”Nāve ir aprīta uzvarā!”

IEDOMĀJIETIES, ka jūs ieraugāt laikrakstā šādu virsrakstu, nevis ziņu par mazu meitenīti, kas atņēmusi sev dzīvību. Protams, neviens laikraksts nekad nav varējis izteikt šādu paziņojumu. Taču iepriekšminētie vārdi ir lasāmi kādā ļoti senā grāmatā — Bībelē.

Bībelē ir paskaidrots, kas ir nāve. Turklāt tajā ir atklāts ne tikai tas, kāpēc cilvēki mirst, bet arī pastāstīts, kādā stāvoklī atrodas mirušie un kāda cerība viņiem ir. Visbeidzot tajā ir stāstīts par kādu ļoti nozīmīgu laiku, kad būs iespējams teikt: ”Nāve ir aprīta uzvarā!” (1. Korintiešiem 15:54.)

Bībelē par nāvi ir runāts saprotamos, nevis noslēpumainos un neskaidros vārdos. Piemēram, nomiršana tajā nereti ir salīdzināta ar aizmigšanu un par mirušiem cilvēkiem tajā ir runāts kā par aizmigušiem. (Psalms 13:4; 1. Tesaloniķiešiem 4:13; Jāņa 11:11—14.) Bībelē nāve ir arī saukta par ”ienaidnieku”. (1. Korintiešiem 15:26.) Bet, pats galvenais, Bībele palīdz saprast, kāpēc nāvi var salīdzināt ar miegu, kāpēc nāve ir skārusi cilvēci un kā šis ienaidnieks galu galā tiks uzvarēts.

Kāpēc cilvēki mirst?

Pirmajā Bībeles grāmatā ir stāstīts par to, kā Dievs radīja pirmo cilvēku Ādamu un ļāva viņam dzīvot paradīzē. (1. Mozus 2:7, 15.) Pēc tam, kad Ādams bija radīts, viņam tika uzticēts darbs, kā arī dots kāds stingrs aizliegums. Par noteiktu koku, kas auga Ēdenes dārzā, Dievs viņam teica: ”[No tā] tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.”a (1. Mozus 2:17.) No šiem vārdiem Ādams saprata, ka nāve nebija kaut kas neizbēgams. Nāve bija gaidāma, ja viņš pārkāptu Dieva likumu.

Diemžēl Ādams un viņa sieva Ieva nepaklausīja Dievam. Viņi nolēma neievērot sava Radītāja gribu, un viņiem nācās izjust savas rīcības sekas. ”Tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties,” Dievs viņiem teica, pavēstīdams, pie kā novedis viņu grēks. (1. Mozus 3:19.) Viņi abi zaudēja kaut ko ļoti būtisku — pilnību, un nepilnība jeb grēcīgums kļuva par iemeslu viņu nāvei.

Grēks pārgāja uz Ādama un Ievas pēctečiem — visu cilvēku dzimumu. Tas bija kā iedzimta slimība. Ādams ne tikai zaudēja iespēju dzīvot dzīvi, kas būtu brīva no nāves, bet arī nodeva nepilnību tālāk saviem pēcnācējiem. Cilvēce nokļuva grēka gūstā. Bībelē sacīts: ”Tā tad: kā viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku — nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši.” (Romiešiem 5:12.)

”Pasaulē ienācis grēks”

Šis mantotais trūkums jeb grēks nav kaut kas tāds, ko būtu iespējams saskatīt ar mikroskopu. ”Grēks” ir saistīts ar trūkumiem morālē un garīgumā, kurus mēs esam mantojuši no pirmajiem cilvēkiem, un tā sekas ir jūtamas arī fiziskā ziņā. Taču Bībelē ir atklāts, ka Dievs ir parūpējies par risinājumu. Apustulis Pāvils paskaidroja: ”Grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīve Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Romiešiem 6:23.) Savā pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils vēl minēja kādu domu, ko viņš uzskatīja par ļoti svarīgu: ”Kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” (1. Korintiešiem 15:22.)

Jēzum Kristum neapšaubāmi ir nozīmīga vieta grēka un nāves novēršanā. Viņš teica, ka ir nācis uz zemi, lai ”atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem”. (Mateja 20:28.) Piemēram, ja ir nolaupīts cilvēks, viņa atbrīvošana parasti ir panākama, samaksājot noteiktu izpirkuma maksu. Izpirkums, kas mūs var atbrīvot no grēka un nāves, ir Jēzus pilnīgā cilvēka dzīvība.b (Apustuļu darbi 10:39—43.)

Lai sagādātu izpirkumu, Dievs sūtīja Jēzu uz zemi, kur tam bija jāupurē sava dzīvība. ”Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16.) Pirms tam, kad Kristus mira upura nāvē, viņš bija apliecinājis patiesību. (Jāņa 18:37.) Savas kalpošanas laikā viņš arī vairākkārt bija izmantojis iespēju atklāt patiesību par nāvi.

”Meitene.. guļ”

Dzīvodams uz zemes, Jēzus zināja, kas ir nāve. Viņš bija izjutis tuva cilvēka zaudējuma sāpes, un viņš skaidri zināja, ka pats pāragri mirs. (Mateja 17:22, 23.) Pēc visa spriežot, pāris mēnešus pirms tam, kad Jēzus tika sodīts ar nāvi, nomira tuvs viņa draugs, Lācars. Šis notikums palīdz labāk izprast Jēzus viedokli par nāvi.

Neilgi pēc tam, kad Jēzus bija uzzinājis par Lācara nāvi, viņš sacīja: ”Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet es eimu viņu modināt.” Mācekļi nodomāja, ka Lācars vienkārši atpūšas un ka pēc atpūtas viņš jutīsies labāk. Tad Jēzus viņiem skaidri pateica: ”Lācars nomiris.” (Jāņa 11:11—14.) Ir skaidrs, ka, pēc Jēzus domām, nāve līdzinās miegam. Mums varbūt ir grūti saprast, kas ir nāve, taču mēs labi saprotam, kas ir miegs. Kad cilvēks guļ ciešā miegā, viņš nejūt, kā rit laiks un kas notiek viņam apkārt; viņš neko neapzinās. Tieši tā Bībelē ir aprakstīts mirušo stāvoklis. Salamana Mācītāja grāmatas 9. nodaļas 5. pantā teikts: ”Nomirušie.. vispār nezina vairāk nekā.”

Jēzus salīdzināja nāvi ar miegu arī tāpēc, ka ar Dieva spēku cilvēkus ir iespējams uzmodināt no nāves. Reiz Jēzus bija ieradies pie izmisušiem vecākiem, kuriem tikko bija nomirusi meitiņa. ”Meitene nav mirusi, bet guļ,” sacīja Jēzus. Tad viņš piegāja pie mirušās meitenes, satvēra tās roku, un meitene ”piecēlās”. Citiem vārdiem sakot, viņa tika piecelta no mirušajiem. (Mateja 9:24, 25.)

Tāpat Jēzus piecēla no nāves savu draugu Lācaru. Taču, pirms viņš paveica šo brīnumu, viņš mierināja Lācara māsu Martu, sacīdams: ”Tavs brālis celsies augšām!” Viņa ar paļāvību atbildēja: ”Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.” (Jāņa 11:23, 24.) Viņa bija pārliecināta, ka kādreiz nākotnē visi Dieva kalpi tiks piecelti no nāves.

Kas īsti ir augšāmcelšanās? Grieķu vārds (anastasis), kas tiek tulkots ”augšāmcelšanās”, burtiski nozīmē ”piecelšanās” un norāda uz piecelšanos no mirušajiem. Daudziem tas var izklausīties neticami, taču Jēzus, pateicis, ka mirušie dzirdēs viņa balsi, piebilda: ”Nebrīnieties par to!” (Jāņa 5:28.) Dzīvodams uz zemes, Jēzus piecēla no nāves vairākus cilvēkus, un tas stiprina mūsu ticību Bībeles solījumam, ka mirušie, kas atrodas Dieva atmiņā, atmodīsies no sava ilgā ”miega”. Atklāsmes grāmatas 20. nodaļas 13. pantā lasāms pravietojums: ”Jūŗa atdeva savus mirušos, nāve un viņas valstība atdeva savus mirušos.”

Vai cilvēki, kas ir miruši, tiks atgriezti dzīvē tikai tāpēc, lai novecotu un atkal nomirtu, tāpat kā tas notika ar Lācaru? Dieva nodoms nav tāds. Bībelē ir apliecināts, ka pienāks laiks, kad ”nāves vairs nebūs”, un tad nevienam vairs nebūs jānoveco un jāmirst. (Atklāsmes 21:4.)

Nāve ir ienaidnieks. Cilvēkiem ir arī daudzi citi kopīgi ienaidnieki, piemēram, slimības un vecums, kuri, tāpat kā nāve, izraisa daudz ciešanu. Dievs apsola uzveikt tos visus un beigu beigās pasludināt spriedumu arī cilvēces lielākajam ienaidniekam. ”Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta — nāve.” (1. Korintiešiem 15:26.)

Kad šis solījums būs izpildīts, cilvēki varēs dzīvot brīnišķīgu dzīvi, ko neaptumšos grēks un nāve. Kamēr tas vēl nav piepildījies, mēs varam rast mierinājumu apziņā, ka mūsu mirušie tuvinieki guļ nāves miegā un ka Dievs visus, kas ir viņa atmiņā, noteiktā laikā cels augšā.

Pareiza izpratne par nāvi piešķir dzīvei jēgu

Skaidra sapratne par to, kas ir nāve, un zināšanas par to, kāda cerība ir mirušajiem, var mainīt mūsu skatījumu uz dzīvi. Iepriekšējā rakstā minētajam Īanam bija pāri divdesmit gadiem, kad viņš uzzināja, kas Bībelē teikts par nāvi. ”Man vienmēr bija zināma cerība, ka mans tēvs kaut kur ir,” viņš stāsta. ”Tāpēc tad, kad es uzzināju, ka viņš vienkārši guļ nāves miegā, es sākumā jutos nomākts.” Taču, uzzinājis par Dieva solījumu celt augšā mirušos, Īans bija saviļņots, jo saprata, ka varēs atkal satikt tēvu. ”Pirmo reizi savā dzīvē es izjutu mieru,” viņš saka. Pareiza sapratne par to, kas ir nāve, viņam palīdzēja gūt iekšēju mieru.

Klaiva un Brendas divdesmit vienu gadu vecais dēls Stīvens gāja bojā autokatastrofā, kas bija pieminēta iepriekšējā rakstā. Kaut arī viņi zināja, kas Bībelē teikts par nāvi, viņi bija dziļi satriekti par šo negaidīto zaudējumu. Galu galā nāve ir ienaidnieks un tās dzēliens ir ļoti sāpīgs. Tomēr no Dieva Rakstiem iegūtās zināšanas par mirušo stāvokli viņiem palīdzēja pamazām atgūties no bēdām. Brenda saka: ”Sapratne par to, kas notiek, kad cilvēks nomirst, mums palīdzēja saņemties un dzīvot tālāk. Nepaiet ne diena, kad mēs nedomātu par laiku, kurā Stīvens atmodīsies no nāves miega.”

”Kur, nāve, tavs dzelonis?”

Zināšanas par to, kāds ir mirušo stāvoklis, palīdz saglabāt līdzsvarotu attieksmi pret dzīvi. Nāvei nav jābūt noslēpumam. Mēs varam priecāties par dzīvi, nejūtot neveselīgas bailes no šī ienaidnieka. Un, apzinoties, ka pēc nāves ir iespējama augšāmcelšana, mēs neizjūtam tieksmi dzīties pēc baudām, pēc kurām dzenas tie, kas uzskata, ka ”dzīve ir tik īsa”. Apziņa, ka mūsu mirušie tuvinieki, kas atrodas Dieva atmiņā, dus nāves miegā un gaida uz augšāmcelšanu, var dot mums mierinājumu un stiprināt vēlmi dzīvot.

Mēs ar paļāvību varam raudzīties nākotnē, kad Dievs Jehova, Dzīvības Devējs, iznīcinās nāvi uz visiem laikiem. Tad mēs ar prieku varēsim jautāt: ”Kur, nāve, tava uzvara? Kur, nāve, tavs dzelonis?” (1. Korintiešiem 15:55, JDV.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 5. lpp.]

Ādama un Ievas nepaklausība izraisīja nāvi

[Attēls 6. lpp.]

Jēzus saņēma mirušās meitenes roku, un viņa piecēlās

[Attēls 7. lpp.]

Daudzi gaida laiku, kad viņu mirušie tuvinieki, tāpat kā reiz Lācars, atmodīsies no nāves miega