīlošajiem draudzes vecākajiem, kuri bija man par atbalstu visās manās grūtībās. Viņi man palīdzēja izjust, ar kādu mīlestību Jehova gādā par mani.”

20. Kāpēc Jehovas solījumi sniedz lielu mierinājumu?

²⁰ Ir tik patīkami apzināties, ka Jehova, ”visa mierinājuma Dievs”, darīs galu bēdām un sāpēm, kad notiks augšāmcelšana — ”visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa [tas ir, Kristus] balsi un nāks ārā”. (Jāņa 5:28, 29.) Bībelē var lasīt, ko Dievs ir apsolījis darīt: ”Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem.” (Jes. 25:8.) Tad vairs nevajadzēs ”raudāt ar tiem, kas raud,” — ikviens zemeslodes iedzīvotājs varēs ”priecāties ar tiem, kas priecājas”. (Rom. 12:15.)