Bībeles viedoklis

Vai kristiešu vienotība pieļauj dažādību?

KRISTIEŠU draudzē vienotība ir ļoti svarīga. Ja kristiešiem būtu domstarpības mācības jautājumos, izceltos asi strīdi, šķelšanās un pat naids. (Apustuļu darbi 23:6—10.) Bībelē teikts, ka ”Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs”. (1. Korintiešiem 14:33.) Tāpēc kristieši tiek mudināti saglabāt vienprātību un ’vienoti stāvēt vienā prātā un vienā domā’. (1. Korintiešiem 1:10.)

Vai šie vārdi un līdzīgi Bībeles panti nozīmē, ka kristiešu vidū visās jomās jāvalda pilnīgai vienveidībai? (Jāņa 17:20—23; Galatiešiem 3:28.) Vai patiesā kristietība, par kuru stāstīts Bībelē, nepieļauj personību dažādību? Vai no visiem kristiešiem tiek prasīts, lai viņi atbilstu kādam strikti noteiktam šablonam?

Dievs vēršas pie mums individuāli

Daži cilvēki ir cieši pārliecināti, ka Bībele ir tikai viens no līdzekļiem, kas dod iespēju patvaļīgi valdīt pār ļaužu masām. Tiesa, dažādas sektas bieži vien ir aplami izmantojušas Bībeli, lai sasniegtu šādu mērķi. Taču Jēzus pauda pavisam citādu viedokli par Svētajiem rakstiem un to dievišķo Autoru. Viņš norādīja, ka Dievs dziļi interesējas par katru no saviem radījumiem.

Jāņa 6:44 Jēzus paskaidroja: ”Neviens nevar nākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas mani sūtījis.” Šajā pantā lietotais darbības vārds nenozīmē, ka Dievs velk cilvēkus pie sevis ar varu, pret viņu gribu. Gluži pretēji: Dievs viņus maigi piesaista, modinot atsaucību viņu sirdīs. Kā izteicās kāds Bībeles pētnieks, uz cilvēkiem iedarbojas ”Dieva ietekme, kas pamudina prātu ticēt”. Radītāja acīs cilvēce nav pelēka masa. Viņš izvērtē katru cilvēku un maigi velk pie sevis tos, kam ir pareizi noskaņota sirds. (Psalms 11:6; Salamana Pamācības 21:2; Apustuļu darbi 13:48, [”izredzēti”, LB-65; ”pareizi noskaņoti”, NW].)

Pievērsiet uzmanību, cik elastīgs bija apustulis Pāvils. Viņš ņēma vērā cilvēku individuālās vajadzības, kā arī faktu, ka noteiktas tautības vai noteiktas izcelsmes cilvēkiem mēdz būt savi raksturīgie uzskati. Paturot to prātā, viņš pielāgojās cilvēkiem. Pāvils rakstīja: ”Jūdiem esmu tapis kā jūds, lai mantotu jūdus.. Vājajiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos; visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu.” (1. Korintiešiem 9:20—22.)

Nav šaubu, Pāvils nemērīja visus ar vienu olekti un neizturējās pret visiem pilnīgi vienādi. Viņš citus mudināja: ”Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt.” (Kolosiešiem 4:6.) Jā, lai varētu palīdzēt cilvēkiem, gan Pāvilam, gan citiem kristiešiem bija jāatzīst un jāciena ikvienas personības neatkārtojamība.

Dieva sākotnējais nodoms

Šī cieņa pret cilvēka individualitāti nezūd arī pēc tam, kad viņš ir pievienojies kristiešu draudzei. Dieva ļaudis neizgaist pilnīgas vienveidības jūrā, un no viņiem netiek prasīta bezierunu pakļaušanās tam, kam dod priekšroku viņu vadītāji. Gluži otrādi: viņiem ir ārkārtīgi dažādas personības, atšķirīgas spējas, paradumi un viedokļi. Viņi neuzskata personību dažādību par apgrūtinājumu vai traucēkli. Tā ir daļa no Dieva sākotnējā nodoma.

Tātad jaunajā pasaulē, kas Bībelē apsolīta taisnīgajiem, cilvēku pilnība ļaus pastāvēt lielai daudzveidībai. (2. Pētera 3:13.) Bībeles enciklopēdijā Insight on the Scriptures (”Rakstu izpratne”)a, šķirklī ”Pilnība”, sniegts šāds komentārs: ”Taču pilnība nenozīmē dažādības beigas, kā cilvēki bieži vien domā. Dzīvnieku valsts, kas ir Jehovas ’pilnīgā darba’ rezultāts (1. Mo[zus] 1:20—24; 5. Mo[zus] 32:4), ir bezgala daudzveidīga.”

Enciklopēdijā tālāk ir sacīts: ”Gluži tāpat mūsu planētas Zemes pilnība nepadara neiespējamu dažādību, pārmaiņas un pretstatus; tajā ir sava vieta vienkāršajam un sarežģītajam, parastajam un izsmalcinātajam, skābajam un saldajam, raupjajam un maigajam, pļavām un mežiem, kalniem un ielejām. Tajā iekļaujas gan agra pavasara dzīvinošais spirgtums, gan vasaras siltums un dzidri zilās debesis, gan brīnumjaukās rudens krāsas, gan tikko uzsniguša sniega nevainojamais skaistums. (1. Mo[zus] 8:22.) Tātad pilnīgi cilvēki nebūs stereotipiskas personības ar vienādiem raksturiem, talantiem un spējām.”

Rūpes par citiem

Tomēr patiesā kristietība nav saskaņojama ar patmīlīgu nevērību pret apkārtējiem. Apustulis Pāvils ļoti uzmanījās, lai ar savu dzīvesveidu un rīcību nepaklupinātu citus. Vēstulē Korintas draudzei viņš rakstīja: ”Mēs nevienā lietā neesam par apgrēcību, lai amats netop lamāts [”lai mūsu kalpošana netiktu nopelta”, JD].” (2. Korintiešiem 6:3.) Reizēm mums jāiegrožo savas personīgās vēlmes un vairāk jādomā par citu vajadzībām, nevis par to, kas mums pašiem labāk patīk. Piemēram, Pāvils rakstīja kristiešiem Romā: ”Ir labāk neēst gaļas un nedzert vīna, nedz arī ko citu darīt, kas brāli apgrēcina.” (Romiešiem 14:21.)

Līdzīgi var rīkoties arī mūsdienās: piemēram, kāds varbūt nolemj atturēties no alkohola lietošanas tāda cilvēka klātbūtnē, kam ir grūti šajā jomā ievērot mērenību. (1. Korintiešiem 10:23, 24.) Tas ir nevis piespiedu solis, ko diktē nepieciešamība pielāgoties, bet gan augstsirdīga mīlestības un laipnības izpausme. ”Arī Kristus nav dzīvojis par patikšanu sev pašam.” Jēzus bija personība, bet viņš nepieprasīja, lai viņa personīgās intereses tiktu ievērotas neatkarīgi no tā, cik sāpīgi tas varētu aizskart citu jūtas. (Romiešiem 15:3.)

Taču viena no vispievilcīgākajām patiesās kristietības iezīmēm ir cieņa pret individuālo brīvību un katra personīgo izvēli Bībeles likumu ietvaros. Kristietība māca, ka Dievs mūs ir radījis tā, lai ikviens no mums būtu īpašs un neatkārtojams. 1. Korintiešiem 2:11 mēs lasām: ”Kuŗš cilvēks zina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā?” Mēs cenšamies pēc iespējas labāk saprast citus. Bet šis Bībeles pants liecina, ka ikvienam no mums piemīt kaut kas unikāls, ko saprotam tikai mēs paši un mūsu Radītājs. Mums katram ir savs ”apslēptais sirds cilvēks”, ko mēs atklājam tā, kā paši vēlamies. (1. Pētera 3:4.)

Vienotība un dažādība — jāprot atrast līdzsvars

Apustulis Pāvils rādīja labu kristīgās līdzsvarotības paraugu. Kaut gan viņam, Kristus apustulim, bija lielas pilnvaras, viņš sargājās uzspiest citiem savu viedokli.

Piemēram, Pāvils bija cieši pārliecināts, ka šajā nepilnīgajā pasaulē cilvēkam ir labi palikt neprecētam. Viņš pats bija neprecējies, kad rakstīja: ”Tādiem [kas stājas laulībā] savas miesas bēdas gan būs,” — un: ”Svētīgāka pēc manām domām tā [atraitne] ir, ja tā paliek tāpat.” Tā kā šie vārdi ir kļuvuši par Dieva iedvesmoto Rakstu daļu, ir skaidrs, ka viņa viedoklis nebija aplams. Tomēr Pāvils arī paskaidroja: ”Ja tu arī dodies laulībā, tas nav grēks.” (1. Korintiešiem 7:28, 40.)

Lielākā daļa no apustuļiem acīmredzot bija precējušies, kā liecina Pāvila vārdi: ”Vai mums nav tiesības kādu māsu ņemt par sievu un ar to kopā ceļot, kā to dara citi apustuļi, arī tā Kunga brāļi un Kēfa.” (1. Korintiešiem 9:5.) Kristieši zināja, ka šajā jautājumā viņi var pieņemt citādu lēmumu nekā Pāvils un apustulis joprojām viņus cienīs.

Dieva kalpotājiem vienmēr ir bijis atļauts apliecināt savu ticību saskaņā ar savu unikālo personību. Dievs pat atļāva Bībeles rakstītājiem lietot katram savu individuālo stilu. Piemēram, Nehemija, būdams pazemīgs, tomēr rakstīja savu vēstījumu pirmajā personā. (Nehemijas 5:6, 19.) Turpretī apustulis Jānis savā evaņģēlijā aiz pieticības vispār nav pieminējis savu vārdu un ļoti maz ir rakstījis par sevi. Dievs abus vēstījuma stilus atzina par labiem un saglabāja tos Bībelē.

Līdzīgus piemērus, kas liecina par līdzsvarotību un saprātīgumu, var atrast visos Rakstos. Nav nekādu šaubu: kristiešu vienotība pieļauj dažādību. Protams, atšķirīga pagātne un dažādi viedokļi var kļūt par cēloni nevienprātībai, ja trūkst garīgu īpašību. (Romiešiem 16:17, 18.) Bet, ja mūsu starpā ir ”mīlestība, kas ir pilnības saite”, mēs mācāmies pieņemt un novērtēt citu cilvēku neatkārtojamās personības. (Kolosiešiem 3:14.)

”Tāpēc neatstumiet cits citu,” sacīts Bībelē, ”kā arī Kristus mūs nav atstūmis, par godu Dievam.” (Romiešiem 15:7.) Ar Dieva gara palīdzību kristieši var iemācīties prasmīgi saskaņot vienotību ar unikālo personību dažādību draudzē.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 14. lpp.]

Radītāja acīs cilvēce nav pelēka masa

[Izceltais teksts 15. lpp.]

Ikvienam no mums piemīt kaut kas unikāls, ko saprotam vienīgi mēs paši un mūsu Radītājs